Vēsturiskās metodes jeb ģenētiskās metodes uzdevums ir rekonstruēt vēsturisko situāciju un parādīt pagātnes notikumu cēloņsakarības. Galvenais vēsturiskās metodes instruments ir vēstures apraksts jeb naratīvs (notikumu, biogrāfiju un struktūru jeb procesu apraksti). Vēsturiskā metode ir induktīva, tās pamatā ir hronoloģiskais un kauzalitātes princips, kas ļauj konstatēt notikumu un procesu cēloņsakarības, fiksējot pētāmajam fenomenam raksturīgo. Līdz ar to vēsturiskā metode pagātnes interpretācijā ietver deskriptīvo, salīdzinošo un funkcionālo aspektu. Vēsturiskā metode ir empīriska – objektīvu zināšanu pamatā ir materiālās pasaules faktu novērošana un sistematizācija. Vēsturiskās metodes izmantošanas teorētiskie priekšnoteikumi: 1) pagātne eksistējusi kā objektīva realitāte; 2) liecības par pagātni saglabājušās materiālā un nemateriālā (mutvārdu tradīcijas) formā; 3) šīs liecības var izmantot par vēstures avotu, lai par pagātni iegūtu faktoloģiskas zināšanas. Šie priekšnoteikumi leģitimē vēsturisko metodi un pamato tās pielietojumu vēsturiskās situācijas rekonstruēšanai.
Vēsturiskā metode nav identificējama ar vēstures avotu kritiku. Vēstures zinātnes metodoloģija vienmēr saistīta ar vēstures filozofiju – pētnieka izpratni par vēstures pētīšanas jēgu un mērķiem. Nav iespējams pilnīgi abstrahēties no teorētiskajām koncepcijām, atstājot vēstures metodoloģijai tikai tehniskos paņēmienus, kas saistīti ar avotu kritiku. Vēstures pētījuma robežas nosaka: 1) pētāmās tēmas analīzes dziļums (cik detalizēta pagātnes rekonstrukcija ir nepieciešama); 2) pētījumā izmantojamo vēstures avotu veids; 3) vēsturnieka auditorija, kam konkrētais pētījums adresēts.