Metodes attÄ«stÄ«ba un svarÄ«gÄkie autori SistemÄtiski etnogrÄfiskie lauka darbi aizsÄkÄs jau lÄ«dz ar interesi par vienkÄrÅ”o cilvÄku (tas ir, ātautasā, sengrieÄ·u valodÄ į¼ĪøĪ½ĪæĻ, ethnos) dzÄ«vesveidu un uzskatiem apgaismÄ«bas laikmetÄ. SÄkotnÄji Ŕī nodarbe galvenokÄrt saistÄ«jÄs ar atseviŔķÄm intereÅ”u jomÄm (piemÄram, folkloras un materiÄlÄs kultÅ«ras vienÄ«bu vÄkÅ”anu). Å ajÄ laikÄ etnogrÄfiskais lauka darbs izpaudÄs Ä«sÄku vai garÄku ekspedÄ«ciju formÄ, kad pÄtnieki ieradÄs noteiktÄ galamÄrÄ·Ä« un samÄrÄ Ä«sÄ laikÄ centÄs ievÄkt informÄciju par sev interesÄjoÅ”Äm tÄmÄm. EkspedÄ«ciju formÄta etnogrÄfiskais lauka darbs joprojÄm tiek pietiekami plaÅ”i izmantots tÄdÄs zinÄtnes jomÄs, kurÄs sociÄlajam kontekstam ir mazÄka loma, piemÄram, folkloristikÄ, materiÄlÄs kultÅ«ras studijÄs vai etnomuzikoloÄ£ijÄ.
EtnogrÄfiskais lauka darbs mÅ«sdienu metodoloÄ£iskajÄ izpratnÄ izveidojÄs tikai 20. gs. pirmajÄ pusÄ un parasti tiek saistÄ«ts ar poļu izcelsmes britu antropologa BroÅislava Maļinovska (BronisÅaw Kasper Malinowski) un vÄcu izcelsmes amerikÄÅu antropologa FranÄa Boasa (Franz Uri Boas) vÄrdu. F. Boass aizsÄka ilgtermiÅa lauka darba tradÄ«ciju 1899. gadÄ, kad Kolumbijas UniversitÄtÄ (Columbia University) Å
ujorkÄ izveidoja antropoloÄ£ijas nodaļu. Å eit F. Boass izskoloja veselu etnogrÄfu paaudzi, no kuras, iespÄjams, slavenÄkÄ ir MÄrgarita MÄ«da (Margaret Mead). B. Maļinovska karjera aizsÄkÄs apmÄram pÄc 20 gadiem Londonas Ekonomikas un politikas zinÄtnes skolÄ (London School of Economics and Political Science), un arÄ« viÅam bija sekotÄji. F. Boass kritizÄja tÄ dÄvÄto vÄsturisko metodi, kas centÄs spekulÄt par kultÅ«ru vÄsturi, balstoties apsvÄrumos par mÅ«sdienu sabiedrÄ«bÄs it kÄ novÄrojamÄm ākultÅ«ras fosilijÄmā (cultural survivals). F. Boass un viÅa sekotÄji bÅ«tÄ«bÄ noliedza vÄstures rekonstrukciju jÄgpilnumu. TÄ vietÄ viÅi pievÄrsÄs mÅ«sdienu sabiedrÄ«bas pastÄvÄÅ”anas principu izzinÄÅ”anai. F. Boass un B. Maļinovskis uzsvÄra tieÅ”i ilgtermiÅa lÄ«dzdalÄ«go novÄrojumu kÄ centrÄlo metodi etnogrÄfiskajÄ lauka darbÄ. KÄ F. Boass, tÄ B. Maļinovskis asi vÄrsÄs pret tÄ dÄvÄto āklubkrÄsla antropoloÄ£ijuā, ko veica pÄtnieki, kuri reti saskÄrÄs ar pÄtÄmo sabiedrÄ«bu ikdienas dzÄ«vi un tÄpÄc bieži izteica secinÄjumus, kas bija tÄlu no niansÄtas izpratnes par aprakstÄ«tajÄm kultÅ«rÄm. TÄ vietÄ F. Boass un B. Maļinovskis uzsvÄra nepiecieÅ”amÄ«bu pÄc ilgstoÅ”as saskarsmes ar pÄtÄmo sabiedrÄ«bu, kuras laikÄ pÄtnieks pats maksimÄli censtos iekļauties cilvÄku ikdienas dzÄ«vÄ. Å ajÄ ziÅÄ klasisks ir B. Maļinovska darbs āKlusÄ okeÄna rietumu daļas argonautiā (Argonauts of the Western Pacific: An Account of Native Enterprise and Adventure in the Archipelagoes of Melanesian New Guinea, 1922), kuru viÅÅ” saistÄ«ja ar savu vairÄkus gadus ilgo etnogrÄfisko lauka darbu TrobriÄna salÄs.
