Arhitektūras teorijas ir saistītas ar Senās Romas arhitekta Vitrūvija (Marcus Vitruvius Pollio) definētajām trijām arhitektūras kvalitātēm: izturību, lietderību un skaistumu (latīņu firmitas, utilitas, venustas), kuras viņš aprakstīja desmit sējumu darbā “Par arhitektūru” (De architectura, 1. gs.). Vārda “arhitekts” izcelsme sengrieķu valodā nozīmē “galvenais celtnieks”, kura kompetence ietvēra inženiera, ainavu arhitekta, mākslinieka un amatnieka prasmes. Līdz 15. gs. nepastāvēja atšķirība starp jēdzieniem “arhitektūra” un “ēka”. Renesanses laika itāļu arhitekts Leons Batista Alberti (Leon Battista Alberti) izteica ideju par to, ka arhitektūra ir būvmāksla, ko aprakstīja savā desmit sējumu darbā “Par būvmākslu” (De Re Aedificatoria, 1452). Vizuālos kritērijus paplašināja vācu filozofs Aleksandrs Gotlībs Baumgartens (Alexander Gottlieb Baumgarten), kas skaistumam pievienoja diženumu, gleznieciskumu un pat neglītumu, ko aprakstīja darbā “Estētika” (Aesthetica, 1750–1758). Atšķirība starp teoriju un vēsturi arhitektūrā nepastāvēja līdz 19. gs., kad Smalkās mākslas skolā (École des Beaux-Arts) Parīzē tika nodibināta akadēmiskā disciplīna “arhitektūras teorija”, izvirzot mērķi – profesionālajā izglītībā nošķirt intelektuālās zināšanas no praktisko iemaņu apguves.

Nav iespējams pamatoti analizēt nesenās pagātnes ēkas, izvairoties no diskusijas par būvnieku ideāliem, kas dažādos laikmetos atšķiras. Arhitektūras filozofijas vēstures studijas ne tikai parāda, kā iepriekšējās paaudzes domāja, bet arī palīdz ikvienam izdarīt savu izvēli, vērtējot šodienas arhitektūras darinājumus. 18. gs. arhitekti Roberts Adams (Robert Adam), Džons Soans (John Soane) u. c. atgriezās pie klasiskās ordera arhitektūras, iedvesmojoties no itāļu arhitekta un arhitektūras teorētiķa Andrea Palladio (Andrea Palladio) ēkām un darba "Četras grāmatas par arhitektūru" (I quattro libri dell'architetturam, 1570). Johans Joahims Vinkelmans (Johann Joachim Winckelmann) idealizēja Senās Grieķijas un Romas arhitektūru, koncentrējoties uz ēku vizuālo aspektu, ko Vitrūvijs apzīmē ar “skaistumu”, bet šī pieeja mazina tā laika ēku funkcionalitāti. 19. gs. vācu arhitekts Gotfrīds Zempers (Gottfried Semper) uzskatīja, ka visi artefakti, ieskaitot ēkas, ir industriālās jeb lietišķās mākslas paveids (vācu Kunstgewerbe), jo to forma ir saistīta ar funkciju. Vācu arhitekts Valters Gropiuss (Walter Adolph Georg Gropius) 20. gs. bija vēl konsekventāks, apgalvojot, ka ir jābūt vienādai pieejai jebkura veida projektam – krēslam, ēkai, pilsētai vai reģionam. Franču arhitekts Lekorbizjē (Le Corbusier) uzstāja, ka arhitektūras skaistums pastāv harmoniskās proporcijās, kuras ir matemātiski aprakstāmas. Angļu mākslas vēsturnieks Nikolauss Pevzners (Sir Nikolaus Bernhard Leon Pevsner) darbā “Eiropas arhitektūras apraksts” (Outline of European Architecture, 1942) rakstīja, ka termins "arhitektūra" attiecināms tikai uz ēkām, kas projektētas, ņemot vērā estētisko pievilcību. Mūsdienās Vitrūvija triādes elementu līdzsvars ir izjaukts, un noteicošā ir ēkas strukturālā noturība jeb drošība, bet funkcionālās ērtības var nodrošināt jebkurā būvē, un tas arī tiek darīts, vēsturiskajās ēkās ievietojot jaunu saturu (adaptive re-use). Pievilcība jeb skaistums, pasūtītāja gaumei kļūstot par noteicošo, kļūst subjektīvs arhitektūras vērtējuma kritērijs, un to rāda ārišķīgās stararhitektu (zvaigžņu arhitektu) būves. Arhitektūras teorijas ir pieaugušas līdz tādam skaitam, ka tās sintezēt vienotā apjomā, kā tas izdevās Vitrūvijam, ir kļuvis neiespējami.

