Lai izpētītu dažādos cilvēka dzīves aspektus, sociālantropologi veic etnogrāfisko lauka darbu, tostarp izmantojot līdzdalīgā novērojuma metodi, t. i., dzīvo starp cilvēkiem, kurus pēta, lai pēc iespējas dziļāk piedzīvotu un tādejādi labāk izprastu pētāmās sabiedrības dzīves redzējumu. Sociālajai antropoloģijai ir plaša teorētiskā bāze, kas lielākoties ir attīstīta, balstoties lauka darba pētījumu pieredzē, un tiek izmantota, lai izprastu cilvēci visā tās dažādībā.

Sociālās antropoloģijas holistiskās pieejas dēļ tās interešu lokā ir turpat vai visi jautājumi, kas interesē cilvēci. Šo tēmu loks turpina paplašināties līdz ar cilvēces vēlmi izzināt arvien jaunas dzīves parādības.

Kopš sociālās antropoloģijas pirmsākumiem nozīmīga un joprojām aktuāla ir dažādu sociālo formu izpēte. Viena no būtiskākajām izpētēs jomām ir bijusi radniecība, ar kuras starpniecību dažādas sabiedrības parasti organizē savu “politiku”. Lai arī mūsdienās valsts ir dominējošā pārvaldības forma, kas spēcīgi ietekmē ikvienu sabiedrību, tomēr radniecība ir svarīga un joprojām veido noteiktu sociālo struktūru un attiecības starp indivīdiem, paaudzēm, klaniem un citām institūcijām. Mūsdienās radniecības izpētes lauks ir paplašinājies, pievēršot uzmanību arī tādiem jautājumiem kā migrācijas vai jaunu reproduktīvo tehnoloģiju ietekme uz ģimenes struktūrām.

Savukārt politikas antropoloģija pēta dažādu politisko organizāciju ietekmi uz cilvēkiem un sabiedrībām. Mūsdienās uzmanības centrā ir tādi aspekti kā valstis, politiskā vardarbība, nevienlīdzība un, piemēram, neoliberālisma ietekme uz cilvēku dzīvi.

Savā ziņā cieši saistīta ar politikas antropoloģiju ir arī ekonomikas antropoloģija, kura cenšas izzināt, kā cilvēki organizē savu materiālo dzīvi, kā pieņem saimnieciskus lēmumus un lieto tiem pieejamos resursus, lai atražotu savu sabiedrību. Lai arī savulaik antropoloģiskajos pētījumos tika izmantotas tās pašas teorijas, kas ekonomikā, mūsdienās vairāk uzmanības tiek pievērsts tam, kā cilvēki saprot un skaidro paši savu saimniekošanu, piemēram, attiecības ar resursiem, kuri tiem ir pieejami.

Šiem procesiem pievēršas patēriņa antropoloģija, kas ietver arī materiālās kultūras izpēti, jomu, kura, tāpat kā mākslas antropoloģija, fokusējas uz cilvēku radītām lietām un priekšmetiem. Runājot par sabiedrību simbolu sistēmām un ticējumiem, daudz pētījumu ir bijis reliģijas antropoloģijā, tostarp par rituāliem, maģiju un burvestībām. Savukārt medicīnas antropoloģijas (to pēdējā laikā sauc arī par veselības antropoloģiju) metodes un teorijas tiek plaši izmantotas, lai pētītu priekšstatus par cilvēku labbūtību un slimību, un tai ir cieša saikne ar ķermeņa antropoloģiju. Arī dzimtes, dzimuma un seksualitātes jautājumi jau ilgstoši ir sociālās antropoloģijas interešu lokā.

Mūsdienās sociālantropologi strādā ne tikai akadēmiskajā vidē, bet arī izmanto savas prasmes un teorētiskās atziņas dažādu cilvēka dzīves izaicinājumu risināšanā, un to dēvē par lietišķo antropoloģiju. Joma, kurā lietišķie antropologi darbojas visplašāk, ir biznesa vide. Lai gan daļa antropologu pēta uzņēmējdarbības vidi arī akadēmisku interešu vadīti, citi iesaistās praktisku jautājumu risināšanā, piemēram, kā labāk veidot attiecības ar klientiem, kāda reklāma tos uzrunātu vairāk, kāds produktu vai pakalpojumu dizains lietotājiem būtu visērtākais utt. Sociālantropologi palīdz uzņēmējiem apzināties arī starpkultūru saskarsmes nianses un izprast pašu uzņēmumu kultūru. Mūsdienās sociālantropologi strādā visdažādākajās jomās, tostarp medicīnas iestādēs, urbānā dizaina konsultāciju birojos, informāciju tehnoloģiju uzņēmumos, u. c.

