Jēdziens “industrija” (no latīņu industria ‘rosība, darbība’) ir rūpniecība un ražošana ar rūpnieciskām metodēm. Arhitektūras kontekstā īpašības vārds “industriāls” (no franču industriel ‘saistīts ar rūpniecību’) mūsdienu nozīmē plaši tika lietots tikai kopš 19. gs. sākuma. Jēdzienu “industriālā arhitektūra” sāka lietot laikmetā pēc industriālās revolūcijas un galvenokārt attiecināja uz ēkām, kas nodrošināja industriālu jeb rūpniecisku ražošanas procesu. Arhitektūras vēstures literatūrā jēdziens “industriālā arhitektūra” interpretēts plašāk, iekļaujot arī senākus ražošanas ēku tipus, piemēram, dzirnavas un manufaktūras, kas ar līdzīgu mērķi tika būvētas laikmetā pirms industriālās revolūcijas un mašinizētas rūpnieciskās ražošanas.

Galvenie industriālo ēku tipi ir fabrikas un noliktavas. Taču industriālās arhitektūras definīcija plašākā nozīmē ietver vēl arī citus ar ražošanas jomu saistītus ēku tipus, piemēram, hidrotehniskās būves (ūdenstorņus, sūkņu stacijas, dambjus), spēkstacijas, un citkārt arī atsevišķus transporta infrastruktūras objektus (dzelzceļa stacijas, bākas).

Vēsturē un arī mūsdienās sastopami gan viduvēji, gan teicami industriālu ēku un būvju dizaina piemēri, turklāt atsevišķi izcilākie projekti ierindojas arī sava laikmeta arhitektūras meistardarbu vidū. Arhitektūras vēsturē visbiežāk tiek izcelti atsevišķi, savrupi industriālu ēku projekti. Taču, lai ražošanas uzņēmums spētu sekmīgi nodrošināt pilnu funkcionālās darbības ciklu, tika būvēti arī veseli industriāli kompleksi: ražošanas, noliktavu, transporta, administrācijas un dažkārt arī dzīvojamo ēku ansambļi. Vairāki šāda mēroga projekti ieņem nozīmīgu vietu ne vien arhitektūras, bet arī pilsētbūvniecības vēsturē.

Vēstures periodā pirms industriālās revolūcijas ražošanai vajadzīgo kapitālu nodrošināja sabiedrības augstāko slāņu pārstāvji (pāvests, kardināli, bīskapi, imperatori, karaļi, aristokrāti), kā arī turīgas tirgotāju dzimtas un tirgotāju apvienības. Ražošanas darbu organizācija saistīta ar laika un telpas plānošanu, ko viduslaiku periodā viskonsekventāk izdevās īstenot klosteru vidē. Šveices Sanktgallenes (St. Gallen) klostera vēsturiskais plāna zīmējums rāda, ka jau 9. gs. klostera kompleksā atradās vairākas ražošanas ēkas (maizes ceptuve, brūzis, virpotava, mucinieka darbnīca u. c.) un tām atvēlētā teritorija bija plānota regulāri, pēc simetrijas principa.

Vēlajos viduslaikos un agrīnajos jaunajos laikos, kad dzirnavu un manufaktūru ražošanas iekārtu darbināšanai izmantoja galvenokārt ūdensenerģiju, ražošanas ēku vietas izvēle bija ierobežota un tās parasti būvēja lauku vai piepilsētas vidē, upju un ūdenskritumu tuvumā. Lielākās manufaktūras pulcēja ievērojamu skaitu amatnieku un strādnieku, pamazām veidojot vietējas nozīmes centrus un arī izmainot kultūrainavu. Piemēram, krāsotājs Žils Gobelēns (Gilles Gobelin) savas darbnīcas 15. gs. ierīkoja zaļojošā Bevjēras upes ielejā, tolaik Parīzes perifērijā; 17. gs. sākumā šajā Gobelēnu ģimenes īpašumā iekārtoja dekoratīvo paklāju aušanas manufaktūru, kas 1667. gadā kļuva par daļu no Francijas karaliskās mēbeļu darbnīcas (Manufacture des Meubles de la Couronne); laika gaitā Bevjēras upes apkārtne izveidojās par ražošanas centru ar daudzām manufaktūrām un dzirnavām, no 1875. līdz 1912. gadam Bevjēru iekļāva Parīzes pazemes notekūdeņu sistēmā ražošanas izraisītā piesārņojuma dēļ.

