Jēdzienu “jūgendstils” lieto, lai apzīmētu stilu, kas uzplauka Eiropas vizuālajās mākslās, t. sk. arhitektūrā, 19. un 20. gs. mijā. Latviešu valodā jēdziens ir aizguvums no stila nosaukuma vācu valodā – Jugendstil, kas veidojies jau 19. gs. beigās kā atvasinājums no Minhenē izdotā mākslas žurnāla Jugend (1896) nosaukuma (Jugend ‘jaunība’). Mūsdienās stila apzīmēšanai starptautiski plaši izmanto jēdzienu Art Nouveau (‘jaunā māksla’), ko franču valodā kā atvasinājumu no Parīzes mākslas galerijas “Jaunās mākslas nams” (Maison de l'Art Nouveau, 1895) nosaukuma lieto jau kopš 19. gs. beigām. 19. un 20. gs. mijā dažādos Eiropas mākslas centros veidojās vēl arī citi vietējie nosaukumi, ko mūsdienās dažkārt turpina lietot stila reģionālo izpausmju vai variāciju apzīmēšanai, piemēram: Austrijā – Sezessionstil (‘Secesijas stils’) – kā atvasinājums no Austrijas mākslinieku apvienības “Vīnes secesija” (Wiener Secession, 1897) nosaukuma; Itālijā – Stile Liberty (‘Libertī stils’) – kā atvasinājums no Londonas luksusa preču universālveikala Liberty & Co nosaukuma, kā arī Arte nova (‘Jaunā māksla’); Skotijā – Glasgow style (‘Glāzgovas stils’); Anglijā – Modern Style (‘modernais stils’); Krievijā – стиль модерн (‘modernais stils’); Spānijā – Modernismo (‘modernisms’); Francijā – Le Modern Style (‘modernais stils’), Art fin de siècle (‘gadsimta beigu māksla’), Art Belle Époque (‘skaistā laikmeta māksla’) un citi. Vēsturiski epizodiski tika lietoti arī dažādi citi nosaukumi – atbilstoši atsevišķu stila parādību formālajām iezīmēm, piemēram, Style nouille (‘nūdeļu stils’) un Style coup de fouet (‘pātagas cirtiena stils’) Beļģijā, Stile floral (‘florālais stils’) Itālijā utt.; kritiķi, kas negatīvi vērtēja stilu, deva tam arī dažādus nievājošus nosaukumus, piemēram, Bandwurmstil (‘lenteņa stils’) Vācijā un tā tālāk.

Jūgendstila negatīva kritika arvien pieauga jau pirms Pirmā pasaules kara, un pēc 1914. gada tas tika noliegts un ilgstoši pakļauts aizmirstībai, taču no 20. gs. 60. gadiem jūgendstils pamazām piedzīvoja reabilitāciju, un mūsdienās tiek vērtēts atzinīgi. Tomēr arhitektūras un mākslas vēstures literatūrā joprojām atklājas jūgendstila definēšanas un interpretācijas problēmas, un sastopami pretrunīgi vērtējumi un vispārinājumi; pētnieku vidū joprojām trūkst vienprātības par vairākiem būtiskiem jautājumiem, piemēram, – vai jūgendstils ir stils vai kustība? – kad tieši tas aizsākās un kad beidzās? – kāda bija tā koncepcija? Jūgendstils bija sarežģīts fenomens, kas iekļāva sevī savstarpēji šķietami nesavienojamus elementus; tas bija universāls, konceptuāli daudzpusīgs un formāli daudzveidīgs, tādēļ nepakļaujas vienkāršotam tā nozīmju skaidrojumam.

