Vārda izcelsmi mēdz vienlaikus saistīt ar grieķu valodas cilmes vārdu un ar gudro un viltīgo grieķu mitoloģijas dievību Hermeju (Ἑρμῆς), kurš bijis ne tikai lopkopju un ganu sargātājs, mirušo dvēseļu pavadītājs uz Aīdu, bet arī pildījis Zeva ziņneša pienākumus, solīdams nekad nemelot, bet arī ne vienmēr teikt patiesību.

Hermeneitikas pamatideja ir, ka katram notikumam, darbībai, tekstam piemīt kāda nozīme, kura atklājas interpretācijā: tulkojumā, skaidrojumā un saprašanā jeb saprasmē. Tādējādi abas hermeneitiskās pamatdarbības – izskaidrot un saprast – ir savstarpēji saistītas: lai izskaidrotu, ir jāsaprot, lai saprastu, ir jāiztulko un jānoskaidro nozīme. No vārda “skaidrot” atvasinātais “skaidrojums”, “noskaidrojums”, “skaidrība” attiecas uz nozīmes atklāšanu, atsegšanu, apjēgu, izgaismošanu. No “saprast” veidotā “saprašana”, “sapratne”, “saprasme, “saprotamība”, “izpratne” un citi tās pašas saknes darinājumi norāda uz skaidrojuma jeb iztulkojuma komunikatīvo raksturu. Izskaidrojums ir adresēts otram, citam, auditorijai, publiskam lietojumam. Hermeneitika raksturo teksta vai tā analoga nozīmes un jēgas skaidrojumu un saprašanu komunikācijā.

Hermeneitika nenodarbojas ar jaunu faktu un datu vākšanu un apstrādi, bet atklāj, piešķir un pievieno jaunas nozīmes un izpratnes. Interpretācija ir atkarīga no skaidrojuma nolūka, situācijas, tradīcijas un zināšanām. No interpretācijas savukārt ir atkarīga attieksme, attiecību veidošana un rīcība vispār. Tas, kā mēs izprotam, izjūtam un jūtamies kādā situācijā, ir atkarīgs no tā, kā mēs šo situāciju izskaidrojam un saprotam.

Hermeneitika pieder interpretatīvo teoriju un metožu grupai. Nozīmes skaidrojums ir saistīts ar dažādu lingvistisku teoriju (semantikas, semiotikas, strukturālisma) un atšķirīgu metožu (rāmējuma, kritiskā un vēsturiskā diskursa analīzes, naratīva analīzes utt.) lietojumu. Ar hermeneitiku notiek pavērsiens uz nozīmes kā norises jeb procesa atveidojumu, kurā svarīgs ir gan interpretācijas objekts, gan arī skaidrotājs un situācija, kurā interpretācija norit. Tekstā ir rakstiski vai mutiski, audiāli vai vizuāli iekodēta nozīme un jēga. Lai to dekodētu, nepieciešams skaidrojums un komunikatīvi iegūta saprašana. Rezultātā veidojas bezgalīga skaidrojumu virkne un ierosme jaunu zināšanu un nozīmju tapšanai.

Mūsdienās hermeneitika attiecas uz valodu plašākajā nozīmē, kas atzīta par brīvu lingvistisko elementu un nozīmju kombināciju un jaunu nozīmju veidošanas lauku. Hermeneitika izskaidro un ļauj saprast, kāpēc pastāv un kāpēc attaisnojami atšķirīgi lasījumi, kā arī komentāru un interpretāciju dažādība. Taču vienlaikus ar valodas un teksta skaidrojumiem hermeneitiku mūsdienās arvien plašāk izmanto starpdisciplināros pētījumos literatūras, vēstures, tiesību, dabas, ekoloģijas, medicīnas un citās zinātnēs. Hermeneitika palīdz skaidrot arī valodā atveidotu cilvēka dzīves un sociālo realitāti – notikumus, norises, izvēles, lemšanu, rīcību.

