Ieguva militāro izglītību, deviņu gadu vecumā kļuva par leitnantu. Prūsijas ģenerālpulkvedis ģenerālfeldmaršala rangā (no 1854. gada), ieņemot visaugstāko posteni Prūsijas armijā.
Vilhelms I atradās politiskā sāncensībā ar liberālo Prūsijas Landtāgu un Vācijas Reihstāgu, kas tiecās paplašināt pavalstnieku tiesības un brīvību. Pret Vilhelmu I notika četri atentāti. Pēc pēdējiem diviem atentātiem 1878. gadā, Reihstāgs pieņēma tā saucamo sociālistu likumus, kas aizliedza sociāldemokrātisko strādnieku partiju.
23.11.1862. Vilhelms I par Prūsijas ministru prezidentu iecēla Oto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck–Schönhausen). Sākās Bismarka laikmets Prūsijas un vācu nācijas vēsturē. Vilhelma I laikā Prūsija nostiprinājās, uzvarēja karos, kas tuvināja vācu zemju apvienošanos. Liela nozīme bija vācu–dāņu karam 1864. gadā, prūšu–austriešu karam 1866. gadā un Francijas–Vācijas karam 1870.–1871. gadā. Šo karu rezultātā tika likvidēta starptautiskā opozīcija pret Vācijas apvienošanu Prūsijas vadībā. Vilhelmu I un O. fon Bismarku uzskata par galvenajiem Vācijas apvienotājiem.