Semiotika pēta un skaidro zīmes un zīmju sistēmas, kā arī nozīmes rašanos un informācijas nodošanu. Semiotikā ar zīmi saprot apzinātu vai neapzinātu vienošanos par to, ka kaut kam piemīt kāda noteikta nozīme. Zīme ir materiāli izteikta priekšmetu, parādību, jēdzienu aizstāšana informācijas apmaiņas procesā. Cilvēks dzīvo zīmju pasaulē un izmanto tās ikdienā. Zīmes, piemēram, attēli, vārdi, žesti, skaņas, smaržas nodod dažāda veida informāciju laikā un telpā. Tās tiek veidotas, nodotas tālāk un uztvertas; bez zīmēm komunikācija un kultūras nozīmju nodošana nebūtu iespējama. Informācijas nodošana ir atkarīga no cilvēku spējas atpazīt zīmes un izprast to nozīmi. Par zīmi var būt jebkas – reāla vai izdomāta lieta, parādība, process, abstrakcija utt. Par zīmēm un zīmju sistēmu funkcionēšanu cilvēce interesējas jau kopš senajiem laikiem. Semiotika ir viena no senākajām zinātnēs disciplīnām. Tā pēta zīmes būtību, tiecas atbildēt uz jautājumu, kas ir zīme, analizē un skaidro zīmju sistēmas struktūru, veido zīmju klasifikāciju. Semiotika pēta ne tikai cilvēku komunikāciju un kultūru, bet arī dzīvnieku un augu uzvedību, orientēšanās spēju, saskarsmi, kā arī zīmju veidošanu un funkcionēšanu informācijas apmaiņas tehnoloģijās. Tādējādi semiotika kļūst par starpdisciplināru zinātnes nozari.
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Semiotikas praktiskā nozīme vērojama jau cilvēces attīstības sākuma fāzē, piemēram, valodu veidošanās saistāma ar dabisko semiotisko sistēmu, bet burtu un ciparu izveide attiecināma uz mākslīgo semiotisko sistēmu. Cilvēces attīstības gaitā semiotikas praktiskā nozīme pieauga. Semiotikas teorētiskās atziņas par zīmes būtību, struktūru un funkcijām, par komunikācijas sistēmas īpatnībām tiek izmantotas dažādās zinātnes nozarēs un dzīves sfērās, piemēram:
- algoritmu, kas paredzēti tekstu apstrādei, veidošanā (automātiskā tulkošana, tulkošanas programmas, audio teksta pārveide par vizuālo tekstu u. c.);
- automatizēto vadības sistēmu, signalizācijas sistēmu izveidē u.c.;
- cilvēku verbālās komunikācijas likumsakarību izpētē;
- datorgrafikā;
- dzīvnieku komunikācijas izpētē;
- ēku projektēšanā un kartogrāfijā;
- indeksēšanas sistēmu, klasifikāciju, rādītāju, katalogu, vārdnīcu izstrādē, bibliogrāfijā;
- kultūras (dejas, kino, literatūras, glezniecības, arhitektūras u. c.) uztveres likumsakarību izpratnē;
- logotipu veidošanā;
- mākslīgo valodu veidošanā, kas palīdz vienkāršot informācijas apstrādes procesus (programmēšanas valoda, tehnisko faktu pieraksti, dokumentu indeksēšana u. c.);
- mārketingā un reklāmas izstrādē;
- neverbālajā komunikācijā.
