Apvienošanās notika 18.01.1871. un bija iespējama Prūsijas karalistes mērķtiecīgas vācu zemju apvienošanas politikas rezultātā. Vācu valodā ierasts šo notikumu saukt par “vācu apvienošanos”, pretstatā tam, citās valodās biežāk sastopams apzīmējums “Vācijas apvienošanās”. Tā kā apvienošanās neietvēra visas par apvienojamām uzskatītās vācu teritorijas un izveidotās valsts oficiālais nosaukums bija nevis “Vācija”, bet “Vācu Impērija”, vācu tradīcija uzskatāma par precīzāku, jo ataino apvienošanās, jeb t. s. Vācu jautājuma (Deutsche Frage) nepabeigtību līdz 03.10.1990. notikušajai Vācijas atkalapvienošanai.
vācu apvienošanās
lielākās daļas vācu valstu apvienošanās vienotā nacionālā federālā valstī – impērijā jeb reihā (deutsche Reichsgründung)
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Konteksts
Jau kopš 18. gs. vācu apgaismības literatūrā bija izteikta vēlme pēc vienotas nacionālas valsts un kritizēta vācu apdzīvotās teritorijas sadrumstalotība mazos valstiskos veidojumos. Tomēr izteikta vienojoša nacionāla apziņa vācu tautai sāka veidoties tikai 19. gs. sākumā. Pirms 1803. gada vācu apdzīvotajā Eiropas vidusdaļā bija vairāk kā 300 faktiski neatkarīgu valstisku veidojumu, kas ietilpa Vācu nācijas svētās Romas Impērijā (Sacrum Romanum Imperium Nationis Germanicæ) un atradās Austrijas Hābsburgu (Habsburg) kontrolē. Ļoti atšķīrās šo vācu valstu teritoriju lielums un pārvaldes iekārta. Lielākās un nozīmīgākās valstis bija Hābsburgu monarhija (vēlākā daļa Austrijas) un Prūsijas karaliste.
Vācu nacionālās jūtas uzplauka pēc tam, kad Napoleona I (Napoléon Ier) vadītā Francija ieguva kontroli pār vācu teritorijām (1803–1814). Francijas dominantes un t. s. atbrīvošanās karu laikā (1813–1815) attīstījās ideja par kopīgu vācu valsti, īpaši to atbalstīja liberālās aprindas un vācu studentu korporācijas (t. s. buršenšaftes). Apmēram puse no vācu studentiem kā brīvprātīgie bija piedalījušies atbrīvošanās karos no Francijas kundzības un turpmākajā periodā spēlēja vadošo lomu apvienotas vācu konstitucionālās monarhijas idejas popularizēšanā. Vācu zemēs dibinātās vācu studentu korporācijas, tostarp arī kurzemniekus vienojošā studentu novadniecība “Curonia”, 1815. gadā Jēnas Universitātē (Friedrich-Schiller-Universität Jena) apvienojās kopīgā savienībā “Sākotnes buršenšaftē” (Urburschenschaft). Šo vienotības piemēru akadēmiski izglītotā elite tiecās pielietot arī vācu zemju apvienošanā. Nacionālo ideju savās publikācijas un runās veicināja vairāki patriotiski noskaņoti skolu un augstskolu mācībspēki. Lieli nopelni vācu vienotības teorētiskajā pamatojumā bija redzamajam tā laika vācu ideālisma filozofijas pārstāvim Johanam Gotlībam Fihtem (Johann Gottlieb Fichte), rakstniekam un vēsturniekam Ernstam Moricam Arntam (Ernst Moritz Arndt) un vingrošanas pamatlicējam, pedagogam un publicistam Frīdriham Ludvigam Jānam (Johann Friedrich Ludwig Christoph Jahn, arī Turnvater Jahn).
Pēc Napoleona I Francijas sakāves, Vīnes kongresā 1815. gadā izveidoja Vācu savienību (Der deutsche Bund), kura pastāvēja līdz 1866. gadam. Dominējošo lomu tajā spēlēja jaunveidotā Austrijas Impērija. Austrijas dominante izsauca strauji industriāli un militāri augošās Prūsijas neapmierinātību un savstarpēju abu valstu sāncensību vācu vienotības jautājumā, kuru dēvēja par “vācu duālismu”.
