Kara iegansts bija strīds starp Francijas Impēriju un Prūsijas Karalisti par Prūsijas karaļu dinastijas izvirzīto Spānijas karaļa troņa pretendentu princi Leopoldu fon Hoencollernu-Zigmaringenu (Leopold von Hohenzollern-Sigmaringen), kurš pārstāvēja Prūsijas karaļa Vilhelma I (Wilhelm I.) dinastijas atzaru. 13.07.1870. notika Francijas sūtņa un Prūsijas karaļa pārrunas kūrortpilsētas Bādemsas dzelzceļa stacijā, kuru galvenais vadmotīvs bija Francijas vēlme panākt tūlītējas garantijas, ka karalis Vilhelms I nekad neatbalstīs vācu pretendentu uz Spānijas troni (iepriekšējā dienā L. fon Hoencollerns-Zigmaringens jau diplomātiskā spiediena rezultātā bija atteicies no troņa). Abu pušu attiecību saspīlējumu izmantoja Prūsijas kanclers Oto fon Bismarks (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen). O. fon Bismarks no telegrafētā apspriedes teksta svītroja Vilhelma I ierosinājumu par turpmākām diplomātiskajām sarunām Berlīnē, tādējādi izceļot Francijas ambiciozās prasības un no tām izrietošos draudus. Diplomātisko pārrunu atreferējums presē izsauca tūlītēju sašutuma vētru abās valstīs un motivēja Francijas vadību 19.07.1870. pieteikt karu Prūsijai. Tādējādi Francija publiski sevi nostādīja agresora lomā un nonāca starptautiskā izolācijā.
Kara patiesie cēloņi bija brieduši ilgstoši, un to pirmsākums bija meklējams franču un vācu mantotajā naidīgumā, kas īpaši uzplauka kopš Napoleona karu laikiem. Francijas Impērijas hegemonijas tieksme Eiropā bija pretrunā ar nacionālas apvienotas vācu valsts izveides plāniem.
Franču–vācu karš bija izšķirošais karš militāri politisko konfliktu virknē, kurus īstenoja Prūsijas kanclers O. fon Bismarks vācu zemju apvienošanās nolūkam, tādēļ šo un iepriekšējos divus karus sauca arī par “apvienošanās kariem”. Pirmais konflikts bija Prūsijas un Austrijas kopīgais karš pret Dāniju (01.02.–30.10.1864.), kura mērķis bija Šlēzvigas un Holšteinas hercogistes atdalīšana no Dānijas karalistes, un otrais, tā dēvētais Vācu karš (15.06.–26.07.1866.), kura gaitā Prūsija atbalstīja Venēcijas atņemšanu Austrijai un Itālijas apvienošanos, bet Austrija par vadošo lomu vācu apvienošanā tā gaitā cieta sakāvi. Pēc šī kara Francijas Impērijas intereses Eiropā sāka apdraudēt Prūsijas karalistes straujais ietekmes kāpums.