Sociālās antropoloģijas attīstība atspoguļo mainīgus un dažādu laikmetu uzskatus par sabiedrībām un kultūrām. Sociālā antropoloģija ir termins, kas kā nozares apzīmējums lielākoties tiek lietots Eiropā, reprezentējot britu antropologu skolas skatījumu uz antropoloģiju. Turpretī Amerikas Savienoto Valstu (ASV) antropologi vārdu “sociālā” tradicionāli nelieto, tā vietā izmantojot nosaukumu “kultūras antropoloģija”. Tas tādēļ, ka ASV kultūras antropoloģija ir mantojusi vācu skolas akadēmisko skatījumu – pateicoties Francim Boasam (Franz Boas), vācu izcelsmes antropologam, ko var saukt arī par Amerikas antropoloģijas tēvu. Savukārt britu antropoloģijas skola vairāk fokusējās uz sabiedrības sociālo struktūru, tās seku un ietekmes izpēti, tādēļ britiem iederīga šķitusi termina “sociālā antropoloģija” lietošana.

Tomēr kultūras antropoloģija ir tikai viena no ASV tradicionāli saistītajām četrām antropoloģijas jomām. Līdzvērtīgas antropoloģijas nozares ASV ir arī lingvistiskā antropoloģija, ko eiropieši biežāk definē kā sociālās antropoloģijas apakšnozari; uz cilvēka ķermeņa evolūcijas izpēti fokusētā “fiziskā antropoloģija”, ko Eiropā dēvē par “bioloģisko antropoloģiju”, kā arī arheoloģija, ko Eiropā redz kā radniecīgu, bet tomēr atsevišķu nozari. Tomēr mūsdienās daži uzskata, ka sociālo antropoloģiju un kultūras antropoloģiju nevar skatīt kā atsevišķus antropoloģijas virzienus, tādēļ nereti tiek lietots apzīmējums “sociokulturālā antropoloģija”.

Jau kopš 18. un 19. gs. mijas kontinentālajā Eiropā sabiedrību salīdzinošā izpēte bija pazīstama ar nosaukumu Völkerkunde (pētījumi par citām tautām). Lai arī savulaik ar antropoloģiju šajā kontekstā vairāk saprata cilvēku fizisko aspektu pētniecību, mūsdienās lielāku popularitāti ir iemantojuši apzīmējumi “sociālā antropoloģija” un “antropoloģija”. To ilustrē nesenā Vācijas Antropologu asociācijas (Deutsche Gesellschaft fur Völkerkunde) pārdēvēšana par Vācu sociālās un kultūras antropoloģijas biedrību (Deutsche Gesellschaft für Sozial- und Kulturanthropologie), lai nodrošinātu organizācijas nosaukuma atbilstību mūsdienās izplatītākam nozares nosaukuma lietojumam.

Pie radniecīgām jomām jāmin arī folkloras pētniecība, jo tā izmanto līdzīgas pētniecības metodes, tomēr atšķirībā no sociālās antropoloģijas, kas skata dzīvi holistiski, folkloras pētniecība ir vairāk pievērusies vēsturiskām un tradicionālām paražām. Taču pēdējos gados daļa folkloristu bieži pēta arī mūsdienu prakses un paražas.