Līdz 18. gs. arhitektūras teorijā ražošanas ēkas aplūkotas reti. Franču arhitekts un akadēmiķis Žaks Fransuā Blondēls (Jacques-François Blondel) savā apjomīgajā arhitektūras teorijas darbā “Kurss arhitektūrā” (Cours d'architecture, 1771–77) ļoti īsi pieminēja manufaktūras, norādot, ka šīm ēkām pēc izskata jābūt vienkāršām un solīdām un ka tās jāceļ pilsētu nomalē pie upes.

Absolūtisma laikmetā manufaktūras, kurās izgatavoja luksusa preces (ziepes, zīdu, sāli, porcelānu) un valstiski nozīmīgu produkciju (naudu, artilēriju, papīru), piederēja karaļnamiem, un lielākie ražošanas ēku kompleksi līdzinājās tā laika pilīm gan pēc to plāna, gan klasicizējošā arhitektoniskā risinājuma. Piemēram, pēc piļu arhitektūras parauga 18. gs. būvēja Spānijas karalim piederošas manufaktūras audumu, stikla, kristāla u. c. izstrādājumu ražošanai. Grandiozus izmērus sasniedza Spānijas karaliskās tabakas fabrikas (Real Fábrica de Tabacos, 1728–70) komplekss Seviļā. Šādi plānošanas paņēmieni izplatījās arī Eiropas valstu kolonijās, kur ierīkoja tabakas, cukura un kokvilnas manufaktūras.

Izcilākais 18. gs. industriāla ciemata plānošanas piemērs ir Francijas karaliskā sāls manufaktūra Šo (Saline royale de Chaux), kuras projektu no 1774. līdz 1779. gadam izstrādāja franču arhitekts Klods Nikolā Ledū (Claude-Nicolas Ledoux), piedāvājot īstenot sociālu utopiju. Pēc hierarhijas principa kompleksa centrā atradās direktora māja un kapela, abpus tām – galvenās ražošanas ēkas, to priekšā – pusapļa formas laukums, ap kuru koncentriski grupējās daudzdzīvokļu mājas un mazdārziņi strādniekiem, kā arī amatnieku darbnīcas ar veikaliem. Ārpus šīs ierobežotās, noslēgtās teritorijas plāns paredzēja arī skolas, pirts, tirgus, viesu nama u. c. sabiedrisko ēku būvniecību. Šis ideālās pilsētas projekts tika īstenots tikai daļēji, taču tā vīzija iedvesmoja līdzīgu projektu tapšanu laikmetā pirms un arī pēc industriālās revolūcijas. Piemēram, 1781. gadā franču inženieris Pjērs Tofērs (Pierre Toufaire) izstrādāja projektu Francijas karaliskajai čugunlietuvei Lekrezo (Fonderie royale du Creusot); šī kompleksa plānā skaidri iezīmēta centrālā simetrijas ass, ap ko regulāri kārtotas ražošanas ēkas, domnas, sliežu ceļi, ūdens baseins, strādnieku dzīvokļi un mazdārziņi.

Industriālā revolūcija visagrāk – 18. gs. 2. pusē – aizsākās Lielbritānijā un nedaudz vēlāk – 19. gs. – arī citviet Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Agrajā industrializācijas periodā fabriku strādnieku (t. sk. mazu bērnu) darba un dzīves apstākļi bieži bija nehumāni. Tādēļ vēsturisku nozīmi ieguva vairākas fabrikas, kurās tika īstenotas sociālas reformas: kokvilnas fabrikas New Lanark Mill īpašnieki – Deivids Deils (David Dale) un Roberts Ouens (Robert Owen) 18. un 19. gs. mijā attīstīja Ņūlenarkas (New Lanark) industriālo ciematu Skotijā, nodrošinot mājokļus strādniekiem un sākumskolas izglītību bērniem; pēc tekstilfabrikas Salt’s Mill īpašnieka, filantropa Tita Salta (Titus Salt) ieceres Jorkšīrā no 1851. līdz 1871. gadam tika izveidots Soltēra (Saltaire) industriālais ciemats ar strādnieku mājokļiem, veļas mazgātavām un pirtīm, parku, baznīcu, slimnīcu, skolu un citām izglītības un kultūras iestādēm; pēc metāla trauku fabrikas Godin et Cie dibinātāja Žana Batista Andrē Godēna (Jean-Baptiste André Godin) pasūtījuma Guisē, Pikardijā, no 1846. līdz 1883. gadam tika uzbūvēts ražošanas, dzīvojamo un sabiedrisko ēku komplekss, ko nosauca par “Sociālo pili” (Familistère).

