Jēdziens “gavēnis” arābu valodā ir Ṣaūm (صوم‎). Pētnieki min, ka šis jēdziens cēlies no darbības vārda ṣāma (صام), kas nozīmē 'atturēties no parastām lietām (tādām kā ēšana, dzeršana un pļāpāšana)' un 'palikt klusumā' (Korāns 19:26).

Svarīgākais gavēnis islāmā ir Ramadāns (رمضان‎). Šis gavēnis ir viens no pieciem islāma pīlāriem. Ramadāna gavēnis ir obligāts un ilgst 30 dienas pēc mēness kalendāra (tajā ir 354 dienas), tāpēc musulmaņu svētku datumu atzīmēšana katru gadu var atšķirties. Islāmā arī ir vairāki brīvprātīgi gavēņi, kuri dogmatikas ziņā nav obligāti, bet ir vēlami. 

Gavēnis Ramadāna mēnesī ir viens no pieciem obligātajiem islāma priekšrakstiem katram pilngadīgajam un garīgi, fiziski veselajam musulmanim vai musulmanei. Par gavēņa obligātu īstenošanu rakstīts Korāna 2:183: “Ak, ticīgie! Jums nosacīts gavēnis, kā tas bija nosacīts i tiem, kuri bija pirms jums, rasi, tapsiet dievbijīgi!”

Par gavēņa konceptuāli atļautajām pamatlietām rakstīts Korāna 2:187: “Gavēņa naktī jums atļauts darīties ar jūsu sievām – tās jums klāt kā ģērbs, un jūs kā ģērbs klāt viņām! Dievs zināja, ka jūs pieviļat sevi pašus, un uzlūkoja jūs, un piedeva jums – nu ejiet pie viņām un tveriet pēc tā, ko lēmis jums Dievs! Ēdiet un dzeriet, tiekams ausmā spēsiet šķirt baltu pavedienu no melna pavediena...”

Islāmā ir minēti vēl papildu gavēņi. Papildu gavēņi netiek uzskatīti par obligātiem. Par šo gavēņu ievērošanu rakstīts Sunnā jeb musulmaņu tradīcijā. Reiz Muhammeds kādam cilvēkam, kurš bija atnācis pie viņa jautāt par islāma pamatlietām, sacīja, ka obligāti jāgavē Ramadāna mēnesī, bet papildu gavēņi ir brīvprātīgi. Papildu gavēņus nedrīkst noturēt Ramadāna mēnesī vienlaicīgi ar obligāto gavēni. Pēc dažiem avotiem papildu gavēņu dienu ievērošana notiek pirmdien un ceturtdien (pēc Muhammeda dzīves parauga). Ir arī citi avoti (hadīsi), kas norāda, ka Muhammeds gavēja katra mēneša jebkurās trīs dienās (ārpus Ramadāna gavēņa). Ir vēl sešu dienu gavēņa ievērošana Šavaļa (شوّال‎) mēnesī, kas seko Ramadānam.

Islāmā eksistē gavēnis ‘Arafah (عرفة‎), vēl gavēnis, kas izpērk reliģiskus pārkāpumus, un zvēresta izpildes gavēnis (Korāns 5:89). Ir norādījumi, ka par cita cilvēka nogalināšanu musulmanim jānotur izpirkšanas gavēnis (Korāns 4:92). Šajā ājatā – ājats (آية) ir pants Korānā – pastāv situācija, kad ticīgais nogalina citu ticīgo. Šajā gadījumā ir runa par netīšu cilvēka nogalināšanu, jo apzināta cilvēka nogalināšana islāmā ir aizliegta (izņēmums var būt kara laikā). 

Fundamentālās gavēņa nostādnes:

1. nolūks (نية‎) jeb nolūks sirdī un domās veikt vaļsirdīgu gavēni un izpildīt Dieva pavēli (šis nolūks jāizrunā balsī vai pie sevis);
2. atturēšanās no jutekliskām baudām.