Arī socioloģijai ar sociālo antropoloģiju var atrast virkni vienojošu elementu, ne tikai to kopīgajā attīstības vēsturē un daļā pētniecības metožu, bet arī to vēlmē izzināt modernās, industriālās sabiedrības dažādos aspektus. Tomēr sociālā antropoloģija jau kopš pašiem attīstības pirmsākumiem vairāk ir pievērsusies pirmsindustriālo sabiedrību pētniecībai, bieži vien no izpētes loka apzināti izslēdzot sabiedrības, no kurām nākuši paši pētnieki, tās atstājot sociologu ziņā. Savulaik britu sociālantropologs Alfreds Redžinalds Redklifs-Brauns (Alfred Reginald Radcliffe-Brown), norādot uz sociālās antropoloģijas un salīdzinošās socioloģijas līdzīgumu, uzsvēra, ka mēs daudz varam mācīties no atšķirīgu sabiedrību daudzveidības. Savukārt tādi zinātnieki kā Emils Dirkems (Émile Durkheim) un Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons) sniedza ieguldījumu abās nozarēs, ietekmējot teoriju attīstību kā vienā, tā otrā.

Balstoties 19. gs. valdošajā evolucionistu uzskatā, ka rietumu sabiedrības salīdzinājumā ar citām kultūrām atrodas cilvēces attīstības virsotnē, kur valda monoteisms, precīzi definētas ģimenes robežas un citas “civilizētas sabiedrības” izpausmes, sociālantropologi uzsāka citu sabiedrību pētniecību. Citas kultūras tika uzskatītas par tādām, kas vēl tikai atrodas kādā no to attīstības posmiem un savā ziņā sniedz iespēju rietumniekiem “ieskatīties” viņu pašu sabiedrības attīstības pirmsākumos. Šāda pieeja nepārprotami sevī ietvēra vērtību spriedumus par citām sabiedrībām, kādus vēlākie sociālantropologi atzina par noraidāmiem.

Šie agrīnie sociālantropologi mūsdienās tiek dēvēti par klubkrēslu antropologiem (armchair anthropologists), jo tie paši neveica etnogrāfisko lauka darbu, bet gan paļāvās uz dažādu ceļotāju ziņojumiem vai “vēstulēm no Jaunās pasaules”, tostarp rietumvalstu jaundibinātajām kolonijām, vai ASV gadījumā – no iekaroto un pakļauto vietējo iedzīvotāju teritorijām. Tobrīd rietumos tika radītas arī pirmās zinātniskās biedrības, kurās pulcējās izglītoti interesenti, lai diskutētu par agrīno antropologu, tādu kā Edvards Burnets Tailors (Edward Burnett Tylor) vai Luiss Henrijs Morgans (Lewis Henry Morgan), darbiem. Ar laiku sociālā antropoloģija attīstījās arī kā akadēmiska joma, tomēr prasība pēc etnogrāfiskā lauka darba pētījuma, kas ir šīs nozares pamatā mūsdienās, parādījās tikai pēc kāda laika.

Modernās antropoloģijas pamatlicējs ASV, no Vācijas emigrējušais F. Boass, apstrīdēja evolucionistu uzskatus. Uzsverot, ka ikviena sabiedrība ir jāskata konkrētās kultūras kontekstā, viņš lika pamatus kultūrrelatīvisma idejai, saskaņā ar kuru ikviena kultūra ir vienlīdz vērtīga, attīstīta un veiksmīga. F. Boass arī iedrošināja pētījumiem arvien plašāk izmantot lauka darba metodi.

Iedvesmojoties gan no psiholoģijas, gan arī idejas, ka katra kultūra būtu skatāmā pati savā kontekstā, izveidojās kultūras un personības virziens (culture-and-personality studies), kura pārstāvji uzskatīja, ka katrai kultūrai ir savs raksturīgais personības tips ar tam piemītošām psiholoģiskām iezīmēm. Redzamākā šīs skolas pārstāve bija ASV antropoloģe Ruta Benedikta (Ruth Benedict), savukārt vienu no, iespējams, visapspriestākajiem šīs skolas etnogrāfiskajiem lauka darba pētījumiem Samoa jauniešu vidū veica Mārgarita Mīda (Margaret Mead). Lai arī pētījums bija apjomīgs un veikts labu nodomu vadīts, tas tika apšaubīts vājo pierādījumu un metodoloģijas dēļ.

