Islāms ir jaunākā no trim monoteisma reliģijām (vēsturiski pirmā monoteiskā reliģija skaitās jūdaisms un otrā – kristietība). Islāmā tiek atzīts tikai viens Dievs jeb Allāhs. Islāma svētā grāmata ir Korāns, kuru atklājis Dievs islāma pravietim Muhammedam ar eņģeļa Džibrīla (Bībelē – Gabriēls) starpniecību 22 vai 23 gadu laikā.

Islāmā eksistē arī tradīcija, saukta par Sunnu. Sunna sastāv no hadīsiem jeb nostāstiem par Muhammeda dzīvi, piemēram, kā noteiktās situācijās rīkojās Muhammeds, ko runāja un darīja. Sunnā ietverts daudz dažādu tēmu (piemēram, džihāda, medicīnas, bēru jautājumi un citas). Ir seši ticamie jeb atzītie hadīsu krājumi, kurus sastādījuši Āl-Buhārī (البخاري‎), Muslim (مسلم‎), Dāūd (داود), Āl-Tirmizī (الترمذي‎), Mādžah (ماجه‎) un Āl-Nasāiī (النسائي‎‎).

Islāmā pastāv arī jurisprudence, ko sauc par fiqh (فقه). Sunnītu islāma virzienā ir četras juridiskās skolas: hanafītu, mālikītu, šāfi‘ītu un hanbalītu; šiītu virzienā ir viena juridiskā skola – dž‘afarītu. Musulmaņu likumu jeb normu kopumu, pēc kura jādzīvo islāmticīgajiem, sauc par šariatu (شريعة‎).

Klasiskajā islāmā pastāv pieci reliģijas pīlāri:

1. Viena Dieva apliecinājums jeb šahādah (شهادة) – vienīgā Dieva apliecinājuma formula, kā arī Muhammeda pravietiskās misijas atzīšana/apstiprināšana.

2. Lūgšana jeb ṣalāt (صلاة) vai persiešu izcelsmes jēdziens namāz (نماز). Islāmā ir piecas obligātās lūgšanas, kas tiek skaitītas noteiktā laikā (islāmā papildu piecām obligātajām lūgšanām ir arī aizlūgumi, ko sauc sauc du‘ā’ (دعاء), un tie var notikt jebkurā laikā).

3. Svētceļojums jeb ḥadžž (حج) – islāma piekritēji dodas svētceļojumā uz Meku. Parasti svētceļojuma beigās musulmaņi dodas uz Medīnu, lai apmeklētu islāma pravieša Muhammeda kapu.

4. Ziedojums/žēlastības dāvana jeb zakāt (زكاة) – obligāts ziedojums. Šis ziedojums var būt nauda, raža, zelts, sudrabs, liellopi utt.; žēlastības dāvanas apmērs ir 2,5 % gadā. Tāds ziedojums jāveic katram pieaugušam un darbaspējīgam islāmticīgajam, kuram ir iespēja ziedot šādu summu.

5. Gavēnis Ramadāna mēnesī jeb ṣaūm (صوم) sākas no rītausmas brīža un ilgst, līdz iestājas tumsa. Veselu mēnesi, kamēr ilgst gavēnis, dienasgaismas laikā nedrīkst ēst, dzert, smēķēt un gūt jutekliskas baudas; ar tumsas iestāšanos visi aizliegumi tiek atcelti. Par labāko laika pavadīšanu gavēnī uzskata: domāt par to, kā pareizi dzīvot, veltīt vairāk laika Korāna un Sunnas lasīšanai, runāt ar reliģiju pārzinošiem cilvēkiem un palīdzēt trūcīgajiem. No gavēņa var būt atbrīvotas vairākas cilvēku grupas: grūtnieces, barojošas mātes, veci cilvēki, cilvēki ar hroniskām slimībām, bērni un ceļotāji (dažreiz arī tiek minēti karavīri). Musulmaņiem, kuri kāda iemesla dēļ nav gavējuši, būs jāievēro gavēnis citā laikā (ievēro izlaisto Ramadāna gavēni ar aizstājošo gavēni). Gavēnis beidzas ar ‘Īd Āl-Fiṭr svētkiem, kas ilgst trīs dienas. Pieņemts izpušķot mājas, gatavot svinīgu mielastu, uz to aicināt radus un draugus, kā arī apciemot draugus un paziņas.

