18. gs. galvenais arhitektūras jaunrades centrs bija Parīze, kur rokoko stils veidojās 18. gs. 2. dekādē. Monumentālu piļu kompleksu būvniecība Francijā bija zaudējusi aktualitāti. Nozīmīgākos arhitektūras projektus šajā periodā pasūtīja aristokrāti, kas Francijas karaļa Luija XV (Louis XV) valdīšanas laikā (1715–1774) no Versaļas atgriezās Parīzē. Lielā skaitā tika būvēti jauni savrupnami – t. s. hoteļi jeb pilsētas rezidences (franču hôtel ‘pilsētas pils’), kas tika projektēti atbilstoši jaunākajām tendencēm: pieaugošām prasībām pēc komforta un pēc privāta un intīma rakstura vides.
Stils sasniedza briedumu un piedzīvoja uzplaukumu 18. gs. 30. gados: popularitāti ieguva asimetriskas kompozīcijas shēmas, plaši tika lietots rokaja ornaments. Rokoko stila izveidē līdzdarbojās franču dizaineri, tēlnieki un arhitekti: Žils Marī Openors (Gilles-Marie Oppenordt), Žists Orēls Mesonjē (Juste-Aurèle Meissonnier), Pjērs Lepotrs (Pierre Lepautre) un citi. Dizainera Nikolā Pino (Nicolas Pineau) inovatīvie interjera meti, kuros visagrāk parādījās rokoko stilam raksturīgie rokaja varianti, pirmoreiz tika publicēti mākslas kolekcionāra Pjēra Žana Marjeta (Pierre-Jean Mariette) izdotajos vairāku sējumu gravīru albumos “Franču arhitektūra” (L'Architecture française, 1727), kas kļuva par populāru arhitektūras paraugu grāmatu, sekmējot stila izplatību. N. Pino meti tika iekļauti arī arhitekta Žaka Fransuā Blondela (Jacques-François Blondel) agrīnā publikācijā “Vispārīgi par atpūtas māju projektēšanu un ēku noformēšanu” (De la Distribution des Maisons de Plaisance, et de la Décoration des Edifices en Général, 1737), kas tobrīd bija viens no Eiropas arhitektūrā ietekmīgākajiem enciklopēdiskajiem izdevumiem. Jaunās laikmeta tendences atbalsojās arī citu franču arhitektu un akadēmiķu arhitektūras teorijas darbos. Piemēram, Šarla Etjēna Brizē (Charles-Étienne Briseux) sacerējumi – “Mūsdienu arhitektūra jeb māksla būvēt labi dažādiem cilvēkiem” (Architecture moderne ou l'art de bien bâtir pour toutes sortes de personnes, 1728) un “Lauku māju būvniecības māksla” (L'art de bâtir des maisons de campagne, 1743) – atklāja paradigmas maiņu dzīvojamo ēku – pilsētas namu, lauku villu un piļu – projektēšanā, uzsverot komforta nozīmi un tā atbilstību attiecīgajiem sociālajiem apstākļiem; teorijā parādījās atziņas, ka klasiskais orderis jālieto vienīgi prestižāko būvju, piemēram, dievnamu, valdnieku piļu un nozīmīgu sabiedrisku ēku fasādēs. Arī arhitekts Žermēns Bofrāns (Germain Boffrand) sacerējumā “Grāmata par arhitektūru” (Livre d’architecture, 1745) pauda atziņas par arhitektūras noformējuma atbilstību tās mērķiem, norādot, ka katrai ēkai piemīt individuāls raksturs, kas izriet ne vien no tās uzdevumiem, bet arī no pasūtītāja personības un vēlmēm, kas arhitektam jāņem vērā, lai izstrādātu atbilstošu ēkas projektu.
18. gs. 1. pusē arhitektūras teorijā un praksē vienlaikus saglabājās spēcīga interese par klasisko arhitektūru. Šajā periodā rokoko un klasicisms līdzāspastāvēja un nereti viens otru papildināja.
Rokoko stils iekļāva arī eksotiskus elementus. Aktīva tirdzniecība ar Austrumāziju 18. gs. sekmēja Ķīnas kultūras un mākslas tradīciju ietekmi Eiropā: aristokrātu vidē iecienītas kļuva Ķīnas meistaru darinātas tapetes; popularitāti ieguva arī dažādi tēmai veltīti atdarinājumi un radoši izpildījumi (chinoiserie), piemēram, vietējo meistaru darināti dekoratīvi gleznojumi ar Ķīnas motīviem Šantiljī pilī (Château de Chantilly), Ķīniešu paviljona (Chinesisches Haus, 1755–1764) un Pūķa paviljona (Das Drachenhaus, 1770–1772) būves Sansusī pils (Schloss Sanssouci, 1745) parkā Potsdamā un tamlīdzīgi.