Tajā pašā laikā Lielbritānijā par dominējošo pieeju kļuva funkcionālisms. Šīs teorijas pamatā bija ideja, ka katrai sociālai paražai vai rīcībai konkrētā sabiedrībā ir sava noteikta funkcija. Šo ideju, visticamāk, iedvesmojoties no sociologa E. Dirkema, tālāk attīstīja sociālantropologs Broņislavs Maļinovskis (Bronisław Malinowski) un viņa sekotāji. Pirmā pasaules kara laikā B. Maļinovskis, būdams britiem naidīgas valsts (Austroungārijas) pilsonis, bija spiests ilgāk nekā plānots uzturēties Trobriāna salās. Viņa ilgstošais lauka darba pētījums kļuva izšķirošs ne tikai funkcionālisma idejas attīstībā, bet arī mainīja priekšstatus par to, kādas zināšanas un prasmes būtu jāapgūst sociālantropologiem.

Funkcionālismam, pievienojot struktūras jēdziena komponenti, tā sauktie struktūrfunkcionālisti, no kuriem redzamākie bija A. R. Redklifs-Brauns un Edvards Evans Evanss-Pričards (Edward Evan Evans-Pritchard), raudzījās uz sabiedrību kā vienotu veselumu, kur katram tās elementam ir vienlīdz liela vērtība sabiedrības funkcionēšanā, iekšējā un ārējā līdzsvara nodrošināšanā. Struktūrfunkcionālistu uzskatā sabiedrības īstenotās prakses un radītās institūcijas ir vērstas uz to, lai iekšējo nesaskaņu vai pārmaiņu gadījumos nodrošinātu ierasto lietu kārtību, virzot sabiedrību atpakaļ uz tās ierasto stāvokli.

Lai arī šis skatījums bija ietekmīgs līdz pat 1950. gadiem, vēlāk tas tika atzīts par tuvredzīgu, jo ignorēja acīmredzami pastāvošās ilgtermiņa sociālās pārmaiņas, ko, cita starpā, ietekmēja saskarsme starp dažādām sabiedrībām un kultūrām, tostarp Rietumu kolonizācijas laikā. Iedziļināšanās sociālo pārmaiņu procesos un koloniālisma ietekmē uz sabiedrībām bija tā dēvētās Mančestras skolas (Manchester School) sociālantropologu un konkrēti – Maksa Glukmana (Max Gluckmann) interešu epicentrā, tiem apstrīdot agrākās idejas par sabiedrību pastāvēšanas stabilitāti.

20. gs. 50.–60. gados popularitāti ieguva strukturālisma idejas, kurām saknes meklējamas Francijā. Šīs kustības virzītājspēks bija sociālantropologs Klods Levī-Stross (Claude Lévi-Strauss). Strukturālisma teorijas attīstību lielā mērā ietekmēja strukturālā lingvistika un veids, kā mēs saprotam valodu. Šī teorētiskā pieeja arī postulēja, ka cilvēku prāta struktūra nosaka to, kā viņi uztver un veido sabiedrību un kultūru. Lai gan netika atrasti konkrēti pierādījumi tam, ka cilvēka smadzenes patiešām šādi darbojas, Apvienotajā Karalistē parādījās sekotāji idejai par dažādu lietu un fenomenu kategorizēšanu jeb strukturēšanu, mēģinot izzināt, piemēram, kādēļ kādā kultūrā daži pārtikas produkti tiek klasificēti kā tabu. Starp šādas idejas atbalstītājiem ir jāmin antropologi Edmunds Līčs (Edmund Leach) un Mērija Daglasa (Mary Douglas).

Ar kritisku skatījumu uz sabiedrību un tās izveidotajām struktūrām klajā nāca ekonomikas un politikas antropoloģijas pētnieki, piemēram, marksistiskās skolas pārstāvji Ēriks Volfs (Eric Wolf), Moriss Godeljē (Maurice Godelier) un Moriss Blohs (Maurice Bloch). Viņi sāka meklēt pierādījumus dažādiem ražošanas veidiem sabiedrībās, kas nav kapitālistiskas, kā arī pievērsa uzmanību ekspluatācijas attiecībām starp dažādām sociālām šķirām. Šo virzienu var kritizēt par pieņēmumu, ka šķiru jēdziens, kas raksturo kapitālistisku sabiedrību, ir attiecināms uz cita tipa sabiedrībām, kurās citas saites, tādas kā reliģija vai radniecība, mēdz būt stiprākas nekā šķira.

