Arhitektūras vēsturē jēdzienu “historisms” mūsdienās lieto, lai apzīmētu galveno stilu Eiropas arhitektūrā periodā no 19. gs. 30. gadiem, kad nozīmi zaudēja klasicisms, līdz 19. gs. 90. gadiem, kad arhitektūras attīstības virzienu sāka noteikt jūgendstils. Stila izplatības ģeogrāfiskās un hronoloģiskās robežas ir plašas: Eiropā agrākie historisma paraugi arhitektūrā parādījās jau 18. gs. 2. pusē, un daudzviet pasaulē stils aktualitāti saglabāja arī 20. gs. sākumā.
Historisma jēdzienu pirmoreiz lietoja 18. gs. beigās vācu romantisma filozofijas sacerējumos, apzīmējot uzskatu par sociālo un kultūras procesu un parādību vēsturisko nosacītību. Arhitektūras stila apzīmēšanai jēdzienu sāka plaši izmantot tikai 20. gs., un stila nosaukums (no latīņu historia ‘vēsture’) norāda uz saikni ar vēsturisko arhitektūras stilu paraugiem.
Latviešu valodā, lai apzīmētu 19. gs. 2. puses arhitektūras stilu un stilistisko virzienu kopumu, arhitektūras vēstures literatūrā padomju periodā no 20. gs. 80. gadiem sāka lietot jēdzienu “eklektisms” (sengrieķu ἐκλεκτός, eklektos ‘izlases, izvēles’); jānorāda, ka rietumu arhitektūras vēstures literatūrā mūsdienās šī jēdziena (vācu Eklektizismus, angļu eclecticism) nozīmes izpratne ir atšķirīga. Jaunākajā arhitektūras un mākslas vēstures literatūrā latviešu valodā ir nostiprinājies historisma jēdziena lietojums.
Lai stilistiski raksturotu 19. gs. arhitektūru, kas tika projektēta pēc noteikta vēsturiskā stila paraugiem, laikabiedri vēsturiski lietoja dažādus neostilu (grieķu νέος, neos ‘jauns’) apzīmējumus, piemēram, “neogotika”, un veidoja arī jaunus nosaukumus, piemēram, “apaļloka stils” – atbilstoši izmantoto stilistiski dažādo vēsturisko paraugu kopīgajām formālajām iezīmēm.
Arhitektūras vēstures literatūrā 19. gs. periods ilgstoši tika vērtēts kā neveiksmīgs, jo līdz ar modernisma uzplaukumu pastāvēja priekšstats, ka historisms ir kavējis arhitektūras attīstību; sākoties modernisma doktrīnas kritikai 20. gs. 60. gadu beigās, kā arī izvēršoties 19. gs. arhitektūras vēstures padziļinātai pētniecībai, priekšstati pamazām mainījās, un mūsdienās historisms tiek vērtēts kā patstāvīgs un nozīmīgs arhitektūras stils.