Semiotika ir epistemoloģijas, zinātnes teorijas, valodas filozofijas un valodniecības sastāvdaļa. To izmanto dažādās humanitārajās, kultūras, sociālajās, eksaktajās zinātnēs. Semiotikas izpētes jomas arvien paplašinās, tiek veidotas jaunas apakšnozares, būtiskākās no tām:
- biosemiotika pēta dzīvās sistēmas un zīmes uztveres un veidošanas procesus visos bioloģiskajos līmeņos;
- datorsemiotika pēta cilvēka un datortehnoloģiju attiecības, mēģina veidot mākslīgo semiozes un izziņas procesu ar datortehnoloģiju palīdzību;
- kognitīvā semiotika pēta zīmes veidošanas procesus, izmantojot kognitīvo zinātņu (kognitīvās psiholoģijas, neirolingvistiskas, mākslīgā intelekta, kognitīvās lingvistikas u. c.) metodes;
- kultūras un literatūras semiotika pievēršas zīmes funkcionēšanas izpētei literatūrā, arhitektūrā, glezniecībā, masu medijos u. c. Kultūras semiotikas jomas dažreiz tiek definētas arī kā atsevišķas patstāvīgas vienības, piemēram, mūsdienās populāra ir kino semiotika, masu mediju semiotika, mūzikas video semiotika, fotogrāfijas semiotika u. c.;
- sociālā semiotika interpretē jēgu kā konkrētu sociālo praksi un pēta zīmju izmantojumu konkrētajos sociālajos un kultūras apstākļos, piemēram, slengu, modi, reklāmu u. c.;
- vizuālā semiotika analizē vizuālās zīmes.
Semiotika ir gan zinātne, gan metode, kuras pamatā ir zīmes jēdziens. Zīmes ir visur, kur ir iespējama komunikācija vai uztvere. Semiotikas metode paredz zīmju pastāvēšanas un konstruēšanas mehānismu analīzi, kā arī attieksmju starp zīmi, tās jēgu un tās apzīmēto priekšmetu (parādību, procesu) izpēti. Lai atšifrētu nozīmi, kura piemīt zīmei, jāveic dekodēšana, tas nozīmē, ka jāizprot zīmi kā kādas noteiktas sistēmas daļu. Tādējādi tiek nodrošināta valodas komunikatīvā funkcija.
Semiotikas metode izšķir zīmju sistēmu izpētes trīs līmeņus, kas atbilst galvenajiem semiotikas aspektiem:
- sintakse pēta zīmju attiecības vienas sistēmas ietvaros, nepievēršoties to interpretācijai;
- semantika pēta zīmi kā jēdzienu izteiksmes līdzekli;
- pragmatika pēta zīmes attieksmes ar uztvērēju, tas ir, zīmes interpretācijas iespējas un problēmas, zīmes praktisko nozīmi uztvērējam.
Mūsdienās semiotikas pētījumu uzmanība tiek arvien vairāk pievērsta cilvēkam kā zīmes radītājam un interpretētājam.
Jautājumi, kas saistīti ar zīmju pastāvēšanu un izmantošanu cilvēka dzīvē, interesēja filozofus jau Antīkajā pasaulē 5.–4. gs. p. m. ē. Sengrieķu filozofs Platons (Πλάτων) savos dialogos, runājot par priekšmetu un parādību nosaukumu izcelsmi, akcentēja, ka lietu nosaukumi ir organiski saistīti ar lietām, kuras tie apzīmē. Sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) krājumā “Metafizika” (Μετὰ τὰ φυσικά, 4. gs. p. m. ē.) u. c. darbos apgalvoja pretējo, proti, ka lietu nosaukumi nav saistīti ar lietu būtību, bet rodas vienošanās rezultātā. Jautājums par to, vai lietu nosaukumi ir dabiski saistīti ar lietu dabu, vai tie ir radušies vienošanās rezultātā, vēl ilgus gadus nodarbināja filozofu prātus.
Pirmo reizi jēdzienu “semiotika” lietoja angļu domātājs Henrijs Stubs (Henry Stubbe), attiecinot to uz medicīnas nozari, kas pēta zīmju sistēmu. Angļu filozofs Džons Loks (John Locke) grāmatā “Eseja par cilvēka sapratni” (An Essay Concerning Human Understanding, 1690) rakstīja par zīmju teoriju, ko dēvēja par semiotiku. Tomēr kā atsevišķa disciplīna semiotika izveidojās tikai 19. gs. beigās, par tās pamatlicējiem tiek uzskatīti amerikāņu filozofs Čārlzs Pērss (Charles Sanders Peirce) un šveiciešu lingvists Ferdināns de Sosīrs (Ferdinand de Saussure).
