Arhitektūras vēsturē jēdzienu “historisms” mūsdienās lieto, lai apzīmētu galveno stilu Eiropas arhitektūrā periodā no 19. gs. 30. gadiem, kad nozīmi zaudēja klasicisms, līdz 19. gs. 90. gadiem, kad arhitektūras attīstības virzienu sāka noteikt jūgendstils. Stila izplatības ģeogrāfiskās un hronoloģiskās robežas ir plašas: Eiropā agrākie historisma paraugi arhitektūrā parādījās jau 18. gs. 2. pusē, un daudzviet pasaulē stils aktualitāti saglabāja arī 20. gs. sākumā.

Historisma jēdzienu pirmoreiz lietoja 18. gs. beigās vācu romantisma filozofijas sacerējumos, apzīmējot uzskatu par sociālo un kultūras procesu un parādību vēsturisko nosacītību. Arhitektūras stila apzīmēšanai jēdzienu sāka plaši izmantot tikai 20. gs., un stila nosaukums (no latīņu historia ‘vēsture’) norāda uz saikni ar vēsturisko arhitektūras stilu paraugiem.

Latviešu valodā, lai apzīmētu 19. gs. 2. puses arhitektūras stilu un stilistisko virzienu kopumu, arhitektūras vēstures literatūrā padomju periodā no 20. gs. 80. gadiem sāka lietot jēdzienu “eklektisms” (sengrieķu ἐκλεκτός, eklektos ‘izlases, izvēles’); jānorāda, ka rietumu arhitektūras vēstures literatūrā mūsdienās šī jēdziena (vācu Eklektizismus, angļu eclecticism) nozīmes izpratne ir atšķirīga. Jaunākajā arhitektūras un mākslas vēstures literatūrā latviešu valodā ir nostiprinājies historisma jēdziena lietojums.

Lai stilistiski raksturotu 19. gs. arhitektūru, kas tika projektēta pēc noteikta vēsturiskā stila paraugiem, laikabiedri vēsturiski lietoja dažādus neostilu (grieķu νέος, neos ‘jauns’) apzīmējumus, piemēram, “neogotika”, un veidoja arī jaunus nosaukumus, piemēram, “apaļloka stils” – atbilstoši izmantoto stilistiski dažādo vēsturisko paraugu kopīgajām formālajām iezīmēm.

Arhitektūras vēstures literatūrā 19. gs. periods ilgstoši tika vērtēts kā neveiksmīgs, jo līdz ar modernisma uzplaukumu pastāvēja priekšstats, ka historisms ir kavējis arhitektūras attīstību; sākoties modernisma doktrīnas kritikai 20. gs. 60. gadu beigās, kā arī izvēršoties 19. gs. arhitektūras vēstures padziļinātai pētniecībai, priekšstati pamazām mainījās, un mūsdienās historisms tiek vērtēts kā patstāvīgs un nozīmīgs arhitektūras stils.

Historismam ir vairāki stilistiskie virzieni, kurus mēdz dēvēt par neostiliem, piemēram, neogotika, neoromānika, neorenesanse, neobaroks, neobizantiskais stils.

Eiropas 19. gs. arhitektūras visuzskatāmākā iezīme ir daudzveidīga dažādu vēsturisko stilu izmantošana. Arhitektus interesēja vēsturisko stilu principu lietojums jaunradē. Historisma arhitektūras jaunrades metode bija vēsturisko formu interpretācija. Lai gan historisma ēku būtiska iezīme ir vēsturisko arhitektūras paraugu izmantošana, tās nav vēsturisko paraugu atdarinājumi: arhitektūras laikmetīgo raksturu apliecina laikmetam atbilstošs ēku plānojums, materiālu lietojums un dekoratīvā risinājuma paņēmieni.