Līdz ar industriālo revolūciju pamazām mainījās industriālu ēku ģeogrāfiskā izvietojuma nosacījumi. 18. gs. beigās, kad tika ieviesti tvaika dzinēji, radās iespēja brīvāk izvēlēties fabriku izvietojumu. Atrašanās ūdensceļu tuvumā joprojām tika uzskatīta par priekšrocību, jo atviegloja kurināmā un izejvielu transportēšanu, taču 19. gs. vidū strauji attīstījās dzelzceļa infrastruktūra un turpmāk jauni ražošanas uzņēmumi arvien biežāk tika dibināti lielpilsētās un to tuvumā. Arī noliktavu ēkas turpmāk būvēja ne tikai ostu, bet arī dzelzceļa mezglu tuvumā. Industriālās ainavas tēls 19. gs. būtiski izmainījās. Pilsētu panorāmā ienāca mēroga ziņā iespaidīgas industriālas būves: fabriku ēkas ar augstiem skursteņiem, ūdenstorņi, gāzholderu būves, elektrostacijas u. c. būves. 19. gs. pēdējā ceturksnī Vācijā, Zviedrijā un vēlāk arī citviet pilsētplānošanā pamazām sāka īstenot zonēšanu, funkcionāli nošķirot industriālos rajonus no cita rakstura apbūves rajoniem.

19. gs. arhitektūras praksē inženiera un arhitekta pienākumi visbiežāk tika nodalīti: inženieris bija atbildīgs par celtnes konstruktīvo, bet arhitekts – par tās māksliniecisko risinājumu. Industriālu ēku dizainā 19. gs. dominēja utilitāra pieeja, un vissvarīgākie bija tehniskie un funkcionālie kritēriji, tādēļ industriālā arhitektūra šajā periodā galvenokārt bija inženieru darbības sfēra. Vairumam šī perioda industriālo ēku bija vienveidīgs un nepretenciozs raksturs: vienkārša formveide, neapmestas ķieģeļu mūra fasādes. Taču dažkārt bija sastopami arī izņēmumi – ar rūpīgi izstrādātām un greznām fasādēm. Attīstoties kapitālistiskajām attiecībām un jauniem uzņēmējdarbības organizācijas veidiem (akciju uzņēmumiem u. c.), projektu pasūtītāji novērtēja industriālas ēkas reprezentācijas nozīmi uzņēmuma tēla veidošanā. Šādos gadījumos arhitekta aktīva iesaistīšana projektēšanā bija vispārpieņemta. 19. gs. arhitektūrā kopumā valdošās retrospektīvās tendences ietekmēja arī industriālu ēku noformējuma izvēli. Izstrādājot šādus mazāk tipiskus industriālu ēku fasāžu projektus, tika meklētas paralēles ar citiem vēsturē ievērojamiem objektiem: uzņēmēja Džona Maršala (John Marshall) pasūtījumā linu fabrikas Temple Mill ēkai Līdsā projektu 1838.–1840. gadam izstrādāja angļu arhitekts Ingācijs Bonomi (Ignatius Bonomi), fasādes kompozīciju aizgūstot no ēģiptiešu tempļa Edfu; Prūsijas karaļa Frīdriha Vilhelma IV (Friedrich Wilhelm IV) pasūtījumā galma arhitekts Ludvigs Persijs (Ludwig Persius) no 1841. līdz 1842. gadam projektēja Sansusī (Sanssouci) pils ūdens sūkņu stacijas ēku, kas ārēji līdzinājās mošejai; uzņēmēja Džeimsa Templtona (James Templeton) pasūtījumā paklāju fabrikas James Templeton & Son ēkai Glāzgovā projektu no 1889. līdz 1892. gadam izstrādāja skotu arhitekts Viljams Leipers (William Leiper), par paraugu izmantojot Venēcijas Dodžu pils (Palazzo Ducale) fasādes kompozīcijas shēmu. Dažkārt arhitektoniska izteiksmība tika piešķirta tikai industriālās ēkas skurstenim, tā veidolu aizgūstot no baznīcu torņiem, minaretiem, triumfa kolonām u. c. paraugiem, kā to ierādīja angļu inženiera Roberta Roulinsona (Robert Rawlinson) izdotā skursteņu arhitektūras paraugu grāmata “Fabriku, katlu māju un citu veidu skursteņu dizains” (Design for Factory, Furnace and other Tall Chimney Shafts, 1859). Vienuviet fabrikas Tower Works kompleksā Līdsā 1864. gadā uzbūvēja skursteni pēc Veronas Lamberti torņa (Torre dei Lamberti) parauga un 1899. gadā – pēc Florences Džoto kampaniles (Campanile di Giotto) parauga.

