AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 16. janvārī
Raimonds Cerūzis

Hoencolernu dinastija

(vācu Das Haus Hohenzollern, angļu The House of Hohenzollern, franču La maison de Hohenzollern, krievu Гогенцоллерны, Хоэнцoллерны)
viena no nozīmīgākajām dinastijām Vācijas vēsturē un viena no nozīmīgākajam pasaules vēsturē, īpaši līdz Pirmajam pasaules karam

Saistītie šķirkļi

  • Prūsijas Karaliste
  • vācu apvienošanās
  • Vācu Impērija
  • Vilhelms I
  • Vilhelms II
Hoencolernas pils. Bādene-Virtemberga, Vācija, 2006. gads.

Hoencolernas pils. Bādene-Virtemberga, Vācija, 2006. gads.

Avots: Nill/ullstein bild via Getty Images, 544285431.

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Nosaukuma izcelšanās
  • 3.
    Dinastijas pirmsākumi un sadalīšanās divos galvenajos zaros
  • 4.
    Dinastijas Frankonijas zara vēsture
  • 5.
    Dinastijas Švābu zara vēsture
  • 6.
    Dinastijas novērtējums un mūsdienu situācija
  • 7.
    Atspoguļojums mākslā un literatūrā
  • Multivide 9
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Nosaukuma izcelšanās
  • 3.
    Dinastijas pirmsākumi un sadalīšanās divos galvenajos zaros
  • 4.
    Dinastijas Frankonijas zara vēsture
  • 5.
    Dinastijas Švābu zara vēsture
  • 6.
    Dinastijas novērtējums un mūsdienu situācija
  • 7.
    Atspoguļojums mākslā un literatūrā
Kopsavilkums

Hoencolernu dinastijas pārstāvji dažādās vācu un nevācu apdzīvotajās teritorijās valdījuši apmēram 900 gadus. Straujš dinastijas ietekmes kāpums vācu zemēs un starptautiski bija novērojams kopš Prūsijas Karalistes nostiprināšanās 18. gs. Līdztekus otrai nozīmīgajai vācu izcelsmes Eiropas dinastijai – Habsburgiem (Habsburg) – Hoencolerni ir uzskatāmi par nozīmīgu politisku spēlētāju 19. gs. vācu apvienošanās jautājumā. Hoencolernu dinastija savu ietekmes un popularitātes zenītu sasniedza Vācu Impērijas pastāvēšanas periodā līdz 1918. gadam.

Nosaukuma izcelšanās

Dinastijas nosaukums cēlies no Hoencolernas pils (Burg Hohenzollern) Švābijā, kas atrodas uz dienvidiem no Hehingenas, mūsdienu Bādenes-Virtembergas federālajā zemē. Šī pils uzskatāma par dzimtas pirmsākuma vietu. Viduslaiku latīņu tekstos pils nosaukums bijis vienkāršāks, piemēram, lietoti nosaukuma varianti Colorina un Colre.

Dinastijas nosaukums atvasināts no 850 metru augstā kalna, kas mūsdienās saukts par Hoencolernu vai sarunvalodā vienkāršoti – par Coleru. Tulkojumā no vācu valodas kalna nosaukums nozīmē “augstā klints”. Kalna virsotnē atrodas Hoencolernu pils. Pirmo reizi vēsturiskajos dokumentos pils pieminēta 1267. gadā, bet tā, iespējams, pastāvējusi jau kopš 11. gs. Pirmā pils pilnībā nopostīta karadarbības rezultātā 15. gs. pirmajā pusē. Otro pili sāka būvēt 15. gs. otrajā pusē. Regulāro karadarbību rezultātā 17.–18. gs. pils nonāca konkurējošās vācu dinastijas – Habsburgu – īpašumā. 19. gs. sākumā no pils bija saglabājušās tikai drupas. Tagadējā pils būvēta neogotikas stilā un iesvētīta 1867. gadā, tās veidols līdz mūsdienām saglabājies nemainītā veidā.