Arhitektūra kā telpas organizēšanas māksla sevi izteic ar konstrukciju. Vienkāršākās ir balsta un pārseguma sistēmas, kurās divi vertikāli elementi (kolonnas) nes horizontālo elementu (siju, pasiju, spāri). Arkas jeb saliektas pārsedzes, veidotas no maziem elementiem, deva iespēju pārsegt lielākas telpas un bija pazīstamas Senajā Ēģiptē. Velves agrīnā, cilindriskā “mucas” forma radās Senajā Ēģiptē, apvienojot daudzas arkas, bet evolucionēja līdz zvaigžņu velvei Rietumeiropas vēlajā gotikā. Kupoli radās Tuvajos Austrumos, Indijā un uzplauka Senajā Romā. Fermas (kopnes) konstrukcija pamatota ar likumību, ka trijstūris ir vienīgā ģeometriskā figūra, kas nevar izmainīt savu formu, ja netiek mainīti tās malu garumi. Rāmja konstrukcija jebkurā materiālā ir tāda, kuras stabilitāti nodrošina stingrs karkass.

Konstrukciju attīstība deva iemeslu arhitektiem pārdomāt to arhitektonisko izpausmi jeb formu vārdnīcas artikulāciju. L. B. Alberti ieteica izteikti artikulēt ēkas nesošo karkasu, lai parādītu “aizpildošo” elementu jeb sienu neatkarību. Mūsdienās ir divu veidu sienas – nesošas un piekārtas, kas nes tikai savu svaru un kalpo kā ekrāns, kas nodrošina ēku pret klimata ietekmi. Arī pārsegumu konstrukcijas var būt gan nesošas, gan iekārtas.

Ar arhitektonisko formu izsaka ēkas saturu; ēka kļūst par simbolu jeb metaforu. Ēkas tornis konsekventi izsaka varu, portāls ir veidots kā bagātīgi rotāta ēkas galvenā ieeja, bet kupols asociējas ar debesu jumu. Ēkas kā “tīras formas” koncepcijas konsekventa realizācija ir apdzīvojama abstrakta skulptūra. Ēka ārpus savas funkcijas un struktūras var izteikt arī daudz ko citu, un tomēr tās tēla skaidrojumi ir patvaļīgas spekulācijas.

Arhitektoniskā izteiksme dažādos laika posmos ir atkarīga no vietas kultūras jeb Genius Loci un laika gara jeb Zeitgeist faktoriem, veidojot atšķirīgas valodas jeb stilus. To robežas var būt nacionālas un ģeogrāfiskas vai reliģiskās pārliecības (islāma) un sabiedrības intelektuālo pārmaiņu (Renesanse) noteiktas, kā arī katra stila ietvaros attīstās reģionu, pilsētu un valstu dažādi stilu paveidi. Arhitektūras vēsturē laika gaitā katra stila izmantošanas laiks samazinās, Senajā Ēģiptē tas bija vairāk nekā 3000 gadu, barokam apmēram 200 gadu un postmodernismam dažas desmitgades. Arhitektam ir jārespektē sabiedrībā valdošās kultūras modelis un būvniecības tehnoloģiju dotās iespējas, bet formu izvēlē viņš ir brīvs, lai izteiktu savu personību.

Arhitektūras nozare tiek dalīta apakšnozarēs: mājoklis, sakrālā arhitektūra, militārās celtnes, lauksaimniecības celtnes, publiskās ēkas, industriālā arhitektūra, transporta celtnes un memoriālā arhitektūra, kas attīstījās līdz ar sabiedrības vajadzībām. 20. gs. ekonomiskie apsvērumi attīstīja multifunkcionālo celtņu būvniecību, kas arī ir viena no arhitektūras apakšnozarēm. Arhitektūras apakšnozares ir ainavu arhitektūra un kultūras pieminekļu restaurācija jeb atjaunošana, pēc iespējas mazāk iejaucoties to izskatā, un ēku rekonstrukcija jeb atjaunošana gadījumos, kad tās gājušas bojā.