Gavēņa mērķi un uzdevumi ir Dieva baušļa izpildīšana un cilvēka pašdisciplinēšanās, kad cilvēks brīvprātīgi gaišā dienas laikā atsakās no jutekliskām baudām, pakļaujot sevi apzinātām grūtībām (piemēram, ņemot vērā Tuvo Austrumu karsto klimatu, nedzert dienas laikā ir grūti, pat ja cilvēks visu dienu sēž vēsā telpā).

Ramadāna gavēnis sākas no rītausmas brīža un ilgst līdz tumsas iestāšanās brīdim. Visa gavēņa dienasgaismas laikā ir aizliegts ēst, dzert, smēķēt un gūt jutekliskas baudas. Ar tumsas iestāšanos (kad nevar atšķirt baltu diegu no melna diega) visi aizliegumi ir atcelti.

Uzreiz pēc saulrieta un līdz vakara lūgšanai (مغرب‎) sākas vakara mielasti – ifṭārs (إفطار‎). Pētnieks Šamiļs Aļautdinovs (Шамиль Рифатович Аляутдинов) raksta, ka “vēlams uzsākt vakara mielastus ar svaigu vai sausu nepāra skaitļa dateļu apēšanu, bet, ja dateļu nav, tad drīkst iedzert parastu ūdeni”. Savukārt rīta mielasti jeb mielasti, kas notiek pirms ausmas, ir suḥūrs (سحور‎).

Musulmaņi uzskata, ka labākā laika pavadīšana gavēnī ir Korāna un Sunnas lasīšana, islāma mācīšanās un nodarbošanās ar labdarību.

Nejauša Ramadāna gavēņa pārkāpšana ir, ja cilvēks aizmirsis, ka sākās gavēnis, un veicis aizliegto darbību, piemēram, kaut ko apēda vai iedzēra ūdeni. Brīdī, kad cilvēks atcerējās, ka notiek gavēnis, viņam uzreiz jāpārtrauc šī aizliegtā darbība. Tad gavēnis neskaitās pārkāpts.

Apzināta gavēņa pārkāpšana ir, piemēram, tīšas intīmas attiecības starp vīru un sievu. Tas var attiekties arī uz pārtikas un šķidruma uzņemšanu. Mūsdienās tādā gadījumā cilvēkam būs jānotur gavēņa izpirkšana divu mēnešu laikā. Dažos avotos norādīts, ka sieviete, kura pārkāpa gavēni, stājoties ar vīru intīmās attiecības, ir atbrīvota no šī grēka izpirkšanas (كفارة الصوم), bet vīrietim grēks ir jāizpērk.

Neskatoties uz to, ka Ramadāna gavēnis ir viens no islāma obligātajiem pīlāriem, eksistē cilvēku kategorijas, kuras drīkst negavēt. No gavēņa var būt atbrīvotas vairākas cilvēku grupas: grūtnieces, sievietes pēcdzemdību periodā, sievietes, kurām ir mēnešreizes, barojošas mātes, veci cilvēki, cilvēki ar hroniskām slimībām, psihiski slimi cilvēki, bērni un ceļotāji (runājot par gavēņa pārtraukšanas iespēju attiecībā pret ceļotāju, daži avoti piemin vairākus nosacījumus: ceļojumam jābūt noteiktam atļautam mērķim, ceļojuma attālumam jābūt ne mazākam par 83 kilometriem, cilvēkam jāiziet no mājas vēl pirms rītausmas). Dažreiz arī minēti karavīri, kuri ir iesaistīti karadarbībā, bet tie, kuri veic vispārīgu karadienestu, no gavēņa netiek atbrīvoti.