Strukturālisms ietekmēja arī izprotošās (interpretējošās) un simboliskās antropoloģijas attīstību. Piemēram, rituālu simboliskajai nozīmei, etnogrāfa Alfrēda van Gennepa (Alfred van Gennep) darbu iedvesmots, īpaši pievērsās antropologs Viktors Tērners (Victor Turner). Starp citiem ietekmīgiem šī virziena pētniekiem ir jāmin Klifords Gīrcs (Clifford Geertz), kurš reliģiju redzēja kā interpretējamu simbolu sistēmu, un amerikāņu antropologs Deivids Šneiders (David Schneider), kurš norādīja uz asiņu simbolisko un metaforisko nozīmi Rietumu sabiedrību priekšstatos par radniecību. Turklāt K. Gīrcs uzsvēra, cik izšķiroša nozīme, skaidrojot kultūras funkcionēšanu, ir antropoloģiskās rakstības stilam, kas lasītājiem caur “daudzslāņu aprakstu” ļauj padziļinātāk izprast kultūras kontekstu un nozīmi.

Citādu pretstatu strukturālisma idejām vairākās nozīmēs veidoja prakses teorija (practice theory). Kamēr strukturālisma piekritēji uzskatīja, ka tā vai citādi rīkoties mums liek mūsu smadzeņu uzbūve, prakses teorija fokusējās uz indivīda rīcības saikni ar apkārtējās sociālās vides struktūrām. Redzamākais šīs pieejas pārstāvis bija Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu), savukārt Šerijas Ortneres (Sherry Ortner) prakses teorijas idejas ietekmēja arī citas jomas, piemēram, dzimtes pētījumus. Piemēram, Džūdita Batlere (Judith Butler) norādīja, ka dzimte izpaužas tās īstenojumā (jeb performancē) un balstās praksēs, ko mēs apgūstam socializējoties.

Tāpat kā citas nozares, arī sociālo antropoloģiju ietekmēja postmodernisma pagrieziens humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Tas palīdzēja nostiprināt domu, ka, gluži tāpat kā jēdziens par realitāti, arī kultūras ir konstruētas, tāpēc ir nepieciešams refleksīvs skatījums ne tikai uz pastāvošajām varas attiecībām, bet arī uz zinātnisko autoritāti, kas arī bieži vien ir rakstos nostiprināta konstrukcija. Lielu ieguldījumu šo ideju attīstībā sniedza Maikls Fišers (Michael Fischer), Džordžs Markuss (George Marcus) un Džeimss Klifords (James Clifford).

Sociālā antropoloģija ir aizņēmusies dažas teorijas no filozofijas, un īpaši ietekmīgi šajā ziņā ir bijuši franču filozofa Mišela Fuko (Michel Foucault) darbi, kas, kā daži uzskata, ir atbalstījuši postmodernisma tendenci. Viņam bija nozīmīga ietekme uz medicīnas un politikas antropoloģijas ideju attīstību, centrā izvirzot varas ietekmi uz cilvēkiem – vai tā būtu ārstu vara pār pacientiem, valsts vara pār tās pilsoņiem vai pašu cilvēku vara pār saviem ķermeņiem. Vara bija nozīmīga tēma arī Rietumu un “globālo Dienvidu” (global South) attiecību analīzē, izceļot koloniālisma mantojuma sekas, ko savos darbos apskatīja tādi pētnieki kā Talals Asads (Talal Asad), orientālisma pētnieks Edvards Saīds (Edward Said) un Gajatri Čakravorti-Spivaka (Gayatri Chakravorty Spivak), kura pievērsa pastiprinātu uzmanību intelektuālās hegemonijas un pakļaušanas problemātikai.