Č. Pērsa teorijā galveno vietu ieņem zīme, tās izpratne un nozīme. Viņš norādīja, ka jābūt īpašai zinātnei, kas pēta zīmes, un dēvēja šo zinātni par semiotiku. Č. Pērss definēja trīs zīmju veidus:
- ikoniskās zīmes (icons), kuru pamatā ir zīmes un apzīmējamā objekta līdzība, piemēram, koks dabā un tā atveidojums glezniecībā;
- indeksa zīmes (indexes), kuru pamatā ir reāla saikne starp zīmi un apzīmēto objektu laikā un telpā, piemēram, ceļazīmes vai piktogrammas;
- konvencionālās jeb simboliskās zīmes (symbols), kuru pamatā ir brīva saikne starp zīmi un objektu, konvencionalitāte jeb savstarpējā vienošanās, piemēram, jēdziens un tā rakstiskais atveidojums.
F. de Sosīrs semiotikas vietā lietoja jēdzienu semioloģija, definējot to kā zinātni, kura pēta zīmju sistēmu. Būtiskākais F. de Sosīra ieguldījums ir valodas un runas nošķīrums. Saskaņā ar F. de Sosīra domām, valodu veido vispārīgi noteikumi un lingvistiskas sistēmas līdzekļi, kas var tikt izmantoti, lai paustu kādu domu. Runa ir konkrētu valodas nesēju izteikumi, tā ir dabiska cilvēku lietota valoda.
20. gs. tika veidotas dažādas semiotikas skolas, ievērojamākās ir Parīzes semiotikas skola (École sémiotique de Paris) un Tartu-Maskavas semiotikas skola (Tartu-Moscow Semiotic School, Тартуско-московская (московско-тартуская) семиотическая школа); norisinājās atsevišķu zinātnieku individuālie pētījumi Itālijā, Polijā, Čehijā, Krievijā, Amerikas Savienotajās valstīs (ASV) u. c., kas vēlāk piesaistīja sekotājus.
Vācbaltiešu biologs un filozofs Jākobs fon Ikskils (Jakob Johann Baron von Uexküll) pētījumā “Nozīmes mācība” (Bedeutungslehre, 1940) aprakstīja semiotikas nozīmi bioloģijā, tādējādi izveidojot biosemiotikas apakšnozari.
Franču filozofs Rolāns Barts (Roland Gérard Barthes) semiotikas metodi izmantoja, pētot masu sadzīves kultūras un literatūras faktus. Viņa pētījumos parādās semiotikas saikne ar strukturālismu. Grāmatā “Mitoloģijas” (Mythologies, 1957) R. Barts skaidro mītu kā komunikācijas veidu, viņa pieeja paredz teksta empīrisko analīzi, neņemot vērā kontekstus.
Literatūrzinātnieks Jurijs Lotmans (Юрий Михайлович Лотман) bija viens no Tartu-Maskavas semiotikas skolas dibinātājiem. Viņš izstrādāja pieejas un metodoloģijas kultūras semiotikas un teksta semiotikas izpētei, ieviesa semiosfēras jēdzienu.
Itāļu rakstnieks un filozofs Umberto Eko (Umberto Eco) norādīja, ka sabiedrības attīstība ir atkarīga nevis no materiālajiem objektiem, bet no kultūras vienībām, zīmēm. Semiotikas teoriju U. Eko izklāstīja pētījumā “Vispārīgās semiotikas traktāts” (Trattato di semiotica generale, 1975) un “Semiotika un valodas filozofija” (Semiotica e filosofia del linguaggio, 1984). Plaši pazīstams ir U. Eko izteikums “Semiotika var pētīt visu, kas var tikt nodēvēts par zīmi”. 20. gs. 80.–90. gados un 21. gs. sākumā U. Eko pievērsa uzmanību teksta un zīmes interpretācijas teorijai.