Runājot par bērnu vecumu, no kura obligāti jāgavē, dažreiz pētnieki min vecumu ap 15 gadiem. Savukārt musulmaņu tradīcijā var atrast citu informāciju (par Ašūras (عاشوراء‎‎) gavēni), kas ir pretrunā ar iepriekš minēto vecumu, proti, “[Ār-Rubajja] teica: “Kopš tiem laikiem mēs paši ievērojām gavēni un piespiedām gavēt mūsu bērnus. Mēs izveidojām viņiem rotaļlietas no vilnas, un, kad kāds bērns sāka raudāt, gribēdams ēst, mēs devām viņam tādu rotaļlietu, kamēr nebija atnācis laiks mielastiem.”” Ir pētnieki, kuri min 12 gadu vecumu. Var pieņemt, ka jautājums ir saistīts ar pilngadības iestāšanos islāmā. Arī šajā gadījumā musulmaņu pētnieku viedokļi atšķiras: no 9 gadu vecuma meitenēm un 12 gadu vecuma zēniem. Pilngadības kontekstā minētas dažas fizioloģiskas pazīmes un bērna labā un ļaunā izpratne.

Musulmaņiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ nav gavējuši Ramadāna gavēnī, jānotur gavēnis citā laikā (t. s. Ramadāna gavēņa aizstāšana). Savukārt cilvēks ar smagu hronisku slimību (piemēram, ar cukura diabētu), kura veselības stāvoklis gavēņa ievērošanas dēļ var pasliktināties (Korāns 2:184: “Bet kurš no jums sirgst vai ceļo, tam – tikpat dienu citreiz...”), jо viņš neuzņem pārtiku un tāpēc nedrīkst arī uzņemt medikamentus, ir atbrīvots no gavēņa ievērošanas. Tomēr šim cilvēkam ir jāizmaksā žēlsirdības nauda (صدقة‎‎) par katru negavēto dienu vai jāpabaro viens trūcīgs cilvēks.

Gavēnis beidzas ar ‘Īd Āl-Fiṭr svētkiem, kas ilgst trīs dienas. Pieņemts izpušķot mājas, gatavot svinīgu mielastu un uz to aicināt radus un draugus.

Musulmaņi nebija pirmie, kuriem Tuvajos Austrumos bija pazīstams gavēnis. Reliģiskajām grupām, kuras mita līdzās musulmaņiem (jūdaistiem un kristiešiem), arī bija gavēņi.

Pēc hadīsā minētās informācijas izriet, ka dažām ciltīm vēl pirmsislāma laikā pastāvēja gavēņa prakse.

Vairāki pētnieki apgalvo, ka musulmaņi ir aizguvuši gavēņa ideju no jūdaistiem, minot Ašūras gavēni, kas ir līdzīgs jūdaistu vissvarīgākajam gavēnim ar nosaukumu Jȏm Kippûr (Piedošanas diena / Izpirkšanas diena / Tiesas diena, יוֺם כּׅיפּוּר). Ašūras gavēņa svinēšanas laiks norisinājās pirmajā kalendāra mēnesī – muḥarram (محـرّم‎). Arī Jȏm Kippûr jūdaistiem notiek Tišrȇ (תשרי) mēnesī, no kura notiek gadu skaitīšana. Tajā bija daži jūdaistu Jȏm Kippûram līdzīgi ierobežojumi. Dažos avotos norādīts, ka Ašūras gavēnis tiek svinēts 10. muharamā, bet tas bija jāsāk svinēt iepriekšējā dienā. Tas atbilst jūdaistu Jȏm Kippûr svinēšanas tradīcijai, kas sākas iepriekšējās dienas vakarā un turpinās līdz nākamās dienas vakaram. Jȏm Kippûr tiek svinēts Tišrȇ mēneša 10. dienā.

Ašūras gavēņa neliela pārveidošana norisinājās vēl Muhammeda laikā. Eksistē hadīss, kurā rakstīts, ka pirms Ramadāna gavēņa dāvināšanas pats Muhammeds gavēja Ašūras gavēni, kas ilga vienu dienu, bet pēc Ramadāna gavēņa dāvināšanas Muhammeds pārtrauca gavēt Ašūras dienā. Ašūras gavēņa ievērošana palika pēc katra islāmticīgā brīvas izvēles. Hadīsos rakstīts, ka sākumā Ašūras gavēnis ilga vienu dienu (tāpat kā jūdaistu Jȏm Kippûr). Tomēr vēlāk Muhammeds novēlēja, lai musulmaņi nekļūtu kā jūdaisti (un, iespējams, arī kristieši) gavēšanā: “...pēc Ibn Abāsa (ابن عباس) vārdiem paziņots, ka Muhammeds teica: “Gavējiet 9. un 10. muharama dienās un nerīkojieties kā jūdi.””