Jūgendstila definēšanas un interpretācijas problēmas atklājas arī Latvijas arhitektūras vēstures literatūrā, kur jūgendstila jēdziens bieži ticis traktēts plaši, tā kontekstā iekļaujot arī citus 20. gs. sākuma arhitektūrā aktuālus stilistiskos strāvojumus, piemēram, ziemeļu nacionālo romantismu un neoklasicismu, kas tomēr ir vērtējami kā patstāvīgi. 19. un 20. gs. mijas arhitektūras kopaina ir sarežģīta, un, piemēram, Latvijas arhitektūrā šajā periodā nereti sastopami arī piemēri, kur stilu robežas ir nenoteiktas, projektēšanā izmantota dažādu stilu sintēze.

Raksturīga jūgendstila mākslas iezīme un tās vienojošais princips ir laikmetīgums: jūgendstils bija moderns sava laikmeta stils. Jūgendstils bija universāls un aptvēra visus vizuālo mākslu veidus, tiecoties modernizēt un laikmetīgā veidā estetizēt cilvēka vidi, privāto un sabiedrisko telpu. Stila estētika veidojās neoromantisma ideju kontekstā: nozīmīgs iedvesmas avots un stila veidošanas paraugs bija daba, kuras veidojumu stilizācija daudzveidīgi atklājas ne vien jūgendstila ornamentā, bet arī ēku daļu vai apjomu formveidē (neregulāras, asimetriskas kompozīcijas; liektas, noapaļotas līnijas un formas).

Arhitektūrā jūgendstils izpaudās visos ēku tipos. Ēkas ārējais veidols visbiežāk bija pakārtots tās konstruktīvajai shēmai un plānojumam. Kā ‘totāls stils’ tas pārņēma visu celtnes arhitektonisko veidojumu, tiecoties savstarpēji saliedēt konstruktīvos un mākslinieciskos elementus harmoniskā kopumā. Būvniecībā plaši tika izmantotas modernās metāla un arī dzelzsbetona konstrukcijas. Metāla lietojums arhitektūrā saistījās ar moderno, laikmetīgo, tādēļ izplatīts bija paņēmiens konstruktīvos elementus eksponēt un estetizēt. Būvniecībā un apdarē lietoti arī tradicionāli materiāli, piemēram, ķieģelis, akmens, akmens imitācijas, keramikas flīzes, koks. Plašos stiklojumus veidoja ne vien lokšņu stikls, bet arī vitrāžas. Arhitektūrai kopumā bija raksturīga polihromija (no sengrieķu πολύχρωμος, polyhrōmos ‘daudzkrāsains’): dominēja gaiši, niansēti, blāvi krāstoņi. Nozīmīgs jūgendstila arhitektūras elements bija dekors: raksturīgs paņēmiens – dekoratīvi piesātinātus laukumus pretstatīt nedekorētiem, neaizpildītiem laukumiem.

Jūgendstils veidojās mākslinieku darbnīcu un mākslas galeriju vidē, vairāku spilgtu personību intensīvas starpdisciplināras mākslinieciskās darbības rezultātā – ar nolūku mainīt Eiropas civilizācijas raksturu un vērst vizuālās kultūras attīstību modernā virzienā. Jūgendstila formācija norisinājās vairākos Eiropas mākslas centros – industriāli attīstītās lielpilsētās: Brisele, Parīze, Vīne, Glāzgova un Barselona bija jūgendstila arhitektūras nozīmīgākie jaunrades centri.