Historisma ēku būvniecībā plaši tika izmantotas tradicionālas mūra konstrukcijas un tradicionālie materiāli – ķieģelis un akmens –, bet perioda gaitā arvien pieauga arī metāla (galvenokārt čuguna un dzelzs) konstrukciju lietojums un tradicionālo būvmateriālu klāstu papildināja jauni, piemēram, portlandcements un lokšņu stikls. No 19. gs. 40. gadiem, kad masveidā sāka ražot lokšņu stiklu, lielāki kļuva logu izmēri un retāks – to spraišļojums. Ēku mūra ārsienas parasti turpināja veikt nesošo funkciju, un ēku fasādes saglabāja konvencionālu dalījumu. Metāla konstrukcijas visbiežāk tika izmantotas tikai ēku iekšienē, radot iespēju veidot plašākas un augstākas telpas, atvērtus plānojumus. Pieaugoša nozīme bija būvelementu standartizācijai, kas ļāva ievērojami samazināt būvniecības izmaksas.

Historisma arhitektūrā izplatīta bija tendence ar daudz ekonomiskākiem rūpnieciskiem paņēmieniem viegli formējamos materiālos atveidot vēsturiskajiem stiliem raksturīgos rokām darinātos akmens kalumus vai stuka (no itāļu stucco ‘apmetums’) dekorus: apdarē plaši tika izmantoti terakotas, betona un čuguna izstrādājumi.

Historisma stils arhitektūrā veidojās romantisma ideju kontekstā. 18. gs. 2. pusē un 19. gs. sākumā, paralēli aktīvam antīkās senatnes izziņas procesam, radās interese par nacionālo pagātni. Nacionālā arhitektūras mantojuma izpētes standarti 19. gs. sākumā tika noteikti Anglijā, kur agrāk nekā citviet Eiropā publicēti pētījumi par vietējo viduslaiku arhitektūru: precīzi dokumentētas gotikas arhitektūras detaļas visagrāk parādījās angļu arhitekta Džona Kārtera (John Carter) publikācijās, t. sk. sējumos “Senatnes arhitektūra Anglijā” (The ancient architecture of England, 1795, 1807); populāras gotikas arhitektūrai un arheoloģijai veltītas publikāciju sērijas, t. sk. “Lielbritānijas arhitektūras senlietas” (The architectural antiquities of Great Britain, 1807–1824), izdeva angļu antikvārs Džons Britons (John Britton); angļu-franču arhitektūras teorētiķis Ogastuss Šarls Pjūdžins (Augustus Charles Pugin) vairākos sējumos “Gotikas arhitektūras paraugi” (Specimens of Gothic architecture, 1821–1823) publicēja arhitektūras detaļu metodoloģiskus uzmērījumus un nostiprināja neogotikas stila principus Anglijā.

19. gs. 30. gados klasicisma stils pamazām sāka zaudēt vadošo nozīmi Eiropas arhitektūras attīstībā. Klasicisma stilā sabiedriskas ēkas tika aktīvi būvētas līdz pat 19. gs. vidum, tomēr klasicisma doktrīna visā Eiropā sastapa pretestību un nopietnus izaicinājumus, piemēram, franču arhitekts Žaks Iņass Itofs (Jacques Ignace Hittorff) un vācu arhitekts Gotfrīds Zempers (Gottfried Semper) 19. gs. 30. gados sāka aktīvu diskusiju par nesen jaunatklātu un iepriekš nezināmu antīkās arhitektūras aspektu – polihromiju (no sengrieķu πολύχρωμος, polihromos ‘daudzkrāsains’). Pateicoties jauniem pētījumiem un to publikācijām, turpmāk arhitektiem bija pieejamas arvien plašākas zināšanas gan par antīko arhitektūru, gan arī par visu pārējo vēsturisko arhitektūras stilu spektru – gotiku, romāniku, renesansi, baroku, rokoko, kā arī par Bizantijas arhitektūru un dažādiem orientālajiem stiliem. Arhitekti 19. gs. bija daudz labāk informēti par arhitektūras vēsturi nekā jebkad iepriekš.

