Neogotika kā retrospektīvs stilistiskais virziens guva izplatību dažādu ēku tipu arhitektūrā visā Eiropā un arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 19. gs. un 20. gs. sākumā.

Neogotika kā historisma arhitektūras stilistiskais virziens veidojās romantisma ideju kontekstā. 18. gs. 2. pusē un 19. gs. sākumā, paralēli aktīvam antīkās senatnes izziņas procesam, radās interese par nacionālo pagātni.

Neogotika popularitāti Lielbritānijas arhitektūrā ieguva jau 18. gs. vidū, kad angļu rakstnieks, mākslas vēsturnieks un arhitekts–autodidakts Horass Volpols (Horace Walpole) šajā stilā uzcēla un iekārtoja savu Londonas privātmāju – Stroberihilas namu (Strawberry Hill House, 1749–1776), kam līdzās izveidoja angļu ainavu dārzu.

18. gs. 2. pusē šādi romantiski, savrupi stila paraugi dzīvojamo ēku arhitektūrā parādījās daudzviet Lielbritānijā un arī citviet Eiropā, piemēram, “Gotiskā māja” (Gotische Haus, 1786–1787) Vorlicas parkā (Wörlitzer Park) Vitenbergā u. c., taču neogotika plašu izplatību un nozīmi Eiropas arhitektūrā ieguva 19. gs.

Nacionālā arhitektūras mantojuma izpētes standarti 19. gs. sākumā tika noteikti Anglijā, kur agrāk nekā citviet Eiropā publicēti pētījumi par vietējo viduslaiku arhitektūru: precīzi dokumentētas gotikas arhitektūras detaļas visagrāk parādījās angļu arhitekta Džona Kārtera (John Carter) publikācijās, t. sk. sējumos “Senatnes arhitektūra Anglijā” (The ancient architecture of England, 1795, 1807); populāras gotikas arhitektūrai un arheoloģijai veltītas publikāciju sērijas, t. sk. “Lielbritānijas arhitektūras senlietas” (The architectural antiquities of Great Britain, 1807–1824) izdeva angļu antikvārs Džons Britons (John Britton); angļu–franču arhitektūras teorētiķis Ogastuss Šarls Pjūdžins (Augustus Charles Pugin) vairākos sējumos “Gotikas arhitektūras paraugi” (Specimens of Gothic architecture, 1821–1823) publicēja arhitektūras detaļu metodoloģiskus uzmērījumus un nostiprināja neogotikas stila principus Anglijā.

Neogotika tika pasludināta par Lielbritānijas nacionālo arhitektūras stilu brīdī, kad Apvienotās Karalistes parlamenta ēkas – Vestminsteras pils (Palace of Westminster, 1836–1868) – arhitektūras projektu konkursā priekšroka tika dota angļu arhitekta Čārlza Berija (Charles Barry) izstrādātajam projekta priekšlikumam neogotikas stilā – pēc vietējā angļu gotikas perpendikulārā stila (Perpendicular Style) parauga.

Vācu zemēs par nacionālisma simbolu un metaforu tolaik vēl nepiepildītajiem Vācijas apvienošanas centieniem kļuva nepabeigtā Ķelnes katedrāle (Kölner Dom), kas rosināja interesi par viduslaiku arhitektūru; vācu mākslas vēsturnieks un kolekcionārs Sulpizs Buaserē (Sulpiz Boisserée) publicēja zīmējumus “Ķelnes katedrāles kopskati, griezumi un fragmenti” (Ansichten, Risse und einzelne Teile des Domes von Köln, 1823–1831) un to komentārus “Ķelnes katedrāles vēsture un apraksts” (Geschichte und Beschreibung des Doms von Köln, 1823) un 1824. gadā panāca apstiprinājumu katedrāles būvniecības projekta īstenošanai (1842–1880), kas vienlaikus iezīmēja neogotikas stila sākumu vācu zemēs.

