Hoencollernu dinastijas pārstāvis. Frīdriha Vilhelma III (Friedrich Wilhelm III) un Meklenburgas–Štrēlicas Luīzes (Louise of Mecklenburg–Strelitz) dēls.

Pie privātskolotājiem Frīdrihs Vilhelms IV apguva zināšanas vēsturē, ģeogrāfijā, fizikā, latīņu, franču, angļu valodā, matemātikā, mūzikā un zīmēšanā, ik dienas bija militārā apmācība. Jau 10 gadu vecumā viņš kļuva par Prūsijas gvardes leitnantu. Frīdrihu Vilhelmu IV interesēja arhitektūra. Pēc viņa skicēm tika būvēta Šarlotenhofas pils un Frīdriha baznīca Sansusī pilsparkā Potsdamā, Belvederes pils Potsdamā.

Īpaša nozīme Frīdriham Vilhelmam IV bija 03.1848. revolūcijas laikā, kad Frankfurtes Nacionālā sanāksme lēma par vācu zemju apvienošanu Vācu Impērijā. Frīdrihs Vilhelms IV atcēla sava tēva laikā ieviesto preses cenzūru un personisko brīvību ierobežojumu (01.1850.–1918). 03.04.1849. Frankfurtes Nacionālā sanāksme viņam piedāvāja Vācijas ķeizara kroni, bet viņš to noraidīja, jo Frankfurtes Nacionālās sanāksmes deputāti vēlējās ievērojami ierobežot vācu ķeizara politisko ietekmi valstī. Frīdrihu Vilhelmu IV uzskata par “romantiķi Prūsijas tronī”, jo viņš mēdza apjūsmot vācu senatni un valdnieka absolūto varu.

1857. gadā veselības dēļ Frīdrihs Vilhelms IV kļuva valdītnespējīgs. Tā kā Frīdriham Vilhelmam IV bērnu nebija, 07.10.1858. viņš savā vietā par reģentu iecēla brāli Vilhelmu I (Wilhelm I), kurš pēc Frīdriha Vilhelma IV nāves kļuva par Prūsijas karali.