Historisma stila attīstībā būtiska nozīme bija nacionālā stila meklējumiem. Priekšstats, ka arhitektūra var iemiesot nacionālu raksturu, veidojās jau 18. gs. beigās, taču 19. gs., kad internacionālo, universālo klasicismu nomainīja stilistisko virzienu daudzveidība, plurālisma apstākļos veidojās nevienprātība par to, kurš no vēsturiskajiem stiliem turpmāk būtu vispiemērotākais nacionālu ideju reprezentācijai: sabiedriski nozīmīgu celtņu arhitektūras stila izvēle daudzās Eiropas zemēs kļuva par valstiska līmeņa problēmu. Neogotika tika pasludināta par Lielbritānijas nacionālo arhitektūras stilu brīdī, kad Apvienotās Karalistes parlamenta ēkas – Vestminsteras pils (Palace of Westminster, 1836–1868) – arhitektūras projektu konkursā priekšroka tika dota angļu arhitekta Čārlza Berija (Charles Barry) izstrādātajam projekta priekšlikumam neogotikas stilā – pēc vietējā angļu gotikas perpendikulārā stila (Perpendicular Style) parauga. Vācu zemēs par nacionālisma simbolu un metaforu tolaik vēl nepiepildītajiem Vācijas apvienošanas centieniem kļuva nepabeigtā Ķelnes katedrāle (Kölner Dom), kas rosināja interesi par viduslaiku arhitektūru; vācu mākslas vēsturnieks un kolekcionārs Sulpizs Buaserē (Sulpiz Boisserée) publicēja zīmējumus “Ķelnes katedrāles kopskati, griezumi un fragmenti” (Ansichten, Risse und einzelne Teile des Domes von Köln, 1823–1831) un to komentārus “Ķelnes katedrāles vēsture un apraksts” (Geschichte und Beschreibung des Doms von Köln, 1823) un 1824. gadā panāca apstiprinājumu katedrāles būvniecības projekta īstenošanai (1842–1880), kas vienlaikus iezīmēja neogotikas stila sākumu vācu zemēs.

Atšķirībā no Lielbritānijas un Vācijas, attieksme pret viduslaiku arhitektūru Francijā nebija sentimentāla, bet drīzāk empīriska. Francijas viduslaiku arhitektūras aktīva izpēte sākās 19. gs. 30. gados, kad tika izveidota nacionāla līmeņa vēstures pieminekļu pārvalde; Parīzes Dievmātes katedrāles (Notre-Dame de Paris, 1844–1856) un daudzu citu nozīmīgu viduslaiku arhitektūras pieminekļu atjaunošanas darbus vadīja franču arhitekts Ežēns Emanuēls Violē le Diks (Eugène Emmanuel Viollet-le-Duc), kurš atzinīgi vērtēja gotikas arhitektūras racionālos konstruktīvos risinājumus, un viņa publicētie arhitektūras teorijas sacerējumi un 10 sējumu izdevums “Detalizēta XI–XVI gadsimta franču arhitektūras enciklopēdija” (Dictionnaire raisonné de l'architecture française du XI au XVI siecle, 1854–1868) ietekmēja arhitektūras attīstību Francijā un citviet Eiropā. Jaunu ēku projektēšana neogotikas stilā Francijā sākās 19. gs. 40. gados, kad visā Eiropā Franciju jau bija pieņemts uzskatīt par gotikas stila dzimteni (iepriekš uz šo statusu pretendēja gan Anglija, gan Vācija).

Arhitektūras stilu debates Lielbritānijā un arī citviet Eiropā ilga vairākas dekādes. 19. gs. vidū neogotika atbrīvojās no šaurā nacionālisma ietvara un ieguva jaunu morālu virzītājspēku: neogotikas stila popularitāti dievnamu arhitektūrā veicināja ietekmīgā angļu arhitekta un kritiķa Ogastusa Velbija Pjūdžina (Augustus Welby Pugin) monogrāfijā “Smailloka jeb kristīgās arhitektūras patiesie principi” (The true principles of pointed or Christian architecture, 1841) paustais apgalvojums, ka klasiskā arhitektūra ir pagāniska un ka vienīgais patiesi kristīgais arhitektūras stils ir gotika.

Stilu izvēle tika veikta, lai radītu dažādas tēlainas asociācijas, piemēram, Rietumu kristīgā baznīca – viduslaiki – gotika; bankas un biržas – baņķieru dzimtas – itāļu renesanse, u. tml.; taču izvēles nosacījumi nebija strikti, un atkarībā no ēkas funkcijas vai piederības tika meklētas sakarības vai paralēles ar vēsturiskajiem stiliem un to izpausmēm dažādos reģionos.

