Nozares vēsture un galvenās teorijas Sociālās antropoloģijas attīstība atspoguļo mainīgus un dažādu laikmetu uzskatus par sabiedrībām un kultūrām. Sociālā antropoloģija ir termins, kas kā nozares apzīmējums lielākoties tiek lietots Eiropā, reprezentējot britu antropologu skolas skatījumu uz antropoloģiju. Turpretī Amerikas Savienoto Valstu (ASV) antropologi vārdu “sociālā” tradicionāli nelieto, tā vietā izmantojot nosaukumu “kultūras antropoloģija”. Tas tādēļ, ka ASV kultūras antropoloģija ir mantojusi vācu skolas akadēmisko skatījumu – pateicoties Francim Boasam (Franz Boas), vācu izcelsmes antropologam, ko var saukt arī par Amerikas antropoloģijas tēvu. Savukārt britu antropoloģijas skola vairāk fokusējās uz sabiedrības sociālo struktūru, tās seku un ietekmes izpēti, tādēļ britiem iederīga šķitusi termina “sociālā antropoloģija” lietošana.
Tomēr kultūras antropoloģija ir tikai viena no ASV tradicionāli saistītajām četrām antropoloģijas jomām. Līdzvērtīgas antropoloģijas nozares ASV ir arī lingvistiskā antropoloģija, ko eiropieši biežāk definē kā sociālās antropoloģijas apakšnozari; uz cilvēka ķermeņa evolūcijas izpēti fokusētā “fiziskā antropoloģija”, ko Eiropā dēvē par “bioloģisko antropoloģiju”, kā arī arheoloģija, ko Eiropā redz kā radniecīgu, bet tomēr atsevišķu nozari. Tomēr mūsdienās daži uzskata, ka sociālo antropoloģiju un kultūras antropoloģiju nevar skatīt kā atsevišķus antropoloģijas virzienus, tādēļ nereti tiek lietots apzīmējums “sociokulturālā antropoloģija”.
Jau kopš 18. un 19. gs. mijas kontinentālajā Eiropā sabiedrību salīdzinošā izpēte bija pazīstama ar nosaukumu Völkerkunde (pētījumi par citām tautām). Lai arī savulaik ar antropoloģiju šajā kontekstā vairāk saprata cilvēku fizisko aspektu pētniecību, mūsdienās lielāku popularitāti ir iemantojuši apzīmējumi “sociālā antropoloģija” un “antropoloģija”. To ilustrē nesenā Vācijas Antropologu asociācijas (Deutsche Gesellschaft fur Völkerkunde) pārdēvēšana par Vācu sociālās un kultūras antropoloģijas biedrību (Deutsche Gesellschaft für Sozial- und Kulturanthropologie), lai nodrošinātu organizācijas nosaukuma atbilstību mūsdienās izplatītākam nozares nosaukuma lietojumam.
Pie radniecīgām jomām jāmin arī folkloras pētniecība, jo tā izmanto līdzīgas pētniecības metodes, tomēr atšķirībā no sociālās antropoloģijas, kas skata dzīvi holistiski, folkloras pētniecība ir vairāk pievērusies vēsturiskām un tradicionālām paražām. Taču pēdējos gados daļa folkloristu bieži pēta arī mūsdienu prakses un paražas.
Arī socioloģijai ar sociālo antropoloģiju var atrast virkni vienojošu elementu, ne tikai to kopīgajā attīstības vēsturē un daļā pētniecības metožu, bet arī to vēlmē izzināt modernās, industriālās sabiedrības dažādos aspektus. Tomēr sociālā antropoloģija jau kopš pašiem attīstības pirmsākumiem vairāk ir pievērsusies pirmsindustriālo sabiedrību pētniecībai, bieži vien no izpētes loka apzināti izslēdzot sabiedrības, no kurām nākuši paši pētnieki, tās atstājot sociologu ziņā. Savulaik britu sociālantropologs Alfreds Redžinalds Redklifs-Brauns (Alfred Reginald Radcliffe-Brown), norādot uz sociālās antropoloģijas un salīdzinošās socioloģijas līdzīgumu, uzsvēra, ka mēs daudz varam mācīties no atšķirīgu sabiedrību daudzveidības. Savukārt tādi zinātnieki kā Emils Dirkems (Émile Durkheim) un Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons) sniedza ieguldījumu abās nozarēs, ietekmējot teoriju attīstību kā vienā, tā otrā.