Klasiskajā islāmā pastāv arī seši ticības mācības pamati:

1. Dievs – musulmaņi tic vienam vienīgajam Dievam, kurš ir visu lietu Radītājs. Islāma izpratnē Dievs ir mūžīgs un Viņam nav sabiedroto, palīgu, sievas vai bērnu. Dievs islāmā var būt bargs pret tiem, kuri pārkāpj Viņa likumus un žēlsirdīgs pret tiem, kuri ievēro Viņa baušļus. Cilvēks musulmaņu izpratnē ir radīts, lai kalpotu Dievam. Dievs redz katra cilvēka sirds dzīles. Dievu neviens nevar redzēt, un Dievu nedrīkst arī attēlot. Dievam islāmā ir 99 Skaistie vārdi.

2. Eņģeļi un džini – Dievs radījis eņģeļus un džinus – būtnes, kurām tic musulmaņi. Eņģeļi nav fiziskas, bet garīgas būtnes; šīs būtnes neēd un nedzer. Parasti viņi ir neredzami. Eņģeļiem ir dažādas funkcijas, bet galvenais uzdevums ir kalpot Dievam un slavēt Radītāju. Saskaņā ar hadīsiem eņģeļi radīti no gaismas, bet saskaņā ar Korānu eņģeļi radīti no uguns. Eņģeļiem nav dzimuma. Eņģeļi tikuši radīti pirms cilvēka.

Islāmā eksistē arī citas garīgas būtnes, kuras Dievs radījis no šķīstas uguns vai, kā dažreiz minēts, – no bezdūmu uguns, un tās dēvē par džiniem. Ir arī pēc konotācijas tādi līdzīgi jēdzieni kā šaiṭāns (شيطان‎), Iblīss (إبليس‎), kas vispirms bija tuvi Dievam, bet pēc tam sacēlās pret Radītāju un tapa par ļaunuma iemiesojumu ġuļs (غُول‎) un ‘ifrīts (عفريت‎). Cilvēks džinu nevar redzēt, ja vien pats džins to nevēlas. Tradicionāli džina klātbūtni var noteikt pēc pēkšņa kanēļa aromāta. Džini var būt gan vīrieši, gan sievietes. Pie džiniem pieskaitāmas arī hūrijas jeb paradīzes skaistās iemītnieces. Hūrijas ir melnacainas, jaunas, pilnīgas sievietes, un viņas būs taisnīgo vai mocekļu sievas paradīzē.

3. Pravieši – islāms atzīst Vecās Derības praviešus, kā arī Jēzu Kristu par dižo pravieti. Saskaņā ar musulmaņu dogmatiku Jēzus Kristus netiek uztverts kā Dievs vai kā Dieva dēls, bet islāmā Jēzum Kristum izrāda lielu cieņu. Islāmā pieņemts uzskatīt, ka lielākie pravieši ir Noass, Ābrahāms, Jēkabs, Jāzeps, Ījabs, Mozus, Dāvids, Jēzus, un šo praviešu virkni noslēdz Muhammeds. Muhammedam ir tituls “praviešu zīmogs” jeb “pēdējais no praviešiem”. Pēc Muhammeda atnākšanas vairs nevar būt praviešu. Islāmā ir jēdzieni “sūtnis” rasūl (رسول) un “pravietis” nabī (نبي), kas tiek attiecināti uz Muhammedu. Dažreiz šos divus terminus izmanto kā sinonīmus, kaut tie atšķiras pēc informācijas saņemšanas veida (sūtnis saņem informāciju no Dieva rakstiskā veidā, savukārt pravietis saņem mutisku informāciju; nosacīti sūtņa statusu var uzskatīt par augstāku).