Hoencolernas pils. 19. gs. beigas, 20. gs. sākums.

Hoencolernas pils. 19. gs. beigas, 20. gs. sākums.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Europeana/Bildarchiv Foto Marburg. 

Dinastijas pirmsākumi un sadalīšanās divos galvenajos zaros

Par dzimtas vēsturi līdz 11. gs. nav saglabājušās ticamas vēsturiskās liecības. Līdz 20. gs. sākumam par dinastijas izcelsmi (ģenealoģiju) bija neskaidrības, un atsevišķas hipotēzes par tās izcelsmi, tās pirmajiem zariem un to nozīmīgajiem pārstāvjiem netika pierādītas. Mūsdienu vēstures literatūrā pieņemts uzskatīt, ka Švābijā mītošā Hoencolernu dzimta pirmo reizi minēta mūka Bertolda (Berthold von Reichenau) 1061. gadā sarakstītajā Reihenavas klostera hronikā (Bertholdi Chronicon). Šajā hronikā pieminētais Burhards I (vācu Burkhard I., arī Burchard von Zollern, latīņu Buchardus de Zolorin) ir uzskatāms par pirmo avotos minēto Hoencolernu dinastijas priekšteci. Sākot ar Frīdrihu III no Colernas, kas 1192. gadā ieguva firsta titulu Frīdrihs I (Friedrich III., arī Friedrich I. von Zollern), dzimtai piederēja zemes valdījumi Frankonijā.

Pirmā dinastijas sadalīšanās atzaros notika starp Frīdriha I diviem dēliem – Konrādu I (arī Konrāds Dievbijīgais, Konrad I. von Nürnberg, arī Konrad I. von Zollern, genannt der Fromme) un Frīdrihu II, vēlāko Frīdrihu IV (Friedrich II. von Nürnberg, arī Friedrich IV. von Zollern). Tās laikā tika likti pamati dzimtas Švābu zaram (Die schwäbischen Hohenzollern), kas saistāms ar dzimtas pirmsākumiem Švābijā, un tās Frankonijas zaram (Die fränkischen Hohenzollern), kas vēlāk pazīstama arī kā Nirnbergas un Brandenburgas-Prūsijas dinastiskā līnija (Die brandenburg-preußischen Hohenzollern). Konrāds I uzskatāms par Frankonijas līnijas ciltstēvu, bet viņa jaunākais brālis Frīdrihs IV turpināja Švābu līniju (mūsdienās pastāv tās Hoencolernu-Zigmaringenu, Hohenzollern-Sigmaringen, zars) un mantoja dzimtas Hoencolernas pili.

Vienlaicīgi ar abu dinastijas zaru nošķiršanos Hoencolerni sāka saradoties ar citām vācu dinastijām. Piemēram, dinastijas Frankonijas zaru pārstāvošie Nirnbergas burggrāfi tradicionāli uzturēja ciešas un draudzīgas attiecības ar Svētās Romas Impērijas imperatoriem un gadu ritējumā piedzīvoja lielāku politiskās nozīmes kāpumu nekā Hoencolernu Švābu zars.