Apvienošanās cēloņi
Priekšnoteikumi apvienošanai bija veidojušies pakāpeniski un ilgstoši. Tā, piemēram, apvienošanās cēloņi meklējami gadsimtu gaitā tapušām vienojošām vācu nacionālās identitātes iezīmēm, kuras īpaši pastiprināja 19. gs. sākuma franču ekspansija. Lielākā nozīme te ir vienojošai vācu valodai un tajā balstītajai kultūrai, izglītībai un kristīgai reliģijai. Līdzvērtīgi nozīmīgi bija arī saimnieciska rakstura cēloņi – vācu zemju un pilsētu saimnieciskā specializācija un ieinteresētība kopīgas, drošas tirdzniecības telpas izveidē. 19. gs. sākumā vācu zemju saimnieciskajos sakaros liela loma bija Donavas, Reinas, Elbas, Oderas un citu upju satiksmes artērijām, bet vēlāk – dzelzceļam. Vācu nācijas politiskā apvienošanās krietni atpalika no vācu valstu kopīgām kulturālām un saimnieciskām tendencēm, kā arī kopīgu transporta ceļu attīstības. Prūsijas karaliste kopš 1810. gada uzsāka izvērst vācu zemēs vienotu muitas nodokļu regulējumu, ko nepieņēma Austrija, saredzot tajā savas protekcionistiskās nodokļu saimniecības apdraudējumu. Vācu zemju apvienošanā liela nozīme bija arī sauszemes ceļu un dzelzceļa izbūvei, kas sasaistīja atsevišķās valstis un ļāva strauji attīstīties savstarpējai preču apmaiņai, pasažieru un pasta satiksmei. Pirmo 6 km garo dzelzceļa līniju starp Nirnbergu un Firti atklāja 1835. gadā. 1860. gadā kopīgais dzelzceļa garums vācu valstīs jau pārsniedza 11 000 kilometru.
Galvenie sastāvelementi un iesaistītās puses
Daudzsološa vācu apvienošanai bija no 03.1848. līdz 07.1849. ilgusī t. s. Marta revolūcija. Tās norises laikā 18.05.1848.–31.05.1849. Frankfurtē sanāca Nacionālā sapulce (Die Frankfurter Nationalversammlung), kas izstrādāja iecerētā vienotā reiha konstitūciju. Nacionālo sapulci vadīja Heinrihs fon Gagerns (Heinrich Wilhelm August Freiherr von Gagern), pretnapoleona atbrīvošanas karu un “Sākotnes buršenšaftes” dalībnieks. Sapulcē kā delegāti piedalījās arī apvienošanās idejiskie iedvesmotāji E. M. Arnts un F. L. Jāns. Konstitūcijas projektu Nacionālā sapulce izstrādāja 28.03.1849. un to akceptēja lielākā daļa vācu valstu, tomēr pret to iebilda Prūsijas, Bavārijas un Hanoveres karaļi. Līdzīgi arī Austrijas ķeizars izvairījās no konstitūcijas projekta pieņemšanas, tā vietā 04.03.1849. izsludinot jaunu Austrijas Impērijas konstitūciju, kas koncentrēja varu monarha rokās. Teritorijas un iedzīvotāju ziņā šīs valstis veidoja noteicošo vācu vairākumu. Tādējādi aristokrātisko aprindu un to pārstāvēto atsevišķo vācu valstu ambīciju dēļ apvienošanās iecere neīstenojās, proti, neīstenojās plašu tautas aprindu vadītais apvienošanās process “no apakšas”. Revolūcijas laikā faktiski pārtrauca darboties Vācu savienība. Tomēr revolūcijas sasniegumi atstāja paliekošu iespaidu turpmākajās politiskajās norisēs un vācu apziņā, kā arī parādīja, ka apvienošanās ir svarīgākais vācu nācijas kopīgais mērķis. Vēl pirms revolūcijas vācu sabiedrībā popularitāti iemantoja patriotiskā, vienotību sludinošā Augusta fon Fallerslēbena (August Heinrich Hoffmann von Fallersleben) sarakstītā, no trīs pantiem sastāvošā “Vācu dziesma” (Das Lied der Deutschen), kuras pirmais pants sākās var vārdiem “Vācija, Vācija pāri visam, pāri visam pasaulē!”. Pēc Pirmā pasaules kara tā kļuva par Veimāras republikas himnu, bet tās trešais pants mūsdienās ir Vācijas Federatīvas Republikas himnas teksts. Kopš revolūcijas laika par vācu demokrātijas un vienotības simbolu kļuva “Sākotnes buršenšaftes” trikolors – melni-sarkani-zeltītais karogs, kas pēc 1848. gada kalpoja arī kā Vācu savienības karogs un mūsdienās ir Vācijas Federatīvās Republikas karogs.