19. gs., kad vadošais arhitektūras stils bija historisms, daudzviet Eiropā bija vērojami centieni radīt pavisam jaunu arhitektūras stilu, taču retrospektīvās tendences pārvarēt pirmoreiz izdevās tikai 19. un 20. gs. mijā. Jauna stila izveidē noteicoša bija ideja, ka stilam ir jābūt universālam, lai varētu rasties ‘totāls mākslas darbs’ (Gesamtkunstwerk); pret mākslas veidu segregāciju iestājās vairāki 19. gs. mākslinieki, arhitekti un teorētiķi, kuru paustās idejas 19. gs. beigās būtiski ietekmēja jūgendstila veidošanos: “Mākslu un amatu” kustības (Arts and Crafts movement) dibinātājs – angļu dizainers Viljams Moriss (William Morris) un šīs kustības ideju atbalstītājs – angļu kritiķis Džons Raskins (John Ruskin), franču arhitekts Ežēns Emanuēls Violē le Diks (Eugène Emmanuel Viollet-le-Duc) un vācu arhitekts Gotfrīds Zempers (Gottfried Semper). Beļģu arhitekts un dizainers Henrijs van de Velde (Henry van de Velde) bija pirmais no jūgendstila māksliniekiem, kurš rakstā “Mākslas atbrīvošana” (Déblaiement d'Art, 1893) pauda noraidošu attieksmi pret pastāvošo mākslas veidu hierarhiju. Stils aizsākās un visspilgtāk izpaudās dekoratīvajā mākslā, bet strauji guva izplatību visās vizuālo mākslu jomās, t. sk. arhitektūrā, un ap 1900. gadu jūgendstils jau bija plaši pazīstams kā stils, kas mērķtiecīgi tiecas atbrīvoties no mākslas veidu hierarhijas un segregācijas. Jaunā stila veidošanās apstākļi noteica, ka izcilāko jūgendstila arhitektu darbība visbiežāk bija starpdisciplināra un arī multidisciplināra. Arhitekts un dizainers varēja kontrolēt projekta attīstību visos tā aspektos.

Agrākais jūgendstila arhitektūras paraugs ir Tasela nams (Hotel Tassel, 1892–1893) Briselē – privātmāja, ko projektēja beļģu arhitekts un dizainers Viktors Ortā (Victor Horta) matemātikas profesora, inženiera un uzņēmēja Emila Tasela (Emile Tassel) pasūtījumā. V. Ortā u. c. jūgendstila arhitektus iespaidoja E. E. V. le Dika teorētiskie sacerējumi “Diskursi par arhitektūru” (Entretiens sur l'architecture, 1863, 1872), kas proponēja arhitektūrā izmantot metālu, tiekties pēc strukturālas skaidrības, arhitektūras dizainu veidot atbilstoši ēkas funkcijai, nevis kādam no vēstures stiliem. Sekojot šiem principiem, Tasela nama ielas fasāde ieguva tradicionālu kompozicionālo dalījumu bez liekām atsaucēm uz vēsturiskajiem stiliem, un, projektējot šo namu šaurā gruntsgabalā, blīvas perimetrālas apbūves situācijā, V. Ortā izmantoja jaunākos būvinženierijas sasniegumus, lai uzlabotu dzīves apstākļus vidusšķiras pilsētnieku mājoklī – ēku būvēja tērauda karkasa konstrukcijā un pārsedza ar stiklu, tādējādi interjers ieguva modernu telpisko risinājumu: dzīvojamajās telpās caur griestu vitrāžām ienāca dabīgais apgaismojums, eksponēto metāla konstrukciju mākslinieciskais veidols tika pakļauts jūgendstila formu valodai un saskaņots ar interjera apdari un iekārtu.

Jau pēc 1895. gada stils sāka izplatīties daudzās Eiropas un arī Amerikas Savienoto Valstu (ASV) pilsētās, un 20. gs. sākumā sasniedza visaugstāko popularitāti. Stila straujo izplatību un popularitāti sekmēja Parīzē, Briselē, Milānā, Ljēžā un citur 19. un 20. gs. mijā rīkotās, plaši apmeklētās starptautiskās mākslas un rūpniecības izstādes, kā arī dažādi mākslas un arhitektūras preses izdevumi, piemēram, Londonā izdotais mākslas žurnāls The Studio ("Studija", 1893), Vīnē izdotie arhitektūras un dekoratīvo mākslu mēnešraksti Das Interieur ("Interjers", 1900), Der Architekt ("Arhitekts", 1900) un citi.

Jūgendstils izplatījās gandrīz visā Rietumu pasaulē. Stils bija internacionāls, taču tā izpausmju daudzveidību varēja noteikt autoritatīvu arhitektu individuālā mākslinieciskā rokraksta īpatnības, kā arī reģionālas īpatnības un vietējo arhitektūras tradīciju ietekme.

