Stils ārpus Itālijas sāka izplatīties jau ap 1530. gadu, un tā aktualitāte, piemēram, Vācijā saglabājās līdz pat 1620. gadam. Ārpus Itālijas stils tiek dēvēts par ziemeļu manierismu. Līdzīgi kā ziemeļu renesanses, tā arī ziemeļu manierisma stila attīstību ietekmēja vietējās viduslaiku arhitektūras tradīcijas, tādēļ dažādās Eiropas zemēs stilam bija atšķirīgas izpausmes. Ziemeļu manierisma kontekstā aplūkojama arī arhitektūra Latvijā, piemēram, Rīgas Melngalvju nama 1592.–1621. gadā pārbūvētā fasāde. Šāds paņēmiens – sabiedrisko un dzīvojamo namu augstos zelmiņus rotāt ar īpatnējā veidā lietotiem klasiskiem motīviem kombinācijā ar ziemeļu manierismā jaunradīto rollverka ornamentu – bija populārs Nīderlandē, Vācijā un citviet Eiropā, kur stils izplatījās galvenokārt ar arhitektūras gravīru starpniecību. Nīderlandē un Vācijā iespiestās grāmatas, kurās bija reproducētas Hansa Vredemana de Vrīza (Hans Vredeman de Vries), Vandela Dīterlina (Wendel Dietterlin) u. c. autoru gravīras, plaši tika izplatītas Eiropā un kļuva par nozīmīgiem ornamentu un arhitektūras elementu dizaina paraugiem. To iespaidā ēku fasāžu dekorā bagātīgi izmantoti medaljoni, hermas, kariatīdes, atlanti, maskas, rusti. Lielā daudzveidībā manierisma stila elementi atklājas Ķelnes rātsnama fasādē. Vācijā un Nīderlandē iespiestās arhitektūras gravīru grāmatas ietekmēja manierisma arhitektūras attīstību Ziemeļeiropā un arī Lielbritānijā: piemēram, fasāde Bramshilas mājai (Bramshill House) Hempšīrā tapusi pēc V. Dīterlina arhitektūras gravīru parauga.

Fontenblo pils. Francija.
Fotogrāfs Kirill Neiezhmakov. Avots: Shutterstock.com.
Manierisma izplatību sekmēja arī tieši iespaidi: itāļu arhitektu darbība ārzemēs un vietējo arhitektu izglītošanās Romā. Itāļu manierisms vistiešāk atbalsojās Francijā, kur stils bija aktuāls no 1530. līdz 1590. gadam. Francijas karaļu galmā šajā periodā darbojās ievērojami itāļu mākslinieku un arhitekti – Sebastjāno Serlio (Sebastiano Serlio) un Dž. da Vinjola. Franču manierisma arhitektūras agrākie un nozīmīgākie paraugi jau no 16. gs. 30. gadiem tapa Fontenblo pils (Château de Fontainebleau) kompleksā. Manierisma kontekstā pēc franču arhiteka Pjēra Lesko (Pierre Lescot) projekta tapa Luvras pils (Palais du Louvre) fasāde, kas kļuva par paraugu Parīzes manierisma arhitektūrai 16. gs. 2. pusē un vēlāk – 17. gs. – arī franču klasicisma arhitektūrai.