Vēsturiskās metodes jeb ģenētiskās metodes uzdevums ir rekonstruēt vēsturisko situāciju un parādīt pagātnes notikumu cēloņsakarības. Galvenais vēsturiskās metodes instruments ir vēstures apraksts jeb naratīvs (notikumu, biogrāfiju un struktūru jeb procesu apraksti). Vēsturiskā metode ir induktīva, tās pamatā ir hronoloģiskais un kauzalitātes princips, kas ļauj konstatēt notikumu un procesu cēloņsakarības, fiksējot pētāmajam fenomenam raksturīgo. Līdz ar to vēsturiskā metode pagātnes interpretācijā ietver deskriptīvo, salīdzinošo un funkcionālo aspektu. Vēsturiskā metode ir empīriska – objektīvu zināšanu pamatā ir materiālās pasaules faktu novērošana un sistematizācija. Vēsturiskās metodes izmantošanas teorētiskie priekšnoteikumi: 1) pagātne eksistējusi kā objektīva realitāte; 2) liecības par pagātni saglabājušās materiālā un nemateriālā (mutvārdu tradīcijas) formā; 3) šīs liecības var izmantot par vēstures avotu, lai par pagātni iegūtu faktoloģiskas zināšanas. Šie priekšnoteikumi leģitimē vēsturisko metodi un pamato tās pielietojumu vēsturiskās situācijas rekonstruēšanai.

Vēsturiskā metode nav identificējama ar vēstures avotu kritiku. Vēstures zinātnes metodoloģija vienmēr saistīta ar vēstures filozofiju – pētnieka izpratni par vēstures pētīšanas jēgu un mērķiem. Nav iespējams pilnīgi abstrahēties no teorētiskajām koncepcijām, atstājot vēstures metodoloģijai tikai tehniskos paņēmienus, kas saistīti ar avotu kritiku. Vēstures pētījuma robežas nosaka: 1) pētāmās tēmas analīzes dziļums (cik detalizēta pagātnes rekonstrukcija ir nepieciešama); 2) pētījumā izmantojamo vēstures avotu veids; 3) vēsturnieka auditorija, kam konkrētais pētījums adresēts.

Konceptuālo vēsturiskās metodes pamatu 19. gs. veidoja vācu vēsturnieka Leopolda fon Rankes (Leopold von Ranke) definētais princips, ka vēsture jāraksta, stāstot par pagātni tā, kā tas patiesībā notika. Šajā laikā dominēja viedoklis, ka iespējama tikai viena, universāla vēsturiskā metode, kas balstījās uz politisko vēsturi kā noteicošo virzienu. Pozitīvisma metodoloģijas ietekmē radās priekšstats par bezkaislīgu notikumu aprakstu kā vēstures rakstīšanas objektivitātes kritēriju. Vēsturnieka pētījumam jāatbilst faktiem, tādēļ viņa uzdevums ir tikai savākt un sistematizēt liecības par notikumiem. Taču vēsturiskā metode ir aksioloģiska – tā nošķir svarīgākos un mazsvarīgākos faktus, veido notikumu un procesu hierarhiju, kas ietekmē pagātnes vērtējumu kopumā. Līdz ar to vēsturiskā metode neatbrīvo autoru no subjektivitātes.

Līdz ar vēstures zinātnes diferencēšanos atsevišķās relatīvi pastāvīgās nozarēs (kultūras, ekonomikas, sociālās vēstures u. c.) mainījās priekšstats par vēsturiskās metodes būtību. 19. un 20. gs. mijā tas atspoguļojās neokantiešu diskusijā par to, vai vēsturnieka uzdevums ir konstatēt universālus vēstures attīstības likumus, vai pievērsties atsevišķā, specifiskā un unikālā izpētei, izmantojot vēsturiskās metodes ģenētiski deskriptīvo pieeju. Ar vēsturiskās metodes palīdzību tiek veidots vēstures naratīvs, kas ietver faktu atlasi, aprakstu, interpretāciju un vispārinājumu. 20. gs. sākumā itāļu filozofs un vēsturnieks Benedeto Kroče (Benedetto Croce) definēja atšķirību starp dabisko un zinātnisko naratīvu vēstures zinātnē. Dabiskā naratīva piemērs ir teksts, ko rakstīja notikumu laikabiedri vai aculiecinieki drīz pēc notikumu beigām. Zinātniskais naratīvs ir identisks historiogrāfijai, kad teksta autoru no aprakstītajiem notikumiem šķir noteikta laika distance – tas atspoguļo notikumus, ko teksta autors nav piedzīvojis. Laika distance dod vēsturniekam iespēju konstruēt cēloņsakarības, veidot pagātnes skaidrojumu, rekonstruēt plašākus sociālos procesus, kas iziet ārpus notikumu apraksta ietvariem, paplašinot vēsturiskās metodes izmantošanas iespējas.

20. gs. otrajā pusē pieauga kvantitatīvo izpētes metožu nozīme sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Franču vēsturnieks Fernāns Brodēls (Fernand Braudel) pamatoja vēstures iedalījumu notikumu un struktūru vēsturē, krievu filozofs Mihails Bahtins (Михаил Михaйлович Бахтин) ieviesa laiktelpas (hronotopa) jēdzienu. Sociālās un kultūras antropoloģijas izstrādāto metožu un lingvistiskā pagrieziena ietekmē vēlreiz mainījās izpratne par vēsturisko metodi. Vēsturei kļūstot par starpdisciplināru nozari, kas izmanto socioloģijas, literatūrzinātnes, mākslas zinātnes metodoloģiju, vēsturiskā metode ieguva papildus dimensijas. Historiogrāfija kā vēstures rakstīšanas prakse aplūko tos pagātnes faktus, kas interesē mūsdienu cilvēku, tātad vēsture ir stāsts par pagātni, kas rakstīts no tagadnes viedokļa. Tādēļ vēsturnieka veidotais naratīvs nepretendē uz absolūtu objektivitāti un kļūst par vienu no iespējamām pagātnes reprezentācijām, jo naratīvs sniedz atbildes uz tiem jautājumiem, ko vēsturnieks uzdod vēstures avotiem. Līdz ar to vēstures izpētē pieaug hermeneitikas nozīme. Vēstures avoti pastāv kā fragmenti ārpus tā pagātnes konteksta, kura sastāvdaļas tie reiz bija. Vēsturnieks rekonstruē pagātni, izmantojot šos fragmentus, kā arī rekonstruē šo fragmentu kontekstu, lai saprastu to nozīmi. Mūsdienās vēsturiskā metode nepretendē būt universāla, bet gan kontekstuāla, kas nozīmē saikni ar izpētes tēmas specifiku, ietverot vairākas paralēlas tēmas, bet saglabājot hronoloģiskās secības un kauzalitātes principus.