Stilu izvēli varēja noteikt arī praktiski un ekonomiski apsvērumi. Piemēram, Lielbritānijas dievnamu arhitektūrā neogotikas stila izplatības būtisks priekšnoteikums bija zemas būvniecības izmaksas, salīdzinot ar klasicisma būvēm, tādēļ jau no 19. gs. 20. gadiem valsts pasūtījumos neogotikas stila projektu priekšlikumiem visbiežāk tika dota priekšroka. Neogotikas stils arhitektūrā pieļāva arī plašas adaptācijas iespējas, lietojot dažādus materiālus, konstrukcijas, plānojuma un apjoma risinājumus; uz šīm stila priekšrocībām savā publikācijā “Piezīmes par tagadējo un nākotnes sekulāro un mājokļu arhitektūru” (Remarks on secular and domestic architecture, present and future, 1857) norādīja angļu arhitekts Džordžs Gilberts Skots (George Gilbert Scott), kurš iestājās par neogotikas stila izmantošanu laicīgo ēku projektēšanā.

19. gs. Eiropā bija vērojami centieni radīt arī pavisam jaunu arhitektūras stilu. Tiecoties panākt oriģinālu efektu, daudzi arhitekti savos projektos sāka izmantot eklektisma paņēmienus – kombinēt dažādu vēsturisko stilu elementus. Vācijā veidojās retrospektīvs stilistiskais virziens – t. s. apaļloka stils (vācu Rundbogenstil, angļu round-arch style), kas aizguva formu valodu no Senās Romas, Bizantijas, agrās kristietības, romānikas un renesanses arhitektūras, īpaši orientējās uz vietējiem paraugiem, eksperimentēja ar dažādu vēsturisko stilu elementu kombinācijām, kā arī ar jaunākajām būvniecības tehnoloģijām; par virziena pamatlicēju tiek uzskatīts vācu arhitekts Heinrihs Hibšs (Heinrich Hübsch), kurš, publicējot manifestu “Kādā stilā mums jābūvē?” (In welchem Style sollen wir bauen?, 1828), aizsāka aktīvas stilu debates Vācijā. No retrospektīvām iezīmēm brīva laikmetīgā arhitektūra Vācijā, tāpat kā citviet Eiropā, historisma periodā bija sastopama tikai kā izņēmums, un šāds savrups piemērs bija vācu arhitekta Karla Frīdriha Šinkela (Karl Friedrich Schinkel) projektētā Būvniecības akadēmija (Bauakademie, 1832–1836) Berlīnē.

Paralēli centieni veidot jaunu laikmetam atbilstošu stilu bija vērojami arī Francijā. Parīzes Daiļo mākslu skola (École des Beaux-Arts, 1819) bija 19. gs. rietumu pasaules nozīmīgākais arhitektūras izglītības centrs, kur studēja arhitekti ne vien no Francijas, bet arī no citām Eiropas valstīm un Ziemeļamerikas; šajā mācību iestādē apgūto akadēmisko arhitektūras stilu atbilstoši mācību iestādes nosaukumam starptautiski dēvēja par Beaux-Arts (Daiļās mākslas), kas kā oriģināla franču arhitektūras stila koncepcija veidojās 19. gs. 30. gados uz franču 17. gs. baroka laikmeta klasicisma un 18. gs. klasicisma stilu bāzes, papildus aizgūstot formu valodu arī no vietējiem viduslaiku un renesanses arhitektūras paraugiem, kā arī integrējot jaunākos būvniecības tehnoloģiju sasniegumus. Beaux-Arts arhitektūras stila veidošanos un attīstību noteica ietekmīgi akadēmijas mācībspēki, t. sk. viens no izcilākajiem 19. gs. franču arhitektiem un racionālisma ideju izplatītājiem Anrī Labrusts (Henri Labrouste), kurš projektēja Sv. Ženevjēvas bibliotēku (Bibliothèque Sainte-Geneviève, 1838–1850) Parīzē: tā bija pirmā sabiedriskā ēka, kur interjerā tika atklāti eksponētas būvniecībā izmantotās modernās metāla konstrukcijas, tomēr noteikti historisma aspekti un retrospektīvas tendences atklājās pat visinovatīvākajos racionālas ievirzes franču arhitektūras paraugos, t. sk. šajā piemērā, kur čuguna kolonnas tika veidotas pēc klasiskā ordera kolonnu parauga.

