AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 7. jūlijā
Raimonds Cerūzis

Austroungārija

(vācu Österreich-Ungarn, Österreichisch-Ungarische Monarchie, ungāru Ausztria-Magyarország, Osztrák-Magyar Monarchia, angļu Austria-Hungary, Austro-Hungarian Empire, franču L’Autriche-Hongrie, Monarchie austro-hongroise, krievu Австро-Венгрия, Австро-Венгерская монархия), arī Austrija-Ungārija, Austrijas-Ungārijas Impērija
valsts Centrālajā un Austrumeiropā, kas pastāvēja no 1867. līdz 1918. gadam un bija Austrijas Impērijas pēctece

Saistītie šķirkļi

  • Austrijas Impērija
  • Bavārijas Elizabete
  • Francis Jozefs I
  • Habsburgu dinastija
  • Pirmais pasaules karš
  • Vācu Impērija
Austroungārijas – Austrijas, Ungārijas un citu impērijas sastāvdaļu ģerboņi. Ap 1907. gadu.

Austroungārijas – Austrijas, Ungārijas un citu impērijas sastāvdaļu ģerboņi. Ap 1907. gadu.

Avots: Fine Art Images/Heritage Images via Getty Images, 1155692917. 

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Nosaukuma izcelsme un variācijas
  • 3.
    Valsts izveide, teritorija, galvenie centri un demogrāfija
  • 4.
    Politika
  • 5.
    Saimniecība
  • 6.
    Izglītība, zinātne un kultūra
  • 7.
    Nozīme un ietekme uz vēlākām norisēm
  • 8.
    Nozīmīgas personības, atspoguļojums mākslā un literatūrā
  • Multivide 19
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Nosaukuma izcelsme un variācijas
  • 3.
    Valsts izveide, teritorija, galvenie centri un demogrāfija
  • 4.
    Politika
  • 5.
    Saimniecība
  • 6.
    Izglītība, zinātne un kultūra
  • 7.
    Nozīme un ietekme uz vēlākām norisēm
  • 8.
    Nozīmīgas personības, atspoguļojums mākslā un literatūrā
Kopsavilkums

Austroungārija bija etniski neviendabīga, daudznacionāla valsts – dubultmonarhija, kurā reālūnijā bija apvienojušās Austrija un Ungārija. Austroungārija bija Habsburgu dinastijas (Haus Habsburg) varas centrs, politiski un ekonomiski nozīmīga Eiropas kontinentālā lielvara. Austroungārijas etnisko grupu savstarpējās nesaskaņas, pastāvīgais iekšpolitiskais saspīlējums un valsts starptautiskās ambīcijas bieži minētas kā Pirmā pasaules kara cēlonis. Austroungārijas sabrukums Pirmā pasaules kara noslēgumā radīja iespēju Centrālajā un Austrumeiropā izveidoties jaunām valstīm.

Nosaukuma izcelsme un variācijas

Valsts oficiālais nosaukums kopš 1868. gada vācu un ungāru valodā bija “Impērijas padomē pārstāvētās karalistes un zemes un Svētā Stefana ungāru kroņa zemes”. Ar padomē pārstāvētām karalistēm un zemēm tika saprasta Austrijas daļa, bet ar ungāru kroņa zemēm – Ungārijas daļa. Abas teritorijas nošķīra Leitas upe, no kuras atvasināti abu valsts sastāvdaļu latinizētie nosaukumu varianti Cisleitānija (Cisleithanien) un Transleitānija (Transleithanien; respektīvi, zemes šaipus un viņpus Leitas upei).

Tā kā valsts oficiālais nosaukums bija garš un neparocīgs lietošanā, apritē nostiprinājās saīsināti nosaukumu varianti. Starp tiem izplatītākie, kas ieguva daļēji oficiālu statusu, bija Austroungārija jeb Austrija-Ungārija. Lietoti arī nosaukumu varianti: Austroungārijas Impērija, Austroungārijas jeb Austrijas-Ungārijas monarhija, Donavas monarhija un Dubultmonarhija. Akadēmiskajā literatūrā Austroungāriju bieži dēvē par Habsburgu monarhiju (arī impēriju), jo tā veidoja noslēdzošo periodu šīs dinastijas politiskajā un valstiskuma vēsturē. Habsburgi šajā teritorijā valdīja, sākot no 1276. gada, un to varas periods beidzās 1918. gadā ar Austroungārijas izjukšanu pēc Pirmā pasaules kara. Gadsimtiem ilgušās valdīšanas laikā Austrijas Habsburgi kļuva par nozīmīgu Eiropas dinastiju, un Austroungārijas lielākā pilsēta Vīne bija viņu varas centrs. Vācu valodā apritē bija valsts nosaukuma abreviatūras “k. u. k.” (no vācu kaiserlich und königlich ‘ķeizariskā un karaliskā’) un “k. u. k.-Monarchie” (kaiserlich und königlich Monarchie ‘ķeizariskā un karaliskā monarhija’), ar kurām saprata Austroungārijas “ķeizariskās” zemes jeb Austrijas daļu un “karaļa” jeb Ungārijas zemes.

