Metodes attīstība un svarīgākie autori Sistemātiski etnogrāfiskie lauka darbi aizsākās jau līdz ar interesi par vienkāršo cilvēku (tas ir, “tautas”, sengrieķu valodā ἔθνος, ethnos) dzīvesveidu un uzskatiem apgaismības laikmetā. Sākotnēji šī nodarbe galvenokārt saistījās ar atsevišķām interešu jomām (piemēram, folkloras un materiālās kultūras vienību vākšanu). Šajā laikā etnogrāfiskais lauka darbs izpaudās īsāku vai garāku ekspedīciju formā, kad pētnieki ieradās noteiktā galamērķī un samērā īsā laikā centās ievākt informāciju par sev interesējošām tēmām. Ekspedīciju formāta etnogrāfiskais lauka darbs joprojām tiek pietiekami plaši izmantots tādās zinātnes jomās, kurās sociālajam kontekstam ir mazāka loma, piemēram, folkloristikā, materiālās kultūras studijās vai etnomuzikoloģijā.
Etnogrāfiskais lauka darbs mūsdienu metodoloģiskajā izpratnē izveidojās tikai 20. gs. pirmajā pusē un parasti tiek saistīts ar poļu izcelsmes britu antropologa Broņislava Maļinovska (Bronisław Kasper Malinowski) un vācu izcelsmes amerikāņu antropologa Franča Boasa (Franz Uri Boas) vārdu. F. Boass aizsāka ilgtermiņa lauka darba tradīciju 1899. gadā, kad Kolumbijas Universitātē (Columbia University) Ņujorkā izveidoja antropoloģijas nodaļu. Šeit F. Boass izskoloja veselu etnogrāfu paaudzi, no kuras, iespējams, slavenākā ir Mārgarita Mīda (Margaret Mead). B. Maļinovska karjera aizsākās apmēram pēc 20 gadiem Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes skolā (London School of Economics and Political Science), un arī viņam bija sekotāji. F. Boass kritizēja tā dēvēto vēsturisko metodi, kas centās spekulēt par kultūru vēsturi, balstoties apsvērumos par mūsdienu sabiedrībās it kā novērojamām “kultūras fosilijām” (cultural survivals). F. Boass un viņa sekotāji būtībā noliedza vēstures rekonstrukciju jēgpilnumu. Tā vietā viņi pievērsās mūsdienu sabiedrības pastāvēšanas principu izzināšanai. F. Boass un B. Maļinovskis uzsvēra tieši ilgtermiņa līdzdalīgo novērojumu kā centrālo metodi etnogrāfiskajā lauka darbā. Kā F. Boass, tā B. Maļinovskis asi vērsās pret tā dēvēto “klubkrēsla antropoloģiju”, ko veica pētnieki, kuri reti saskārās ar pētāmo sabiedrību ikdienas dzīvi un tāpēc bieži izteica secinājumus, kas bija tālu no niansētas izpratnes par aprakstītajām kultūrām. Tā vietā F. Boass un B. Maļinovskis uzsvēra nepieciešamību pēc ilgstošas saskarsmes ar pētāmo sabiedrību, kuras laikā pētnieks pats maksimāli censtos iekļauties cilvēku ikdienas dzīvē. Šajā ziņā klasisks ir B. Maļinovska darbs “Klusā okeāna rietumu daļas argonauti” (Argonauts of the Western Pacific: An Account of Native Enterprise and Adventure in the Archipelagoes of Melanesian New Guinea, 1922), kuru viņš saistīja ar savu vairākus gadus ilgo etnogrāfisko lauka darbu Trobriāna salās.
“Klusā okeāna rietumu daļas argonautos” B. Maļinovskis arī apraksta etnogrāfisko metodi, un šis apraksts lielā mērā ir pamats, no kura attīstījusies mūsdienu etnogrāfija. B. Maļinovskis uzsver, ka lauka darbam ir jābalstās trijos izpētes virzienos: pirmkārt, sabiedrības vispārīgās struktūras aprakstā, kas galvenokārt rodams statistikā un iekļauj arī tādus faktus kā iedzīvotāju sastāvs, radniecības struktūras, paradumi, tradīcijas utt. Tomēr ar šādu metodi nav iespējams raksturot nianses, kas ir nozīmīgas, lai pilnībā izprastu pētāmās sabiedrības dzīvi, tāpēc, otrkārt, liela nozīme ir tam, ko B. Maļinovskis apzīmē ar “ikdienas dzīves netveramību” (imponderabilia of everyday life). Tie ir notikumi un novērojumi, kas saistās ar, piemēram, ķermeņa higiēnu, ēdiena gatavošanas veidiem, strīdiem un salabšanu vai sarunas toni vakarā pie ugunskura. B. Maļinovskis norāda, ka šo uzdevumu var kvalitatīvi veikt vienīgi labi apmācīts etnogrāfs un šādi novērojumi radikāli atšķiras no tūrista vai tāda cilvēka novērojumiem, kurš ikdienā saskaras ar attiecīgo sabiedrību, bet nav ieguvis nepieciešamās sistemātiskā novērojuma prasmes. Treškārt, nepieciešams dokumentēt tipiskos sajūtu, uztveres un domāšanas veidus, iegaumējot, piemēram, izteicienus un runu kopumā, stāstus un leģendas.