Svarīgu ieguldījumu semiotikas attīstībā sniedza amerikāņu semiotiķis un lingvists Tomass Alberts Sebeoks (Thomas Albert Sebeok), kas izveidoja zoosemiotikas un biosemiotikas apakšnozares, un akcentēja starpdisciplinaritātes svarīgumu semiotikas attīstībā. Kopš 1992. gada ievērojamākajiem pasaules semiotiķiem tiek piešķirta Sebeoka prēmija (Sebeok award).
Argentīnas semiotiķis Eliseo Verons (Eliseo Verón) ietekmējās no Č. Pērsa semiozes skaidrojuma, attīstīja sociālā diskursa teoriju, norādot, ka sociālā realitāte tiek konstruēta tikai semiotiskajā līmenī. Viņa populārākie darbi ir “Kalendāra efekti” (Effectos de agenda, 1999) un “Auduma fragmenti” (Fragmentos de un tejido, 2004).
Viens no ievērojamākajiem mūsdienu semiotiķiem ir amerikāņu zinātnieks Floids Merels (Floyd Merrell), vairāk nekā 30 grāmatu autors par semiotiku, literatūru un kultūru. Pētījumā “Dzīve mācoties, mācīšanās dzīvojot: zīmes, austrumi un rietumi” (Living Learning, Learning Living: Signs, East and West, 2002) u. c. darbos viņš, balstoties uz Č. Pērsa atziņām, attīstīja zīmes jēdziena izpratni, norādot, ka starp apzīmējamo objektu, zīmi un tās interpretētāju ir dinamiskas attiecības – apzīmējamais objekts ietekmē interpretētāju, un interpretētājs ietekmē apzīmējamo objektu, rezultātā rodas cita zīme, pēc kāda laika šis process atkārtojas. F. Merels tiecas vienkārši izklāstīt sarežģītas semiotikas teorētiskās atziņas, piemēram, skaidro tādus terminus kā semioze un semiotika, apraksta zīmju veidus u. c.
Plaši pazīstams ir vizuālās semiotikas angļu pētnieks Denjels Čāndlers (Daniel Chandler), kura nozīmīgākie pētījumi ir “Semiotika: pamati” (Semiotics: The Basics, 2002), kas bieži vien tiek izmantots kā pamats semiotikas pasniegšanai universitātēs, kā arī tiešsaistes versija “Semiotika iesācējiem” (Semiotics for Beginners, kopš 1995. gada).
Svarīgu ieguldījumu mūsdienu semiotikas teorijas un prakses attīstībā sniedz amerikāņu lingviste un semiotiķe Irmengarde Rauha (Irmengard Rauch), viens no pazīstamākajiem darbiem ir “Semiotikas pētījumi: dati veido sarunu” (Semiotic Insights: The Data Do the Talking, 2008).
Angļu valodas un mediju profesors Pols Koblijs (Paul Cobley) attīsta biosemiotikas, zoosemiotikas un kibersemiotikas apakšnozares; izdevis apjomīgu pētījumu “Biosemiotikas kultūras piedāvājumi” (Cultural Implications of Biosemiotics, 2016).
Mūsdienās tiek arvien vairāk akcentēta un pētīta semiotikas praktiskā nozīme. Kopš 1995. gada, kad Monterejā ASV notika Starptautiskais simpozijs par intelektuālo vadību (International Symposium on Intelligent Control), īpaši liela uzmanība tiek pievērsta semiotikas izmantojumam datortehnoloģijās. Mūsdienu semiotikas pētījumos tiek apskatīti jautājumi, kas ir tuvi un saprotami plašākai sabiedrībai, piemēram, izdevniecība Palgrave Macmillan kopš 2010. gada izdod grāmatu sēriju “Semiotika un populārā kultūra” (Semiotics and Popular Culture), kurā izdoti pētījumi par semiotikas lomu masu medijos, skūpsta semiotiku u. c.