Vairāki industriālo ēku piemēri pierāda, ka industriālās arhitektūras nozarē 19. gs. un arī vēlāk radās vairākas būtiskas strukturālas inovācijas, kas sekmēja arhitektūras un būvniecības jomas kopējo attīstību. Agrīns piemērs standartizētu, rūpnieciski ražotu elementu lietojumam noliktavu būvniecībā ir amerikāņu arhitekta un izgudrotāja Džeimsa Bogarda (James Bogardus) 1854. gadā projektētā izdevniecības Harper & Brothers ēka Ņujorkā; noliktavas ēkas nesošās konstrukcijas pilnībā veidoja metāla (čuguna un dzelzs) konstrukciju karkass, būvēts no rūpnieciski ražotiem standarta elementiem. Ēkas autora Dž. Bogarda publikācija “Čuguna būves” (Cast Iron Buildings, 1856) atstāja būtisku ietekmi uz industriālo ēku dizainu gan Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), gan Eiropā. Agri piemēri metāla (čuguna un dzelzs) karkasa konstrukciju lietojumam industriālajā arhitektūrā ir īstenoti Parīzē: Sv. Ouena doku (Docks de Saint-Ouen) noliktava, ko 1864. gadā projektēja franču izgudrotājs Ipolits Fontēns (Hippolyte Fontaine), kā arī šokolādes fabrika Chocolat Menier, kuru 1871. gadā projektēja franču arhitekts Žils Solnjē (Jules Saulnier). Turpmāk metāla karkasa konstrukcijas plaši lietoja industriālu ēku būvniecībā. Šīs inovācijas bija pamatā augstceltņu būvniecībai, kas aizsākās Čikāgā 19. gs. 80. gados.

19. un 20. gs. mijā arhitektūras joma piedzīvoja paradigmas maiņu. Tika pārvarēts historisms, kā arī mazinājās pretrunas un plaisa starp arhitekta un inženiera profesijām. Šīs pārmaiņas uzskatāmi ietekmēja industriālās arhitektūras attīstību. 20. gs. sākumā industriālā arhitektūra pirmoreiz nonāca arhitektūras teorētiķu un kritiķu uzmanības centrā. To sekmēja Vācijā 1907. gadā dibināta mākslinieku, dizaineru, arhitektu un ražotāju apvienība Deutscher Werkbund. Apvienības līdzdibinātāja vācu dizainera Pētera Bērensa (Peter Behrens) 1909. gadā projektētais turbīnu cehs Berlīnē Allgemeine Elektricitäts-Gesellschaft (AEG) ar tā monumentālo dzelzsbetona konstrukcijā veidoto apjomu ir izcils racionālisma arhitektūras paraugs un agrīnā modernisma ikona. P. Bērensa skolnieka vācu arhitekta Valtera Gropiusa (Walter Gropius) no 1911. līdz 1913. gadam projektētais kurpju liestu fabrikas Fagus ražošanas korpuss Alfeldē ar tā lieliski proporcionēto stikla fasādi tiek uzskatīts par aizsākumu internacionālajam modernismam arhitektūrā.

Industriālu teritoriju plānošanai pievērsta uzmanība ietekmīgākajās 20. gs. sākuma pilsētbūvniecības teorijās: Anglijā aizsāktās dārzu pilsētu kustības (garden city movement) dibinātāja Ebenīzera Hovarda (Ebenezer Howard) utopiskajā sacerējumā “Nākotnes dārzu pilsētas” (Garden Cities of To-morrow, 1902), kura pamatā ir urbānu un sociālu reformu idejas; franču arhitekta un pilsētplānotāja Tonija Garnjē (Tony Garnier) darbā “Industriālā pilsēta: pētījums pilsētu būvniecībā” (Une Cité industrielle, étude pour la construction des villes, 1917).

Pēc Pirmā pasaules kara industriālā arhitektūra attīstījās modernisma kontekstā. Internacionālā modernisma jeb funkcionālisma koncepcija atbilda industriālās arhitektūras prasībām. Paralēli šim virzienam industriālajā arhitektūrā saglabājās arī pieprasījums pēc ikoniskiem un unikāliem projektiem, kas pildīja uzņēmuma reklāmas funkciju, piemēram, globālā uzņēmuma Coca-Cola dzērienu uzpildes rūpnīca Losandželosā 1936. gadā tika uzbūvēta Art Deco stilā pēc amerikāņu arhitekta Roberta Derā (Robert Derrah) projekta, ēkas arhitektūrā attēlojot okeāna laineri. Industriālas ēkas tēla līdzdalība ražošanas uzņēmuma dizaina veidošanā un zīmološanā (branding) ir aktuāla arī mūsdienās.

Pēc Pirmā pasaules kara industriālu kompleksu plānošanā arvien pieauga sociālā aspekta nozīme, ko sekmēja valsts aparāta ietekmes paplašināšanās. Arhitektiem domātajā rokasgrāmatā “Fabriku un industriālu ēku dizains” (The Design of Factory and Industrial Buildings, 1919), ko sastādīja britu arhitekts Ernests Sousters (Ernest Souster), līdzās nodaļām par industriālu ēku tipiem, plānojumu, konstrukcijām, ventilāciju, apkuri, ugunsdrošību un reprezentāciju atsevišķa nodaļa veltīta arī strādnieku sociālās labklājības nodrošināšanai. Sociālā orientācija izpaudās ne vien arhitektūras, bet arī pilsētas mērogā: valstis un pašvaldības pārraudzīja un ar pilsētplānošanas instrumentiem (zonēšana u. c.) arvien stingrāk kontrolēja jaunu industriālu kompleksu būvniecību un izvietojumu. Šīs idejas 20. gs. gaitā ir attīstījušās un ir aktuālas mūsdienās.

20. gs. 50.–60. gados izšķirošo nozīmi zaudēja tādi iepriekš noteicoši ražošanai piemērotas vietas izvēles faktori kā izejmateriālu avoti un tirgus: ražošanas kompleksi tika būvēti arī pavisam noslēgti un nošķirti no apkārējās vides. Līdz pat 20. gs. 70. gadiem industriālā ražošana bija Eiropas un ASV galvenais attīstības virzītājs, taču 80. gados aizsākās deindustrializācijas process. Kopš 20. gs. 80. gadiem industriālā ražošana vislielākajos apmēros notiek jaunajās industriālajās valstīs Āzijā. Produkcija masveidā tiek ražota Ķīnā un Austrumāzijā, kur industriālās arhitektūras dizainā dominē izteikti utilitāra pieeja un fabriku strādniekiem darbavietas tuvumā plānveidīgi nodrošinātas kopmītnes.

20. gs. gaitā arvien pieauga autotransporta un aviotransporta nozīme, un lielus ražošanas un noliktavu kompleksus turpmāk būvēja ne tikai ostās un nozīmīgu dzelzceļa mezglu tuvumā, bet arī līdzās galvenajiem autoceļiem un lidostām, lielpilsētu metropoles zonās.

Pasaules iedzīvotāju skaits laika periodā no 1950. līdz 2017. gadam trīskāršojās un joprojām turpina palielināties, tādējādi ievērojami pieauguši un arvien turpina pieaugt arī kopējie ražošanas un loģistikas apmēri un preču patēriņš visā pasaulē. Šo apstākļu ietekmē apmēri pieaug arī ražošanas un noliktavu ēkām, kas aizņem liela mēroga teritorijas. Lielākās ražošanas un noliktavu ēkas mūsdienās ierindojas starp pasaules vislielākajām būvēm, piemēram: aviobūves kompānijas Boeing Everetas fabrika (The Boeing Everett Factory, 1967, 1978–1979, 1991–1993) Vašingtonā – ar vairāk nekā 13 miljonu m³ telpu apjomu un 399 480 m² platību; loģistikas uzņēmuma Inex pārtikas distribūcijas centrs (Inex Sipoo Logistics Center, 2018) Sipo – Helsinku metropoles zonā – ar 3,4 miljonu m³ telpu apjomu un 195 000 m² platību.

Kopš 20. gs. beigām līdz mūsdienām industriālu ēku dizainā noteicoši kritēriji ir funkcionāla efektivitāte, energoefektivitāte un ilgtspējība. Rūpes par ekoloģiju, maksimāli reducējot būves un tās ekspluatācijas negatīvo ietekmi uz vidi, ir aktuālas mūsdienās augsti novērtēto industriālo kompleksu arhitektūrā: arhitektu biroja Batlle & Roig Architects 2010. gadā projektētais atkritumu apstrādes komplekss Centro de Tratamiento de Residuos en el Vallés Barselonas provinces municipalitātē Vacarisses; olīveļļas ražošanas uzņēmuma Elaia Lagar pasūtītā, portugāļu arhitekta Rikardo Baka Gordona (Ricardo Bak Gordon) 2010. gadā projektētā ēka Marmelo Mill Portugālē, Fereirā du Alentežū u. c. Industriālu ēku projektēšanā, paralēli arvien primārajiem ekonomiskajiem kritērijiem nozīmīgs dizaina kvalitātes kritērijs ir industriālu ēku un kompleksu adaptācija apkārtējā vidē: arhitektu biroja Nothing Studio 2015. gadā projektētais Salpi pārtikas uzņēmuma prošuto (šķiņķa) ražošanas ēku komplekss atrodas Itālijā, Sibillini kalnu Nacionālā parka teritorijā (Parco Nazionale dei Monti Sibillini) – Preči, Perudžas provincē, un līdzās ēkas augstajiem efektivitātes standartiem, atjaunojamajai enerģijai un ilgtspējīgu materiālu izvēlei kompleksa arhitektūra ir harmonijā ar apkārtējo dabas vidi un tai piemīt humāns mērogs; progresīvo tehnoloģiju kompānijas McLaren Tehnoloģiju un ražošanas centra (Technology and Production Centre, 1998–2004, 2009–2011) Vokingā projektētāji – arhitektu birojs Forster and Partners – ēku dizainā veidojuši atsauci uz uzņēmuma specializāciju, reizē vērīgi iekļaujot apjomīgo kompleksu Londonas perifērijas rurālajā apkārtnes ainavā. Urbānās vides kontekstā industriālas ēkas dažkārt iemanto pilsētvides orientiera nozīmi, kā, piemēram, arhitektu biroja John McAslan and Partners 2011. gadā projektētās spēkstacijas Olimpic Energy Centres Londonā, kas piedalās pilsētvides reģenerācijā un jaunas identitātes veidošanā.

20. gs. beigās aktualizējās industriālās arhitektūras vēstures un mantojuma pētniecība. Ievērojams skaits vēsturisko industriālās arhitektūras kompleksu, industriālu ainavu un industriālu ciematu (Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Polijā, Nīderlandē, Skandināvijas valstīs u. c.) ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

IA. The Journal of the Society for Industrial Archeology (kopš 1975, izdevējs Industriālās arheoloģijas biedrība, Society for Industrial Archeology, SIA); Industrial Archaeology Review (kopš 1976. gada, Industriālās arheoloģijas asociācija, The Association for Industrial Archaeology, AIA).