Jaunu ēku būvniecība Eiropā un pārējā rietumu pasaulē 19. gs. norisinājās ļoti aktīvi, un to veicināja industrializācija, urbanizācija un iedzīvotāju skaita vispārējs pieaugums. 19. gs. vidū daudzās Eiropas lielpilsētās, piemēram, Parīzē, Vīnē, Barselonā u. c., tika īstenoti vērienīgi pilsētbūvniecības un infrastruktūras attīstības projekti. Pilsētu apbūvē sāka dominēt daudzstāvu daudzdzīvokļu namu tips, kur projektēšanā tika izmantoti novatoriski plānojuma risinājumu, bet noformējumā – retrospektīvi (neorenesanses, neobaroka u. c.) motīvi. Arī citiem tradicionālajiem ēku tipiem, piemēram, rātsnamiem, skolām, slimnīcām, noliktavām u. c., bija nepieciešams rast jaunus, daudz komplicētākus, industriālās sabiedrības vajadzībām atbilstošus dizaina risinājumus. 19. gs. radās arī daudz jaunu ēku tipu, kuru dizaina risinājumam nebija atrodami vēsturiski precedenti, piemēram, universālveikali, rūpniecības izstāžu paviljoni, dzelzceļa stacijas, fabrikas (industriālā arhitektūra); šo ēku arhitektūrā vislabāk atklājās jaunāko būvniecības tehnoloģiju izmantošanas iespējas, taču fasāžu noformējumā joprojām plaši tika izmantota retrospektīvo formu valoda, kas ļāva modernās būves integrēt pilsētvidē, radīja tēlainas asociācijas, rosināja sabiedrības interesi par moderno iestāžu pakalpojumiem vai produkciju.

19. gs. vidū Lielbritānijā radās spēcīga interese par citu Eiropas zemju viduslaiku arhitektūru. Ziemeļitālijas gotikas paraugus izmantot mudināja ietekmīgais angļu kritiķis Džons Raskins (John Ruskin), kurš savās publikācijās, t. sk. sējumos “Venēcijas akmeņi” (The stones of Venice, 1851–1853), norādīja uz to piemērojamību reliģisko un sabiedrisko ēku projektiem. Dž. Raskina idejām bija daudz sekotāju, piemēram, angļu arhitekts Džordžs Edmunds Strīts (George Edmund Street), kurš publicēja savas piezīmes no ceļojumiem pa Ziemeļitāliju “Ķieģelis un marmors viduslaikos” (The brick and marble in the Middle Ages, 1855). Šīs publikācijas būtiski ietekmēja historisma arhitektūras attīstību, jo aizsāka jaunu tendenci – arhitektūras noformēšanā izmantot “konstruktīvo polihromiju” (structural/constructional polichromy) – veidot joslas vai ornamentus no dažādu krāsu ķieģeļiem vai akmens, tiecoties panākt Ziemeļitālijas viduslaiku arhitektūras paraugiem raksturīgo dekoratīvo iespaidu. Visagrāk – no 19. gs. 50. gadiem – šo paņēmienu arhitektūras praksē izmantoja britu arhitekts Viljams Baterfīlds (William Butterfield), un 19. gs. 2. pusē tendence kļuva plaši izplatīta Eiropas arhitektūrā. No 19. gs. 50. gadiem Eiropas arhitektūrā kopumā pieauga interese par plastiskiem krāsu un faktūru efektiem, tiecoties radīt bagātīgāku iespaidu, pretenciozāku arhitektūras tēlu. Sekojot Francijas piemēram, Eiropas sabiedrisko, komerciālo, dzīvojamo u. c. ēku tipu arhitektūrā plašu izplatību ieguva neorenesanses stils: popularitāti iemantoja franču renesanses paraugu iedvesmots krāšņs fasāžu dekoratīvais risinājums un augsti mansarda jumti. Vēlā historisma periodā – 19. gs. beigās – tieksme pēc greznības efektiem Eiropas arhitektūrā turpināja pieaugt un popularitāti iemantoja neobaroks.

19. gs. 90. gados historisms zaudēja galveno nozīmi arhitektūras attīstībā, tomēr grandiozi historisma stila projekti tika īstenoti arī 19. un 20. gs. mijas periodā.