Sociālantropologi mēdz dot priekšroku interpretējošai (izprotošai) un antipozitīvistiskai pieejai zināšanām, kas nozīmē, ka antropologi kā cilvēki pēta un interpretē citu cilvēku uztveri un interpretācijas par viņu dzīves norisēm. Kā antipozitīvisma pieejas piekritēji, sociālantropologi mēdz būt atturīgi kvantitatīvo pieeju izmantošanā dažādu sociālo parādību “mērīšanai”. Viņuprāt, sociālā joma nevar tikt pētītā vienīgi ar eksaktām metodēm, kā tas lielākoties notiek dabaszinātnēs, it sevišķi, ja runa ir par cilvēku dzīves uztveres pētniecību. Tā vietā viņi parasti izvēlas izmantot kvalitatīvas metodes, kas sniedz iespēju izprast konkrētu cilvēku uzskatus, kopā ar tiem pavadot noteiktu laiku, klausoties to teiktajā un vērojot, kā tie rīkojas.

Sociālantropologi pilnībā nenoliedz, piemēram, statistikas izmantošanu, taču raugās uz to kā uz papildu iespēju iegūt holistisku skatījumu par cilvēka dzīves pieredzi. Šādos gadījumos talkā tiek ņemta tā sauktā triangulācijas metode, ar kuru pārbauda, vai sākotnējā pētījuma rezultāti atkārtojas, izmantojot atšķirīgu pētījuma metodi. Tomēr pamata metode, ar kuras palīdzību sociālantropologi iegūst datus un uz kā bāzes izvirza secinājumus vai izstrādā jaunas teorijas, ir etnogrāfiskais lauka darbs.

Parasti lauka darba pētījums, piemēram, studentiem, kuri izstrādā savu doktora darbu, ilgst vidēji gadu. Taču mūsdienās, nereti laika un finanšu resursu ierobežojuma dēļ, sociālantropologi bieži veic īsākus un daudz mērķētākus pētījumus. Tomēr, neskatoties uz to, sociālantropologi ir palikuši uzticīgi savai pamata pētījumu metodei – lauka darbam un laika gaitā, attīstoties dažādām tehnoloģijām, savu pētījumu metožu klāstu ir paplašinājuši.

Viena no sociālās antropoloģijas nozīmīgākajām lauka darba metodēm ir līdzdalīgais novērojums, kura laikā pētnieks gan vēro, gan arī pats piedalās apkārtējos notikumos un mācās no tiem. Šīs metodes pirmatklājums parasti tiek piedēvēts sociālantropologam B. Maļinovskim, kurš Pirmā pasaules kara dēļ savu piespiedu uzturēšanās laikā Trobriāna salās veica ilgstošu lauka darbu. Jānorāda gan, ka līdzdalīgā novērojuma metodes attīstība vēsturiski notika arī socioloģijas nozarē.

Citas izmantotās pētniecības metodes ir, piemēram, padziļinātas intervijas, kuras nereti kļūst par pētījuma dalībnieku novērošanas sastāvdaļu. Sociālantropologi savā darbā dažkārt mēdz izmantot arī fokusa grupu izpētes metodi. Līdz ar dažādu tehnoloģiju attīstību, ir radušās arī dažādas jaunas metodes, tostarp fotogrāfiju izmantojums, piemēram, fotobalss metode, kas mudina pētāmās personas jeb informantus fotografēt kādas svarīgas savas dzīves detaļas un dalīties tajās ar pētnieku. Sociālantropologi šobrīd savā darbā mēdz izmantot arī video, kā arī veikt tiešsaistes etnogrāfiju.

Sociālantropologi labi apzinās, ka, cilvēkiem pētot cilvēkus, pētnieka klātbūtne dažādās situācijās var ietekmēt pētījuma gaitu, tādēļ sociālantropologam ir jāspēj izprast un novērtēt savu ietekmi uz pētījumu rezultātiem. Tikpat svarīgs aspekts ir pētījuma ētikas jautājumi un prasme pasargāt pētījuma dalībniekus no nevēlamām sekām, ievērojot to tiesības uz privātumu un konfidencialitāti.

Digitālā antropoloģija ir joma, kas pēta cilvēkus mūsdienu pasaules jauno tehnoloģisko izaicinājumu priekšā. Piemēram, zinātnieki Daniela Millera (Daniel Miller) vadībā ir pētījuši, kā tehnoloģiju, tostarp sociālo mediju lietošana, ietekmē cilvēku mijiedarbību elektroniski pastarpinātā (mediētā) vidē.

