Islāma valsts kā valsts izveidošanās ir saistāma ar vairākiem dziļāka līmeņa priekšnosacījumiem, kas sekmējuši dažādu līdzīgu militārā džihādisma organizāciju tapšanu, un dažām sakritībām.
Gan Sīrija, gan Irāka Arābu pavasara sākumā, ap 2010. gadu, bija neizdevušās valstis (failed states). Bašāra al Asada (Bashar al-Assad, baššār al-ʾasad, بشار الأسد) alavītu minoritātes valdīšana pār sunnītu vairākumu kopsolī ar režīma visatļautību radīja augsni dumpim, taču nemiernieku grupējumu sadrumstalotība liedza izveidoties spēcīgai opozīcijai. Sīrijas nemierniekus vienoja doma par Asada režīma gāšanu, taču tiem pietrūka kopējas politiskās vīzijas.
Savukārt Irāka jau kopš 20. gs. 80. gadiem bija iestigusi kārtējā karā vai vismaz pakļauta ārkārtīgi striktām sankcijām, turklāt Islāma valsts īstenotā sabiedrības sanaidošanas stratēģija bija radījusi rezultātus. Ņemot vērā šo kontekstu, Islāma valsts solījumi par kārtības un varbūt pat miera iedibināšanu varēja šķist pieņemamāki nekā esošais stāvoklis.
Islāma valsts apvienoja militāro varenību ar efektīgi pasniegtu utopisku vīziju, kas apvienoja gan nostalģiju par islāma kultūras dižo pagātni, gan drošības garantiju apsolījumus, gan politiskā spēka atjaunošanu. Apelējot pie labākas nākotnes solījuma un reliģiskajiem simboliem, Islāma valsts guva visnotaļ plašu atsaucību ne tikai Irākas un Sīrijas sunnītu islāmticīgo sabiedrības daļā, bet arī ārzemēs, panākot ievērojamu skaitu brīvprātīgo atceļošanu.
Organizācijas izveides pamatā ir noteikta islāma reliģijas interpretācija. Islāma valsts teoloģisko un politisko nostāju veido vairāki ietekmes avoti – Musulmaņu brālības islāmisms, deobandisms, Saijida Kutba (Sayyid Qutb, saijjid quṭb, سيد قطب), maulānā Abūlaalā Maudūdī (Abul A’la Maududi, abū-l-ʾaʿlā al-mawdūdī, ابو الاعلی مودودی), Abdullāha Azzāma (Abdullah Azzam, ʿabdu’llāh yūsuf ‘azzām, عبد الله يوسف عزام) un citu teorētiķu idejas –, taču visupirms dominē Saūda Arābijas vahābisms, kas ir tās praktizētā un vienīgā atzītā islāma izpratne. Vahābisms uzsver ortoprakses jeb pareizas rīcības nozīmi ticības apliecināšanā, un tas nozīmē, ka Islāma valsts ļoti kategoriski uzsver tauhidu un takfīru jeb viendievību un ekskomunikāciju. Islāma valsts skolās tiek izplatītas Saūda Arābijā sarakstītas mācību grāmatas, vahābisma literatūra un saukļi ir redzami publiskajā telpā utt. Islāma valsts īsteno islāma sodu sistēmu hudūd, tostarp nomētāšanu ar akmeņiem, locekļu (arī galvas) nociršanu un tamlīdzīgi. Islāma valsts reliģiskajā ideoloģijā būtiska loma ir pasaules gala tematam, kura priekšvēstneši esot jau nojaušami (piemēram, reliģijas lomas mazināšanās, patērniecība, tradicionālo vērtību noriets), bet tas savukārt norādot, ka ir pienācis esošās civilizācijas gals un tuvojas izšķirošās kaujas.