Valsts izveide, teritorija, galvenie centri un demogrāfija

Austroungārijas izveidi (respektīvi Austrijas Impērijas pārveidi par Austroungāriju) noteica virkne starptautisku, iekšpolitisku un etnisku apstākļu. Austrijas Impērijas politiskā vadība neatbalstīja vācu un itāļu nacionālās apvienošanās kustību, kā arī nevēlējās risināt nacionālo jautājumu valsī, jo tas nozīmētu Habsburgu monarhijas ietekmes apdraudējumu. Vācu kara (saukts arī par Austrijas–Prūsijas karu) laikā 1866. gadā Austrijas Impērija cieta militāru un politisku sakāvi. Tā zaudēja iniciatīvu vācu apvienošanās jautājumā, akceptēja apvienotas Itālijas Karalistes izveidi, bija spiesta itāļiem atdot Venēciju. Centralizētā valsts pārvalde šajā daudznacionālajā valstī bija sevi izsmēlusi, auga iekšpolitiskais saspīlējums – īpaši ungāru neapmierinātība. Pēc ungāru sacelšanās un neatkarības prasībām, 1867. gada sākumā sarunās tika panākts izlīgums, kā rezultātā ungāri ieguva neatkarību savās apdzīvotajās teritorijās. Austroungārijas dibināšana notika secīgu lēmumu un pārkārtojumu rezultātā un turpinājās visu 1867. gadu. Biežāk kā nozīmīgu datumu valsts tapšanā piemin 08.06.1867., kad notika dubultmonarha posteņa izveide, proti, Franča Jozefa I (vācu Franz Joseph I, ungāru Ferenc József Károly) kronēšana par Ungārijas karali.

Pirms Pirmā pasaules kara Austroungārija bija otrā lielākā valsts Eiropā aiz Krievijas Impērijas, tās platība bija 676 000 m2. Austroungārija aptvēra mūsdienu Austriju, Bosniju un Hercegovinu, Čehiju, Horvātiju, Slovākiju, Slovēniju un Ungāriju. Tajā bija iekļauta daļa Melnkalnes piekrastes, daļa Serbijas (Vojvodina), Polijas (Rietumgalīcija), Rumānijas (Transilvānija, Banata u. c.) un Ukrainas (Austrumgalīcija, Karpatu Ukraina u. c.) teritoriju, tā aptvēra arī daļu mūsdienu Itālijas ziemeļreģionu (Trentīno-Alto Adidže, Friuli-Venēcija Džūlija).

Tā kā Austroungārija sastāvēja no divām valstīm, tai bija divas galvaspilsētas – Austrijas daļai (Cisleitānijai) Vīne un Ungārijas daļai (Transleitānijai) Budapešta. Abas pilsētas bija nozīmīgākās valstī. Galvenais valsts varas centrs jau kopš Habsburgu monarhijas aizsākumiem un lielākā pilsēta bija Vīne, 1914. gadā tajā dzīvoja 2,2 miljoni iedzīvotāju. Budapešta, ar šajā laikā apmēram 900 000 iedzīvotāju, no Vīnes ievērojami atpalika. Daudz mazāki reģionālie centri bija Trieste, Prāga, Lemberga (mūsdienās Ļviva), Krakova, Grāca. Valstī bija divas oficiālās valodas – vācu un ungāru, Cisleitānijas daļā vietvaras pieļāva vietējo valodu (čehu, itāļu, poļu, serbhorvātu, slovēņu, ukraiņu) lietojumu sabiedriskajā dzīvē, izglītībā un ierobežoti arī sakaros ar valsts pārvaldi. Maģarizācijas iespaidā lielāki valodu lietojuma ierobežojumi bija Transleitānijā, kas izsauca, piemēram, slovāku un rumāņu neapmierinātību.

Iedzīvotāju skaita ziņā valsts ieņēma trešo vietu Eiropā aiz Krievijas Impērijas un Vācu Impērijas. Kopš 19. gs. 70. gadiem notika iedzīvotāju emigrācija uz Rietumu puslodi, kā rezultātā apmēram 3 miljoni izceļotāju apmetās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Pirms Pirmā pasaules kara valstī dzīvoja nepilni 53 miljoni iedzīvotāju. Austroungārija bija etniski sadrumstalota, un neviena no tautībām neveidoja vairākumu. 1910. gadā lielākā kopiena bija dažādās slāvu valodās runājošie, kas veidoja 47 % iedzīvotāju, tiem sekoja vācieši (23 %) un ungāri (20 %). Tā kā slāvu kopiena bija lingvistiski, kulturāli un reliģiski sašķelta (čehi, slovāki, horvāti, serbi, poļi, ukraiņi utt.), lielāku ietekmi nostiprināja vācieši un ungāri, kuriem bija vienota valoda un kultūra. Valstī nepastāvēja kopīga tās iedzīvotāju pavalstniecība, bet gan atsevišķa Austrijas vai Ungārijas pavalstniecība.

Austroungārijas pase. 1908. gads.

Austroungārijas pase. 1908. gads.

Avots: Čehijas Nacionālais vēstures muzejs.

Zalcburga. Austrija, 20. gs. sākums.

Zalcburga. Austrija, 20. gs. sākums.

Fotogrāfs Trinks und Co. GmbH Leipzig. Avots: Deutsche Fotothek. 

Budapešta. Pilsētas aina ar Austroungārijas karalienes Elizabetes portretu. 1908. gads.

Budapešta. Pilsētas aina ar Austroungārijas karalienes Elizabetes portretu. 1908. gads.

Fotogrāfs Ludwig Angerer/Brück und Sohn. Avots: Deutsche Fotothek.

Austroungārijas karaļa Franča Jozefa I tilts pār Donavu. Budapešta, 1911. gads.

Austroungārijas karaļa Franča Jozefa I tilts pār Donavu. Budapešta, 1911. gads.

Fotogrāfs Brück und Sohn. Avots: Deutsche Fotothek. 

Elbas upes ieleja Bohēmijā. 1910. gads.

Elbas upes ieleja Bohēmijā. 1910. gads.

Fotogrāfs Gustav W. von Zahn. Avots: Deutsche Fotothek.

Pierobežas ciemats Dienvidkarpatos. Transilvānija, 1911. gads.

Pierobežas ciemats Dienvidkarpatos. Transilvānija, 1911. gads.

Fotogrāfs Rudolf Zimmermann. Avots: Deutsche Fotothek.

Ostas pilsēta Horvātijā, 1905. gads.

Ostas pilsēta Horvātijā, 1905. gads.

Fotogrāfs Gustav W. von Zahn. Avots: Deutsche Fotothek.

Parlamenta ēka Vīnē. Ap 1890. gadu.

Parlamenta ēka Vīnē. Ap 1890. gadu.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Europeana/Albertina Museum Wien. 

Parlamenta ēka pie Donavas Budapeštā. Ungārija, 1904. gads.

Parlamenta ēka pie Donavas Budapeštā. Ungārija, 1904. gads.

Fotogrāfs Brück und Sohn. Avots: Deutsche Fotothek. 

Francis Ferdinands.

Francis Ferdinands.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Deutsche Fotothek. 

Ūdens trasports Donavas upē. 1890. gads.

Ūdens trasports Donavas upē. 1890. gads.

Fotogrāfs Victor Angerer. Avots: Europeana/Albertina Museum Wien. 

Dzelzceļš cauri Zemmeringas pilsētai. Austrija, 1856.–1892. gads.

Dzelzceļš cauri Zemmeringas pilsētai. Austrija, 1856.–1892. gads.

Fotogrāfs Oskar Kramer. Avots: Europeana/Albertina Museum Wien. 