Dinastijas Frankonijas zara vēsture

12.–13. gs. mijā dinastijas Frankonijas zara (vēlākās Nirnbergas un Brandenburgas-Prūsijas līnijas) pārstāvji nostiprinājās Nirnbergas apkārtnē – Baireitā, Ansbahā un Kulmbahā. Dinastijas šī zara pārstāvji turpmāk kļuva par Nirnbergas burggrāfiem. Ilgu laiku ap Nirnbergu esošie apdzīvotie centri dinastijai bija svarīgāki par Brandenburgu vai Prūsiju, ar kuras vārdu dinastija kļuva pazīstama jauno laiku periodā. Brandenburgā dinastijas zars sāka valdīt pēc tam, kad Nirnbergas burggrāfs Frīdrihs VI (Friedrich VI.) 1411. gadā tika iecelts par Brandenburgas markgrāfu, bet 1415. gadā – par tās kūrfirstu un kopš tā brīža tika titulēts par Frīdrihu I (Friedrich I. von Brandenburg). Brandenburgas markgrāfistes nonākšana Hoencolernu īpašumā 1415. gadā iezīmēja dzimtas uzplaukuma sākumu. Līdz ar Brandenburgas nonākšanu dzimtas valdījumā Hoencolerni ieguva tā saukto “elektoru” statusu, kas deva tiesības piedalīties Svētās Romas Impērijas karaļa vēlēšanās. Svētās Romas Impērijas elektoru statuss sekmēja dinastijas nozīmes kāpumu politiski sadrumstalotajā vācu apdzīvotajā teritorijā Eiropas vidienē, kā arī visas Eiropas mērogā.

Pēdējais Vācu ordeņa lielmestrs (1510–1525) Albrehts (Albrecht von Preußen, arī Albrecht von Brandenburg-Ansbach), starptautiski pazīstams arī kā Alberts no Prūsijas, nāca no Hoencolernu dinastijas Frankonijas zara Ansbahas dzimtas (Die fränkischen Hohenzollern zu Ansbach). 1525. gadā viņš sekularizēja Vācu ordeņa valsti un pārveidoja to par Prūsijas hercogisti, un pats kļuva par tās pirmo hercogu, kur valdīja līdz savai nāvei. Šie, vēlāk par Brandenburgas-Prūsijas Hoencolerniem sauktie dinastijas pārstāvji, reformācijas laikā atbalstīja luterticību, bet 1613. gadā Brandenburgas markgrāfs Johans Zigismunds (Johann Sigismund, Markgraf von Brandenburg) pievērsa Hoencolernu Brandenburgas-Prūsijas dinastisko līniju kalvinismam. Brandenburgas-Prūsijas dinastijas līnijas uzplaukums bija saistīts ar teritoriāliem ieguvumiem 15., 16. un 17. gs., kas Brandenburgu nostiprināja Eiropas un arī pasaules mērogā, iegūstot koloniālos īpašumus Āfrikā un Karību jūras baseinā.

1701. gadā kūrfirsts Frīdrihs III no Brandenburgas ar Svētās Romas imperatora Habsburgu dinastijas pārstāvja Leopolda I (Leopold I.) atļauju sāka lietot titulu “karalis Prūsijā”, savukārt titulu “Prūsijas karalis” oficiāli sāka lietot 1772. gadā, kad to ieguva Frīdrihs II (arī Frīdrihs Lielais; Friedrich II., arī Friedrich der Große) un Prūsija no hercogistes pārtapa par karalisti. Valsts nosaukumu “Prūsija” sāka attiecināt uz visiem Brandenburgas-Prūsijas Hoencolernu īpašumiem.

Prūsijas karaļi saglabāja savu Brandenburgas kūrfirstu titulu līdz Svētās Romas Impērijas sabrukumam 1806. gadā. 19. gs. iezīmējās ļoti izteikta konkurence starp Hoencolernu un Habsburgu dinastijām. Abām dinastijām bija vislielākā nozīme vācu zemju apvienošanās jautājumā. 1866. gadā tā sauktā “Vācu kara” rezultātā Prūsija nomainīja Habsburgu pārvaldīto Austriju kā dominējošo varu vācu zemēs, un pēc franču–vācu kara (1870–1871) 1871. gadā par vācu ķeizaru kļuva Prūsijas karalis Vilhelms I (Wilhelm I.), kurš iemantoja plašu ievērību sabiedrībā kā vācu zemju apvienotājs.