4. Svētie Raksti – islāms atzīst Toru, kuru Dievs dāvinājis Mozum, Psalmu grāmatu, kas tika iedota Dāvidam, Evanģēliju un visbeidzot – Korānu. Neskatoties uz to, ka islāmticīgie atzīst Toru, Psalmu grāmatu un Evaņģēliju, tomēr musulmaņu dogmatikā jūdi un kristieši ir izkropļojuši savus Rakstus. Šo koncepciju par Svēto Rakstu izkropļošanu dēvē par taḥrīf (تحريف‎).

5. Pastarā tiesa – musulmaņi tic, ka noteikti pienāks pēdējā stunda, bet, izņemot Dievu, precīzu tās iestāšanās laiku neviens nezina. Tiesas laikā ikviens cilvēks būs atbildīgs par savu rīcību Dieva priekšā. Tieši tāpēc Muhammeds sludināja, ka eksistē ne tikai šī laicīgā zemes dzīve, kas nav tik svarīga salīdzinājumā ar viņpasauli. Reiz katrs cilvēks atvadīsies no šīs dzīves un ieies mūžīgajā dzīvē, kas ir bezgalīga. Musulmaņiem jādzīvo saskaņā ar Korāna baušļiem, un tad pastāv iespēja, ka Dievs atļaus ticīgajiem nonākt paradīzē. Islāma eshatoloģijā ietvertas tādas pamatnostādnes kā pasaules gals, mirušo augšāmcelšanās, Dieva spriedums par katru cilvēku un paradīze vai elle, kurā nonākšanu cilvēks nopelna atkarībā no tā, cik godīgi un atklāti bijuši nolūki un rīcība viņa dzīves laikā.

6. Predestinācija jeb iepriekšēja nolemtība – islāmā eksistē arī predestinācijas jeb iepriekšējas nolemtības ticības aspekts, citiem vārdiem, musulmaņi tic, ka viss, kas notiek ar cilvēku, notiek saskaņā ar Dieva gribu (Korāns 37:96, 54:49, 25:2, kā arī 57:22). Tomēr, neskatoties uz to, ka Dievs “atļauj” īstenoties jebkurai lietai, pētnieki atzīmē, ka nedrīkst saistīt Korāna un islāma mācību ar predestināciju ļaunajam, un, lasot uzmanīgi, var saprast, ka islāma mācība par iepriekšēju nolemtību tiek pamatota ar Dieva iepriekšēju zināšanu par visu.

Musulmanim jāpilda pieci obligātie pīlāri: vienīgā Dieva apliecinājums, piecas lūgšanas, jāveic svētceļojums, jādod ziedojums un jāgavē.

Ticības apliecinājums: pirmais un vissvarīgākais islāma pīlārs, jo tajā islāmticīgais apliecina, ka ir tikai viens Dievs, kā arī islāma pravieša Muhammeda pravietisko misiju. Jāpiebilst, ka, lai konvertētos islāmā, arī cilvēkam jāizrunā šī formula vairāku musulmaņu klātbūtnē. Ticības apliecības formula tiek izmantota arī lūgšanā. Agrīnajā islāmā šī formula kalpoja par musulmaņu nodalīšanas instrumentu reliģiskajā izpratnē no nemusulmaņiem. No šīs formulas radies jēdziens “šahīds” jeb cilvēks moceklis, kurš atdevis savu dzīvi par islāmu; mocekļa nāve ticības vārdā islāmā skaitās vislabākā.

Lūgšanas: lūgšanas notiek noteiktā laikā. Rīta lūgšana notiek starp rītausmu un saules lēktu. Pusdienlaika lūgšana – pēc saules zenīta šķērsošanas. Pēcpusdienas lūgšana notiek līdz saules rietam. Vakara lūgšanas laiks – pēc saules rieta, bet līdz iestājas tumsa. Nakts lūgšana notiek ar tumsas iestāšanos.