Ir pieņēmums, ka gavēņa fenomenam raksturīga arī kristietības ietekme, jo vēl agrīnajā kristietībā eksistēja gavēnis. Korāna 19:26 minēta Marijas (Jēzus Kristus mātes) saruna ar eņģeli: “Ēd, dzer un atveldzē savas acis! Ja satiksi kādu no ļaudīm, saki: paties’, esmu Līdzcietīgajam solījusi gavēt, es nerunāšu šodien ne ar vienu cilvēku!” Kristietībā klusēšana minēta kā viena no iespējamām gavēņa sastāvdaļām.

Pastāv uzskats, ka Muhammeds, attālinoties no jūdaistu kopienas, kas dzīvoja blakus pirmajiem islāmticīgajiem, musulmaņu praksē mantoja Ramadāna gavēni, kuru atzīmē devītajā kalendāra mēnesī. Ramadāna gavēnis tika ieviests otrajā gadā pēc musulmaņu pārcelšanās (pārcelšanās ir hidžrah, هجرة‎, tā bija 622. gadā) no Mekas uz Medīnu, tātad gavēņa ievērošana tika iesākta 624. gadā. Gavēnis ir Dieva dāvināts, un tajā nevarēja būt nekādu izmaiņu. Pēc musulmaņu uzskata, pat Muhammeds nedrīkstēja neko tajā mainīt, jo jebkura izmaiņa nozīmē neticību, nepaklausību un Dieva pavēles zaimošanu. Tikai Dievs drīkstēja to mainīt, papildināt, likt Muhammedam nepieciešamības gadījumā aizmirst vai to atcelt pavisam, saglabājot Korānā gan atcelto pavēli (ājatu), gan jaunu atceļošo pavēli.

Musulmaņu valstīs publiskās vietās gavēņa prasības tiek stingri ievērotas. Avotos minēti gadījumi, kad pat no nemusulmaņu sabiedrības publiskās vietās prasa ievērot gavēņa noteikumus. Nemusulmaņiem, kuri dzīvo musulmaņu valstīs, nav jāievēro gavēnis, bet atklāti pārkāpt tā noteikumus arī ir nosodāmi. Smēķēšana, ēšana un dzeršana sabiedriskās vietās ir aizliegta.

Dr. Faūzs Alhatibs (فواز الخطيب) aicināja pārskatīt Kuveitas emirāta 1968. gada likumu Nr. 44 par Ramadāna gavēņa pārkāpšanu publiskās vietās. Par to bija paredzēts viena mēneša ieslodzījums. Šajā kontekstā minēts gadījums: cietumā tika ieslodzīta ārste, kura nebija musulmane un kura atbrauca uz Kuveitu, lai tur strādātu. Viņa tika ieslodzīta par to, ka gavēņa laikā taksometrā ēda. 

Savukārt pēc Marokas krimināllikuma 222. panta sods par gavēņa pārkāpšanu publiskā vietā (kā izriet no 222. panta, tas attiecas uz musulmaņiem) paredz ieslodzījumu no viena līdz sešiem mēnešiem un naudas sodu. Bargi sodi paredzēti arī citās musulmaņu valstīs.

Gavēnim musulmaņu valstīs ir svarīga loma ne tikai sabiedriski reliģiskajā dzīvē, bet arī musulmaņu solidaritātes faktora ziņā. Gavēni (tāpat kā, piemēram, sabatu jūdaistiem vai Lieldienas kristiešiem) var uzskatīt par vienojošu faktoru musulmaņiem visā pasaulē.