Turpinājās jau romānikas periodā aizsāktā nocietināto mūra piļu būvniecības tradīcija, taču gotikas periodā palielinājās komforta līmenis un varas reprezentācijas nozīme. Militārā aizsardzība daudzviet gotikas piļu arhitektūrā joprojām bija noteicoša, taču aiz ārēji nocietinātā pils veidola slēpās komfortabli apartamenti un greznas reprezentācijas telpas, piemēram, vienā no lielākajiem gotikas piļu kompleksiem – Pāvestu pilī (Palais des Papes) Aviņonā, arī Teitoņu ordeņa pilī (Marienburg) Malborkā, Fenisas pilī (Castello di Fénis) Ziemeļitālijā, Skaligeru cietoksnī (Castello Scaligero) Sirmionē, Lombardijā, Kokas pilī (Castillo de Coca) Spānijā un citur. Anglijas piļu kompleksu centrā atradās pils zāle: Vestminsteras pilī (Palace of Westminster) Londonā no gotikas perioda saglabājusies Vestminsteras zāle (Westminster Hall) – liela garenplāna telpa ar plašām logailām un liellaiduma konstrukcijas pārsegumiem no koka. Dažviet Eiropā vēlās gotikas periodā aizsardzības funkcija piļu arhitektūrā varēja mazināties, piemēram, Anglijā pēc Simtgadu kara. Atsevišķos gadījumos arī pilsētu nocietinājumu arhitektūrā estētiskā nozīme guva pārsvaru pār militāro, piemēram, Treptovas vārti (Treptower Tor) Neibrandenburgā. Arī laicīgu sabiedrisko un dzīvojamo ēku ieejas vārtus būvēja kā sargtorņus ar bagātīgi rotātām fasādēm, piemēram, Breiznouzas koledžā (Brasenose College) Oksfordā.
Gotikas periodā pilsētu pārvaldes ēku arhitektūrā turpinājās jau romānikas periodā sāktā tradīcija – līdzās tirgus laukumam būvēt garenplāna apjomu ar torņveida akcentu, vaļēju arkādi pirmajā stāvā un pārvaldes telpām augšstāvos. Itālijas pilsētu rātsnamus, līdzīgi kā nocietinātas būves gotikas periodā, vainagoja dzeguļu josla, piemēram, Orvieto rātsnams (Palazzo del Capitano del Popolo), Pjačencas rātsnams (Palazzo del Comune), Perudžas rātsnams (Palazzo dei Priori), Sjēnas rātsnams (Palazzo Pubblico); sarežģīti politiskie apstākļi Florencē noteica, ka jāpastiprina aizsardzības funkcijas un jāatsakās no vaļējās arkādes lietojuma Florences rātsnama (Palazzo Vecchio) būvniecībā; Venēcijas Dodžu pils (Palazzo Ducale) gadījumā kāpināta greznība ar polihroma marmora inkrustāciju, dubulto arkāžu un māsverka lietojumu fasādē. Pēc līdzīgi vienkārša plāna, ar stāvākiem jumtiem un bagātīgu plastisko dekoru rātsnamus cēla Nīderlandes pilsētās – Briselē, Ģentē, Lēvenā, Audenardē, Mehelenā –, un ķieģeļu gotikas variantā – Hanzas savienības pilsētās: Lībekā, Štrālzundē, Tangermindē un citur. Pēc līdzīga principa būvēja arī ģilžu namus un viduslaiku tirdzniecības ēkas, piemēram, Briges audumu tirgus halli ar augstu zvanu torni (Belfort van Brugge).
Turīgāko pilsētnieku dzīvojamo namu fasāžu raksturu noteica gotikas stila reģionālie varianti: Arhidiakona rezidence Vismārā celta ķieģeļu gotikas stilā ar glazētu un neglazētu ķieģeļu joslām, pakāpjveida zelmini, dzeguļu vainagojumu, smailloka nišām; savukārt Venēcijas Sv. Sofijas pils (Palazzo Santa Sofia, Ca' d'Oro) fasādes apdarē lietota polihroma marmora inkrustācija un vairākstāvu arkādes greznotas ar māsverka ornamentiem – abi atšķirīgie piemēri seko vietējiem sabiedrisko ēku arhitektūras paraugiem, taču nesacenšas ar tiem.