Pirms katras lūgšanas obligāti jāievēro gan garīgas, gan fiziskas šķīstības paražas. Garīga šķīstība pirms lūgšanas nozīmē lūdzēja pareizu iekšēju noskaņojumu, domu sakārtošanu un nolūku (niīīah [نية] nozīmē “nolūks”) skaitīt lūgšanu. Pareizs garīgs noskaņojums pirms lūgšanas ir primārais un svarīgākais.

Otra lūgšanas sastāvdaļa ir fiziskas šķīstības rituāls jeb apmazgāšanās. Eksistē divi apmazgāšanās veidi: lielā/pilnā apmazgāšanas jeb ġusl (غسل) un daļējā/mazā apmazgāšanās wuḍwu’ (وضوء). Lielā un mazā apmazgāšanās tiek veikta ar tīru ūdeni. Gadījumā, ja nav ūdens, tad atļauts izmantot arī smiltis (apmazgāšanos ar smiltīm sauc par taīammum [تيمم]). Lielā apmazgāšanās ietver visa ķermeņa apmazgāšanu un tiek veikta pēc intīmām attiecībām, pēc mēnešreizēm, pēc dzemdībām.

Mazo apmazgāšanos veic pirms lūgšanas. Mazā apmazgāšanās ietver delnu, sejas, apakšdelmu, kā arī kāju mazgāšanu. Ja musulmanis pirms lūgšanas veicis apmazgāšanos, bet pēc tam apmeklējis tualeti, aizmidzis, vēmis, ticis ievainots vai noģībis, – šie faktori apgāna lūdzēja šķīstības stāvokli, kā arī anulē rituālu šķīstību, un islāmticīgajam jāveic atkārtota apmazgāšanās.

Pēc apmazgāšanās veikšanas musulmanis, zinot precīzu lūgšanas laiku vai sadzirdot mu‘zina (مؤذن‎) aicinājumu uz lūgšanu, skatoties uz Mekas pusi, noskaņojas sākt lūgšanu. Lūgšanas laikā kāju pirksti, ceļi, delnas, zods, deguns un piere pieskaras zemei, grīdai vai paklājiņam.

Lūgšana beidzas ar apsveikumiem Dievam un Muhammedam, kā arī ar šahādu, kuru laikā musulmanis paceļ labās rokas rādītājpirkstu un veic ar to nelielas apļveidīgas kustības un turpmāk, lasot šahādu, tur labās rokas rādītājpirkstu paceltu. Pēc tam lūdzējs skaita Ābrahāma lūgšanu un taslīmu (taslīm [تسليم] jeb noteikumu/pēdējo posmu), ar kuru pabeidz lūgšanu, pagriežot galvu vispirms pa labi un pēc tam pa kreisi (divas pēdējās pozas attēlā).

Musulmanis drīkst lūgties mājās, bet par labāku praksi tiek uzskatīts, ja islāmticīgais lūdzas mošejā kopā ar pārējiem. Sievietei nav obligāti jālūdzas mošejā, viņa drīkst lūgties mājās. Mēnešreižu laikā vai pēc dzemdībām kādu laiku sieviete nedrīkst nedz apmeklēt mošeju lūgšanas nolūkos, nedz pieskarties Korānam. Pieņemts, ka musulmanim jālūdzas uz neliela paklājiņa, kaut tas nav obligāti. Galvenais, ka lūgšanas vietai jābūt rituāli šķīstai (tā nedrīkst atrasties blakus atkritumu izmešanas vietai, tualetei, kautuvei vai kapsētai).

1950. gadā musulmaņu skaits bija 13 %–14 % no visa pasaules iedzīvotāju kopskaita, tas ir, 330–350 miljoni. Straujš musulmaņu skaita pieaugums tika konstatēts 20. gadsimta otrajā pusē un 21. gadsimta pirmajā pusē; šajā laikā musulmaņu skaits bija amplitūdā no 1 miljarda līdz 1,8 miljardiem, vidēji 1,2–1,4 miljardi. Saskaņā ar Pjū Pētniecības centra (Pew Research Center) sniegto informāciju, 2015. gadā musulmaņu skaits pasaulē bija 24,1 % no visa pasaules iedzīvotāju kopskaita, tas ir, ap 1,8 miljardiem, bet Eiropas Savienības (ES) teritorijā 2016. gadā – 4,9 %.