Politika

Austroungārijas ārpolitiskajā kursā iezīmējās solidaritāte ar Vācu Impēriju. Valsts aktīvi iesaistījās Vācu Impērijas un tās pirmā kanclera Oto fon Bismarka (Otto von Bismarck) organizētajā starpvalstu attiecību sistēmā, tostarp Berlīnes kongresā 13.06.1878., kurā Eiropas lielvaras lēma Balkānu jautājumu. 07.10.1879. kopā ar Vācu Impēriju Austroungārija izveidoja slepenu militārpolitisku aizsardzības savienību (Divsavienība), kurai 20.05.1882. pievienojās Itālijas Karaliste (Trejsavienība). Turpinājumā sadarbībā ar Vācu Impēriju un Krievijas Impēriju 18.06.1881. tika noslēgts Trīs ķeizaru līgums, kas paredzēja ievērot labvēlīgu neitralitāti citas valsts uzbrukuma gadījumā. Iekšēji sašķeltā valsts koncentrējās uz savas ietekmes saglabāšanu Balkānos, aizvien vairāk kļūstot atkarīga no Vācu Impērijas.

Abām dubultmonarhijas daļām bija katrai atsevišķs parlaments un valdība. Parlamentos bija pārstāvēti politiskie spēki, kas aptvēra plašu politisko spektru no kreisās līdz labējai nometnei. Katram lielākajam etnosam bija savas sociālistu, agrārās un labējās tautas partijas. Valsts ārlietu, aizsardzības un finanšu sfēru centralizēti vadīja Kopīgo lietu ministru padome, pārējās jomas, tostarp saimniecību, tieslietas un izglītību, Cisleitānija un Transleitānija katra pārvaldīja neatkarīgi.

Kopš 20. gs. sākuma arvien lielāku neapmierinātību ar valsti izrādīja dažādās slāvu tautības, – savos nacionālajos centienos tās konkurēja gan savstarpēji, gan ar vāciešiem un ungāriem. Saspīlējumu īpaši veicināja Serbijas Karaliste, kas Balkānu reģionā centās panākt visu vēsturisko serbu teritoriju apvienošanu, apdraudot Austroungārijas stabilitāti. Tādējādi vēl pirms Pirmā pasaules kara sākuma Austroungārijas kopīgajās varas struktūrās (piemēram, Ārlietu ministrijā) apsvēra kara iespēju pret Serbijas Karalisti.

28.06.1914. Sarajevā tika nošauts Austroungārijas troņmantinieks Francis Ferdinands (Franz Ferdinand, pilnajā vārdā Austrijas Estu Francis Ferdinands Karls Ludvigs Jozefs Marija, Franz Ferdinand Carl Ludwig Joseph Maria von Österreich-Este) un viņa sieva, Eiropā sākās tā dēvētā “Jūlija krīze” (pirmskara starptautiskais saspīlējums). 28.07.1914. Austroungārija un Vācu Impērija kopīgi pieteica karu Serbijai, kas bija prelūdija Pirmajam pasaules karam, kurā Austroungārija bija pretiniece Antantes valstīm un tika neatgriezeniski novājināta.

Saimniecība

Austroungārijā apritē bija vienota valūta, – līdz 1892. gadam tas bija Austrijas guldenis (pazīstams arī kā florins un forints), bet pēc tam – Austroungārijas krona.

Valsts teritorijai Eiropas saimniecībā bija ārkārtīgi svarīga vieta. To caurvija nozīmīgi ūdensceļi, piemēram, Donavas baseins, ko izmantoja tirdzniecības sakaros starp austrumiem un rietumiem. Donavas nozīme pieauga kopš 1869. gadā atklātā Suecas kanāla, jo tā ietilpa Eiropas un Āzijas tirdzniecības ceļu sistēmā. Nozīmīgākā jūras osta, kā arī kuģu un zemūdeņu būves vieta bija Trieste, Adrijas jūras krastā, kurā bāzējās Austrijas tirdzniecības un vēlāk arī kara flote (Austroungārijas kara flote nozīmi ieguva visai vēlu – tikai 19. un 20. gs. mijā). Valsts ungāru daļas nozīmīgākā jūras osta bija Rijeka, kas arī atradās Adrijas jūras piekrastē.