Mājokļu tipi evolucionē atbilstoši sabiedrības šķiru attīstībai, bet līdz pat mūsdienām pastāv korelācija starp cilvēka mājokli un viņa ienākumiem, kā arī vietu sabiedrības sociālajā struktūrā. Pilsētas daudzstāvu dzīvojamā ēka līdz ar ārpilsētas villu radās Romas Impērijā, atbilstoši laikmeta varas hierarhijai. Mūsdienu sabiedrībā demokrātiskās valstīs valdības ir uzņēmušās atbildību par kvalitatīvu mājokli. Ekonomiskais spiediens limitē cilvēku vēlmes pēc komforta zem tā līmeņa, kuru var nodrošināt attiecīgā laikmeta tehnoloģijas un kuru bauda tikai augstākā sabiedrība. Vernakulārajā arhitektūrā jeb tautas celtniecībā ēkas būvē tradicionāli, jo inovācijas tiek uzskatītas par dārgākām nekā atkārtojumi. Tomēr bagātākās zemēs, kur cilvēku prasības ir augstākas un viņu ienākumi to atļauj, arī tradicionālajās ēkās var nodrošināt tādas ērtības kā telpas personīgajai higiēnai un mākslīgo apgaismojumu.

Sakrālās celtnes (baznīcas, tempļi) ir ietekmīgākās un izteiksmīgākās ēkas katrā kopienā. Tās kalpo kā lūgšanu vieta un patvērums kulta relikvijām. Kristiānisms, budisms, jūdaisms un islāms balstās uz kopīgu līdzdalību rituālos ēkās, tomēr ir reliģijas, kuras lūgšanu vietas iekārto brīvā dabā. Katolicisms un reliģijas Āzijā ir radījušas klosterus, kas kalpošanu dievam apvieno ar lauksaimnieciskās ražošanas, izglītības un mājokļa funkcijām kopīgā teritorijā.

Laikā, kad pārvaldes funkcijas tika koncentrētas indivīda rokās, tās tika realizētas valdnieka rezidencē; laikā, kad funkcijas tika sadalītas, katrai tiek būvētas atšķirīgas ēkas (parlamentam, tiesai, valdībai, pašvaldībai). To, kā ēkas ir veidotas, nosaka valsts ideoloģija, politiskās sistēmas organizācija (monarhija, teokrātija, demokrātija u. c.) un tradīcijas. Birokrātisko funkciju pieaugums 19. gs. palielināja ēku tipu skaitu (ministrijas, arhīvi, pasta iestādes, vēstniecības u. c.) un padarīja valdības ēkas par konservatīvās arhitektūras paraugiem. Pēc Otrā pasaules kara valdības ēku arhitektūra ieguva jaunu vitalitāti, piemēram, Lekorbizjē projektētais Pendžabas štata valdības Kapitola komplekss štata galvaspilsētā Čandigarhā, Indijā; arhitekta Marsela Lajoša Breiera (Marcel Lajos Breuer) projektētā UNESCO galvenā ēka Parīzē (World Heritage Centre, 1955) un citas. Racionāli veidotie militārās arhitektūras objekti būtībā ir līdzīgi valdības ēkām, bet to būvniecība vairāk ir inženieru kompetencē.

Industriālā revolūcija ietekmēja gan ēku tipoloģiju, gan būvniecības tehnoloģiju. Ekonomiski aktīvā dzīve pārcēlās no mājokļu vides uz rūpnīcām, kas veicināja enerģijas ražošanas celtņu (hidroelektrostaciju, HES; termoelektrostaciju, TEC; atomelektrostaciju, AES) būvniecību, transporta būvju (ceļu, tiltu, tuneļu, staciju, lidostu u. c.) un komunikāciju sektora attīstību. Ražošanā prasības pēc inovācijām dominē pār tradīcijām, un vēlmi ātri un lēti būvēt arvien lielākas ēkas nodrošina inženieri, un mūsdienās arhitekti nav pieprasīti industriālo celtņu radīšanā.