Lielākie novirzieni islāmā un to izplatība: pasaulē lielāko musulmaņu kopienu jeb ummu veido sunnīti, to skaits ir apmēram 85 %, šiītu musulmaņu daudzveidīgajā pasaulē ir ap 13 % (šiīti pamatā dzīvo Irānā, Irākā, Azerbaidžānā, Tadžikistānā, Afganistānā, Libānā, Jemenā, Sīrijā, arī Turcijā). Islāmā vēl eksistē tāds atzarojums kā sūfiji. Sūfiji ir musulmaņu mistiķi, pašā sūfismā pastāv daudz virzienu; sūfisms kā kustība eksistē gan sunnītiem, gan šiītiem. Ir arī daudz citu atzarojumu, izplatītākie no tiem ir, piemēram, druzi, kuri skaitās konfesija, kuras musulmaņu kopienai ir vienota etniskā izcelsme; druzu kopiena ir tuva ismailītiem (nodalījusies no tiem 11. gadsimtā), un paši ismailīti.

Par svarīgākajām islāma atšķirībām no kristietības var uzskatīt vairākus dogmatiskus principus: 1) Dieva koncepcija, kurā Radītājam nav palīgu, sabiedroto, sievu vai dēlu, 2) islāmā neuzskata, ka Jēzus Kristus ir sists krustā un miris pie krusta, jo Dievs Jēzu Kristu ir izglābis, 3) daudzsievība, ko islāmā atļāvis Dievs (Korāns 4:3), citās monoteiskās reliģijās mūsdienās neeksistē (nedz jūdaismā, nedz kristietībā katoļu, luterāņu, pareizticīgo konfesijās un vecticībniekiem), 4) islāmā pastāv arī pārtikas aizliegumi – ir aizliegta asins lietošana vai miruša dzīvnieka gaļas lietošana, cūkgaļa, un visu, kas ar to ir saistīts, ir kategoriski aizliegts lietot; ir arī citi pārtikas aizliegumi, piemēram, tādi eksotiski aizliegumi kā lietot pārtikā pupuķa un vanaga gaļu. Pašlaik ir kategoriski aizliegta arī alkohola lietošana, kaut islāma sākumposmā, pēc dažu pētnieku uzskatiem, viennozīmīga un kategoriska aizlieguma nebija (Korāns 47:15, 16:67, 4:43, 2:219 un 5:90–91).

Arābijas pussalā pirms islāma rašanās dzīvoja jūdi, kristieši un beduīni – arābu klejotāji, kuri bija politeisti. Katrai reliģijai bija savas kulta vietas. Arī politeistiem bija vieta, kurā atradās daudz elku.

570. gadā Arābijas pussalā piedzimis bērns, kuram deva vārdu Muhammeds. Muhammeds kļuva par islāma pravieti. 610. gadā Muhammeds saņēmis savu pirmo atklāsmi no Dieva ar eņģeļa Džibrīla starpniecību; atklāsmju nodošana notika 22 vai 23 gadu laikā. Šīs atklāsmes vēlāk izveidoja Korānu. Muhammeds sāka sprediķot jaunu reliģiju, un viņam ar laiku radās daudz sekotāju. Pēc Muhammeda nāves musulmaņu kopienas priekšgalā bija kalīfi, kuri turpināja Muhammeda iesākto, veicinot islāma sludināšanu un izplatīšanu.

