Neobizantiskais stils kā retrospektīvs virziens guva izplatību dievnamu un arī laicīgu ēku arhitektūrā daudzviet Eiropā un Krievijā 19. gs. un 20. gs. sākumā.

Neobizantikais stils guva plašu izplatību tieši pareizticīgo dievnamu arhitektūrā. Agrs krievu–bizantiešu arhitektūras paraugu ietekmēts piemērs Rietumeiropas arhitektūrā ir pareizticīgo dievnams – Aleksandra Ņevska memoriālā baznīca (Alexander-Newski Gedächtniskirche, 1826) Potsdamā, ko projektēja krievu arhitekts Vasīlijs Stasovs (Василий Петрович Стасов). Krievijas impērijā stils piedzīvoja uzplaukumu 1870.–1910. gadā, un ievērojamu piemēru vidū ir krievu arhitekta Vasīlija Kosjakova (Василий Антонович Косяков) projektētā Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja Jūras katedrāle (Морско́й собо́р святи́теля Никола́я Чудотво́рца, 1903–1913) Kronštatē. Krievijas impērijas laikā neobizantiskā stila pareizticīgo dievnami tika celti arī Latvijas teritorijā, piemēram, Baltijas vācu izcelsmes arhitekta Roberta Augusta Pflūga (Robert August Pflug) projektētā Kristus Piedzimšanas katedrāle (1876–1884) un Vissvētās Dievmātes patvēruma baznīca (1876–1879) Rīgā.

Bizantijas un romānikas arhitektūras paraugu ietekmē tika būvēti arī vairāki nozīmīgi katoļu un protestantu dievnami Eiropā, piemēram, pēc angļu arhitekta Džona Frānsisa Bentlija (John Francis Bentley) projekta – Vestminsteras katedrāle (Westminster Cathedral, 1895–1903) Londonā; pēc franču arhitekta Pola Abadī (PaulAbadie) projekta – Sv. Sirds bazilika (Basilique du Sacré-Cœur, 1875–1914) Parīzē – pilsētbūvnieciski nozīmīgā vietā – Monmartra kalnā.

Raksturīgs stila paraugs ir arī dāņu arhitekta Teofila Edvarda Hansena (Theophil Edvard Hansen) projektētā Sv. Kristus baznīca (Christuskirche, 1858–1860) – kapela protestantu kapsētā Vīnē.

Bizantijas un romānikas arhitektūras formas Eiropā tika izmantotas arī laicīgu ēku projektēšanā, piemēram, Labības noliktavā (Granary, 1869) Bristolē, ko projektēja arhitekti Arčibalds Pontons (Archibald Ponton) un Viljams Vens Gofs (William Venn Gough), un citi.