Etnogrāfiskais lauka darbs ir raksturīgs arī kvalitatīvajai socioloģijai un ir cieši saistīts ar tā dēvēto Čikāgas socioloģijas skolu 20. gs. 20.–50. gados. Spilgtākās personas Čikāgas skolas attīstībā bija Roberts Pārks (Robert Ezra Park) un Ernests Bērdžess (Ernest Watson Burgess), kuri izmantoja līdzdalīgo novērojumu, lai pētītu pilsētās notiekošo ikdienas mijiedarbību un tādējādi iegūtu sistemātisku izpratni par tās dabu. Paši pētnieki gan savu darbu nereti sauca par gadījuma izpēti (case study). Paralēli Čikāgas skolai 20. gs. 20. un 30. gados socioloģijā popularitāti ieguva arī tā dēvētā kopienas pētījumu kustība (community study movement), kas pievērsās nelielu pilsētu un ciematu pētniecībai Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), tās zināmākais darbs ir Roberta (Robert Staughton Lynd) un Helēnas Lindu (Helen Merrel Lynd) pētījums par Midltonu. Arī slavenais franču sociologs Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu) daļu nozīmīgāko pētījumu balstīja etnogrāfiskajā lauka darbā, ko viņš veica Alžīrijā.
Lai gan politikas zinātne galvenokārt izmanto kvantitatīvo metodoloģiju, daži ietekmīgi šīs jomas pārstāvji pētījumus balstījuši etnogrāfiskajā darbā, piemēram, Džeimss Skots (James C. Scott).
Sākot ar 20. gs. otro pusi, etnogrāfiskais lauka darbs arvien vairāk ienāca dažādās jomās un dažviet attīstījās samērā neatkarīgi no antropoloģijas un socioloģijas etnogrāfiskajām tradīcijām. Tā, piemēram, kultūras studijas sāka skatīt savus pētījuma objektus sociālajā kontekstā un ar etnogrāfijas palīdzību pētīt kultūras patēriņu un auditoriju uzvedību. Etnogrāfijai kļūstot arvien populārākai citu jomu vidū (piemēram, ģeogrāfijā, psiholoģijā, mārketingā un ekonomikā), arī lauka darba kā metodes robežas paplašinās. Tāpēc mūsdienu pētnieciskajā praksē dažādi pētnieki ar terminu “etnogrāfiskais lauka darbs” var saprast atšķirīgas parādības.
Tā kā etnogrāfiskā lauka darba pamatā ir pētnieka un pētāmās grupas intīma integrācija un savstarpēja uzticēšanās, to ir gandrīz neiespējami veikt ar lielām pētnieku grupām. Tāpēc lielākā daļa etnogrāfu strādā vienatnē. Retumis etnogrāfi dodas laukā ar savu ģimeni, kas pētniekiem var pavērt jaunus integrācijas un izziņas kanālus. Jomās, kurās līdzdalīgais novērojums ir sekundārs (piemēram, folkloristikā un materiālās kultūras studijās), etnogrāfiskais lauka darbs var tikt veikts arī pētnieku grupā īsākas ekspedīcijas formātā.
Tas, ka etnogrāfiskā lauka darba centrā ir pats pētnieks, ir izraisījis ne mazumu debašu par etnogrāfiskā darba objektivitāti un reizēm radījis intensīvus konfliktus starp dažādu pētnieku radikāli atšķirīgajām pieejām etnogrāfijai. Viens no zināmākajiem šādas situācijas piemēriem ir M. Mīdas un Dereka Frīmena (John Derek Freeman) sadursme par Samoa salu meiteņu seksuālās dzīves interpretāciju.