Valodas un dzīves procesuālo raksturu parasti izsaka ar mijdarbības (interakcijas), komunikācijas, sarunas, dialoga un dialoģiskuma jēdzienu. No pasīva lasījuma vai mēģinājuma atklāt autora nodomu hermeneitika pāriet uz aktīvu dialogu ar tekstu, iekļaujot skaidrojumā plašu sociālo un vēsturisko kontekstu kopā ar skaidrotāja un uztvērēja individuālo pieredzi. Notiek jautājumu un atbilžu saspēle: jautājums nosaka atbildes virzienu, un atbildes saturs ir daļēji iekļauts jautājumā. Nozīmju lauks, pieredze un apziņas horizonti dialogā ar tekstu un uztvērēju paplašinās. Interpretācijas pamatā vienmēr ir kādi iepriekšpieņēmumi, tradīcijas, aizspriedumi, bez kuriem nav dialoga sākuma, taču tie mainās, papildinās un bagātinās dialogā un komunikācijā. Hermeneitikā atsakās no apgaismes un 19. gs. pozitīvisma objektīvu un neitrālu zināšanu paradigmas. Vienlaikus dialogs nepieļauj pilnīgu interpretācijas brīvību, kas robežojas ar subjektīvu un individuālu patvaļu, nerēķinoties ar tekstu. Dialogs notiek atbilstoši noteikumiem. Teksts un tā interpretācija saskaras neparedzamā veidā: notiek gan distancēšanās no teksta, gan tuvināšanās un iekļaušanās tajā atbilstoši daļas un veseluma paradoksālai sasaistei, daļas izzināšana maina un bagātina priekšstatus par veselumu un otrādi.

Hermeneitikas teorija un lietojuma stratēģija ir daudzveidīga. To dažādi lieto filozofijā, teoloģijā, tiesību zinātnē, literatūras pētniecībā, vēsturē, komunikācijas zinātnē un citur. Nepastāv vispārēja, universāla, vienota hermeneitika ne vēsturiski, ne mūsdienu pētniecībā. Zinātnieki pauž viedokli – jo vairāk zināšanu uzkrājas, jo vairāk rodas pārliecība, ka ir neiespējami izveidot vispārējus un vienotus interpretācijas principus (dažādus interpretācijas tipus un metodes lieto pat vienā nozarē). Bībeles komentāros, piemēram, izmanto literāru, morālu, alegorisku un mistisku jeb anagoģisku skaidrojumu. Filozofiskā hermeneitika teorētiski skaidro pašu interpretācijas procesu un veido tā metodoloģijas pamatojumu. Tiesību zinātnē un praksē bez hermeneitikas nav iespējama universālā likuma piemērošana atsevišķam gadījumam.

Hermeneitiku plaši izmanto literārā teksta skaidrojumā, uzsverot, ka literārais darbs paredzēts lasītājam, kurš iekļaujams teksta lasījumā un interpretācijā. Hermeneitikas metode piedāvā dažādus lasītāja iesaistes variantus – individuālo, kolektīvo, kopienas, institucionālo, vēsturisko. Triādē autors–literārais teksts–lasītājs hermeneitika uzsver komunikatīvas attiecības nozīmes radīšanā, tās iztulkošanā un saprasmē starp trim iesaistītajām pusēm. Literatūras teorijā un kritikā par hermeneitiskās pieejas veidotājiem atzīst vācu recepcijas/uztveres teorijas radītāju Hansu Robertu Jausu (Hans Robert Jauss), lasītāja iesaistes teorētiķi Volfgangu Īzeru (Wolfgang Iser), amerikāņu literatūras pētnieku Stenliju Fišu (Stanley Fish) un citus.

Hermeneitikas tapšanā saskatāmi trīs posmi. Tās pirmsākumi rodami antīkajā retorikā – sengrieķu filozofu Platona (Πλάτων) dialogos, Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) darbos, senās Romas filozofa, valstsvīra un literāta Cicerona (Marcus Tullius Cicero) tekstos un citur. Līdz ar kristietības sākumu hermeneitiskā interpretācija turpinās ekseģēzē (exegesis) – Bībeles jeb Svēto rakstu tulkojumā/skaidrojumā. Viduslaikos hermeneitika pakāpeniski veidojas par apzinātu teoriju un metodi.