Publisko ēku uzdevums ir nodrošināt telpas un aprīkojumu sabiedrības izglītībai, veselības aizsardzībai, sabiedriskajai drošībai un brīvā laika pavadīšanai. Pirmās skolas, teātrus un stadionus iekārtoja senie grieķi, publiskās termas būvēja senie romieši, augstskolas, bibliotēkas un slimnīcas parādījās renesanses laikā. Straujš izglītības un veselības aizsardzības celtņu uzplaukums 19. gs. pieprasīja jaunus arhitektoniskos risinājumus muzejiem un izstāžu telpām. 20. gs. attīstījās visa veida sporta celtnes.

Arhitektūra, atšķirībā no citām mākslām, nav uztverama neatkarīgi no apkārtējās dabīgās un mākslīgās vides. Dabīgā vide dod arhitektiem iespējas izmantot ainavas sniegtās priekšrocības ēku izveidošanā, bet var būt arī šķērslis, kas apdraud būvniecības iespējas. Lai radītu apdzīvojamu, komfortablu un ilgtspējīgu vidi, arhitektam ir jāapzina klimata faktoru (gaiss, gaisma, siltums, aukstums, mitrums, visa veida izstarojumi) iespējamā ietekme, kā arī ugunsgrēka, plūdu, zemestrīču u. c. katastrofu iespējamība un jāveido ēkas kā drošs patvērums jebkurā situācijā. Ēkas telpu grupu orientācija pret debess pusēm ir galvenais līdzeklis, lai kontrolētu saules, vēja un nokrišņu ietekmi. Ēkas formu arhitekts veido, samērojot to ar zemesgabalu, uz kura tā atradīsies, un netālu esošo vai plānoto apbūvi. Apdzīvoto vietu plānošanas dokumenti (teritoriālplāns, ģenerālpāns, attīstības plāns, detālplānojums) un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi (būvnoteikumi) ietver nosacījumu kopumu, kuru mērķis ir harmonizēt vides saglabāšanas prasības un ekonomiskās attīstības piedāvājumu. Arhitekta uzdevums ir atrast līdzsvarotu vidusceļu starp visa veida prasībām pret jaunbūvējamo vai pārbūvējamo ēku un pasūtītāja ekonomiskajām iespējām. Cilvēki samēro ēkas un to elementus ar savām dimensijām, un komfortabls ir mērogs, kurā ēku lielums ir harmonizēts ar cilvēka uztveri.

Funkciju skaits, ko ēkas lietotājs pieprasa, ir atkarīgs ne tikai no ēkas tipa, bet arī kultūras un cilvēku paražām. Kvēkeru (Quakers) sektai 17. gs. Anglijā un vēlāk Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) pietika ar sanāksmju telpu, Latviešu Vidzemes brāļu draudzei 18. gs. saieta namā sanāksmju telpai pievienoja dalītu vīriešu un sieviešu priekšnamu un sacītājtētiņa istabu. Tā paša laikmeta katoļu draudzes katedrāles telpu saraksts ir daudz plašāks: centrālais un sānu jomi, altāra apsīda, sakristeja, kapelas, kora telpa un kripta. Plānojot telpas īpašiem uzdevumiem, arhitekts analizē iespējamās norises tajās un no pasūtītāja saņem vadlīnijas telpu iekārtu dizainam. Horizontālai saiknei starp telpām kalpo ailas sienas, lielākās ēkās – koridori, vestibili un foajē, bet vertikālo saikni starp telpām nodrošina kāpnes, pandusi, eskalatori un lifti. Mūsdienās, rūpējoties par telpu pieejamību, tiek respektētas cilvēku ar īpašām vajadzībām prasības, veicot pārbūves arī vēsturiskajās ēkās.