Balstoties 19. gs. valdošajā evolucionistu uzskatā, ka rietumu sabiedrības salīdzinājumā ar citām kultūrām atrodas cilvēces attīstības virsotnē, kur valda monoteisms, precīzi definētas ģimenes robežas un citas “civilizētas sabiedrības” izpausmes, sociālantropologi uzsāka citu sabiedrību pētniecību. Citas kultūras tika uzskatītas par tādām, kas vēl tikai atrodas kādā no to attīstības posmiem un savā ziņā sniedz iespēju rietumniekiem “ieskatīties” viņu pašu sabiedrības attīstības pirmsākumos. Šāda pieeja nepārprotami sevī ietvēra vērtību spriedumus par citām sabiedrībām, kādus vēlākie sociālantropologi atzina par noraidāmiem.
Šie agrīnie sociālantropologi mūsdienās tiek dēvēti par klubkrēslu antropologiem (armchair anthropologists), jo tie paši neveica etnogrāfisko lauka darbu, bet gan paļāvās uz dažādu ceļotāju ziņojumiem vai “vēstulēm no Jaunās pasaules”, tostarp rietumvalstu jaundibinātajām kolonijām, vai ASV gadījumā – no iekaroto un pakļauto vietējo iedzīvotāju teritorijām. Tobrīd rietumos tika radītas arī pirmās zinātniskās biedrības, kurās pulcējās izglītoti interesenti, lai diskutētu par agrīno antropologu, tādu kā Edvards Burnets Tailors (Edward Burnett Tylor) vai Luiss Henrijs Morgans (Lewis Henry Morgan), darbiem. Ar laiku sociālā antropoloģija attīstījās arī kā akadēmiska joma, tomēr prasība pēc etnogrāfiskā lauka darba pētījuma, kas ir šīs nozares pamatā mūsdienās, parādījās tikai pēc kāda laika.
Modernās antropoloģijas pamatlicējs ASV, no Vācijas emigrējušais F. Boass, apstrīdēja evolucionistu uzskatus. Uzsverot, ka ikviena sabiedrība ir jāskata konkrētās kultūras kontekstā, viņš lika pamatus kultūrrelatīvisma idejai, saskaņā ar kuru ikviena kultūra ir vienlīdz vērtīga, attīstīta un veiksmīga. F. Boass arī iedrošināja pētījumiem arvien plašāk izmantot lauka darba metodi.
Iedvesmojoties gan no psiholoģijas, gan arī idejas, ka katra kultūra būtu skatāmā pati savā kontekstā, izveidojās kultūras un personības virziens (culture-and-personality studies), kura pārstāvji uzskatīja, ka katrai kultūrai ir savs raksturīgais personības tips ar tam piemītošām psiholoģiskām iezīmēm. Redzamākā šīs skolas pārstāve bija ASV antropoloģe Ruta Benedikta (Ruth Benedict), savukārt vienu no, iespējams, visapspriestākajiem šīs skolas etnogrāfiskajiem lauka darba pētījumiem Samoa jauniešu vidū veica Mārgarita Mīda (Margaret Mead). Lai arī pētījums bija apjomīgs un veikts labu nodomu vadīts, tas tika apšaubīts vājo pierādījumu un metodoloģijas dēļ.