Brandenburgas-Prūsijas Hoencolernu valdīšana beidzās līdz ar Novembra revolūciju (09.11.1918.) un republikas proklamēšanu Berlīnē. 1918. gada Novembra revolūcijas laikā pēdējais vācu ķeizars no Hoencolernu Brandenburgas-Prūsijas zara Vilhelms II (Wilhelm II.) atradās armijas štābā Spā, Beļģijā, kur 09.11.1918. bija spiests atkāpties no troņa un doties trimdā uz blakus esošo Nīderlandi. Trimdā Nīderlandē, Dornas pilī, bijušais vācu ķeizars pavadīja sava mūža atlikušo daļu.

Pēc Otrā pasaules kara Hoencolernu dinastijas Brandenburgas-Prūsijas dzimtas līnija turpināja pastāvēt, bet zaudēja visus savus nekustamos īpašumus, kas atradās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas zonā un vēlākās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijā.

Saņemot Brandenburgas markgrāfisti Hoencollernu īpašumā Ulriha fon Rīhentāla (Ulrich von Richental) Konstances koncila hronikā (Chronik des Konstanzer Konzils), 1483. gads.

Saņemot Brandenburgas markgrāfisti Hoencollernu īpašumā Ulriha fon Rīhentāla (Ulrich von Richental) Konstances koncila hronikā (Chronik des Konstanzer Konzils), 1483. gads.

Avots: Universitätsbibliothek Heidelberg.

Albrehts no Brandenburgas-Ansbahas (Albrecht von Brandenburg-Ansbach). Markgrāfu loga vitrāžas fragments Svētā Sebalda baznīcā Nirnbergā. Skices autors Hanss fon Kulmbahs (Hans von Kulmbach), 1515. gads.

Albrehts no Brandenburgas-Ansbahas (Albrecht von Brandenburg-Ansbach). Markgrāfu loga vitrāžas fragments Svētā Sebalda baznīcā Nirnbergā. Skices autors Hanss fon Kulmbahs (Hans von Kulmbach), 1515. gads.

Avots: wikimedia.org/Uoaei1. Licences noteikumi: https://creativecommons.org/licenses/by-sa/4.0/deed.en

Frīdriha II portrets. Antona Grafa (Anton Graff) gleznas kopija. 18. gs.

Frīdriha II portrets. Antona Grafa (Anton Graff) gleznas kopija. 18. gs.

Avots: Europeana/Bibliotheca Hertziana/ Schloss Charlottenburg. 

Vilhelms I. 1884. gads.

Vilhelms I. 1884. gads.

Avots: Kongresa bibliotēka (Library of Congress).

Rumānijas karalis Karols I. 19. gs. beigas.

Rumānijas karalis Karols I. 19. gs. beigas.

Avots: Fine Art Images/Heritage Images/Getty Images, 902894806.

Dinastijas Švābu zara vēsture

Pretēji protestantiskajam Hoencolernu Frankonijas jeb Brandenburgas-Prūsijas zaram Švābu zars reformācijas laikā palika uzticīgs katolicismam.

Līdz ar dinastiskā mantojuma sadalīšanu 1576. gadā Švābu zarā izveidojās Hohencolernu-Hehingenu (Hohenzollern-Hechingen), Hohencolernu-Zigmaringenu un Hohencolernu-Haigerlohu (Hohencollern-Haigerloch) dzimtas līnijas, no kurām joprojām pastāv tikai Hoencolernu-Zigmaringenu līnija. Kopš Švābu zara dinastiskā mantojuma sadalīšanas brīža plašāk sāka lietot jauno dinastijas apzīmējumu “Hoencolerni” agrākā vienkāršā “Colerni” vietā.