Otrais posms attīstībā notika 18.–19. gs., kad vācu liberālā protestantisma teologs un reliģijas filozofs Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Schleiermacher) 1819. gada lekcijās un 1828. gada darbā “Hermeneitika un kritika” (Hermeneutik und Kritik) hermeneitiku nosauca par interpretācijas mākslu un atzina par dogmatisma pārvarēšanas līdzekli, kas ļauj savienot valodas diskursu (Reden) jeb ārējo domas sfēru ar tās iekšējo psiholoģisko sapratni (Verstehen). Hermeneitika attiecināta uz gara zinātnēm (Geisteswissenschaften), kuras nošķirtas no dabas zinātnēm (Naturwissenschaften). F. Šleiermahera uzskatus turpināja 19.–20. gs. vācu filozofs Vilhelms Diltejs (Wilhelm Dilthey). Savā kultūras filozofijā viņš izstrādāja hermeneitikas metodoloģijas pamatus, pretstatot tos 19. gs. valdošajam pozitīvismam. Gara zinātņu pētniecība saistīta ar valodu un cilvēku darbību jeb cilvēka piedzīvoto (Erlebnis), tādēļ par piemērotāko atzīta iejušanās jeb iedzīvošanās un saprašanas metode, nevis dabas zinātnēs un 19. gs. pozitīvismā atzītā objektīvu faktu un atkārtotu eksperimentu metode. Jēdziena Erlebnis izteiktais kultūras fakta piedzīvojums un pārdzīvojums norāda uz cilvēka darbības individuālo raksturu (individuācija), kas uzsvērts V. Dilteja darbā “Pārdzīvojums un poēzija” (Das Erlebnis und die Dichtung, 1905). Gara zinātņu pētniekam jāpārdzīvo (naherleben) un jāiejūtas citu laikmetu un cilvēku apziņas stāvokļos, un pārdzīvojums ir atkarīgs no ikviena subjektīvās un individuālās pieredzes. Saprašanas process V. Dilteja priekšstatos ir bezgalīgs, jo pastāv nebeidzama iespēja paplašināt vienas atrastās nozīmes saistību ar citām. F. Šleiermahera un V. Dilteja lietoto dabas un gara zinātņu nošķīrumu kritizē 21. gs. zinātnē, norādot jau uz 18. gs. dabas zinātņu lomu hermeneitikas tapšanā, tāpat arī hermeneitikas atgriezenisku ietekmi uz atsevišķu dabas aspektu izziņu.

Trešais posms jeb mūsdienu hermeneitika izveidojās 20. gs., kad nozīmju un jēgas skaidrojums iegūst vispārējas filozofiskas teorijas, interpretācijas stratēģijas un metodes nozīmi. Fenomenoloģiskās domāšanas ietvaros tās tapšanā galvenā loma pieder vācu filozofam Martīnam Heidegeram (Martin Heidegger). Darbā “Esamība un laiks” (Sein und Zeit, 1927) interpretācija jeb nozīmes skaidrojums iekļauts cilvēka faktiskajā dzīvē un atzīts par neatņemamu cilvēka esamības (Dasein) un dzīves pieredzes daļu. Ikdienas dzīve un cilvēka esamība pati ir jēgpilns veidojums. Nozīmes un jēgas izgaismojums un saprašana atzīta par pastāvīgu cilvēka eksistences daļu. Hermeneitika ir šī eksistenciālā jēgslāņa izgaismojums, skaidrojums un izteikšana. 20. gs. 30. gados M. Heidegers vairāk pievēršas valodas analīzei. Valoda viņam neatveido ārpasauli pasīvi, bet pārveido apziņu, dzīvi un tās uztveri. Valoda ir eksistences mājvieta un vienlaikus līdzeklis, ar kuru cilvēce rada un būvē savas atšķirīgās pasaules ainas.