āKlusÄ okeÄna rietumu daļas argonautosā B. Maļinovskis arÄ« apraksta etnogrÄfisko metodi, un Å”is apraksts lielÄ mÄrÄ ir pamats, no kura attÄ«stÄ«jusies mÅ«sdienu etnogrÄfija. B. Maļinovskis uzsver, ka lauka darbam ir jÄbalstÄs trijos izpÄtes virzienos: pirmkÄrt, sabiedrÄ«bas vispÄrÄ«gÄs struktÅ«ras aprakstÄ, kas galvenokÄrt rodams statistikÄ un iekļauj arÄ« tÄdus faktus kÄ iedzÄ«votÄju sastÄvs, radniecÄ«bas struktÅ«ras, paradumi, tradÄ«cijas utt. TomÄr ar Å”Ädu metodi nav iespÄjams raksturot nianses, kas ir nozÄ«mÄ«gas, lai pilnÄ«bÄ izprastu pÄtÄmÄs sabiedrÄ«bas dzÄ«vi, tÄpÄc, otrkÄrt, liela nozÄ«me ir tam, ko B. Maļinovskis apzÄ«mÄ ar āikdienas dzÄ«ves netveramÄ«buā (imponderabilia of everyday life). Tie ir notikumi un novÄrojumi, kas saistÄs ar, piemÄram, Ä·ermeÅa higiÄnu, Ädiena gatavoÅ”anas veidiem, strÄ«diem un salabÅ”anu vai sarunas toni vakarÄ pie ugunskura. B. Maļinovskis norÄda, ka Å”o uzdevumu var kvalitatÄ«vi veikt vienÄ«gi labi apmÄcÄ«ts etnogrÄfs un Å”Ädi novÄrojumi radikÄli atŔķiras no tÅ«rista vai tÄda cilvÄka novÄrojumiem, kurÅ” ikdienÄ saskaras ar attiecÄ«go sabiedrÄ«bu, bet nav ieguvis nepiecieÅ”amÄs sistemÄtiskÄ novÄrojuma prasmes. TreÅ”kÄrt, nepiecieÅ”ams dokumentÄt tipiskos sajÅ«tu, uztveres un domÄÅ”anas veidus, iegaumÄjot, piemÄram, izteicienus un runu kopumÄ, stÄstus un leÄ£endas.
EtnogrÄfiskais lauka darbs ir raksturÄ«gs arÄ« kvalitatÄ«vajai socioloÄ£ijai un ir cieÅ”i saistÄ«ts ar tÄ dÄvÄto ÄikÄgas socioloÄ£ijas skolu 20. gs. 20.ā50. gados. SpilgtÄkÄs personas ÄikÄgas skolas attÄ«stÄ«bÄ bija Roberts PÄrks (Robert Ezra Park) un Ernests BÄrdžess (Ernest Watson Burgess), kuri izmantoja lÄ«dzdalÄ«go novÄrojumu, lai pÄtÄ«tu pilsÄtÄs notiekoÅ”o ikdienas mijiedarbÄ«bu un tÄdÄjÄdi iegÅ«tu sistemÄtisku izpratni par tÄs dabu. PaÅ”i pÄtnieki gan savu darbu nereti sauca par gadÄ«juma izpÄti (case study). ParalÄli ÄikÄgas skolai 20. gs. 20. un 30. gados socioloÄ£ijÄ popularitÄti ieguva arÄ« tÄ dÄvÄtÄ kopienas pÄtÄ«jumu kustÄ«ba (community study movement), kas pievÄrsÄs nelielu pilsÄtu un ciematu pÄtniecÄ«bai Amerikas SavienotajÄs ValstÄ«s (ASV), tÄs zinÄmÄkais darbs ir Roberta (Robert Staughton Lynd) un HelÄnas Lindu (Helen Merrel Lynd) pÄtÄ«jums par Midltonu. ArÄ« slavenais franÄu sociologs PjÄrs BurdjÄ (Pierre Bourdieu) daļu nozÄ«mÄ«gÄko pÄtÄ«jumu balstÄ«ja etnogrÄfiskajÄ lauka darbÄ, ko viÅÅ” veica AlžīrijÄ.
Lai gan politikas zinÄtne galvenokÄrt izmanto kvantitatÄ«vo metodoloÄ£iju, daži ietekmÄ«gi Ŕīs jomas pÄrstÄvji pÄtÄ«jumus balstÄ«juÅ”i etnogrÄfiskajÄ darbÄ, piemÄram, Džeimss Skots (James C. Scott).