Tuvajos Austrumos pēc Muhammeda nāves varu savās rokās viens pēc otra ņēma valdnieki (kalīfi). Muhammeda un kalīfu reliģiskās un politiskās darbības rezultātā notika strauja islāma izplatīšanās. Pirmais kalīfs Ābū Bakrs (572–634) organizēja karagājienu pret Persiju un pēc tam sūtīja savu karaspēku arī uz Palestīnu un Sīriju. Viņa valdīšanas laikā sākās arī Irākas pakļaušana. Otrā kalīfa ‘Omara (585–644) valdīšanas laikā musulmaņi pakļāva Bizantiju, Rietumirānu, Sīriju, Palestīnu un Ēģipti. Trešā kalīfa ‘Oṭmāna (575–656) valdīšanas laikā pilnībā tika pakļauta Persija, Ziemeļāfrika un Aizkaukāzs, iekarots Vidusjūras austrumu reģions. Vēlākos gados islāma ekspansija turpinājās rietumu, ziemeļu virzienā (Eiropā – Spānija, Balkāni), dienvidu virzienā (Āfrikā), austrumu virzienā (Āzijā Indostānas pussalā, Indonēzijā).

Mūsdienās islāma sekotāji dzīvo visā pasaulē. Lielākais musulmaņu skaits ir Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā, Vidusāzijā, Dienvidaustrumāzijā un atsevišķās Āfrikas valstīs. Nozīmīgi musulmaņu centri atrodami arī ārpus minētajiem reģioniem, daudzās pasaules lielpilsētās. Masveidīga islāmticīgo migrācija uz ES valstīm sākās 21. gadsimtā saistībā ar Tuvo Austrumu militāro konfliktu Sīrijā un Lībijā, nonākot arī zemēs, kuras tradicionāli tikušas uzskatītas par piederīgām kristietības kultūrai.

Pasaulē kopumā un tajā skaitā ES teritorijā ir dažādas musulmaņu institūcijas. Tā kā islāma kontekstā reliģija ir saistīta ar politiku, pie musulmaņu institūcijām var pielīdzināt mošejas, lūgšanu namus, izglītības centrus un skolas (madrasah), kuru mērķis ir izplatīt informāciju par islāmu, kā arī izglītot jauno paaudzi islāmā; augstākās teoloģiskās izglītības iestādes gatavo musulmaņu garīdzniekus jeb, precīzāk – imāmus.

Runājot par starptautiskām fundamentālām musulmaņu institūcijām, var nosaukt Pasaules musulmaņu līgu (arābu رابطة العالم الاسلامي, angļu Muslim World League); tās mērķi: musulmaņu vienotības ideja, cīņa pret herētiskām idejām islāma ietvaros, kā arī fundamentālā islāma aktīva sprediķošana. Savukārt Pasaules musulmaņu līgas mājaslapā rakstīts, ka šīs organizācijas mērķi ir: pārstāvēt patieso islāmu, tā tolerances principus, sniegt humāno palīdzību, veidot dialogu un sadarbību, izrādīt atvērtību visām kultūrām, kā arī sekot centrisma un mērenības ceļam.

Vēl viena fundamentāla institūcija ir Musulmaņu sadarbības organizācija (arābu منظمة التعاون الإسلامي, angļu The Organisation of Islamic Cooperation), un viens no tās pamatuzstādījumiem ir Jeruzālemes pašreizējā statusa neatzīšana. Savukārt Pasaules musulmaņu kongresa (arābu مؤتمر العالم الإسلامي; angļu The World Muslim Congress) mērķi ir: musulmaņu vienotība, islāma sprediķošana un mošeju celšana. Darbojas arī musulmaņu taisnīguma tiesa, musulmaņu izglītības pasaules centrs un citas organizācijas.

Krievijas Federācijā pastāv DUM organizācijas (abreviatūra Духовное управление мусульман) – musulmaņu garīgās pārvaldes; tās darbojas neatkarīgi viena no otras; ir arī muftijati, musulmaņu centri, reliģiskas organizācijas un reģionālas garīgās pašvaldības.