Galvenie posmi
Pēcrevolūcijas posmā turpmāko apvienošanās procesu pārņēma vācu valstu politiskā elite un to mēdz dēvēt par apvienošanu “no augšas”. Lielākie nopelni apvienošanā “no augšas” bija Prūsijas karalistes ministru prezidentam un vēlākajam Vācu Impērijas kancleram Oto fon Bismarkam (Otto Eduard Leopold von Bismarck–Schönhausen), kurš nodrošināja Prūsijas militāri politisko uzvaru. Pēc kļūšanas par Prūsijas karalistes ministru prezidentu, O. fon Bismarks 30.09.1862. uzrunā Prūsijas landtāga deputātiem pauda, ka lielie jautājumi jāatrisina ar “dzelzi un asinīm”, nevis kā 1849. gadā ar “runām un vairākuma lēmumiem”.
O. fon Bismarkam nebija detalizēta plāna vācu apvienošanai. Viņš piekopa tā saukto “reālpolitiku”, virzoties uz priekšu soli pa solim un izmantojot mainīgo starptautisko situāciju. Vācijas apvienošanā ar “dzelzi un asinīm” nozīmīgas izrādījās trīs karadarbības. Pirmais solis vācu apvienošanas virzienā bija Prūsijas un Austrijas kopīgais karš pret Dāniju (01.02.–30.10.1864.), kura mērķis bija Šlēzvigas un Holšteinas hercogistu atdalīšana no Dānijas karalistes. Šī kara rezultāti ievērojami aktualizēja vēsturiskās pretrunas Prūsijas un Austrijas starpā, jo abas valstis nespēja organizēt iekarotās Šlēzvigas pārvaldi. Prūsija ieveda karaspēku Austrijas kontrolētajā teritorijā, tam sekoja Austrijas kara pieteikums. Austrija cerēja konfliktā nostiprināt savu prestižu un ietekmi vācu jautājumā. Starp abām valstīm izvērsās tā dēvētais Vācu karš (15.06.–26.07.1866.), kura gaitā Prūsija atbalstīja Venēcijas atņemšanu Austrijai un Itālijas apvienošanos, Austrija cieta sakāvi. Prūsijas vadībā 10.08.1866. dibināja Ziemeļvācu savienību (Der Norddeutsche Bund) – vācu valstu federāciju, kurā iekļāvās visas vācu valstis uz ziemeļiem no Mainas upes. 23.08.1866. Prāgā abas konkurējošās vācu valstis parakstīja miera līgumu. Austrijas Impērija pilnībā zaudēja savu hegemona lomu vācu apvienošanas jautājumā. Līgums likvidēja 1815. gadā Austrijas vadībā veidoto Vācu savienību. Prūsija nostiprinājās vācu zemju līdera pozīcijās. 16.04.1867. Ziemeļvācu savienības konstitucionālā sapulce apstiprināja Ziemeļvācu savienības konstitūciju, 31.08.1867. notika pirmās Ziemeļvācu savienības reihstāga vēlēšanas. Katra savienības dalībvalsts federālo struktūru pārziņā nodeva aizsardzību, ārlietas, pastu, telegrāfu, dzelzceļu, finanšu un vienotas valūtas jomu, kā arī muitu.
Izšķirošais posms vācu apvienošanā bija franču–vācu karš (19.07.1870.–10.05.1871.). Karu uzsāka Francija, lai nepieļautu turpmāku Prūsijas nostiprināšanos un nepārprotamo vācu apvienošanas plānu. Kara sākšana ietilpa O. fon Bismarka plānos, viņš apzināti virzīja starptautisko politiku, provocējot franču uzbrukumu, jo bija pārliecināts par Prūsijas militāri stratēģisko pārākumu un ātru uzvaru karā ar frančiem. Kara nozīmīgākā kauja notika 01.09.1870. pie nelielas franču pilsētas Sedanas un beidzās ar franču karaspēka kaunpilnu zaudējumu, gūstā nonāca Francijas imperators Napoleons III (Napoléon III). Nozīmīgās dienvidvācu valstis Bavārija, Bādene un Virtenberga, kas jau iepriekš bija noslēgušas militārus savienības līgumus ar Prūsiju, šajā brīdi uzsāka sarunas par pievienošanos Ziemeļvācu savienībai. Prūsijas un tās sabiedroto vācu valstu galvenā ienaidniece Francijas Impērija bija sakauta. Sakāve pie Sedanas izsauca politiskos nemierus Parīzē, kuru rezultātā likvidēja Francijas Impēriju un 04.09.1870. pasludināja Trešo republiku (La Troisième République). Šajā brīdī radās iespēja Ziemeļvācu savienību pārveidot par apvienoto vācu valsti – Vācu Impēriju. Uzvara pār Franciju panāca vēl nepiedzīvotu vācu nacionālās pašapziņas kāpumu.