Materiālu, konstrukciju un būvniecības tehnoloģiju izvēli nosaka to spēja pretoties gan dabīgās vides ietekmei, gan nelabvēlīgajiem mākslīgās vides faktoriem (visa veida piesārņojums). Koks kā būvmateriāls ir dabīgs un atjaunojams resurss ar zemu siltumvadītspēju, viegli iegūstams, apstrādājams un transportējams. Ēkas visas daļas, izņemot pamatus, var efektīvi izveidot no koka, tomēr tā trūkumi ir palielināts higroskopiskums (spēja absorbēt mitrumu no ārējās vides), ugunsnedrošība, kā arī dažādu sēnīšu ietekmē koksne noārdās. Lielākajai daļai vēsturisko mūra celtņu pārsegumi un jumta konstrukcijas bija veidotas no koka. Akmens un ķieģeļu mūris ir izturīgs pret uguni un mitrumu, bet ķieģelis ir vieglāk saražojams, transportējams un iebūvējams. Betons – cementa un ūdens maisījums, kuram pievienotas pildvielas (šķembas un grants), līdzīgi akmenim, ir izturīgs pret uguni un mitrumu, tam ir augsta izturība uz spiedi, bet zema – uz stiepi. Pēc dzelzsbetona, kurā betons uzņem spiedi, bet tērauda stiegrojums tā iekšienē – stiepi, izgudrošanas 19. gs. dzelzsbetona konstrukciju izplatība strauji pieauga. Dzelzs un tērauda konstrukcijas ir nozīmīgākā inovācija arhitektūrā kopš 19. gs., jo tās dod iespēju būvēt augstas ēkas un pārsegt liela laiduma telpas. 20. gs. brīvas formas tērauda rāmju konstrukcijas izmainīja priekšstatu par sienu kā tikai vertikālu balstu, bet trošu konstrukcijas piešķīra agrāk neredzētu vieglumu liela laiduma pārsegumiem.

Krāsa raksturo ikvienu būvmateriālu, bet, lai sasniegtu vēlamo estētisko izteiksmi, arhitekti izvēlas apdares materiālus. Dažādās materiālu tekstūras izsaka to raksturu un piešķir īpašu kvalitāti gaismai, kas ir spēcīgs izteiksmes līdzeklis, jo piešķir inertai būvmasai kustību. Arhitekts var paredzēt dabīgās gaismas izplatīšanos ēkā un kontrolēt mākslīgās gaismas ceļu, attiecīgi izvietojot tās avotus.

Vācu un amerikāņu arhitekts Ludvigs Mīss van der Roe (Ludwig Mies van der Rohe) 20. gs. strādāja pie universālu telpu radīšanas no rūpnieciski ražotiem elementiem. Respektējot prasības samazināt izmaksas, risinājumu standartizācija kļuva par finansiālu ieguvumu, un kopš 20. gs. vidus tas īpaši bija redzams daudzstāvu saliekamo paneļu ēku būvniecībā jaunajos dzīvojamos rajonos visā pasaulē. Internacionālā stila vienveidīgās ēkas, tāpat kā L. Mīsa van der Roes apgalvojums – “mazāk ir vairāk” (less is more) –, kuru arhitekti respektēja, lai sasniegtu estētisko mērķi, 20. gs. nogalē tika kritizētas. Amerikāņu arhitekts Roberts Venturi (Robert Charles Venturi, Junior) atzīmēja, ka “mazāk ir garlaicīgi”, un arhitektu reakcija izpaudās eklektiskā dažādu stilu apvienošanā un atdarināšanā postmodernisma paradigmas ietvaros.

Apgalvojums, ka ēka ir nepilnvērtīga, ja tā nav piemērota lietošanai, ir diskutējams, jo daudzām funkcijām nav iespējams noteikt optimālu telpisko ietvaru, un ēkas bieži vien tiek pielāgotas savādākam lietojumam nekā sākotnēji paredzēts. Ēkas dzīves cikla analīze (Life Cycle Assessment), t. i., līdz tās nojaukšanas laikam vai tehnisko sistēmu atjaunošanai, 21. gs. ir paņēmiens tās kompetentam novērtējumam, lai, jau ēku projektējot, tiktu sasniegta maksimāla energoefektivitāte un ilgtspēja. Šodienas vajadzību apmierināšana, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai, ir mūsdienīgas arhitektūras priekšnoteikums, kuru vairo sabiedrības līdzdalība.

Pasaules Arhitektu savienība (International Union of Architects, UIA), kurā Latvijas Arhitektu savienība ir pārstāvēta kā Baltijas valstu organizācijas BAUA (Baltic Association of Unions of Architects) dalībniece, un Eiropas Arhitektu padome (European Council of Architects, ACE), kurā ir pārstāvēta arī Latvijas Arhitektu savienība.

Architectural Record (kopš 1891, izdevējs BNP Media), The Architectural Review (kopš 1896, izdevējs Ascential), Domus (kopš 1928, izdevējs Editoriale Domus), El Croquis (kopš 1982, izdevējs El Croquis Editorial).