Iznāk daudz islāma periodisko izdevumu dažādās valodās. Angļu valodā: “The Muslim World Journal” (kopš 1911, izdevējs Wiley-Blackwell, Amerikas Savienotās Valstis), interneta laikraksti “Āl-Ḥajāt” un “Āl-Ahbār” (ziņas arābu valodā), Pasaules musulmaņu līgas nedēļas avīze “Ahbar āl-‘alām āl-islāmija” (musulmaņu pasaules ziņas arābu valodā), Pasaules musulmaņu līgas mēneša žurnāls (angļu valodā, ar nosaukumu “Āl-Rābiṭa” – arābu valodā); avoti internetā “Āl-Ḥajāt āl-džadīdah”, “Āl-‘Arab”, “Āl-Quds āl-‘arabī” (arābu valodā; tiek uzskatīts par proislāmisku laikrakstu), “Āl-Jadīd News”. Lielbritānijā tiek izdoti musulmaņu laikraksti “The Muslim News” un “Crescent International”, Vācijā iznāk ikmēneša žurnāls “Die Islamische Zeitung”.

Par viduslaiku musulmaņu teologiem uz zinātniekiem var uzskatīt hadīsu krājumu sastādītājus Āl-Buhārī (البخاري‎), Muslim (مسلم), Dāūd (داود), Āl-Tirmizī (الترمذي‎), Mādžah (ماجه‎) un Āl-Nasāiī (النسائي‎‎), kā arī juridisko skolu dibinātājus Ābū Ḥanīfah (ابو حنيفة), Āl Šāfi‘iī (الشافعي‎), Mālik ibn Ānas (مالك ابن أنس) un Aḥmad bin Ḥanbal (أحمد بن حنبل).

Vēl jāmin tādi musulmaņu zinātnieki kā filozofs un teologs Āl-Ġazālī (الغزالى), vēsturnieks un filozofs ibn Haldūn (ابن خلدون), filozofs, matemātiķis, dzejnieks un ārsts Avicenna (ابن سینا, Ibn Sīnā‎), ārsts un filozofs Āl-Rāzī (الرازي‎), Ibn Rušds jeb Averroess (latinizēts Averroes, arābu ابن رشد), filozofs un talantīgs dzejnieks Hajjām (خیّام‎), vēsturnieks Āl Vāqidī (الواقدي‎), zinātnieks Āl Bīrūnī (البيروني‎), kurš sarakstījis daudz darbu tādās zinātnēs kā matemātika, vēsture, astronomija un citas.

Citi ievērojami musulmaņu zinātnieki un teologi: Džamāl Ād-Dīn Āl-Afġānī (1839–1897, جمال‌‌‌الدین افغانی) – musulmaņu reformators, reliģiski politisks valstsvīrs; Ēģiptes muftijs Muhammeds ‘Abdo (1905–1984, محمد عبده) – reliģiskais aktīvists un reformators, Džamāla Ād-Dīna Āl-Afġānī māceklis; rakstnieks un filozofs Muhameds Ḥuseīns Ṭabāṭabāī (1903–1981, محمد حسین طباطبایی‎); mūsdienās – šeihs Muhameds Tahīrs Āl-Qādrī (1951, القادري محمد) sarakstījis darbu “Fatva par terorismu un pašuzspridzināšanos” (“The Fatwa on Terrorism and Suicide Bombings”), kurā ilustrējis, ka terorisms un pašnāvība uzspridzinoties viennozīmīgi ir ļaunums un ka šie fenomeni islāmam ir sveši; muftijs Ravils Gainutdins (Равиль Гайнутдин,1959) – Krievijas Federācijas musulmaņu garīgās pārvaldes priekšsēdētājs; Muftijs Talgats Tadžudins (Талгат Таджуддин, 1948) – Krievijas Federācijas musulmaņu centrālās garīgas pārvaldes priekšsēdētājs; ajatolla ‘Alī Homeneī (1939, علی حسینی خامنه‌ای) un ajatolla Rūḥalla Homejnī (1902–1989, روح الله موسوی خمینی) – Irānas reliģiski politiskie valsts līderi.