Viena būtiska parādība, kas interesē mūsdienu sociālos antropologus, ir klimata pārmaiņas un citi planetārie procesi, kas notikuši pašreizējā antropocēna laikmetā. To izpētei pievērsusies ne tikai vides antropoloģija, bet arī daudzas citas sociālās antropoloģijas apakšnozares.

Ņemot vērā sociālās antropoloģijas pamatfokusu uz cilvēku dzīves izpēti, dīvaina varētu šķist tās interese par posthumānismu, kas radusies no apjautas, ka dažas ne Rietumu kultūras varētu nevilkt tik stingru robežu starp cilvēkiem un “ne-cilvēku” būtnēm, kā to darītu rietumnieki. Lai arī, no vienas puses, antropologu vidū arvien pieaug interese par daudzsugu attiecībām, tostarp cilvēku un dzīvnieku attiecībām, no otras puses, sociālantropologiem ir arī interese par dažādu sabiedrību ontoloģijām.

Antropologs un tā dēvētā ontoloģiskā pagrieziena pārstāvis Eduardu Viveirušs de Kāštru (Eduardo Viveiros de Castro) apšauba kartēziskā duālisma pretnostatījumu – kultūra kā pretstats dabai, saskaņā ar kuru cilvēki eksistētu ārpus dabas ekosistēmas. Tas savukārt maina priekšstatu, ka Rietumu epistemoloģija ir akadēmisko jautājumu izpētes standarts, it īpaši, ja pētāmajām sabiedrībām ir fundamentāli atšķirīgi priekšstati par dzīvo pasauli.

Tā kā sociālā antropoloģija ir refleksīva nozare, tā savos pētījumos pievēršas arī tādiem jautājumiem kā dzimtes aizspriedumi, koloniālisms, kultūru hegemonija un etnocentrisms, cenšoties izzināt šīs parādības ne tikai pasaulē, bet arī pašas nozares iekšienē. Viens no veidiem, kā izvētīt pašas sociālās antropoloģijas nozares līdzšinējās prakses, ir veikt teorētisko un etnogrāfisko kanonu satura pārbaudi, tostarp īstenojot mācību satura “dekolonizāciju”, t. i., identificējot, vai ir tikušas saklausītas un ņemtas vērā minoritāšu – tostarp pētīto – balsis. Tas ir jautājums arī par varas attiecību īstenošanu gan pasaulē, gan pašā nozarē, kas liek izvērtēt neētisku uzvedību, ko līdz šim akadēmiskā vide varētu būt ignorējusi.

Tāpat arvien pieaugoša ir interese par sociālās antropoloģijas lietišķo aspektu, jo šīs nozares unikālās pētniecības metodes un teorētiskās atziņas veiksmīgi var tikt izmantotas arī ārpus akadēmiskās pasaules. Jau šobrīd tās ir ļoti noderīgas daudzās jomās, piemēram, uzņēmējdarbībā, medicīnā, dažādu valsts politiku veidošanā un citu stratēģisku jautājumu risināšanā. Piemēram, sociālantropologs Dans Podjeds (Dan Podjed) pievērsies dažādu cilvēcei un videi draudzīgu pakalpojumu, produktu un risinājumu izstrādei.

Sociālās antropoloģijas izcilības centru atrašanās vietas lielā mērā atspoguļo to, ka šī nozare vēsturiski guvusi labumu no koloniālās varas struktūrām, kā uz to norādījis antropologs T. Asads. Tādejādi šie izcilības centri koncentrējas Apvienotajā Karalistē un zināmā mērā arī Nāciju Sadraudzības valstīs, Francijā, Vācijā un ASV.

Tomēr mūsdienās arvien vairāk redzams, ka sociālantropologi veic nozīmīgus pētījumus daudzās pasaules universitātēs, tostarp Latvijā, piemēram, Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē. Ievērojami pētījumi šobrīd tiek veikti arī Baltijā, ārpus tradicionālajiem sociālās antropoloģijas izcilības centriem, piemēram, Tartu universitātē (Tartu Ülikool) un Tallinas universitātē (Tallinna Ülikool) Igaunijā, savukārt Lietuvā tās koncentrējas Vītauta Dižā Universitātē (Vytauto Didžiojo universitetas) Kauņā un Viļņas Universitātē (Vilniaus universitetas).

