Avicennas pētījumu lauks bija ļoti plašs. Līdzās medicīnas un filozofijas tēmām viņš rakstīja par jautājumiem astronomijā, ģeogrāfijā, ģeoloģijā, psiholoģijā, loģikā, alķīmijā, fizikā, matemātikā un islāmiskajā teoloģijā, kā arī dzejoja. Tāpēc Avicenna tiek saukts par polimātu (no sengrieķu īpašības vārda πολυμαθής, polymathēs, burtiski ‘daudz apguvušais’).

Avicennas slavenākie darbi ir divi arābu valodā rakstīti enciklopēdiski sacerējumi – filozofiska un zinātniska enciklopēdija “Ārstniecības grāmata” (کتاب الشفاء, Kitāb al-Šifāʾ, 1027) un medicīniska enciklopēdija “Medicīnas kanons” (القانون في الطب, al-Qānūn fī aṭ-Ṭibb, 1025).

Avicennas vārds arābu valodā ir أبو علي الحسين بن عبد الله بن الحسن بن علي بن سينا البلخي البخاري, Abū ʿAlī al-Ḥusayn bin ʿAbdullāh ibn al-Ḥasan bin ʿAlī bin Sīnā al-Balkhi al-Bukhari. Vārda saīsinātā forma ir ابن سينا, Ibn Sīnā, burtiskā tulkojumā ‘Sinas dēls’, savukārt latinizētā forma ir Avicenna, un tā pazīstama rietumu pasaulē.

Par Avicennu līdz mūsdienām saglabājies daļēji autobiogrāfisks darbs, un tas ir plašākais avots par viņa dzīvi. Avicennas dzīve aprakstīta arī darbos, kas izklāsta slavenu filozofu dzīves gājumu, taču šādi avoti mēdz ietvert leģendas un dažkārt var būt doksogrāfiski.

Avicennas tēvs nācis no Balhas, pilsētas Afganistānas ziemeļos, pārcēlies uz dienvidaustrumiem, visticamāk, labāka darba meklējumos. Pildījis ierēdņa un/vai pārvaldnieka funkcijas Samanīdu dinastijā. Ģimene no Afšanes ciema pārcēlusies uz Buhāru, kad Avicenna vēl bijis bērns. Buhāra bijusi viņa mātes dzimtā pilsēta. Avicennam bijis jaunāks brālis.

Avicenna dzīvoja tā saucamajā islāma zelta laikā (8.–13. gs.), kurā uzplauka zinātne, ekonomika un kultūra, bibliotēkas bija plašas, attīstījās grieķu un arābu tulkošanas kustība, un Buhārā, uz kuru pārcēlās Avicenna, tas viss bija pieejams, turklāt pilsētā uzturējās pētnieki, kuri varēja mācīt dažādas disciplīnas. Avicennas dzimtā bija persiešu valoda, bet savu izglītošanās ceļu viņš sāka ar arābu valodas apgūšanu, literatūru arābu valodā un Korānu (القرآن, ālqurān), ko esot zinājis no galvas 10 gadu vecumā. Vēlāk vairāku skolotāju vadībā viņš apguva jurisprudenci, loģiku, matemātiku, lasīja sengrieķu filozofu darbus arābu tulkojumā, filozofiju studēja pašmācības ceļā, turklāt sengrieķu filozofa Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) darbam “Metafizika” (Τὰ μετὰ τὰ φυσικά) veltīja īpaši daudz laika. Medicīnai Avicenna pievērsās 16 gadu vecumā, kuru nosauca par vieglu priekšmetu, un 17 vai 18 gadu vecumā kļuva par ārstu Samanīdu dinastijā. Avicenna apgalvoja, ka apguvis visas zinātnes.