Pilnveidojās jau Austrijas Impērijas laikā būvētais dzelzceļa tīkls, kas savienoja valsts attālākās vietas, arī kalnainos un grūti pieejamos apvidus. Dzelzceļš jau līdz 19. gs. nogalei padarīja iespējamu visu ģeogrāfiski nošķirto reģionu integrāciju valsts saimniecībā un savienošanu ar Melnās un Adrijas jūras ostām. Cauri Austroungārijai vijās Austrumu dzelzceļš, kas savienoja Eiropu ar Konstantinopoli (mūsdienās Stambula). Šajā līnijā no Vīnes kursēja luksusa klases pasažieru vilciens – “Austrumu ekspresis” (Orient Express). Dzelzceļa tīklu sistēmu kopš 1879. gada no privātiem investoriem savā pārziņā pārņēma valsts, līdz 1900. gadam uzbūvējot vēl 25 000 km dzelzceļa līniju.

Ietekmi uz valsts saimniecību atstāja Vīnes biržas krīze 09.05.1873., kas uzskatāma par pirmo lielo depresiju Eiropas saimniecības vēsturē. Tās iespaidā izdzīvot spēja tikai neliela daļa kredītiestāžu. Atkopšanās no krīzes notika kopš 19. gs. 80. gadiem, kad Austroungārija kļuva par nozīmīgu mašīnbūves un elektrotehniskās jomas ražotāju pasaulē. Mašīnbūves jomā tā ieņēma ceturto vietu aiz ASV, Vācu Impērijas un Lielbritānijas. Šajā laikā Austroungārijā tika dibināti tādi pazīstami mašīnbūves uzņēmumi kā “Škoda” Pilzenē, “Laurin & Klement” Mladā Boleslavā, “Ganz” un “MÁVAG” Budapeštā u. c. Elektrotehniskajā jomā Austroungārija ierindojās trešajā vietā aiz ASV un Vācu Impērijas. Galvenais ārējās tirdzniecības partneris bija Vācu Impērija. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju no 1870. gada līdz Pirmajam pasaules karam pieauga divas reizes. Teritorijas Cisleitānijā ap Vīni un Prāgu bija vairāk industrializētas, bet Transleitānijā – orientētas uz lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu un pārstrādi. Budapeštā atradās pasaulē tobrīd lielākais labības miltu ražošanas centrs, un šī valsts daļa ieņēma otro vietu pasaulē miltu eksportā aiz ASV.

Nozīmīgākie rūpnieciski iegūtie derīgie izrakteņi bija brūnogles un akmeņogles, kā arī sāls. Salīdzinājumā ar aizvadīto Austrijas Impērijas periodu, mazāka nozīme bija dažādu metāla rūdu ieguvei. Kopš 19. gs. beigām sākās naftas ieguve Galīcijas teritorijā. Pirms Pirmā pasaules kara Austroungārija kļuva par trešo lielāko naftas ieguvējvalsti aiz ASV un Krievijas Impērijas.

Visvairāk ieguldījumu valsts saimniecībā bija veikusi Vācu Impērija, kuras kapitāls dominēja militārajā rūpniecībā, tomēr pašas Austroungārijas kapitāla eksports krietni pārsniedza importu.

Izglītība, zinātne un kultūra

Kultūras un izglītības jomā lielu iespaidu uz valsts attīstību atstāja vācu dominējošā loma Cisleitānijā un ungāru dominējošā loma Transteitānijā. Valstiski plānota un organizēta vispārējās izglītības attīstība Austroungārijas teritorijā sākās jau kopš 19. gs. vidus. Vienotu obligāto astoņgadīgo pamatizglītību sāka ieviest kopš Austroungārijas pastāvēšanas pirmajiem gadiem. Izglītības joma bija dalīta katrai dubultmonarhijas daļai. Valstī atvēra arī pirmās meiteņu vidusskolas.

Uzplaukumu piedzīvoja zinātne, darbojās divas zinātņu akadēmijas (Vīnē un Budapeštā), kā arī 12 universitātes, no kuram vecākā bija Prāgā. Vīne bija nostiprinājusies par vienu no nozīmīgākajām Eiropas un visas pasaules kultūras metropolēm, saukta arī par “mūzikas galvaspilsētu”. 1869. gadā tika atklāta par vēlāko Eiropas mūzikas, operas un baleta simbolu uzskatītā Vīnes Valsts operas (Wiener Staatsoper) ēka. Austroungārijas pastāvēšanas gados tā iemantoja pasaules mēroga slavu.

Vīnes Valsts opera. 1886. gads.

Vīnes Valsts opera. 1886. gads.

