Neobaroks kā retrospektīvs stilistiskais virziens guva izplatību galvenokārt laicīgajā arhitektūrā visā Eiropā un arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 19. gs. 2. pusē un 20. gs. sākumā.

Eiropas lielvalstis stilu izmantoja varas apliecināšanai. Neobaroks kļuva par Franču impērijas oficiālo stilu: franču arhitekta Šarla Garnjē (Charles Garnier) Parīzes operas – t. s. “Garnjē pils” (Palais Garnier, 1861–1875) – projekts iezīmēja pāreju no krāšņas neorenesanses arvien greznāka neobaroka virzienā. Arī operas nams Drēzdenē – t. s. “Zempera opera” (Semperoper, 1869–1878) –, kas nosaukta projekta autora – vācu arhitekta Gotfrīda Zempera (Gottfried Semper) – vārdā, celts neobaroka stilā. Agrs un grandiozs neobaroka stila piemērs ir Tiesu pils (Palais de Justice, 1866–1883) Briselē, ko projektēja beļģu arhitekts Žozefs Pūlārts (Joseph Poelaert).

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā neobaroka popularitāte Eiropas arhitektūrā arvien pieauga un tika īstenoti vairāki grandiozi neobaroka stila būvprojekti: vācu arhitekta Paula Vallo (Paul Wallot) projektētais Reihstāgs (Reichstagsgebäude, 1884–1894) Berlīnē; vācu arhitekta Ernsta fon Īnes (Ernst von Ihne) projektētais Karaļa Frīdriha muzejs (Kaiser-Friedrich-Museum, 1904; mūsdienās – Bodes muzejs, Bode Museum) Berlīnē; itāļu arhitekta Džuzepes Sakoni (Giuseppe Sacconi) projektētais Viktora Emanuela II piemineklis (Monumento Nazionale a Vittorio Emanuele II, 1884) Romā; britu arhitekta Alfreda Bramvela Tomasa (Alfred Brumwell Thomas) projektētais Rātsnams (City Hall, 1898–1906) Belfāstā un citi.

Viena no ievērojamākajām neobaroka stila celtnēm Latvijas arhitektūrā ir Rīgas Pilsētas mākslas muzejs (1903–1905; mūsdienās – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), ko projektēja Baltijas vācu izcelsmes arhitekts Vilhelms Neimans (Wilhelm Neumann).