Avicenna Samanīdu dinastijā strādāja par ārstu, un pēc tēva nāves viņam tika piedāvāts arī administratīvs postenis. Taču pēc Samanīdu dinastijas gāšanas 999. gadā Avicenna varas maiņas dēļ bija spiests pārcelties, un ar to sākās viņa ceļojums uz dažādām pilsētām Centrālāzijā mūža garumā. Vispirms Avicenna ceļoja uz Gorganču (tagad Urganča Turkmenistānā), kur uzturējās  no ~ 999. līdz 1012. gadam. Vēlāk – no 1012. līdz ~ 1014. gadam – viņš ceļoja uz Gorgānu, Irānas ostas pilsētu netālu no Kaspijas jūras. No ~ 1014. līdz 1015. gadam Avicenna uzturējās Irānas iekšzemē Rejā, pilsētā, kas atrodas pie Teherānas. Pēdējās divas pilsētas, uz kurām Avicenna ceļoja un kurās pavadīja ilgāku laiku, bija Hamedana un Esfahana, abas atrodas Irānā. Hamedanā Avicenna dzīvoja no 1015. līdz ~ 1024. gadam, Esfahanā no ~ 1024. līdz 1037. gadam, kur saņēma vislielāko atzinību. 1037. gadā Avicenna atstāja Esfahanu kā pavadītājs karagājienā, un tajā laikā viņām saasinājās kolikas, no kurām cieta visu mūžu. Ceļā uz Hamedanu Avicenna mēģināja sevi ārstēt ar klizmām, taču klizmu sagatavošanā aktīvās vielas daudzums tīši vai netīši tika palielināts, kas noveda pie čūlām. Avicenna izmēģināja arī mitridātu, senu ārstniecības līdzekli, taču kāds vergs tam slepus pievienoja lielu devu opija. Avicenna mira 1037. gada jūnijā 56 gadu vecumā Hamedanā, un tur arī  tika apglabāts.

Ceļojumu laikā Avicenna meklēja aizbildni vai mecenātu, kalpoja vietējiem vadītājiem par padomdevēju politiskos jautājumos, praktizēja medicīnu, nodarbojās ar pētniecību un daudz rakstīja. Avicennas dzīves laikā dažādus zinātniskus un filozofiskus pētījumus sponsorēja konkrētās vietējās varas pārstāvji, kas arī bija pētījumu rezultātu galvenie patērētāji. Politiskajai varai sponsorēt un pulcēt labākos zinātniekus bija prestiža jautājums.

Neskatoties uz Avicennas biežajiem ceļojumiem politiski nestabilos pārmaiņu laikos, viņš ļoti daudz rakstīja. Avicennas rakstīšanas spēju apvijušas leģendas, piemēram, viņš varēja sacerēt traktātu nakts laikā, rakstīt zirga mugurā, atcerēties no galvas savus sacerējumus utt. Avicenna pārsvarā rakstīja arābu valodā, kas tajā laikā tika uzskatīta par zinātnes valodu, taču ir pāris darbu, kas sacerēti persiešu valodā. Daži viduslaiku bibliogrāfi Avicennam piedēvēja nepilnus 300 darbus, taču līdz mūsdienām saglabājušies aptuveni 240 dažādu darbu nosaukumi ar Avicennas vārdu, no kuriem par autentiskiem tiek atzīti nedaudz mazāk nekā 100 dažāda apjoma sacerējumi. Ir zināms arī par darbiem, kas līdz mūsdienām nav saglabājušies.

Avicennas darbu korpuss ir plašs, vēl joprojām tiek pētīts un aptver dažādas tēmas. Par nozīmīgāko Avicennas jaunievedumu tiek uzskatīts summa philosophiae ‘filozofijas kopums’ – visaptveroši darbi, kuros izklāstīti tajā laikā pastāvošie filozofijas uzskati. Mūsdienās Avicennas sacerējumi, kas klasificējami kā summa philosophiae, tiek dalīti trīs daļās, t. i., loģikā, teorētiskajā filozofijā, kurā ietilpst fizika, matemātika un metafizika, un praktiskajā filozofijā. Avicennas laikā filozofija un dažādas zinātnes jomas tika uztvertas kā vienots veselums.

Slavenākie Avicennas darbi ir enciklopēdiski sacerējumi – filozofiska un zinātniska enciklopēdija “Ārstniecības grāmata” un medicīniska enciklopēdija “Medicīnas kanons”. Sacerējuma “Ārstniecības grāmata” nosaukums rada iespaidu, ka šis darbs veltīts medicīnisku jautājumu iztirzāšanai, taču tā ir filozofiska un zinātniska enciklopēdija. Šis sacerējums sastāv no četrām daļām par loģiku, fiziku, matemātiku un metafiziku, Avicenna to rakstīja vairāku gadu garumā un tā tapšanā ietekmējās no Aristoteļa un islāma pasaules filozofiem. Sacerējums “Medicīnas kanons” sastāv no piecām daļām, kurās tiek iztirzātas tā laika medicīniskās zināšanas islāma pasaulē. Avicenna šo darbu rakstīja vairāku gadu garumā un apkopoja tajā Hipokrata (Ἱπποκράτης) un Galēna (Γαλήνος) medicīniskās zināšanas, mēģināja tās inkorporēt Aristoteļa idejās un šādi izveidoja visaptverošu darbu medicīnā.

Avicenna būtiski ietekmēja filozofijas attīstību gan islāma pasaulē, gan Eiropā, izveidojās avicennisms – filozofijas doktrīna, kas tiek dalīta latīņu avicennismā un islāmiskajā avicennismā. Latīņu avicennisms balstīts agrākajos Avicennas filozofiskajos uzskatos, līdz ar to šis virziens skaidroja jautājumus caur domāšanas racionālu sistēmu. Latīņu avicennisma doktrīnas 12. gs. kļuva populāras Oksfordā un Parīzē un ietekmēja vairākus filozofus, piemēram, Akvīnas Tomu (Thomas Aquinas), Rodžeru Bēkonu (Roger Bacon), Džonu Dunsu Skotu (John Duns Scotus) u. c. Savukārt islāmiskais avicennisms, kas balstīts Avicennas vēlākajos filozofiskajos uzskatos, ietekmēja filozofiskās un mistikālās skolas attīstību. Avicennas filozofiskie uzskati ietekmēja arī augustīnismu – teoloģijas virzienu, kas seko Svētā Augustīna (Aurelius Augustinus) teoloģiskajiem uzskatiem, un tas tiek dēvēts par avicennisma augustīnismu.

Avicennas darbus medicīnā, loģikā un metafizikā izmantojuši neskaitāmi pētnieki. Viņš izveidoja zinātņu nozaru dalījumu, proti, teorētiskās zinātnes un praktiskās zinātnes, kas tiek lietots arī mūsdienās. Avicennas enciklopēdija “Medicīnas kanons” vairākus gadsimtus pēc viņa nāves tika izmantota medicīnas skolās Eiropā un islāma pasaulē, tā nodēvēta par slavenāko medicīnas grāmatu, kas jebkad uzrakstīta.

Dažkārt par Avicennu teikts, ka viņš bija izcils tieši filozofijā, nevis medicīnā, taču neskatoties uz to, viņš tiek salīdzināts ar citiem ietekmīgiem ārstiem medicīnas vēsturē, piemēram, Hipokrats tiek dēvēts par medicīnas tēvu, Galēns par medicīnas princi, bet Avicenna par ārstu princi. Viņš tiek vērtēts kā ietekmīgākais islāma zelta laikmeta zinātnieks, viena no nozīmīgākajām personām medicīnas un filozofijas vēsturē. Avicennas sacerējumi vēl joprojām tiek tulkoti, pētīti, komentēti un izdoti.

Avicenna atspoguļots, gleznās, statujās, uz banknotēm, mozaīkās u. c. Grāmatu izdošanas laikā parādījās ilustrācijas ar Avicennu, piemēram, viņš attēlots kopā ar Hipokratu un Galēnu, kas ir simboliska izcilu ārstu atveidošana vienuviet. 20. gs. vidū Hamedanā Avicennas kapa vietā tika uzbūvēts mauzolejs, un būvniecības laikā tika atrasts viņa galvaskauss.

Dante Aligjēri (Dante Alighieri) darbā “Dievišķajā komēdijā” (La divina commedia, 1308–1321) attēloja Avicennu kā vienu no lielajiem domātājiem, kurš nav no kristīgās pasaules. 1987. gadā iznāca Irānā veidots deviņu epizožu seriāls “Avicenna” (Abu Ali Sina), režisors Kejhans Ragozars (Keyhan Rahgozar), savukārt 2013. gadā – filma “Ārsts” (The Physician), režisors Filips Štelcls (Philipp Stölzl), Avicennas lomā Bens Kingslijs (Ben Kingsley), kas balstīta Noas Gordona (Noah Gordon) grāmatā “Dziednieks” (The Physician, 1986), kurā kāds jauns ārsts dodas studēt pie Avicennas.

2006. gadā pie Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas tika atklāta Avicennas statuja, kuras autors ir uzbeku skulptors Džalolidins Mirtodžijevs (Jaloliddin Mirtojiyev).