Prūsijas karalistes reģents (07.10.1858.–1861), Ziemeļvācu Savienības prezidents (no 07.01.1867.). Hoencollernu dinastijas pārstāvis. Frīdriha Vilhelma III (Friedrich Wilhelm III.) un Meklenburgas–Štrēlicas Luīzes (Luise von Mecklenburg–Strelitz; Luise Auguste Wilhelmine Amalie Herzogin zu Mecklenburg) dēls.

Ieguva militāro izglītību, deviņu gadu vecumā kļuva par leitnantu. Prūsijas ģenerālpulkvedis ģenerālfeldmaršala rangā (no 1854. gada), ieņemot visaugstāko posteni Prūsijas armijā.

Vilhelms I atradās politiskā sāncensībā ar liberālo Prūsijas Landtāgu un Vācijas Reihstāgu, kas tiecās paplašināt pavalstnieku tiesības un brīvību. Pret Vilhelmu I notika četri atentāti. Pēc pēdējiem diviem atentātiem 1878. gadā, Reihstāgs pieņēma tā saucamo sociālistu likumus, kas aizliedza sociāldemokrātisko strādnieku partiju.

23.11.1862. Vilhelms I par Prūsijas ministru prezidentu iecēla Oto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck–Schönhausen). Sākās Bismarka laikmets Prūsijas un vācu nācijas vēsturē. Vilhelma I laikā Prūsija nostiprinājās, uzvarēja karos, kas tuvināja vācu zemju apvienošanos. Liela nozīme bija vācu–dāņu karam 1864. gadā, prūšu–austriešu karam 1866. gadā un Francijas–Vācijas karam 1870.–1871. gadā. Šo karu rezultātā tika likvidēta starptautiskā opozīcija pret Vācijas apvienošanu Prūsijas vadībā. Vilhelmu I un O. fon Bismarku uzskata par galvenajiem Vācijas apvienotājiem.

Dzīves nogalē Vilhelms I tautā bija ļoti populārs, jo iemiesoja sevī senās prūsiskās vērtības; viņu cildinoši dēvēja par “pēdējo prūsi” un “veco prūsi”. 1857.–1818. gadā Eiropas vācvalodīgajā daļā Vilhelmam I tika uzstādīti >1000 pieminekļu.