Jordānijā dzimušais Musaabs az Zarkāvī bija viens no nozīmīgākajiem islāmisma aktīvistiem 20. gs. nogalē un 21. gs. sākumā. Viņa darbību raksturoja kareivīgs radikālisms un organizatoriskās spējas, kas nodrošināja iespēju būtiski sekmēt Islāma valsts izveidošanu pēc viņa nāves.

Az Zarkāvī dzimis Jordānijas rūpnieciskajā pilsētā Zarkā kā viens no 10 bērniem mājsaimnieces un ierēdņa ģimenē; az Zarkāvī uzauga pieticīgos apstākļos. 17 gadu vecumā az Zarkāvī pameta skolu un iesaistījās sīkās zādzībās, laupīšanās, kautiņos u. tml., tostarp, iespējams, sutenerismā. Atšķirībā no daudziem citiem džihādistu grupējumu līderiem az Zarkāvī nav ieguvis pabeigtu ne laicīgo, ne teoloģisko izglītību.

Pēc laulībām ar Intisāru Bakru al Umarī (Intsar Baqr Al-Umari, انتصار بكر العمري), mātes un sievas mudināts, az Zarkāvī uzsāka studijas stingri ortodoksālajā Huseina ibn Alī (Al Huseīn bin Alī, الحسين بن علي) mošejā. Savukārt 1989. gada sākumā az Zarkāvī devās uz Afganistānu, kur tobrīd bija sapulcējies liels skaits ievērojamu mudžāhidu, islāmistu, islāma teorētiķu un praktiķu. Tur 23 gadus jaunais az Zarkāvī ieguva vērtīgu pieredzi un noderīgus draugus, kuru starpā īpaši izceļama draudzība ar Abū Muhammadu al Makdisī (Abu Muhammad al-Maqdisi, أبو محمد المقدسي) – vienu no vadošajiem salafītu garīgajiem līderiem un radikālā islāma teorētiķi.

Drīz pēc atgriešanās dzimtenē 1993. gadā az Zarkāvī, būdams ar pieredzi islāmisma aktivitātēs, sazinājās ar al Makdisī un kopā ar vēl vairākiem domubiedriem izveidoja domubiedru pulciņu. Nākamajā gadā, reaģējot uz ebreju fanātiķa Baruha Goldšteina (Baruch Kopel Goldstein, ברוך קופל גולדשטיין) veikto masu slepkavību, viņi organizēja atriebības akciju, taču tā izgāzās. Az Zarkāvī un al Makdisī tika notiesāti un ieslodzīti, taču tieši dzīve cietumā izveidoja az Zarkāvī personību. Teoloģijas lietās viņu turpināja izglītot al Makdisī, piemēram, palīdzot iemācīties visas Korāna vārsmas no galvas, taču par līderi viņš kļuva pats, izkopjot spēcīgas autoritātes īpašības. Spilgta un leģendām apvīta epizode az Zarkāvī dzīvē ir saistīta ar viņa tetovējumiem, kuru jaunībā esot bijis tik daudz, ka viņš iesaukts par “zaļo cilvēku”, taču ieslodzījumā viņš no tiem esot atbrīvojies, izmatojot ārkārtīgi sāpīgas pašdarbības metodes.

Līdz ar vispārējo amnestiju 1999. gadā, tronī kāpjot Abdullāham II (Abdullāh II, عبدالله), az Zarkāvī tika brīvlaists no cietuma un gandrīz nekavējoties devās uz Pakistānu un Afganistānu, kur cerēja satuvināties ar “Al Kāidas” vadītāju Usāmu Bin Lādinu (Usāmah Bin Lādin, أسامة بن لادن), tomēr tikšanās nebija sekmīga, jo Bin Lādinam neesot patikusi az Zarkāvī vulgārā bravūrība un nevaldāmais naids pret šiītiem. Neskatoties uz nesaskaņām, “Al Kāidas” vadība nolēma piešķirt viņam nelielu finansējumu, kas ļāva netālu no Herātas Afganistānā izveidot pašam savu treniņnometni. Šo notikumu var uzskatīt par organizācijas Islāma valsts aizsākumu. Az Zarkāvī dzīve ievērojami mainījās pēc 2001. gada 11. septembra terorakta un tam sekojošās Amerikas Savienoto Valstu (ASV) intervences Afganistānā. Az Zarkāvī, nesaņēmis ielūgumu slēpties kopā ar “Al Kāidas” vadību, bēga uz Irānu, līdz nokļuva Irākā kurdu separātistu kontrolētā apgabalā.

Az Zarkāvī kā starptautiski pazīstama terorista slavas izveidē ievērojama nozīme ir ASV politikas veidotājiem. ASV valstsvīrs Kolins Pauels (Colin Luther Powell) kontroversālajā uzrunā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē (United Nations Security Council) 2003. gada 5. februārī, attaisnojot agresiju Irākā, cita starpā stāstīja par “potenciāli ārkārtīgi ļaunu Irākas un “Al Kāidas” teroristu tīkla savienību”, kuru it kā vadot az Zarkāvī. Lai gan šādiem apgalvojumiem faktiski nebija pamata, tie nekavējoties padarīja az Zarkāvī par slavenību ne tikai Rietumos, bet arī vairoja viņa atpazīstamību un godu džihādistu aprindās, līdz ar to viņš saņēma lielāku finansiālo atbalstu un piesaistīja vairāk jaunu rekrūšu.

ASV iebrukumu Irākā 2003. gadā drīz izmantoja gan az Zarkāvī, gan “Al Kāidas” vadība, vienojoties par abpusēji izdevīgu darījumu: az Zarkāvī deva uzticības zvērestu Bin Lādinam, savu organizāciju pārdēvēja par “Al Kāidu Divupē” (precīzi “Džihāda bāzes organizācija Mezopotāmijā”, tanẓīm kā idat al-jihād fī bilād ar-rāfidaīn,تنظيم قاعدة الجهاد في بلاد الرافدين), sauktu arī par “Al Kāidu Irākā” (Al-Qaeda in Iraq), un kļuva par tās emīru. Az Zarkāvī bija jāpakļaujas Bin Lādinam, bet viņš ieguva tiesības izmantot visā pasaulē plaši pazīstamo “Al Kāidas” “zīmolu”. Savukārt Bin Lādins ieguva pārstāvniecību Irākā.

Diezgan drīz az Zarkāvī grupējums guva panākumus, rīkojot teroraktus, kas galvenokārt bija vērsti nevis pret ASV vadītās koalīcijas karaspēku, bet gan pret vietējiem līdzpilsoņiem. Spilgta epizode az Zarkāvī gaitās bija pirmā Fallūdžas kauja 2004. gada aprīlī, kad ASV bruņotie spēki pirmo reizi sadūrās nevis ar Sadama Huseina (Saddām Husaīn, صدام حسين) Irākas armiju, bet gan ar vietējiem nemierniekiem. Šo kauju ASV bruņotie spēki nespēja uzvarēt un bija spiesti atkāpties. Lai gan tā paša gada nogalē ASV vadītās koalīcijas spēki atgriezās uz otro Fallūdžas kauju un pilsētu iekaroja, tā faktiski bija sagrauta un neapdzīvojama, bet nemiernieku spēki, tostarp az Zarkāvī, bija spējuši atkāpties.

Kulminācijas punkts az Zarkāvī teroristiskajām aktivitātēm Irākā bija spridzināšana Imāma al Askarī (al imāmaīn al askarī, ٱلْإِمَامَيْن ٱلْعَسْكَرِيّ) šiītu mošejā Irākas pilsētā Sāmarrā 2006. gada 22. februārī, kas būtiski sekmēja jau tā nokaitētā starpkonfesiju konflikta pāraugšanu pilsoņu karā, kas savukārt paralizēja ASV centienus Irākā izveidot pilsonisku sabiedrību. Par az Zarkāvī politiskās darbības augstāko sasniegumu uzskatāma Mudžāhidu šūras padomes (Mujahidin Shura Council, مجلس شورى المجاهدين في العراق) izveidošana 2006. gada 15. janvārī, apvienojot vairākus mazākus grupējumus. Šī notikuma publiskošana az Zarkāvī maksāja dzīvību, – ASV izlūkdienestiem izdevās noteikt filmēšanas vietu, un aviācijas triecienā 2006. gada 7. jūnijā viņš gāja bojā. Lai gan az Zarkāvī nāve radīja sajukumu, padome spēja funkcionēt un 2006. gada 15. oktobrī īstenoja az Zarkāvī ilgi loloto mērķi – pasludināja Islāma valsts dibināšanu.

Az Zarkāvī idejiskā mantojuma būtiska daļa ir ekstrēms naids pret islāma reliģijas otra lielākā novirziena piekritējiem – šiītiem. Az Zarkāvī visus šiītus uzskatīja par ticības kropļotājiem un zaimotājiem, neskopojoties ar tādiem apgalvojumiem kā “viņi ir glūnīgas čūskas, viltīgi un ļauni skorpioni, spiegi, nāvīga inde”. Az Zarkāvī sludināja, ka šiītiem piemītošais “iedzimtais” ļaunums izpaužoties kā centieni sagrābt varu Tuvajos Austrumos un izveidot šiītu lielvalsti. Pie šiem uzskatiem az Zarkāvī pieturējās arī ASV iebrukuma laikā Irākā, argumentējot, ka amerikāņi ar laiku atkāpsies, bet šiīti paliks. Viņa niknums bija tik sakāpināts, ka pret to iebilda pat “Al Kāidas” vadība, bažījoties, ka tādējādi tiks aptraipīta tās “labā” reputācija.

Naidam pret šiītiem bija ne tikai privāta, vēsturiska vai teoloģiska, bet arī politiski stratēģiska nozīme. Az Zarkāvī paredzēja, ka šiīti sadarbosies ar amerikāņiem, lai Irākā sagrābtu varu, turklāt, ņemot vērā Irākas tobrīd jaunā premjerministra Nūrī al Mālikī (Nouri al-Maliki, نوري المالكي) diskriminējošo politiku, az Zarkāvī lielā mērā bija taisnība. Az Zarkāvī prognozēja, ka visaptverošas vardarbības eskalācija, kuru provocēja viņš pats, vienā brīdī tiktāl sajauks pastāvošo kārtību, ka pavērs iespēju gūt pārsvaru – galu galā vajadzētu izvērsties vispasaules karam, kurā taptu vispasaules kalifāts un islāms nostiprinātos kā vienīgā reliģija. Az Zarkāvī izdevās provocēt pilsoņu karu, un viņa iedvesmotā Islāma valsts patiešām spēja kļūt par globālu notikumu. Šie az Zarkāvī sasniegumi teroristu aprindās ir padarījuši viņu par atdarināšanas cienīgu paraugu.

Az Zarkāvī idejiskā mantojuma ievērojama sastāvdaļa ir teatrāli dramatizētu slepkavības aktu video dokumentēšana un izplatīšana. 2004. gada 11. maijā tika izplatīts video, kurā redzams kā az Zarkāvī saka uzrunu un pēc tam ar nazi nogriež ASV pilsonim Nikam Bergam (Nick Berg) galvu. Lai gan tas nebija pats pirmais šāds gadījums, tomēr tieši šis guva plašu ievērību un tādējādi iezīmēja jaunu tendenci. Šis video bija kā jaunās komunikācijas stratēģijas paraugs, kas vēlāk, it īpaši Islāma valsts izpildījumā, piedzīvoja būtisku uzplaukumu.

Az Zarkāvī idejas un darbi ir izšķirīgi ietekmējuši Islāma valsts un citu līdzīgu organizāciju ideoloģisko orientāciju. Lai gan az Zarkāvī un, piemēram, “Al Kāidas” ilgtermiņa mērķi bija vienādi, īstermiņā to redzējums radikāli atšķīrās. “Al Kāida” koncentrējās uz “tālo ienaidnieku”, t. i., ASV, “krustnešiem” un “cionistiem”, bet az Zarkāvī uzskatīja, ka prioritāte ir “tuvējais ienaidnieks” – Tuvo Austrumu monarhijas un nacionālās valstis. Viņaprāt, tas nozīmēja, ka nolūks nodibināt sunnītu islāma valsti (kalifātu), ko pārvaldītu reliģiskās autoritātes kalīfa vadībā, nav tikai utopija, bet gan ikkatras džihādistu organizācijas tūlītējs uzdevums. Līdz ar to par prioritāti tika izvirzīts veicināt masu sacelšanās un aktīvu karošanu pret vietējiem diktatoriem. Piemēram, Islāma valsts vadītājs laikā no 2013. līdz 2019. gadam Abū Bakrs al Bagdādī (Abu Bakr al-Baghdadi, أبو بكر البغدادي) precizēja, ka vispirms jāuzbrūk šiītiem, tad Saūda Arābijas karaļnama pārstāvjiem un tikai tad – “krustnešiem”.

Cits az Zarkāvī ietekmes aspekts ir viņa personības īpatnību (bravūra, nežēlība, vienkāršība, antiintelektuālisms un antielitārisms) ietekme uz džihādisma kustību un it īpaši Islāma valsts tēlu. Gan Bin Lādina, gan Aimana az Zavāhirī (Ayman al-Zawahiri, أيمن الظواهري) izcelsme bija saistīta ar augstu stāvošām un ietekmīgām ģimenēm, bet az Zarkāvī nāca no maznozīmīgas pilsētas, bija ieguvis niecīgu izglītību, un viņa raduraksti bija necili. Šī atšķirība skaidri parādās Islāma valsts un “Al Kāidas” pretnostatījumā: “Al Kāida” tiecās būt avangards, intelektuāla un ticības elite, kas uzņemas smago darbu vest ļaudis uz pareizā ceļa, savukārt Islāma valsts, atteikusies no elitāras organizācijas oreola, demokratizēja džihādismu un kļuva par masu kustību. Tas izpaudās arī propagandas veidošanā, ko vadības centrs kontrolēja tikai nedaudz, ļaujot vaļu pašorganizācijai. Šāda propagandas izplatīšanas pieeja digitālo tehnoloģiju un sociālo tīklu laikmetā izrādījās ārkārtīgi efektīva.