Joprojām nozīmīgu lomu sociālas antropoloģijas virzībā ieņem universitātes, kurās antropoloģija nostiprinājās kā empīriska zinātne. Starp šādām augstskolām ir minamas Oksfordas Universitāte (University of Oxford), Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes skola (London School of Economics and Political Science), ar laiku tām pievienojās arī Kembridžas Universitāte (University of Cambridge), Mančestras Universitāte (University of Manchester), Londonas Universitātes koledža (University College London), Austrumu un Āfrikas studiju universitāte (School of Oriental and Asian Studies), Edinburgas Universitāte (University of Edinburgh) u. c.

ASV nozīmīga loma ir bijusi Kolumbijas Universitātei (Columbia University), Čikāgas Universitātei (University of Chicago), Kalifornijas Universitātei Bērklijā (University of California, Berkeley), Hārvarda Universitātei (Harvard University), Djūka Universitātei (Duke University) Daremā, Ziemeļkarolīnā. Francijā sociālās antropoloģijas attīstību virzījušas tādas augstskolas kā Parīzes Universitāte Nantērā (Université Paris Nanterre), Augstākā normālskola (École Normale Supérieure) un Bordo Universitāte (Université de Bordeaux), bet Vācijā starp tādām minamas Humbolta Universitāte Berlīnē (Humboldt-Universität zu Berlin) un Maksa Planka Sociālās antropoloģijas institūts (Max-Planck-Institut für ethnologische Forschung), kas atrodas Hallē. Jau pusgadsimtu spēcīgs antropoloģijas studiju un pētniecības centrs pastāv Braziljas Universitātē (Universidade de Brasília), nozīmīgs centrs ir arī Keiptaunas Universitāte (afrikandu Universiteit van Kaapstad, isikosas kwiYunivesithi yaseKapa).

Ir daudz zinātnisku žurnālu, kas aplūko dažādas sociālantropoloģiskas tēmas, daži no tiem sniedz vispārīgu ieskatu, savukārt citi koncentrējas uz noteiktiem sociālās antropoloģijas aspektiem vai noteiktu zinātnisku tēmu. Ievērības cienīgu žurnālu vidū noteikti būtu jāmin Current Anthropology. Starp šādiem žurnāliem minams arī Journal of the Royal Anthropological Institute, Eiropas Sociālo antropologu asociācijas (European Association of Social Anthropologists) veidotais Social Anthropology/Anthropologie Sociale un Focaal – Journal of Global and Historical Anthropology, kas pievēršas globāli nozīmīgiem un antropoloģijai un vēsturei kopīgiem tematiem.

Pastāv arī vairāki reģionāli zinātniski žurnāli, piemēram, Eiropas pētniecības aktualitātes ir atrodamas Anthropological Journal of European Cultures. Taču daži žurnāli ir definējuši sev fokusētāku interešu loku un koncentrējas, piemēram, uz teorijas problemātikas un aktualitāšu atspoguļošanu, kā to dara Anthropological Theory, vai uz specifisku debašu atspoguļošanu, kādas būtu atrodamas žurnālā Critique of Anthropology, savukārt dažādus apskatu rakstus par konkrētām tēmām piedāvā Annual Review of Anthropology.

Tāpat kā citās nozarēs, liela uzmanība tika pievērsta arī sociālantropoloģisko zināšanu pieejamības paplašināšanai. Tādējādi žurnāli Cultural Anthropology, Social Anthropology/Anthropologie Sociale, Focaal un Anthropological Journal of European Cultures ir pārgājuši uz citu publicēšanas modeli un tagad ikvienam ir pieejami internetā. Citi informācijas resursi jau sākotnēji bijuši iecerēti kā pieejami ikvienam interesentam, piemēram, ALLEGRA, Living Anthropologically vai arī blogs anthro{dendum}. Sociālās antropoloģijas tēmām ir veltīti arī vairāki podkāsti, piemēram, AnthroPod. Tiem, kuri vēlas vairāk uzzināt par dažādām sociālās antropoloģijas tēmām, citi uzticami tiešsaistes resursi ir, piemēram Oxford Bibliographies Online vai Oxford Research Encyclopedias.