Par agrāko jūgendstila ēku Parīzē tiek uzskatīts daudzdzīvokļu nams – Beranžē pils (Castel Béranger, 1894–1898), ko, iespaidojoties no V. Ortā, projektēja franču arhitekts un dizainers Ektors Gimārs (Hector Guimard), piedāvājot dizaina risinājumu visaugstākajā detalizācijas pakāpē ne vien ēkas arhitektūrai, bet arī dekoratīviem čuguna lējumiem, vitrāžām, interjera apdarei un iekārtas priekšmetiem.

Arī H. Gimārs tiecās uzlabot un modernizēt lielpilsētas iedzīvotāju dzīves vidi un piedāvāja laikmetīgu dizaina risinājumu, izpildot pasūtījumu projektēt daudzos Parīzes metro (La métropolitain de Paris) ieeju paviljonus (Les édicules Guimard, 1900–1913); tiem bija modulāra struktūra un daudzveidīgi variējami apjomu risinājumi: dizains bija praktisks un funkcionāls (čuguna un stikla daļas bija standartizētas, rūpnieciski ražotas, modulāras un aizvietojamas), taču reizē arī fantastisks un poētisks (zaļi krāsotās metāla kolonnas, balsti un elektrisko spuldžu kandelabri atgādināja kukaiņu taustekļus vai augu stiebrus, savukārt stikla pārsegi – spāru spārnus).

Nozīmīgs jūgendstila centrs arhitektūras jaunradē un izglītībā bija Vīne. Austriešu arhitekts un pilsētplānotājs Oto Vāgners (Otto Wagner) projektēja vairākus Vīnes pilsētas dzelzceļa staciju paviljonus, t. sk. Stacijas paviljonu Kārļa laukumā (Stadtbahnpavillons Karlsplatz, 1899), kas būvēts metāla konstrukcijā, tā karkass ir eksponēts fasādē, apdari veido gludas marmora plātnes, frīzes joslu rotā plaknē grafiski risināts augu motīvu ornaments. O. Vāgnera projektos jūgendstila dekors lietots apvienojumā ar klasisku apjomu formveidi un stingru ģeometriju, piemēram, Sv. Leopolda baznīcas (Kirche zum heiligen Leopold, Kirche am Steinhof, 1905–1907) arhitektūrā Šteinhofas psihiatriskās slimnīcas (Steinhof) kompleksā Vīnē. O. Vāgneram kā Vīnes Mākslas akadēmijas (Akademie der bildenden Künste Wien) profesoram bija spēcīga ietekme uz saviem studentiem – jaunajiem arhitektiem, t. sk. austriešu arhitektu Jozefu Hofmanu (Josef Hoffmann) un austriešu un vācu arhitektu Jozefu Mariju Olbrihu (Joseph Maria Olbrich), kas bija apvienības “Vīnes secesija” līdzdibinātāji. J. M. Olbriha Vīnē projektētā Austrijas mākslinieku apvienības izstādēm paredzētā Secesijas nama (Secessionsgebäude, 1897–1898) arhitektūrā ietverta mākslas tempļa simbolika: klasiskas, kubiskas formveides būvapjomu vainago oriģināls ažūrs kupols, ko veido dzelzs kaluma tehnikā darinātu zeltītu lauru lapu motīvu ornaments un kas rada tēlainu asociāciju ar lauru koka lapotni.

V. Ortā piedāvāja individuālus, modernus risinājumus, projektējot privātmājas vairāku turīgu uzņēmēju pasūtījumā, piemēram, Solveja namu (Hotel Solvay, 1894–1900) un Van Ētveldes namu (Hotel van Eetvelde, 1895–1898), kā arī sev piederošo Ortā namu un ateljē (Maison & Atelier Horta, 1898) Briselē.