Sākot ar 20. gs. 60. gadiem, feministiskā antropoloģija pievērsa uzmanību dzimtes aspektam etnogrāfiskajos lauka darbos, uzsverot, ka absolūto vairākumu 20. gs. pirmās puses etnogrāfisko pētījumu ir veikuši vīrieši un viņu galvenie vietējie informācijas sniedzēji (literatūrā dēvēti gan par informantiem, gan par pētījuma dalībniekiem) ir bijuši vīrieši. Tādējādi gan pats analizējamais materiāls ir bijis nepilnīgs (tas galvenokārt bijis par to, ko dara un saka vīrieši), gan arī to ietekmējusi pētnieku vīriešu identitātes noteiktā perspektīva. Šī kritika lika pamatus daudz plašākai sieviešu līdzdalībai etnogrāfiskā darba veikšanā.
Sākot ar 20. gs. 70. gadiem, pētniekiem arvien vairāk pievēršoties plašāku procesu aprakstiem (piemēram, Ērika Volfa (Eric Robert Wolf) definētajām pasaules sistēmām), arī viņu etnogrāfiskais darbs pārkāpa šaurās ģeogrāfiskās robežas. Šādu pieeju 20. gs. 80. gadu vidū antropologs Džordžs Markuss (George Emanuel Marcus) nodēvēja par daudzvietu (multi-sited) etnogrāfiju. Šāda veida etnogrāfiskais darbs vairs nenotiek vienā vietā, bet ar to tiek izsekots līdzi kādas plašākas (reģionālas vai pat globālas) kopienas dzīvei. Piemēram, tiek aprakstītas priekšmetu, metaforu, stāstu u. c. plūsmas cauri dažādām vietām vai arī tiek pētīta kādas digitālas vai virtuālas kopienas dzīve.
Ar etnogrāfisko lauka darbu saistītajās teorētiskajās diskusijās ne mazums uzmanības pievērsts neizbēgamajai subjektivitātei, kas izriet no etnogrāfiskā lauka darba centrētības ap pašu pētnieku. Koloniālisma kritikas gaismā ir vētīts gan tas, ka liela daļa etnogrāfisko pētījumu ir tikuši veikti koloniālisma varai pakļautajās sabiedrībās, bieži vien nepievēršot īpašu uzmanību pašu pētāmo cilvēku vēlmēm, gan tas, ka jautājumi, par kuriem pētnieki ir interesējušies (piemēram, radniecība vai reliģija), ir uzspieduši etnogrāfiskajai analīzei kategorijas, kuras pastāv pētnieku (galvenokārt Eiropas un Ziemeļamerikas) sabiedrībās, bet, iespējams, nav piemērotas, lai adekvāti aprakstītu citas sabiedrības.
Antropologu vidū etnogrāfijas metodoloģiskās kritikas apogejs saistās ar postmodernisma laikmetam raksturīgo dekonstrukciju. Tā saucamās “kultūras rakstīšanas” (writing culture) diskusijas 20. gs. 80. gadu vidū koncentrējās uz etnogrāfiskā darba pretenzijām uz objektivitāti, uzsverot pētnieka iepriekšējās pieredzes un kultūras bagāžas ietekmi uz rakstīšanas rezultātā topošo tekstu. Kritikai tika pakļauta antropoloģijā izplatītā prakse pētīt “citus”, uzsverot šīs prakses hierarhisko dabu. Daļēji šīs kritikas dēļ pēdējās desmitgadēs arvien vairāk etnogrāfisko pētījumu antropoloģijā tiek veikti sabiedrībās, no kurām pētnieki ir cēlušies paši.
Etnogrāfijas pētīšana savās sabiedrībās ir raksturīga zinātnes nozarēm, kuras specifiski orientējas uz savas sabiedrības izpēti. Tas ir raksturīgi, piemēram, folkloras pētījumiem, etnogrāfijai un etnoloģijai Centrālajā un Austrumeiropā. Arī antropologi daudzās sabiedrībās ārpus Rietumiem bieži vien pēta paši savas sabiedrības. Varētu pieņemt, ka ar “kultūras rakstīšanu” saistītā kritika uz viņiem attiektos mazāk. Tomēr arī šajās situācijās netiek novērsta nedz potenciālā “cita” pētīšana, nedz iespēja, ka pētnieks izmanto privileģētās pozīcijas.
Tajā pašā laikā mūsdienu etnogrāfi kritizē radikālo un ierobežojošo skatījumu uz etnogrāfisko darbu, norādot, ka, veicot lauka darbu svešā vietā, starp nepazīstamiem cilvēkiem, etnogrāfs diez vai atrodas privileģētā stāvoklī. Daudz biežāk pētniekam nākas paļauties uz pētāmo cilvēku atbalstu un labvēlību.