Būtiskas pārmaiņas Švābu zaru skāra kopš 19. gs. vidus un otrās puses, kad turpināja pastāvēt vairs tikai Hoencolernu-Zigmaringenu līnija. Šīs līnijas pārstāvjiem turpmāk vēsturiski bija vislielākā nozīme dinastijas Švābu zarā. Redzamākie Hoencolernu-Zigmaringenu līnijas pārstāvji bija Rumānijas prinči un pēc tam karaļi, kas valdīja Rumānijā līdz 1947. gadam. Hoencolernu-Zigmaringenu līnijas pārstāvis Kārlis (Karl Eitel Friedrich Zephyrinus Ludwig von Hohenzollern-Sigmaringen) 1881. gadā kļuva par Rumānijas karali Karolu I (Carol I). Savukārt viņa vecākā brāļa Leopolda (Leopold Stefan Karl Anton Gustav Eduard Tassilo von Hohenzollern) kandidatūras izvirzīšana vakantajam Spānijas tronim bija viens no tiešajiem franču–vācu kara cēloņiem 1870.–1871. gadā. Hoencolerni-Zigmaringeni Rumānijas karalistē valdīja līdz tās likvidēšanai 1947. gadā, kad Rumānijas pēdējo karali Mihaju I (Michael I., rumāņu Mihai I) vietējie komunisti piespieda atteikties no troņa un doties emigrācijā. Šī dinastijas līnija zaudēja arī visus kustamos un nekustamos īpašumus, kas tai piederēja Rumānijas teritorijā.

Dinastijas novērtējums un mūsdienu situācija

Kopumā Hoencolernu dinastijas pārstāvji dažādās vācu un nevācu apdzīvotajās teritorijās valdījuši apmēram 900 gadus.

Vēsturiski lielākā nozīme bijusi Hoencolernu Frankonijas (saukts arī Nirnbergas, Brandenburgas, Brandenburgas-Prūsijas, Prūsijas) zaram, jo šī zara pārstāvji ilgstoši un lielākā mērā bija iesaistīti politiskajos procesos un kontrolēja plašākas teritorijas Eiropas vidienē. Kopš 1415. gada tie bija Brandenburgas markgrāfi, kopš 1525. gada – Prūsijas hercogi, kopš 1701. gada – Prūsijas karaļi un no 1871. gada līdz monarhijas likvidēšanai Vācu Impērijā 1918. gadā – vācu ķeizari. Īpašu nozīmi un plašu atpazīstamību pasaulē dinastijas Frankonijas zars iemantojis, pateicoties valdīšanai Prūsijā un Vācu Impērijā. Turpretim dinastijas Švābu zaram, kuram bija visciešākā saikne ar dinastijas pašu agrīnāko periodu, vēstures procesos bijusi pakārtota loma.

Kopš 1994. gada Hoencolernu Brandenburgas-Prūsijas līnijas galva ir Vācu Impērijas ķeizara Vilhelma II mazmazmazdēls vācu uzņēmējs Prūsijas princis Georgs Frīdrihs Ferdinands (Georg Friedrich Ferdinand Prinz von Preußen). Kopumā mūsdienās ir ap 50 šīs dinastiskās līnijas pārstāvju, un tā ir dinastijas daudzskaitlīgākā līnija. Kopš 2010. gada Švābijas Hoencolernu dinastiskā zara – Hoencolernu-Zigmaringenu – līnijas galva ir Vācijā dzīvojošs banķieris Karls Frīdrihs (Karl Friedrich von Hohenzollern), savukārt Rumānijas karaļu dzimtai mūsdienās ir turpinājums tikai pa sieviešu līniju.

Pēc Otrā pasaules kara Hoencolerni bija zaudējuši daudzus savus īpašumus, tostarp visus komunistu pārvaldītajās teritorijās. To īpašumā saglabājās Hoencolernas pils (mūsdienās 2/3 pils pieder Brandenburgas-Prūsijas līnijai, bet 1/3 – Hoencolernu-Zigmaringenu līnijai) un atsevišķi mazāki nekustamie īpašumi Vācijas Federatīvajā Republikā. Pēc Vācijas atkalapvienošanās dinastija centās panākt savu kustamo un nekustamo īpašumu atgūšanu, tostarp tādu, kas atradušies agrākajā komunistu pārvaldītajā Vācijas austrumdaļā. Īpaši aktīvs šajā jomā bijis Prūsijas princis Georgs Frīdrihs Ferdinands. 2019. gadā Hoencolernu prasības pret valsti kļuva publiski zināmas un izsauca plašu kritisku rezonansi presē. 2023. gadā dinastija pārtrauca uzturēt prasību tiesā par īpašumu atgūšanu.