Atšķirībā no Lielbritānijas un Vācijas, attieksme pret viduslaiku arhitektūru Francijā nebija sentimentāla, bet drīzāk empīriska. Francijas viduslaiku arhitektūras aktīva izpēte sākās 19. gs. 30. gados, kad tika izveidota nacionāla līmeņa vēstures pieminekļu pārvalde; Parīzes Dievmātes katedrāles (Notre-Dame de Paris, 1844–1856) un daudzu citu nozīmīgu viduslaiku arhitektūras pieminekļu atjaunošanas darbus vadīja franču arhitekts Ežēns Emanuēls Violē le Diks (Eugène Emmanuel Viollet-le-Duc), kurš atzinīgi vērtēja gotikas arhitektūras racionālos konstruktīvos risinājumus, un viņa publicētie arhitektūras teorijas sacerējumi un 10 sējumu izdevums “Detalizēta XI–XVI gadsimta franču arhitektūras enciklopēdija” (Dictionnaire raisonné de l'architecture française du XI au XVI siecle, 1854–1868) ietekmēja arhitektūras attīstību Francijā un citviet Eiropā. Jaunu ēku projektēšana neogotikas stilā Francijā sākās 19. gs. 40. gados, kad visā Eiropā Franciju jau bija pieņemts uzskatīt par gotikas stila dzimteni (iepriekš uz šo statusu pretendēja gan Anglija, gan Vācija).

Nacionālās intereses nebija vienīgais neogotikas stila morālais virzītājspēks. Neogotikas stila popularitāti dievnamu arhitektūrā veicināja ietekmīgā angļu arhitekta un kritiķa Ogastusa Velbija Pjūdžina (Augustus Welby Pugin) monogrāfijā “Smailloka jeb kristīgās arhitektūras patiesie principi” (The true principles of pointed or Christian architecture, 1841) paustais apgalvojums, ka klasiskā arhitektūra ir pagāniska un ka vienīgais patiesi kristīgais arhitektūras stils ir gotika.

Stilu izvēli varēja noteikt arī praktiski un ekonomiski apsvērumi. Piemēram, Lielbritānijas dievnamu arhitektūrā neogotikas stila izplatības būtisks priekšnoteikums bija zemas būvniecības izmaksas, salīdzinot ar klasicisma būvēm, tādēļ jau no 19. gs. 20. gadiem valsts pasūtījumos neogotikas stila projektu priekšlikumiem visbiežāk tika dota priekšroka. Neogotikas stils arhitektūrā pieļāva arī plašas adaptācijas iespējas, lietojot dažādus materiālus, konstrukcijas, plānojuma un apjoma risinājumus; uz šīm stila priekšrocībām savā publikācijā “Piezīmes par tagadējo un nākotnes sekulāro un mājokļu arhitektūru” (Remarks on secular and domestic architecture, present and future, 1857) norādīja angļu arhitekts Džordžs Gilberts Skots (George Gilbert Scott), kurš iestājās par neogotikas stila izmantošanu laicīgo ēku projektēšanā.

19. gs. vidū Lielbritānijā radās spēcīga interese par citu Eiropas zemju viduslaiku arhitektūru. Ziemeļitālijas gotikas paraugus izmantot mudināja ietekmīgais angļu kritiķis Džons Raskins (John Ruskin), kurš savās publikācijās, t. sk. sējumos “Venēcijas akmeņi” (The stones of Venice, 1851–1853), norādīja uz to piemērojamību reliģisko un sabiedrisko ēku projektiem. Dž. Raskina idejām bija daudz sekotāju, piemēram, angļu arhitekts Džordžs Edmunds Strīts (George Edmund Street), kurš publicēja savas piezīmes no ceļojumiem pa Ziemeļitāliju “Ķieģelis un marmors viduslaikos” (The brick and marble in the Middle Ages, 1855). Šīs publikācijas būtiski ietekmēja historisma arhitektūras attīstību, jo aizsāka jaunu tendenci – arhitektūras noformēšanā izmantot “konstruktīvo polihromiju” (structural/constructional polichromy) – veidot joslas vai ornamentus no dažādu krāsu ķieģeļiem vai akmens, tiecoties panākt Ziemeļitālijas viduslaiku arhitektūras paraugiem raksturīgo dekoratīvo iespaidu. Visagrāk – no 19. gs. 50. gadiem – šo paņēmienu arhitektūras praksē izmantoja britu arhitekts Viljams Baterfīlds (William Butterfield); Londonā viņa projektētās Visu Svēto baznīcas (All Saints, 1849–1859) fasāžu un interjera sienas rotā no dažādu krāsu ķieģeļiem veidoti ģeometriski ornamenti. 19. gs. 2. pusē konstruktīvā polihromija kļuva par plaši izplatītu tendenci Eiropas arhitektūrā.

19. gs. virziens daudzveidīgi un plaši bija pārstāvēts dievnamu arhitektūrā. Pirmo neogotikas stila dievnamu Londonā – Sv. Lūkas baznīcu (St Luke's Church, 1820–1824) Čelsijā – projektēja britu arhitekts Džeimss Sevidžs (James Savage), sekojot angļu gotikas paraugiem gan no dekoratīvā, gan tehnoloģiju aspekta: no akmens tika darināti arhitektūras plastiskie dekori, jomi tika pārsegti ar akmens velvēm un tā tālāk. Taču paralēli jau no 19. gs. sākuma Lielbritānijā neogotikas stila dievnamu būvniecībā sāka izmantot arī industriālā laikmeta tehnoloģiskās iespējas: piemēram, Liverpūles Sv. Jura baznīcā (St George's Church, 1812–1813), ko projektēja angļu arhitekts Tomass Rikmens (Thomas Rickman) un vietējais dzelzs rūpnieks Džons Kregs (John Cragg), eksperimentālā kārtā būvniecībā tika izmantotas čuguna konstrukcijas, čuguna plastiskie dekori u. c. laikmetīgi risinājumi. Agrs neogotikas stila piemērs dievnamu arhitektūrā Vācijā ir Frīdrihsverderas baznīca (Friedrichswerdersche Kirche, 1825–1828) Berlīnē, ko, sekojot vietējām Ziemeļprūsijas ķieģeļu gotikas tradīcijām, projektēja vācu arhitekts Karls Frīdrihs Šinkels (Karl Friedrich Schinkel); savukārt Francijā – Sv. Klotildes bazilika (Basilique Sainte-Clotilde, 1839–1845) Parīzē, ko pēc vietējo franču gotikas katedrāļu parauga projektēja vācu arhitekts un arheologs Francs Kristians Gauss (Franz Christian Gau). Pēc franču gotikas paraugiem tika būvēti dievnami arī citviet Eiropā, piemēram, Pateicības baznīca (Votivkirche, 1856–1879) Vīnē, ko projektēja austriešu arhitekts Heinrihs Fraihers fon Ferstels (Heinrich Freiherr von Ferstel).

Neogotikas stils guva izplatību arī laicīgajā – pārvaldes un izglītības iestāžu ēku – arhitektūrā: Č. Berija projektētā Vestminsteras pils Londonā; ungāru arhitekta Imres Šteindla (Imre Steindl) projektētais Ungārijas parlaments (Országház, 1885–1896) Budapeštā; arhitekta Frīdriha fon Šmita (Friedrich von Schmidt) projektētais Vīnes Rātsnams (Wiener Rathaus, 1872–1883); vācu–austriešu arhitekta Georga fon Hauberīzera (Georg von Hauberrisser) projektētais Jaunais Rātsnams (Neues Rathaus, 1867–1909) Minhenē; angļu arhitekta Elfreda Voterhausa (Alfred Waterhouse) projektētais Mančestras Rātsnams (Manchester Town Hall, 1868–1877) un Ouena Koledža (Owens College, 1859–1864; mūsdienās – Viktorijas Universitāte Mančestrā, Victoria University of Manchester); īru arhitektu Tomasa Ņūnema Dīna (Thomas Newenham Deane) un Benžamina Vudvarda (Benjamin Woodward) projektētais Oksfordas Universitātes muzejs (Oxford University Museum, 1855–1859) un citi.

ASV arhitektūrā neogotika ienāca kā no Eiropas importēts stils un guva izplatību dievnamu un universitāšu ēku projektos; īpatnēju risinājumu stils ieguva agrāko debesskrāpju būvēs, piemēram, Vūlvorta ēkā (Woolworth Building, 1910–1913) Ņujorkā, ko pēc amerikāņu arhitekta Kesa Gilberta (Cass Gilbert) projekta būvēja tērauda karkasa konstrukcijā, no terakotas veidojot neogotikas stila fasādes apdari.

Latvijas teritorijā neogotikas stilā būvētas daudzas dzīvojamās, dievnamu un arī sabiedriskās ēkas, piemēram, vācbaltiešu izcelsmes arhitekta Vilhelma Bokslafa (Wilhelm Ludwig Nikolai Bockslaff) projektētā Rīgas Biržas komercskola (1902–1905; mūsdienās – Latvijas Mākslas akadēmija).