Vācu Impērijas pasludināšanas un ķeizara kronēšanas ceremonija notika 18.01.1871. Versaļas pils Spoguļu zālē, netālu no Parīzes. Versaļas pili un tās apkārtni tobrīd bija ieņēmis Prūsijas karaspēks, kas šeit bija iekārtojis kazarmas un kara hospitāli. Versaļas pils bija Franču imperatoru rezidence un vācu politiķi to izvēlējās par Vācu Impērijas pasludināšanas vietu speciāli, lai demonstrētu Francijas pilnīgo sakāvi un vācu pārākumu. Notikumi Versaļā stiprināja franču–vācu tradicionālo naidīgumu, kas bija uzplaucis kopš Napoleona kariem.
Rezultāti
Par Vācu Impērijas ķeizaru Versaļas pilī kronēja Prūsijas karali no Heoencollernu dinastijas Vilhelmu I (Wilhelm I.). Īstenojās t. s. mazvācu variants vācu zemju apvienošanai un tas pretstatā “lielvācu” variantam neietvēra Hābsburgu pārvaldītās vācu teritorijas Austroungārijā, kur līdzās vāciešiem dzīvoja liela daļa cittautiešu. Vācu Impērijas konstitūcija noteica, ka tā ir federāla valsts un tajā apvienotas 25 pavalstis, bet 10.05.1871. ar Franciju Frankfurtē noslēgtais miers noteica, ka Vācu Impērija vēl iegūst iepriekš Francijai piederējušo Elzasu-Lotringu.
21.03.1871. uz pirmo sēdi sanāca apvienotās Vācu Impērijas jaunievēlētais parlaments – Reihstāgs. 16.04.1871. tas pieņēma jaunās valsts konstitūciju, kurā bija saglabātas daudzas Ziemeļvācu savienības federālās konstitūcijas iezīmes, tostarp Prūsijas karaļa lielā ietekme valsts pārvaldē.
Vācu Impērija.
Ilgtermiņa sekas
Līdz ar Vācu Impērijas izveidi pilnīga vācu apvienošanās netika panākta. Šis, tā dēvētais “vācu jautājums”, aktualitāti saglabāja līdz Vācijas atkalapvienošanai 1990. gadā. Pēc Vācu Impērijas dibināšanas ārpus nacionālās valsts robežām, piemēram, palika Austroungārijas Austrijas daļas (Cisleitānijas) vācu apdzīvotās teritorijas Augšaustrija, Lejas Austrija, Zalcburga, Štīrija, Karintija un Tirole, kur vairākums iedzīvotāju bija vācieši, kā arī Bohēmija, Morāvija un Silēzija, kur vācieši nebija vairākums iedzīvotāju, bet blīvi apdzīvoja kādu apgabalu. Lai gan Vācu Impērijā neizdevās apvienot visas vēsturiskās vācu zemes, tā bija gandrīz mononacionāla valsts, kurā vācu valodu par dzimto uzskatīja vairāk nekā 90 % iedzīvotāju.
Atspoguļojums mākslā
Mūsdienu Vācijā apskatāmi divi nozīmīgi pieminekļi, kas veltīti vācu apvienošanai. Rīdesheimas pie Reinas apkārtnē, Nīdervaldes dabas parkā atrodas “Nīdervaldes piemineklis” (Niederwalddenkmal), kuru sāka projektēt tūlīt pēc apvienošanās 1871. gadā un atklāja 1883. gadā. Tā būvniecību daļēji sedza ziedojumi. Paugurā esošā monumenta virsotni rotā Reinas virzienā vērsta sievietes (Ģermānijas) figūra, kas alegorijas veidā simbolizē apvienoto vācu valsti, zemāk reljefā atainots Vācu Impērijas pirmais ķeizars Vilhelms I, pārējie vācu zemju valdnieki un karavadoņi, kā arī patriotiskās, Francijas–Vācijas kara laikā populārās vācu dziesmas “Sardze pie Reinas” (Wacht am Rhein) teksts. Koblencā, pie Mozeles ietekas Reinā, atrodas 1897. gadā atklātais “Vācu stūris” (Deutches Eck), kas veltīts trijos apvienošanas karos panāktajai vācu vienotībai. Šis ir monumentāls komplekss, kura galvenais akcents ir ķeizara Vilhelma I jātnieka figūra.
Multivide
Vācu Impērija.