Avots: Europeana/Fredrik Arvidsson Posses arkiv/Tekniska museet. 

Nozīme un ietekme uz vēlākām norisēm

Neskatoties uz pastāvīgu iekšpolitikas, izglītības un saimniecības modernizēšanu, dubultmonarhijas valsts pārvalde, īpaši kopīgo jomu (ārlietas, aizsardzība, finanses) prasīja milzu resursus un nebija efektīva. Valsti bija arī grūti reprezentēt gan iekšēji, gan ārzemēs, jo abām valsts daļām katrai bija sava suverēna kultūra, izglītība, tieslietu prakse, saimniecība, kā arī savi valstiskie simboli (visā pastāvēšanās laikā netika panākta vienošanās par kopīgu valsts karogu).

Pasaulē Austroungāriju un Vācu Impēriju uzskatīja par tuvām un draudzīgām valstīm. Austroungārija kopā ar citām pasaules lielvarām (Lielbritānija, Francija, Krievijas Impērija, Vācu Impērija) bija līdzatbildīga Pirmā pasaules kara izraisīšanā un norisē.

Starpetnisko attiecību spriedze bija iemesls iekšpolitiskajai nestabilitātei, kas Pirmā pasaules kara laikā noveda šo daudznāciju valsti līdz iziršanai. Valsts sabrukums sākās 1918. gada oktobrī ar dienvidslāvu, čehu un slovāku suverenitātes prasībām un reālūnijas pārtraukšanu no Ungārijas puses. Kulmināciju sabrukums sasniedza 11.–13.11.1918., kad no troņa atstādināja Austroungārijas otro un pēdējo dubultmonarhu Karlu I (vācu Karl I., pilnajā vārdā Austrijas Karls Francis Jozefs Ludvigs Hūberts Georgs Oto Marija, vācu Carl Franz Joseph Ludwig Hubert Georg Otto Maria von Österreich), ungāriski titulēts par Kāroju IV (ungāru IV. Károly), un darbu pārtrauca likumdevēji. 10.09.1919. uz Cisleitānijas vācu apdzīvoto teritoriju bāzes pasludinātā Vācu Austrijas Republika (Republik Deutschösterreich) noslēdza Senžermēnas miera līgumu ar karā uzvarējušo Antanti. Ungārijas Karaliste kā Austroungārijas mantiniece Trianonas miera līgumu ar Antanti parakstīja 04.06.1920. Šie līgumi nostiprināja jaunu valstu robežas sabrukušās Austroungārijas teritorijā. Pēckara kārtības izveidē Antante pretojās Austrijas vāciešu apvienošanās centieniem ar Vācu Impēriju (Veimāras republiku). Šāda Antantes politika stiprināja vācu neapmierinātību ar pastāvošo starptautisko kārtību un sekmēja revanšisma tendences, kas noveda pie Otrā pasaules kara.

Nozīmīgas personības, atspoguļojums mākslā un literatūrā

Pasaulē Austroungāriju pazīst ar tās teritorijā dzimušajām kultūrā nozīmīgām personībām. Īpaša vieta ir ar Vīni saistītajiem komponistiem (piemēram, Antons Brukners, Josef Anton Bruckner, Gustavs Mālers, Gustav Mahler, u. c.), leģendārajai Štrausu (Strauss) dinastijai, no kuras nāca vairāki valšu komponisti, un virtuozajam ungāru pianistam un komponistam Ferencam Listam (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt).

Austroungārijas pastāvēšanas laikā radīti Habsburgu monarhiem veltītie pieminekļi, tostarp izcilākais – 1888. gadā atklātais Marijas Terēzijas pieminekļa (Maria-Theresien-Denkmal) arhitektoniskais skulpturālais komplekss Vīnē. Pasaules ievērību saistībā ar Austroungāriju (Habsburgu monarhiju) iemantojusi Bavārijas Elizabete (Elisabeth von Österreich, pilnajā vārdā Bavārijas hercogiene Elizabete Amālija Eženija Vitelsbaha, Elisabeth Amalie Eugenie von Wittelsbach, Herzogin in Bayern) – Austroungārijas imperatora Franča Jozefa I sieva. Ģimenē par Sisi (Sissi) sauktās Elizabetes pašapziņa, brīvības alkas, romantiskā un sapņainā daba, kā arī traģiskā bojāeja atentāta rezultātā kļuva par Eiropas literatūrā, kino un televīzijā plaši aplūkotu tematu. Tomēr visplašāko vēsturisko atpazīstamību, tostarp literatūrā un kino, iemantojis Austrijas pierobežā ar Vācu Impēriju dzimušais vēlākais vācu Trešā reiha diktators nacionālsociālists Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler).