Tajā pašā laikā Lielbritānijā par dominējošo pieeju kļuva funkcionālisms. Šīs teorijas pamatā bija ideja, ka katrai sociālai paražai vai rīcībai konkrētā sabiedrībā ir sava noteikta funkcija. Šo ideju, visticamāk, iedvesmojoties no sociologa E. Dirkema, tālāk attīstīja sociālantropologs Broņislavs Maļinovskis (Bronisław Malinowski) un viņa sekotāji. Pirmā pasaules kara laikā B. Maļinovskis, būdams britiem naidīgas valsts (Austroungārijas) pilsonis, bija spiests ilgāk nekā plānots uzturēties Trobriāna salās. Viņa ilgstošais lauka darba pētījums kļuva izšķirošs ne tikai funkcionālisma idejas attīstībā, bet arī mainīja priekšstatus par to, kādas zināšanas un prasmes būtu jāapgūst sociālantropologiem.
Funkcionālismam, pievienojot struktūras jēdziena komponenti, tā sauktie struktūrfunkcionālisti, no kuriem redzamākie bija A. R. Redklifs-Brauns un Edvards Evans Evanss-Pričards (Edward Evan Evans-Pritchard), raudzījās uz sabiedrību kā vienotu veselumu, kur katram tās elementam ir vienlīdz liela vērtība sabiedrības funkcionēšanā, iekšējā un ārējā līdzsvara nodrošināšanā. Struktūrfunkcionālistu uzskatā sabiedrības īstenotās prakses un radītās institūcijas ir vērstas uz to, lai iekšējo nesaskaņu vai pārmaiņu gadījumos nodrošinātu ierasto lietu kārtību, virzot sabiedrību atpakaļ uz tās ierasto stāvokli.
Lai arī šis skatījums bija ietekmīgs līdz pat 1950. gadiem, vēlāk tas tika atzīts par tuvredzīgu, jo ignorēja acīmredzami pastāvošās ilgtermiņa sociālās pārmaiņas, ko, cita starpā, ietekmēja saskarsme starp dažādām sabiedrībām un kultūrām, tostarp Rietumu kolonizācijas laikā. Iedziļināšanās sociālo pārmaiņu procesos un koloniālisma ietekmē uz sabiedrībām bija tā dēvētās Mančestras skolas (Manchester School) sociālantropologu un konkrēti – Maksa Glukmana (Max Gluckmann) interešu epicentrā, tiem apstrīdot agrākās idejas par sabiedrību pastāvēšanas stabilitāti.
20. gs. 50.–60. gados popularitāti ieguva strukturālisma idejas, kurām saknes meklējamas Francijā. Šīs kustības virzītājspēks bija sociālantropologs Klods Levī-Stross (Claude Lévi-Strauss). Strukturālisma teorijas attīstību lielā mērā ietekmēja strukturālā lingvistika un veids, kā mēs saprotam valodu. Šī teorētiskā pieeja arī postulēja, ka cilvēku prāta struktūra nosaka to, kā viņi uztver un veido sabiedrību un kultūru. Lai gan netika atrasti konkrēti pierādījumi tam, ka cilvēka smadzenes patiešām šādi darbojas, Apvienotajā Karalistē parādījās sekotāji idejai par dažādu lietu un fenomenu kategorizēšanu jeb strukturēšanu, mēģinot izzināt, piemēram, kādēļ kādā kultūrā daži pārtikas produkti tiek klasificēti kā tabu. Starp šādas idejas atbalstītājiem ir jāmin antropologi Edmunds Līčs (Edmund Leach) un Mērija Daglasa (Mary Douglas).
Ar kritisku skatījumu uz sabiedrību un tās izveidotajām struktūrām klajā nāca ekonomikas un politikas antropoloģijas pētnieki, piemēram, marksistiskās skolas pārstāvji Ēriks Volfs (Eric Wolf), Moriss Godeljē (Maurice Godelier) un Moriss Blohs (Maurice Bloch). Viņi sāka meklēt pierādījumus dažādiem ražošanas veidiem sabiedrībās, kas nav kapitālistiskas, kā arī pievērsa uzmanību ekspluatācijas attiecībām starp dažādām sociālām šķirām. Šo virzienu var kritizēt par pieņēmumu, ka šķiru jēdziens, kas raksturo kapitālistisku sabiedrību, ir attiecināms uz cita tipa sabiedrībām, kurās citas saites, tādas kā reliģija vai radniecība, mēdz būt stiprākas nekā šķira.
