Džihādisma ietekme plašākā vēstures kontekstā ir saistīta ar vairākiem nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem un fenomeniem. Saknes meklējamas kalifāta likvidācijā 1924. gadā, Osmaņu Impērijas sabrukumā un arābu cilšu nacionālistiskās pašapziņas uzplaukumā 20. gs. sākumā. Musulmaņu brālības veicināta, islāma reliģijas nostiprināšanās un konflikti ar laicīgajām varām, aicinājumi atgriezties pie ticības saknēm, S. Kutba panislāmisma idejas, sakņotas salafismā un vahabismā, radīja pamatu modernā islāmisma un džihādisma ideoloģijas tapšanai. Mūsdienu vardarbīgo džihādismu ir būtiski ietekmējušas arī globālās politiskās krīzes, piemēram, revolūcija Irānā, Mekas krīze Saūda Arābijā un PSRS iebrukums Afganistānā, kā arī Izraēlas dibināšana un no tās izrietošā spriedze un konflikti reģionā. Džihādisma nokļūšana uzmanības centrā (pētniecība, apkarošana, attēlošana) pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukuma Pasaules tirdzniecības centram (arī Dvīņu torņi; World Trade Center, Twin Towers) un Pentagonam (The Pentagon) ASV ir radījusi nepieciešamību pārskatīt starptautiskās drošības prioritātes, novedot pie plašām mēroga militārām kampaņām, kuras, savukārt, ir radījušas tālejošas sekas, tostarp radušies jauni ekstrēmistu grupējumi un pastiprinājusies spriedze. Daudzu valstu iekšpolitikā džihādisma uzplaukums ir izraisījis politisko polarizāciju, sociālās kohēzijas eroziju, radot lielākus izaicinājumus globālajai drošībai un politiskajai stabilitātei.
Džihādisma vēsturē var izšķirt vismaz trīs fāzes. Pirmā fāze sakrīt ar Afganistānas karu (1979–1989), kuras gaitā tika noformulēti mūsdienu džihādisma ideoloģiskie pamati un kara beigās, PSRS armijai atkāpjoties, kustība guva ārkārtīgi lielu pašpārliecinātību. Otrās fāzes sākums sakrīt ar Afganistānas kara beigām (1989) un PSRS sabrukumu (1991). Šo posmu raksturo lielas cerības un smaga vilšanās. Pēc panākumiem Afganistānā džihādistu vadoņi iedomājās, ka panākumi turpināsies ar ASV ietekmes izskaušanu no reģiona. Trešā fāze sākās pēc 2001. gada 11. septembra terorakta un ASV iebrukumiem Afganistānā un Irākā. Tā vispirms izraisīja džihādistu kustības panīkumu, taču nedaudz vēlāk pavēra durvis jauniem ideoloģiskiem meklējumiem un militārām iespējām.