Plaši atpazīstams ir arī šajā valstī dzimušais psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids (Sigmund Freud); viņa radītajai psihoanalīzei un idejai par cilvēka zemapziņu bijusi liela ietekme 20. un 21. gs. pasaules literatūrā. Situācija Austroungārijā pasaules kara priekšvakarā un tā laikā kritiski tēlota vairāku pasaulslavenu tā laika rakstnieku darbos. Piemēram, valsts satīriski izsmieta Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek) romānā “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, 1923), par valsti un tās attīstību ironizēts Roberta Mūzila (Robert Musil) romānā “Cilvēks bez īpašībām” (Der Mann ohne Eigenschaften, 1930), bet valsts sabrukums atainots Jozefa Rota (Moses Joseph Roth) romānā “Radecka maršs” (Radetzkymarsch, 1932).

Marijas Terēzijas piemineklis Vīnē. Austrija, 14.10.2024.

Marijas Terēzijas piemineklis Vīnē. Austrija, 14.10.2024.

Avots: Svet foto/Shutterstock.com/2551075199.

Franča Jozefa I iecienītākais mīļotās sievas Elizabetes portrets. Mākslinieks Francs Ksavers Vinterhalters. 1864. gads.

Franča Jozefa I iecienītākais mīļotās sievas Elizabetes portrets. Mākslinieks Francs Ksavers Vinterhalters. 1864. gads.

Avots: Vīnes Mākslas vēstures muzejs (Kunsthistorisches Museum Wien)/©KHM-Museumsverband. 

Multivide

Austroungārijas – Austrijas, Ungārijas un citu impērijas sastāvdaļu ģerboņi. Ap 1907. gadu.

Austroungārijas – Austrijas, Ungārijas un citu impērijas sastāvdaļu ģerboņi. Ap 1907. gadu.

Avots: Fine Art Images/Heritage Images via Getty Images, 1155692917. 

Austroungārijas pase. 1908. gads.

Austroungārijas pase. 1908. gads.

Avots: Čehijas Nacionālais vēstures muzejs.

Reljefs uz grāfa Ģulas Andrāši (Andrássy Gyula) pieminekļa, kurā atveidota Franča Jozefa I kronēšana par Ungārijas karali. Budapešta, 1908. gads.

Reljefs uz grāfa Ģulas Andrāši (Andrássy Gyula) pieminekļa, kurā atveidota Franča Jozefa I kronēšana par Ungārijas karali. Budapešta, 1908. gads.

Fotogrāfs Brück und Sohn. Avots: Deutsche Fotothek.

Zalcburga. Austrija, 20. gs. sākums.

Zalcburga. Austrija, 20. gs. sākums.

Fotogrāfs Trinks und Co. GmbH Leipzig. Avots: Deutsche Fotothek. 

Budapešta. Pilsētas aina ar Austroungārijas karalienes Elizabetes portretu. 1908. gads.

Budapešta. Pilsētas aina ar Austroungārijas karalienes Elizabetes portretu. 1908. gads.

Fotogrāfs Ludwig Angerer/Brück und Sohn. Avots: Deutsche Fotothek.

Elizabetes tilts pār Donavu. Budapešta, 1903. gads.

Elizabetes tilts pār Donavu. Budapešta, 1903. gads.

Fotogrāfs Brück und Sohn. Avots: Deutsche Fotothek. 

Austroungārijas karaļa Franča Jozefa I tilts pār Donavu. Budapešta, 1911. gads.

Austroungārijas karaļa Franča Jozefa I tilts pār Donavu. Budapešta, 1911. gads.

Fotogrāfs Brück und Sohn. Avots: Deutsche Fotothek. 

Elbas upes ieleja Bohēmijā. 1910. gads.

Elbas upes ieleja Bohēmijā. 1910. gads.

Fotogrāfs Gustav W. von Zahn. Avots: Deutsche Fotothek.

Pierobežas ciemats Dienvidkarpatos. Transilvānija, 1911. gads.