SÄkot ar 20. gs. otro pusi, etnogrÄfiskais lauka darbs arvien vairÄk ienÄca dažÄdÄs jomÄs un dažviet attÄ«stÄ«jÄs samÄrÄ neatkarÄ«gi no antropoloÄ£ijas un socioloÄ£ijas etnogrÄfiskajÄm tradÄ«cijÄm. TÄ, piemÄram, kultÅ«ras studijas sÄka skatÄ«t savus pÄtÄ«juma objektus sociÄlajÄ kontekstÄ un ar etnogrÄfijas palÄ«dzÄ«bu pÄtÄ«t kultÅ«ras patÄriÅu un auditoriju uzvedÄ«bu. EtnogrÄfijai kļūstot arvien populÄrÄkai citu jomu vidÅ« (piemÄram, Ä£eogrÄfijÄ, psiholoÄ£ijÄ, mÄrketingÄ un ekonomikÄ), arÄ« lauka darba kÄ metodes robežas paplaÅ”inÄs. TÄpÄc mÅ«sdienu pÄtnieciskajÄ praksÄ dažÄdi pÄtnieki ar terminu āetnogrÄfiskais lauka darbsā var saprast atŔķirÄ«gas parÄdÄ«bas.
TÄ kÄ etnogrÄfiskÄ lauka darba pamatÄ ir pÄtnieka un pÄtÄmÄs grupas intÄ«ma integrÄcija un savstarpÄja uzticÄÅ”anÄs, to ir gandrÄ«z neiespÄjami veikt ar lielÄm pÄtnieku grupÄm. TÄpÄc lielÄkÄ daļa etnogrÄfu strÄdÄ vienatnÄ. Retumis etnogrÄfi dodas laukÄ ar savu Ä£imeni, kas pÄtniekiem var pavÄrt jaunus integrÄcijas un izziÅas kanÄlus. JomÄs, kurÄs lÄ«dzdalÄ«gais novÄrojums ir sekundÄrs (piemÄram, folkloristikÄ un materiÄlÄs kultÅ«ras studijÄs), etnogrÄfiskais lauka darbs var tikt veikts arÄ« pÄtnieku grupÄ Ä«sÄkas ekspedÄ«cijas formÄtÄ.
Tas, ka etnogrÄfiskÄ lauka darba centrÄ ir pats pÄtnieks, ir izraisÄ«jis ne mazumu debaÅ”u par etnogrÄfiskÄ darba objektivitÄti un reizÄm radÄ«jis intensÄ«vus konfliktus starp dažÄdu pÄtnieku radikÄli atŔķirÄ«gajÄm pieejÄm etnogrÄfijai. Viens no zinÄmÄkajiem Å”Ädas situÄcijas piemÄriem ir M. MÄ«das un Dereka FrÄ«mena (John Derek Freeman) sadursme par Samoa salu meiteÅu seksuÄlÄs dzÄ«ves interpretÄciju.
SÄkot ar 20. gs. 60. gadiem, feministiskÄ antropoloÄ£ija pievÄrsa uzmanÄ«bu dzimtes aspektam etnogrÄfiskajos lauka darbos, uzsverot, ka absolÅ«to vairÄkumu 20. gs. pirmÄs puses etnogrÄfisko pÄtÄ«jumu ir veikuÅ”i vÄ«rieÅ”i un viÅu galvenie vietÄjie informÄcijas sniedzÄji (literatÅ«rÄ dÄvÄti gan par informantiem, gan par pÄtÄ«juma dalÄ«bniekiem) ir bijuÅ”i vÄ«rieÅ”i. TÄdÄjÄdi gan pats analizÄjamais materiÄls ir bijis nepilnÄ«gs (tas galvenokÄrt bijis par to, ko dara un saka vÄ«rieÅ”i), gan arÄ« to ietekmÄjusi pÄtnieku vÄ«rieÅ”u identitÄtes noteiktÄ perspektÄ«va. Å Ä« kritika lika pamatus daudz plaÅ”Äkai sievieÅ”u lÄ«dzdalÄ«bai etnogrÄfiskÄ darba veikÅ”anÄ.
SÄkot ar 20. gs. 70. gadiem, pÄtniekiem arvien vairÄk pievÄrÅ”oties plaÅ”Äku procesu aprakstiem (piemÄram, Ärika Volfa (Eric Robert Wolf) definÄtajÄm pasaules sistÄmÄm), arÄ« viÅu etnogrÄfiskais darbs pÄrkÄpa Å”aurÄs Ä£eogrÄfiskÄs robežas. Å Ädu pieeju 20. gs. 80. gadu vidÅ« antropologs Džordžs Markuss (George Emanuel Marcus) nodÄvÄja par daudzvietu (multi-sited) etnogrÄfiju. Å Äda veida etnogrÄfiskais darbs vairs nenotiek vienÄ vietÄ, bet ar to tiek izsekots lÄ«dzi kÄdas plaÅ”Äkas (reÄ£ionÄlas vai pat globÄlas) kopienas dzÄ«vei. PiemÄram, tiek aprakstÄ«tas priekÅ”metu, metaforu, stÄstu u. c. plÅ«smas cauri dažÄdÄm vietÄm vai arÄ« tiek pÄtÄ«ta kÄdas digitÄlas vai virtuÄlas kopienas dzÄ«ve.
Ar etnogrÄfisko lauka darbu saistÄ«tajÄs teorÄtiskajÄs diskusijÄs ne mazums uzmanÄ«bas pievÄrsts neizbÄgamajai subjektivitÄtei, kas izriet no etnogrÄfiskÄ lauka darba centrÄtÄ«bas ap paÅ”u pÄtnieku. KoloniÄlisma kritikas gaismÄ ir vÄtÄ«ts gan tas, ka liela daļa etnogrÄfisko pÄtÄ«jumu ir tikuÅ”i veikti koloniÄlisma varai pakļautajÄs sabiedrÄ«bÄs, bieži vien nepievÄrÅ”ot Ä«paÅ”u uzmanÄ«bu paÅ”u pÄtÄmo cilvÄku vÄlmÄm, gan tas, ka jautÄjumi, par kuriem pÄtnieki ir interesÄjuÅ”ies (piemÄram, radniecÄ«ba vai reliÄ£ija), ir uzspieduÅ”i etnogrÄfiskajai analÄ«zei kategorijas, kuras pastÄv pÄtnieku (galvenokÄrt Eiropas un Ziemeļamerikas) sabiedrÄ«bÄs, bet, iespÄjams, nav piemÄrotas, lai adekvÄti aprakstÄ«tu citas sabiedrÄ«bas.
Antropologu vidÅ« etnogrÄfijas metodoloÄ£iskÄs kritikas apogejs saistÄs ar postmodernisma laikmetam raksturÄ«go dekonstrukciju. TÄ saucamÄs ākultÅ«ras rakstÄ«Å”anasā (writing culture) diskusijas 20. gs. 80. gadu vidÅ« koncentrÄjÄs uz etnogrÄfiskÄ darba pretenzijÄm uz objektivitÄti, uzsverot pÄtnieka iepriekÅ”ÄjÄs pieredzes un kultÅ«ras bagÄžas ietekmi uz rakstÄ«Å”anas rezultÄtÄ topoÅ”o tekstu. Kritikai tika pakļauta antropoloÄ£ijÄ izplatÄ«tÄ prakse pÄtÄ«t ācitusā, uzsverot Ŕīs prakses hierarhisko dabu. DaļÄji Ŕīs kritikas dÄļ pÄdÄjÄs desmitgadÄs arvien vairÄk etnogrÄfisko pÄtÄ«jumu antropoloÄ£ijÄ tiek veikti sabiedrÄ«bÄs, no kurÄm pÄtnieki ir cÄluÅ”ies paÅ”i.
EtnogrÄfijas pÄtÄ«Å”ana savÄs sabiedrÄ«bÄs ir raksturÄ«ga zinÄtnes nozarÄm, kuras specifiski orientÄjas uz savas sabiedrÄ«bas izpÄti. Tas ir raksturÄ«gi, piemÄram, folkloras pÄtÄ«jumiem, etnogrÄfijai un etnoloÄ£ijai CentrÄlajÄ un AustrumeiropÄ. ArÄ« antropologi daudzÄs sabiedrÄ«bÄs Ärpus Rietumiem bieži vien pÄta paÅ”i savas sabiedrÄ«bas. VarÄtu pieÅemt, ka ar ākultÅ«ras rakstÄ«Å”anuā saistÄ«tÄ kritika uz viÅiem attiektos mazÄk. TomÄr arÄ« Å”ajÄs situÄcijÄs netiek novÄrsta nedz potenciÄlÄ ācitaā pÄtÄ«Å”ana, nedz iespÄja, ka pÄtnieks izmanto privileÄ£ÄtÄs pozÄ«cijas.
TajÄ paÅ”Ä laikÄ mÅ«sdienu etnogrÄfi kritizÄ radikÄlo un ierobežojoÅ”o skatÄ«jumu uz etnogrÄfisko darbu, norÄdot, ka, veicot lauka darbu sveÅ”Ä vietÄ, starp nepazÄ«stamiem cilvÄkiem, etnogrÄfs diez vai atrodas privileÄ£ÄtÄ stÄvoklÄ«. Daudz biežÄk pÄtniekam nÄkas paļauties uz pÄtÄmo cilvÄku atbalstu un labvÄlÄ«bu.