Fenomenoloģisko hermeneitiku tālāk radoši attīsta M. Heidegera skolnieks Hanss Georgs Gadamers (Hans Georg Gadamer). Saskaņā ar H. G. Gadamera darbu “Patiesība un metode” (Wahrheit und Methode, 1960) hermeneitika nav attiecināma uz patiesības loģiski argumentētu pierādījumu. Tās mērķis ir ticami saprast un uzskatāmi izskaidrot, kā notiek nozīmju un jēgas veidošanas un noskaidrošanas process. Filozofiskā hermeneitika nav metode, kura paredzēta pareizai teksta saprašanai; tā nesatur norādes un priekšrakstus patiesības noskaidrošanai. Hermeneitika raksturo ceļu, procesu, kādā notiek interpretatīva saprasme. H. G. Gadamera hermeneitika īpaši akcentē interpretācijas mākslu. Nozīme un jēga atklājas dialogā ar tekstu, kurā paplašinās apziņas horizonti. Katra interpretācija ir apzināta vai neapzināta interešu saspēle, tāpēc pastāvīgi uzdodams jautājums un meklējama atbilde, kāpēc nozīme un jēga izraisa interesi. Šajā “kāpēc” iekļauts rāmējums jeb ielogs, kādā mēs gribam saņemt atbildi, kura gūstama dialogā un veseluma un daļas sasaistē, sauktā par hermeneitiskā riņķa/apļa paradoksu.

Uzskats par nozīmes un teksta jēgas atklāšanu dialogā aizstāvēts debatēs ar Jirgenu Habermāsu (Jürgen Habermas), Akselu Honetu (Axel Honneth) un Žaku Deridā (Jacques Derrida). H. G. Gadamera hermeneitika ietekmējusi amerikāņu filozofu Ričardu Rortiju (Richard Rorty), Džonu Makdovelu (John McDowell) un citus, kā arī izmantota dažādās pētniecības nozarēs viņpus filozofijas, piemēram, literatūras zinātnē, vēsturē, ekoloģijas skaidrojumā un citur.

Atzīstamu ieguldījumu mūsdienu hermeneitikā devuši franču filozofi. Viņu vidū īpaša nozīme piemīt Polam Rikēram (Paul Ricoeur) un viņa darbam “Interpretāciju konflikti” (Le conflit des interpretions, 1969). Atšķirībā no franču strukturālisma P. Rikērs norobežojas no lingvistiskās izolētības un pēta, kā caur valodas slāni nonākt līdz teksta iesaistei reālās, morālās, politiskās u. c. darbībās. P. Rikērs uzsver interpretācijas lomu ne tikai citu, bet arī sevis paša saprasmē. Viņš ievieš “aizdomu hermeneitikas” jēdzienu un attiecina to uz Kārļa Marksa (Karl Marx), Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche) un Zigmunda Freida (Sigmund Freid) uzskatu apslēptākā un dziļākslāņa skaidrojumu. P. Rikēra nopelns ir padziļinātais metaforas nozīmes uzsvērums. Metafora viņa darbos nosaukta par līdzības tropu, kas pārvieto un paplašina vārda nozīmi. P. Rikērs no argumentācijas atbrīvotu retoriku saista ar jaunām zināšanām un metaforas un teksta baudu.

Domu par teksta baudu tālāk radoši attīsta franču filozofs Rolāns Barts (Roland Barthes) darbā “Teksta bauda” (Le plaisir du texte, 1973). Viņš atbrīvo teksta interpretāciju no autora nodomu atklāšanas un pasludina autora nāvi. Blakus lingvistikas zīmēm viņš iekļauj vizuālo zīmju, piemēram, ceļa zīmju, fotogrāfijas, plakātu, modes, un citu parādību un norišu interpretāciju. Interpretācijas filozofija un metode ir iekļauta Ž. Deridā dekonstrukcijas un nozīmes decentrācijas jēdzienā.

Mūsdienu hermeneitikas turpinātāji: kanādiešu filozofs Čarlzs Teilors (Charles Taylor), britu sociālais filozofs Pīters Vinčs (Peter Winch), kultūras filozofs Klifords Gīrcs (Clifford Geertz). Itāļu filozofs Džordžo Agambens (Giorgio Agamben) attīsta hermeneitikas metodi politiskās un baznīcas varu ģenēzes, kā arī slavas un glorifikācijas vēstures skaidrojumā.

Mūsdienu hermeneitikas attīstība galvenokārt notiek tās vēsturisko veidotāju H. G. Gadamera, P. Rikēra u. c. pētniecības centros. Francijā hermeneitikas pētniecību veic Pola Rikēra fonds (Fonds Ricoeur), Vācijā darbojas Filozofijas institūts (Institut für Philosophie) Berlīnes Brīvajā universitātē (Freie Universität Berlin), pētniecība notiek arī Frankfūrtē pie Mainas un citur.