Īsa vēsture, nozares teorijas Jautājumi, kas saistīti ar zīmju pastāvēšanu un izmantošanu cilvēka dzīvē, interesēja filozofus jau Antīkajā pasaulē 5.–4. gs. p. m. ē. Sengrieķu filozofs Platons (Πλάτων) savos dialogos, runājot par priekšmetu un parādību nosaukumu izcelsmi, akcentēja, ka lietu nosaukumi ir organiski saistīti ar lietām, kuras tie apzīmē. Sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) krājumā “Metafizika” (Μετὰ τὰ φυσικά, 4. gs. p. m. ē.) u. c. darbos apgalvoja pretējo, proti, ka lietu nosaukumi nav saistīti ar lietu būtību, bet rodas vienošanās rezultātā. Jautājums par to, vai lietu nosaukumi ir dabiski saistīti ar lietu dabu, vai tie ir radušies vienošanās rezultātā, vēl ilgus gadus nodarbināja filozofu prātus.
Pirmo reizi jēdzienu “semiotika” lietoja angļu domātājs Henrijs Stubs (Henry Stubbe), attiecinot to uz medicīnas nozari, kas pēta zīmju sistēmu. Angļu filozofs Džons Loks (John Locke) grāmatā “Eseja par cilvēka sapratni” (An Essay Concerning Human Understanding, 1690) rakstīja par zīmju teoriju, ko dēvēja par semiotiku. Tomēr kā atsevišķa disciplīna semiotika izveidojās tikai 19. gs. beigās, par tās pamatlicējiem tiek uzskatīti amerikāņu filozofs Čārlzs Pērss (Charles Sanders Peirce) un šveiciešu lingvists Ferdināns de Sosīrs (Ferdinand de Saussure).
Č. Pērsa teorijā galveno vietu ieņem zīme, tās izpratne un nozīme. Viņš norādīja, ka jābūt īpašai zinātnei, kas pēta zīmes, un dēvēja šo zinātni par semiotiku. Č. Pērss definēja trīs zīmju veidus:
- ikoniskās zīmes (icons), kuru pamatā ir zīmes un apzīmējamā objekta līdzība, piemēram, koks dabā un tā atveidojums glezniecībā;
- indeksa zīmes (indexes), kuru pamatā ir reāla saikne starp zīmi un apzīmēto objektu laikā un telpā, piemēram, ceļazīmes vai piktogrammas;
- konvencionālās jeb simboliskās zīmes (symbols), kuru pamatā ir brīva saikne starp zīmi un objektu, konvencionalitāte jeb savstarpējā vienošanās, piemēram, jēdziens un tā rakstiskais atveidojums.
F. de Sosīrs semiotikas vietā lietoja jēdzienu semioloģija, definējot to kā zinātni, kura pēta zīmju sistēmu. Būtiskākais F. de Sosīra ieguldījums ir valodas un runas nošķīrums. Saskaņā ar F. de Sosīra domām, valodu veido vispārīgi noteikumi un lingvistiskas sistēmas līdzekļi, kas var tikt izmantoti, lai paustu kādu domu. Runa ir konkrētu valodas nesēju izteikumi, tā ir dabiska cilvēku lietota valoda.
20. gs. tika veidotas dažādas semiotikas skolas, ievērojamākās ir Parīzes semiotikas skola (École sémiotique de Paris) un Tartu-Maskavas semiotikas skola (Tartu-Moscow Semiotic School, Тартуско-московская (московско-тартуская) семиотическая школа); norisinājās atsevišķu zinātnieku individuālie pētījumi Itālijā, Polijā, Čehijā, Krievijā, Amerikas Savienotajās valstīs (ASV) u. c., kas vēlāk piesaistīja sekotājus.
Vācbaltiešu biologs un filozofs Jākobs fon Ikskils (Jakob Johann Baron von Uexküll) pētījumā “Nozīmes mācība” (Bedeutungslehre, 1940) aprakstīja semiotikas nozīmi bioloģijā, tādējādi izveidojot biosemiotikas apakšnozari.
Franču filozofs Rolāns Barts (Roland Gérard Barthes) semiotikas metodi izmantoja, pētot masu sadzīves kultūras un literatūras faktus. Viņa pētījumos parādās semiotikas saikne ar strukturālismu. Grāmatā “Mitoloģijas” (Mythologies, 1957) R. Barts skaidro mītu kā komunikācijas veidu, viņa pieeja paredz teksta empīrisko analīzi, neņemot vērā kontekstus.
Literatūrzinātnieks Jurijs Lotmans (Юрий Михайлович Лотман) bija viens no Tartu-Maskavas semiotikas skolas dibinātājiem. Viņš izstrādāja pieejas un metodoloģijas kultūras semiotikas un teksta semiotikas izpētei, ieviesa semiosfēras jēdzienu.
Itāļu rakstnieks un filozofs Umberto Eko (Umberto Eco) norādīja, ka sabiedrības attīstība ir atkarīga nevis no materiālajiem objektiem, bet no kultūras vienībām, zīmēm. Semiotikas teoriju U. Eko izklāstīja pētījumā “Vispārīgās semiotikas traktāts” (Trattato di semiotica generale, 1975) un “Semiotika un valodas filozofija” (Semiotica e filosofia del linguaggio, 1984). Plaši pazīstams ir U. Eko izteikums “Semiotika var pētīt visu, kas var tikt nodēvēts par zīmi”. 20. gs. 80.–90. gados un 21. gs. sākumā U. Eko pievērsa uzmanību teksta un zīmes interpretācijas teorijai.
Svarīgu ieguldījumu semiotikas attīstībā sniedza amerikāņu semiotiķis un lingvists Tomass Alberts Sebeoks (Thomas Albert Sebeok), kas izveidoja zoosemiotikas un biosemiotikas apakšnozares, un akcentēja starpdisciplinaritātes svarīgumu semiotikas attīstībā. Kopš 1992. gada ievērojamākajiem pasaules semiotiķiem tiek piešķirta Sebeoka prēmija (Sebeok award).
Argentīnas semiotiķis Eliseo Verons (Eliseo Verón) ietekmējās no Č. Pērsa semiozes skaidrojuma, attīstīja sociālā diskursa teoriju, norādot, ka sociālā realitāte tiek konstruēta tikai semiotiskajā līmenī. Viņa populārākie darbi ir “Kalendāra efekti” (Effectos de agenda, 1999) un “Auduma fragmenti” (Fragmentos de un tejido, 2004).
Viens no ievērojamākajiem mūsdienu semiotiķiem ir amerikāņu zinātnieks Floids Merels (Floyd Merrell), vairāk nekā 30 grāmatu autors par semiotiku, literatūru un kultūru. Pētījumā “Dzīve mācoties, mācīšanās dzīvojot: zīmes, austrumi un rietumi” (Living Learning, Learning Living: Signs, East and West, 2002) u. c. darbos viņš, balstoties uz Č. Pērsa atziņām, attīstīja zīmes jēdziena izpratni, norādot, ka starp apzīmējamo objektu, zīmi un tās interpretētāju ir dinamiskas attiecības – apzīmējamais objekts ietekmē interpretētāju, un interpretētājs ietekmē apzīmējamo objektu, rezultātā rodas cita zīme, pēc kāda laika šis process atkārtojas. F. Merels tiecas vienkārši izklāstīt sarežģītas semiotikas teorētiskās atziņas, piemēram, skaidro tādus terminus kā semioze un semiotika, apraksta zīmju veidus u. c.
Plaši pazīstams ir vizuālās semiotikas angļu pētnieks Denjels Čāndlers (Daniel Chandler), kura nozīmīgākie pētījumi ir “Semiotika: pamati” (Semiotics: The Basics, 2002), kas bieži vien tiek izmantots kā pamats semiotikas pasniegšanai universitātēs, kā arī tiešsaistes versija “Semiotika iesācējiem” (Semiotics for Beginners, kopš 1995. gada).
Svarīgu ieguldījumu mūsdienu semiotikas teorijas un prakses attīstībā sniedz amerikāņu lingviste un semiotiķe Irmengarde Rauha (Irmengard Rauch), viens no pazīstamākajiem darbiem ir “Semiotikas pētījumi: dati veido sarunu” (Semiotic Insights: The Data Do the Talking, 2008).
Angļu valodas un mediju profesors Pols Koblijs (Paul Cobley) attīsta biosemiotikas, zoosemiotikas un kibersemiotikas apakšnozares; izdevis apjomīgu pētījumu “Biosemiotikas kultūras piedāvājumi” (Cultural Implications of Biosemiotics, 2016).
Mūsdienās tiek arvien vairāk akcentēta un pētīta semiotikas praktiskā nozīme. Kopš 1995. gada, kad Monterejā ASV notika Starptautiskais simpozijs par intelektuālo vadību (International Symposium on Intelligent Control), īpaši liela uzmanība tiek pievērsta semiotikas izmantojumam datortehnoloģijās. Mūsdienu semiotikas pētījumos tiek apskatīti jautājumi, kas ir tuvi un saprotami plašākai sabiedrībai, piemēram, izdevniecība Palgrave Macmillan kopš 2010. gada izdod grāmatu sēriju “Semiotika un populārā kultūra” (Semiotics and Popular Culture), kurā izdoti pētījumi par semiotikas lomu masu medijos, skūpsta semiotiku u. c.
Semiotikas zinātnes aptvertās sfēras mūsdienās paplašinās, līdz ar to palielinās arī tās praktiskā nozīme. Semiotika arvien vairāk kļūst par starpdisciplināru zinātni, piemēram, attīstās biosemiotika (bioloģijas un semiotikas robeždisciplīna, kas pēta zīmes un to attiecības dzīvajās sistēmās molekulāri bioloģiskajā, starpšūnu, iekššūnu u. c. līmeņos, kā arī dzīvnieku komunikāciju, to valodas un domāšanas attiecības), modes semiotika (apģērbs tiek pētīts kā komunikācijas objekts, cilvēka pašizteiksmes veids, kas mainās kultūras attīstības procesā), mediju semiotika (pēta, kā cilvēki uztver masu mediju sniegto informāciju un kādi līdzekļi tiek izmantoti informācijas pasniegšanas procesā), datorsemiotika (pēta cilvēka mijiedarbību ar datorsistēmām, kā arī mākslīgo valodu un algoritmu veidošanas likumsakarības).