Mūsdienās Hoencolerni lielākoties ir pārtikuši uzņēmēji, interesējas par kultūru un mākslu, bet distancējās no politiskās darbības un ir nolieguši vēlmi atjaunot monarhiju Vācijā un Rumānijā vai pretendēt uz troni citviet pasaulē.

Ar Hoencolernu un tiem piederējušo zemju novadpētniecību turpina nodarboties 1867. gadā dibinātā Hoencolernu vēstures biedrība (Hohenzollerischer Geschichtsverein).

Prūsijas princis Georgs Frīdrihs Ferdinands ar kundzi princesi Sofiju. Berlīne, Vācija, 18.10.2018.

Prūsijas princis Georgs Frīdrihs Ferdinands ar kundzi princesi Sofiju. Berlīne, Vācija, 18.10.2018.

Fotogrāfs Matthias Nareyek. Avots: Getty Images, 1052482210.

Atspoguļojums mākslā un literatūrā

Visplašāk un daudzveidīgāk mākslā, literatūrā un kino atspoguļoti Hoencolernu dinastijas pārstāvji, kas bijuši Prūsijas Karalistes karaļi un Vācu Impērijas ķeizari (imperatori). No viņiem visbiežāk atveidotā personība ir pēdējais Vācu Impērijas ķeizars Vilhelms II. Hoencolernu dinastijas pārstāvji attēloti arī daudzos citos mākslas darbos, tostarp gleznās. Leģendāra nozīme vācu tēlotājas mākslas vēsturē ir slavenā vācu gleznotāja Antona fon Vernera (Anton Alexander von Werner) fotogrāfiski precīzo gleznu vairākām versijām, kas atspoguļo Vācu Impērijas proklamēšanu 18.01.1871. un Vilhelma I kronēšanu Versaļas pils spoguļu zālē.

Hoencolernu dinastijas vārdā nosauks nozīmīgs industriāls objekts Vācijā – Hoencolernu tilts (Hohenzollernbrücke) Ķelnē, kas atklāts 1911. gadā. Šī tilta plašo mākslinieciski arhitektonisko kompleksu veido Prūsijas Karalistes karaļa Frīdriha Vilhelma IV (Friedrich Wilhelm IV.) un Vācu Impērijas ķeizaru (Vilhelma I, Frīdriha III un Vilhelma II) jātnieku figūras. Visi četri Heoencolernu dinastijas valstsvīri tobrīd bija atzīti par nozīmīgākajām personībām dinastijas vēsturē, kas nostiprinājuši vācu valsts varenību.

Multivide

Hoencolernas pils. Bādene-Virtemberga, Vācija, 2006. gads.

Hoencolernas pils. Bādene-Virtemberga, Vācija, 2006. gads.

Avots: Nill/ullstein bild via Getty Images, 544285431.

Hoencolernas pils. 19. gs. beigas, 20. gs. sākums.

Hoencolernas pils. 19. gs. beigas, 20. gs. sākums.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Europeana/Bildarchiv Foto Marburg. 

Saņemot Brandenburgas markgrāfisti Hoencollernu īpašumā Ulriha fon Rīhentāla (Ulrich von Richental) Konstances koncila hronikā (Chronik des Konstanzer Konzils), 1483. gads.

Saņemot Brandenburgas markgrāfisti Hoencollernu īpašumā Ulriha fon Rīhentāla (Ulrich von Richental) Konstances koncila hronikā (Chronik des Konstanzer Konzils), 1483. gads.

Avots: Universitätsbibliothek Heidelberg.