J. Hofmana projektētā Stoklē pils (Palais Stoclet, 1905–1911) Briselē ir viens no izsmalcinātākajiem un greznākajiem savrupnamiem Eiropas 20. gs. arhitektūras vēsturē: ēkas apjomi risināti ortogonālās formās, stūrus ierāmē dekoratīvas zeltītas metāla apmales, fasādi klāj gludas marmora plāksnes, interjerā izmantoti cēli apdares materiāli (marmors, zelts, onikss, tīkkoks, āda u. c.), telpu sienas rotā mozaīkas u. c. dekoratīvās glezniecības tehnikās darināti mākslas darbi; J. Hofmans, projektējot namu mākslas kolekcionāram un baņķierim Ādolfam Stoklē (Adolphe Stoclet), iedvesmojās no skotu arhitekta un dizainera Čārlza Renī Makintoša (Charles Rennie Mackintosh) starptautiskā arhitektūras projektu konkursā iesniegtās skices privātmājai “Mākslas mīļotāja māja” (House for an Art Lover, Haus eines Kunstfreundes, 1901).

Č. R. Makintošs darbojās galvenokārt Glāzgovā un savu individuālo māksliniecisko rokrakstu veidoja, atsaucoties uz vietējo skotu arhitektūras tradīciju, estētisku vērtību piešķirot stingrām taisnleņķa formām, tām pretnostatot delikātu florālo motīvu dekoru; piemēram, izdevēja Valtera Blekija (Walter Blackie) pasūtījumā celtās privātmājas Helensburgā – Hilhauzas nama (Hill Hause, 1902–1903) – apjoms un gludi apmestās fasādes risinātas skotu vernakulāro tradīciju iespaidā, un interjers, tā apdare un iekārtas ir moderni veidotas – gaišā, delikātā krāsu gammā un rotātas izsmalcinātiem ornamentiem. Ievērojamākais Č. R. Makintoša projekts ir Glāzgovas Mākslas skolas ēka (The Glasgow School of Art, 1896–1909). Glāzgova kļuva par nozīmīgu jūgendstila arhitektūras centru, savukārt citviet Lielbritānijas arhitektūrā jūgendstils izplatību neguva, lai gan daudzas jūgendstila dekoratīvās formas jau no 19. gs. 80. gadiem radīja tieši angļu dizaineri.

Katalonijā īpatnēju jūgendstila variantu veidoja spāņu arhitekts Antonio Gaudi i Kornets (Antoni Gaudí i Cornet), kurš liektu līniju ritmam un biomorfai, plūdenai formveidei pakļāva ēku apjomu un arī telpu plānojumu, piemēram, daudzdzīvokļu namam – Mila mājai (Casa Milà, 1906–1908) Barselonā – akmens fasāde veidota viļņota, radot tēlainu asociāciju ar dabiskiem klinšu veidojumiem.

Vācijā jūgendstils bija nozīmīgs dekoratīvo mākslu un dizaina jomās, bet ne arhitektūrā; starptautiska karjera veidojās H. van de Veldem, kurš Vācijā uzturējās no 1898. gada, tur izstrādājot vairākus nozīmīgus jūgendstila projektus, piemēram, Folkvanga muzeja (Folkwang Museum, 1899–1900) interjeram Hāgenā un citur.

Jūgendstila kontekstā tiek aplūkoti arī amerikāņu arhitekta Lūisa Salivana (Louis Sullivan) projekti ASV, t. sk. Garantijas ēka (Guaranty Building, 1896) Bafalo, kur oriģināls plastiskais ornaments ir pakļauts celtnes struktūrai.

Latvijas arhitektūrā jūgendstils izplatījās no 1898. līdz 1914. gadam, popularitāti iemantojot lielākajās pilsētās būvēto daudzdzīvokļu īres namu arhitektūrā; to vidū tiek izcelti arhitekta Mihaila Eizenšteina (Михаил Осипович Эйзенштейн, Mikhail Eisenstein) projektētie nami Alberta ielā Rīgā.

Jau ap 1910. gadu, pieaugot racionālisma tendencēm, jūgendstils zaudēja vadošo nozīmi arhitektūras attīstībā.