Semiotikas zinātnes aptvertās sfēras mūsdienās paplašinās, līdz ar to palielinās arī tās praktiskā nozīme. Semiotika arvien vairāk kļūst par starpdisciplināru zinātni, piemēram, attīstās biosemiotika (bioloģijas un semiotikas robeždisciplīna, kas pēta zīmes un to attiecības dzīvajās sistēmās molekulāri bioloģiskajā, starpšūnu, iekššūnu u. c. līmeņos, kā arī dzīvnieku komunikāciju, to valodas un domāšanas attiecības), modes semiotika (apģērbs tiek pētīts kā komunikācijas objekts, cilvēka pašizteiksmes veids, kas mainās kultūras attīstības procesā), mediju semiotika (pēta, kā cilvēki uztver masu mediju sniegto informāciju un kādi līdzekļi tiek izmantoti informācijas pasniegšanas procesā), datorsemiotika (pēta cilvēka mijiedarbību ar datorsistēmām, kā arī mākslīgo valodu un algoritmu veidošanas likumsakarības).
Eiropā aktīvi darbojas semiotikas pētnieku organizācijas, piemēram, Starptautiskā semiotikas studiju asociācija (The International Association for Semiotic Studies; dibināta 1969. gadā); Starptautiskais Semiotiķu institūts (International Semiotics Institute; izveidots 1988. gadā); Ziemeļvalstu semiotikas studiju asociācija (Nordic Association for Semiotic Studies; dibināta 1987. gadā); Vācu semiotikas biedrība (Deutsche Gesellschaft für Semiotik; dibināta 1969. gadā); Amerikas semiotikas sabiedrība (Semiotic Society of America; dibināta 1975. gadā).
Svarīgi semiotikas pētniecības centri ir Starptautiskais Semiotiķu institūts Kauņas Tehnoloģiju universitātē (Kauno technologijos universitetas) Lietuvā; Semiotikas katedra (Semiootika osakonnas õppimine) Tartu Universitātē (Tartu Ülikool) Igaunijā; Semiotikas centrs (Center for Semiotics) Orhūsas Universitātē (Aarhus University) Dānijā; Dzīves kvalitātes zinātņu departaments (Dipartimento di Scienze per la Qualità della Vita) Boloņas Universitātē (Università di Bologna) Itālijā; Vācu semiotikas sabiedrība (Deutsche Gesellschaft für Semiotik) Pasavas Universitātē (Universität Passau) Vācijā; Dienvidaustrumeiropas semiotikas studiju centrs (Югоизточноевропейски център за семиотични изследвания) Jaunajā Bulgārijas universitātē (Нов български университет) Bulgārijā, kur regulāri notiek konferences, kongresi, tiek izdotas monogrāfijas un periodiskie izdevumi par semiotiku. Kopumā pasaulē ir zināmi ap 60 semiotikas pētniecības centru.
Semiotica (kopš 1969. gada, izdevējs Starptautiskā semiotikas studiju asociācija); Zeitschrift für Semiotik (kopš 1979. gada, izdevējs Vācu semiotikas biedrība); Kodikas/Code. Ars Semeiotica: an international journal of semiotics (kopš 1979. gada, izdevējs Gunter Narr Verlag); Punctum. International Journal of Semiotics (kopš 2015. gada, izdevējs Grieķijas Semiotikas biedrība; Ελληνική Σημειωτική Εταιρία); Sign Systems Studies (kopš 1964. gada, izdevējs Tartu Universitāte); Semiotics, Communication and Cognition (kopš 2009. gada, izdevējs Starptautiskā semiotikas studiju asociācija), The American Journal of Semiotics (kopš 1981. gada, izdevējs Amerikas semiotikas sabiedrība). Kopumā ir apmēram 50 periodisko izdevumu, kuros uzmanība tiek veltīta gan semiotikas vispārīgajām teorijām, gan konkrētajām tās izmantošanas jomām.