Albrehts no Brandenburgas-Ansbahas (Albrecht von Brandenburg-Ansbach). Markgrāfu loga vitrāžas fragments Svētā Sebalda baznīcā Nirnbergā. Skices autors Hanss fon Kulmbahs (Hans von Kulmbach), 1515. gads.

Albrehts no Brandenburgas-Ansbahas (Albrecht von Brandenburg-Ansbach). Markgrāfu loga vitrāžas fragments Svētā Sebalda baznīcā Nirnbergā. Skices autors Hanss fon Kulmbahs (Hans von Kulmbach), 1515. gads.

Avots: wikimedia.org/Uoaei1. Licences noteikumi: https://creativecommons.org/licenses/by-sa/4.0/deed.en

Frīdriha II portrets. Antona Grafa (Anton Graff) gleznas kopija. 18. gs.

Frīdriha II portrets. Antona Grafa (Anton Graff) gleznas kopija. 18. gs.

Avots: Europeana/Bibliotheca Hertziana/ Schloss Charlottenburg. 

Vilhelms I. 1884. gads.

Vilhelms I. 1884. gads.

Avots: Kongresa bibliotēka (Library of Congress).

Vilhelms II. 1910. gads.

Vilhelms II. 1910. gads.

Avots: Kongresa bibliotēka (Library of Congress).

Rumānijas karalis Karols I. 19. gs. beigas.

Rumānijas karalis Karols I. 19. gs. beigas.

Avots: Fine Art Images/Heritage Images/Getty Images, 902894806.

Prūsijas princis Georgs Frīdrihs Ferdinands ar kundzi princesi Sofiju. Berlīne, Vācija, 18.10.2018.

Prūsijas princis Georgs Frīdrihs Ferdinands ar kundzi princesi Sofiju. Berlīne, Vācija, 18.10.2018.

Fotogrāfs Matthias Nareyek. Avots: Getty Images, 1052482210.

Hoencolernas pils. Bādene-Virtemberga, Vācija, 2006. gads.

Avots: Nill/ullstein bild via Getty Images, 544285431.

Saistītie šķirkļi:
  • Hoencolernu dinastija
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • Prūsijas Karaliste
  • vācu apvienošanās
  • Vācu Impērija
  • Vilhelms I
  • Vilhelms II

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Brandenburgas-Prūsijas Hoencolernu oficiālā tīmekļa vietne (Die offizielle Seite des Hauses Hohenzollern)
  • Heoencolernas pils (Burg Hohenzollern) oficiālā tīmekļa vietne
  • Hoencolernu vēstures biedrības (Hohenzollerischer Geschichtsverein e.V.) tīmekļa vietne
  • Rumānijas kādreizējās karaliskās ģimenes (Familia Regală) oficiālā tīmekļa vietne

Ieteicamā literatūra

  • Blackbourn, D., The Long Nineteenth Century: A History of Germany, 1780–1918, Oxford, New York, Oxford University Press, 1998.
  • Clark, C., Iron Kingdom. The Rise and Downfall of Prussia, 1600–1947, Cambridge, Massachusetts, Belknap Press of Harvard University Press, 2006.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Clark, C., Preußen: Aufstieg und Niedergang, 1600–1947, München, Pantheon, 2008.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Eulenberg, H., The Hohenzollerns, London, Routledge, 1929.
  • Heicker, D. und Reese, C., Die Hohenzollern: Geschichte einer Dynastie, Berlin, Parthas, 2012.
  • Hintze, O., Die Hohenzollern und ihr Werk – 500 Jahre vaterländische Geschichte, Berlin, Parey, 1915.
  • Klußmann, U., Die Hohenzollern: Preußische Könige, deutsche Kaiser, München, Deutsche Verlags-Anstalt, 2011.

Raimonds Cerūzis "Hoencolernu dinastija". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/202796-Hoencolernu-dinastija (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/202796-Hoencolernu-dinastija

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana