Džihāds noformējās pirmo 200 gadu laikā pēc islāma rašanās. Militārā un politiskā realitāte, kas pastāvēja kopš Abāsīdu kalifāta sašķelšanās noveda pie tā, ka 9.–13. gs. džihāda pamatdoktrīnu papildināja juristu viedoklis par vienošanos, kuru musulmaņi drīkst slēgt ar nemusulmaņiem.
Jēdziens “džihāds” bieži tiek tulkots kā “svētais karš” vai “karš par ticību” islāma kontekstā ar islāma pretiniekiem, lai gan pats vārds “karš” arābu valodā skan kā ḥarb (َرْبٌ) un sinonīmu jēdzieni “cīņa” ṣirā‘ (صِرَاعٌ), kifāḥ (كِفَاحٌ), niḍāl (نِضَالٌ).
Vēl līdzīgi pēc konotācijas jēdzieni “cīņai” un “karam” ir termini ma‘arakah (معركة) un qitāl (قتال), kas nozīmē “(atsevišķas) kaujas kara laikā”. Savukārt jēdziens “svētais” skan muqaddas (ﺲﺪﻘﻤ). Tādējādi terminam “svētais karš” arābu valodā vajadzētu skanēt āl-ḥarb āl-muqaddas, lai gan šis jēdziens (āl-ḥarb āl-muqaddas) nekur un nekādā formā musulmaņu tradīcijā neeksistē.
Ir iesakņojies izteiciens – cenšanās “ticības ceļā” vai “Dieva ceļā” – džihādu fī sabīli ād-Dīni (ﻥﻴﺪﻟﺍ ﻞﻴﺒﺴ ﻰﻔ ﺩﺎﻬﺠ).