Strukturālisms ietekmēja arī izprotošās (interpretējošās) un simboliskās antropoloģijas attīstību. Piemēram, rituālu simboliskajai nozīmei, etnogrāfa Alfrēda van Gennepa (Alfred van Gennep) darbu iedvesmots, īpaši pievērsās antropologs Viktors Tērners (Victor Turner). Starp citiem ietekmīgiem šī virziena pētniekiem ir jāmin Klifords Gīrcs (Clifford Geertz), kurš reliģiju redzēja kā interpretējamu simbolu sistēmu, un amerikāņu antropologs Deivids Šneiders (David Schneider), kurš norādīja uz asiņu simbolisko un metaforisko nozīmi Rietumu sabiedrību priekšstatos par radniecību. Turklāt K. Gīrcs uzsvēra, cik izšķiroša nozīme, skaidrojot kultūras funkcionēšanu, ir antropoloģiskās rakstības stilam, kas lasītājiem caur “daudzslāņu aprakstu” ļauj padziļinātāk izprast kultūras kontekstu un nozīmi.
Citādu pretstatu strukturālisma idejām vairākās nozīmēs veidoja prakses teorija (practice theory). Kamēr strukturālisma piekritēji uzskatīja, ka tā vai citādi rīkoties mums liek mūsu smadzeņu uzbūve, prakses teorija fokusējās uz indivīda rīcības saikni ar apkārtējās sociālās vides struktūrām. Redzamākais šīs pieejas pārstāvis bija Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu), savukārt Šerijas Ortneres (Sherry Ortner) prakses teorijas idejas ietekmēja arī citas jomas, piemēram, dzimtes pētījumus. Piemēram, Džūdita Batlere (Judith Butler) norādīja, ka dzimte izpaužas tās īstenojumā (jeb performancē) un balstās praksēs, ko mēs apgūstam socializējoties.
Tāpat kā citas nozares, arī sociālo antropoloģiju ietekmēja postmodernisma pagrieziens humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Tas palīdzēja nostiprināt domu, ka, gluži tāpat kā jēdziens par realitāti, arī kultūras ir konstruētas, tāpēc ir nepieciešams refleksīvs skatījums ne tikai uz pastāvošajām varas attiecībām, bet arī uz zinātnisko autoritāti, kas arī bieži vien ir rakstos nostiprināta konstrukcija. Lielu ieguldījumu šo ideju attīstībā sniedza Maikls Fišers (Michael Fischer), Džordžs Markuss (George Marcus) un Džeimss Klifords (James Clifford).
Sociālā antropoloģija ir aizņēmusies dažas teorijas no filozofijas, un īpaši ietekmīgi šajā ziņā ir bijuši franču filozofa Mišela Fuko (Michel Foucault) darbi, kas, kā daži uzskata, ir atbalstījuši postmodernisma tendenci. Viņam bija nozīmīga ietekme uz medicīnas un politikas antropoloģijas ideju attīstību, centrā izvirzot varas ietekmi uz cilvēkiem – vai tā būtu ārstu vara pār pacientiem, valsts vara pār tās pilsoņiem vai pašu cilvēku vara pār saviem ķermeņiem. Vara bija nozīmīga tēma arī Rietumu un “globālo Dienvidu” (global South) attiecību analīzē, izceļot koloniālisma mantojuma sekas, ko savos darbos apskatīja tādi pētnieki kā Talals Asads (Talal Asad), orientālisma pētnieks Edvards Saīds (Edward Said) un Gajatri Čakravorti-Spivaka (Gayatri Chakravorty Spivak), kura pievērsa pastiprinātu uzmanību intelektuālās hegemonijas un pakļaušanas problemātikai.