Pierobežas ciemats Dienvidkarpatos. Transilvānija, 1911. gads.

Fotogrāfs Rudolf Zimmermann. Avots: Deutsche Fotothek.

Aitu ganāmpulks ar ganu kalnos Transilvānijas dienvidos. 1911. gads.

Aitu ganāmpulks ar ganu kalnos Transilvānijas dienvidos. 1911. gads.

Fotogrāfs Rudolf Zimmermann. Avots: Deutsche Fotothek.

Ostas pilsēta Horvātijā, 1905. gads.

Ostas pilsēta Horvātijā, 1905. gads.

Fotogrāfs Gustav W. von Zahn. Avots: Deutsche Fotothek.

Parlamenta ēka Vīnē. Ap 1890. gadu.

Parlamenta ēka Vīnē. Ap 1890. gadu.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Europeana/Albertina Museum Wien. 

Parlamenta ēka pie Donavas Budapeštā. Ungārija, 1904. gads.

Parlamenta ēka pie Donavas Budapeštā. Ungārija, 1904. gads.

Fotogrāfs Brück und Sohn. Avots: Deutsche Fotothek. 

Francis Ferdinands.

Francis Ferdinands.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Deutsche Fotothek. 

Ūdens trasports Donavas upē. 1890. gads.

Ūdens trasports Donavas upē. 1890. gads.

Fotogrāfs Victor Angerer. Avots: Europeana/Albertina Museum Wien. 

Dzelzceļš cauri Zemmeringas pilsētai. Austrija, 1856.–1892. gads.

Dzelzceļš cauri Zemmeringas pilsētai. Austrija, 1856.–1892. gads.

Fotogrāfs Oskar Kramer. Avots: Europeana/Albertina Museum Wien. 

Vīnes Valsts opera. 1886. gads.

Vīnes Valsts opera. 1886. gads.

Avots: Europeana/Fredrik Arvidsson Posses arkiv/Tekniska museet. 

Marijas Terēzijas piemineklis Vīnē. Austrija, 14.10.2024.

Marijas Terēzijas piemineklis Vīnē. Austrija, 14.10.2024.

Avots: Svet foto/Shutterstock.com/2551075199.

Franča Jozefa I iecienītākais mīļotās sievas Elizabetes portrets. Mākslinieks Francs Ksavers Vinterhalters. 1864. gads.

Franča Jozefa I iecienītākais mīļotās sievas Elizabetes portrets. Mākslinieks Francs Ksavers Vinterhalters. 1864. gads.

Avots: Vīnes Mākslas vēstures muzejs (Kunsthistorisches Museum Wien)/©KHM-Museumsverband. 

Austroungārijas – Austrijas, Ungārijas un citu impērijas sastāvdaļu ģerboņi. Ap 1907. gadu.

Avots: Fine Art Images/Heritage Images via Getty Images, 1155692917. 

Saistītie šķirkļi:
  • Austroungārija
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • Austrijas Impērija
  • Bavārijas Elizabete
  • Francis Jozefs I
  • Habsburgu dinastija
  • Pirmais pasaules karš
  • Vācu Impērija

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Beller, S., The Habsburg Monarchy, 1815–1918, Cambridge, New York, Cambridge University Press, 2018.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Boyer, J.W., Austria, 1867–1955, Oxford, Oxford University Press, 2022.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Buchmann, B.M., Kaisertum und Doppelmonarchie (Geschichte Österreichs), Wien, Pichler, 2003.
  • Hagen, W.W., German history in modern times: four lives of the nation, New York, Cambridge University Press, 2012.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Judson, P.M., The Habsburg Empire: a new history, Cambridge, London, The Belknap Press of Harvard University Press, 2016.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Okey, R., The Habsburg Monarchy, 1765–1918: from enlightenment to eclipse, London, New York, Bloomsbury Publishing, 2002.
  • Sked, A., The decline and fall of the Habsburg Empire, 1815–1918, London, Longman, 2001.
  • Teilors, A.Dž.P., Habsburgu monarhija, 1809–1918: Austrijas impērijas un Austroungārijas vēsture, Rīga, Alberts XII, 1999.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Watson, A., Ring of steel: Germany and Austria-Hungary at war, 1914–1918, London, Penguin Books, 2015.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Raimonds Cerūzis "Austroungārija". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/247023-Austroung%C4%81rija (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/247023-Austroung%C4%81rija

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana