Habsburgu dinastijas pārstāvji dažādās pasaules teritorijās valdīja no 11. līdz 20. gs. Habsburgi ir pazīstami ar savu ilgstošo ietekmi Svētās Romas Impērijā, kā arī Austrijas, Spānijas un citās Eiropas monarhijās. Pasaules ietekmes zenītu Habsburgi sasniedza 16. gs., arī vēlāk, līdz pat 1918. gadam, Habsburgi turpināja būt viena no nozīmīgākajām dinastijām pasaulē, kuras rokās koncentrējās milzu vara, tostarp jautājumos par karu un mieru pasaulē. Līdztekus otrai nozīmīgajai vācu izcelsmes Eiropas dinastijai – Hoencolerniem (Hohenzollern) – Habsburgi ir uzskatāmi par nozīmīgu politisku spēlētāju 19. gs. vācu apvienošanās jautājumā.

Dinastijas nosaukums cēlies no apmēram 1020. gadā būvētās Habsburgas pils (saglabājusies daļēju pilsdrupu veidā) Šveices Ārgavas kantonā. Nosaukuma izcelsme nav pilnībā noskaidrota. Saskaņā ar 19. gs. pierakstīto mutvārdu leģendu, tā, iespējams, senāk saukta par Habihtsburgu (no vācu Habichtsburg ‘vanaga pils’), laika gaitā nosaukums saīsināts. Citi avoti liecina, ka nosaukums cēlies no senaugšvācu vārda hab, kas nozīmēja ‘upes brasls’.

Pirmās rakstītās liecības par dinastijas nosaukuma lietojumu attiecas uz 12. gs. sākumu. Paši Habsburgu dinastijas pārstāvji līdz pat Habsburgu monarhijas sabrukumam dinastijas nosaukumu nelietoja kā savu uzvārdu, tā vietā monarhi tika titulēti personvārdos vai norādot piederību konkrētai valstij. Mūsdienās dinastijai piederīgie personvārdu “Habsburgs” lieto uzvārda izpratnē. Sākot ar 14. gs., avotos mazākā apjomā sastopams arī alternatīvs dinastijas nosaukums – “Austrijas dinastija” (latīņu domus Austriae, vācu Haus Österreich).

Par dinastijas izcelsmi sastopama pretrunīga informācija. Jaunākā literatūra datē Habsburgu pirmsākumus krietni agrāk par 13. gs., kā bijis ierasts iepriekš. Piemēram, par dinastijas iespējamo pamatlicēju uzskata 10. gs. dzīvojušo Guntramu Bagāto (latīņu Guntramnus Dives), kurš bija cēlies no Elzasas hercoga Adalrika (latīņu Adalricus, saukta arī Etiho, Eticho) dzimtas. Aptuveni kopš šī laika var datēt viņu valdījumu mūsdienu Francijas austrumos (Augšelzasā) un Vācijas dienvidrietumos (Breisgavā un Kletgavā). Guntrama Bagātā iespējamais mazdēls Radbots (Radbot) uzbūvēja Habsburgu pili Ārgavā, kura bija dzimtas rezidence līdz 13. gs.

Liela nozīme Habsburgu dinastijas politiskajā uzplaukumā bija Rūdolfam I (Rudolf I), sauktam par “Rūdolfu no Habsburgiem” un “vācu karali”. Mūsdienu literatūrā viņu uzskata par pirmo no Habsburgu dinastijas nākušo Svētās Romas Impērijas valdnieku – karali (1273–1291). 1276.–1278. gadā viņš ieguva Habsburgu valdījumā Austrijas un Štīrijas teritorijas. Rūdolfa I un viņa dēlu valdīšana Austrijā, arī Vīnē kā varas centrā, sāka gadsimtiem ilgo Habsburgu politiskās varas periodu, ko dēvē par “Habsburgu monarhiju” un cieši saista ar Austriju.

Vīnē dzimušā Austrijas erchercoga, vēlākā vācu Romas karaļa (kopš 1493. gada) un Svētās Romas Impērijas imperatora jeb ķeizara (1508–1519) Maksimiliāna I (Maximilian I) sāktā aprēķinu laulību politika pakāpeniski nodrošināja Habsburgiem ietekmi arvien jaunās teritorijās. 1477. gadā pēc laulībām ar Burgundijas Mariju (franču Marie de Bourgogne) Maksimiliāns I ieguva kontroli pār Burgundiju, Luksemburgu un Nīderlandi.

Habsburgu īpašumus ievērojami papildināja Maksimiliāna I dēls Kastīlijas Filips I “Skaistais” (spāņu Felipe I de Castilla, “el Hermoso”). Habsburgu plāns bija ar laulību saitēm nostiprināt attiecības ar Spāniju un izolēt savu galveno pretinieku Franciju. 1496. gadā pēc Filipa I laulībām ar Kastīlijas Johannu I “Vājprātīgo” (spāņu Juana I de Castilla, “la Loca”), Habsburgi pretendēja uz spāņu Aragonu un Kastīliju, kā arī Sardīniju, Sicīliju un Neapoli. Habsburgu dinastijas hegemonijas attīstības augstākais punkts bija Filipa I dēla Karlosa I (Carlos I) laikā, kad šis Habsburgu monarhs ieņēma Spānijas karaļa troni un kā Karls V (vācu Karl V., spāņu Carlos V, franču Charles Quint) kļuva par Svētās Romas Impērijas ķeizaru (1519–1556). Habsburgiem tobrīd bija plašākā impērija pasaulē, viņu kontrolē atradās Kastīlija kopā ar tās milzu aizjūras teritorijām mūsdienu Meksikā, Centrālamerikā un Dienvidamerikas rietumu daļā, Aragona ar tās kontrolē esošajām Vidusjūras piekrastē esošajām teritorijām (tostarp Dienviditāliju), Austrija, Habsburgu Nīderlande, kā arī mūsdienu Ungārijas teritorija. Svētās Romas Impērijas ķeizara pilnvaras Habsburgiem ļāva ietekmēt arī mūsdienu Vācijas teritoriju līdz 1701. gadam, kad Habsburgiem tur parādījās spēcīgs pretinieks – Hoencolernu vadītā Prūsijas Karaliste. Šis notikums kopā ar Habsburgu spāņu līnijas izsīkumu 1700. gadā, tam sekojošo karu par Spānijas mantojumu (1703–1713) un spāņu īpašumu nonākšana Burbonu dinastijas (franču Maison de Bourbon, spāņu Casa de Borbón) kontrolē iezīmēja Habsburgu ietekmes mazināšanos pasaulē.

Sarežģīta situācija dinastijai izveidojās 1740. gadā, kad par Austrijas valdnieci (erchercogieni) un Svētās Romas Impērijas faktisko valdnieci kļuva Habsburgu sieviešu kārtas mantiniece Marija Terēzija (Maria Theresia, pilnajā vārdā Marija Terēzija Valburga Amālija Kristīna, Maria Theresia Walburga Amalia Christina). Troņa mantošanu pa sieviešu līniju Eiropas lielvaras neatzina. Sekoja Austrijas mantojuma karš (1740–1748), kura rezultātā dinastija atkal atguvās – apgaismības ideju iespaidā modernizējās, centralizējās un uzplauka Habsburgu monarhijas Austrijas daļa un Vīne, kas iemantoja Eiropā prestižu politikas, kultūras un mākslas metropoles slavu. Marijas Terēzijas laulību rezultātā ar Lotringas Franci I Stefanu (franču François Étienne, vācu Franz Stefan) viņu pirmdzimtais dēls Jozefs II (Josef II., pilnajā vārdā Jozefs Benedikts Antons Mihaels Ādams, Josef Benedikt Anton Michael Adam), nākamais Svētās Romas Impērijas ķeizars (1765–1790), iesāka jauno līdz mūsdienām pastāvošo Habsburgu-Lotringu (Habsburg-Lothringen) līniju.

Napoleona karu laikā Habsburgu ietekme Eiropā tika iedragāta. Viņi zaudēja Svētās Romas Impērijas ķeizara titulu un kontroli pār ilgstoši pārvaldīto Austrijas Nīderlandi. Par galveno Habsburgu monarhijas varas centru kļuva jaunizveidotā Austrijas Impērija. Habsburgu vadītās Austrijas Impērijas sāncensība ar Prūsijas Karalistē valdošo Hoencolernu dinastiju noveda pie abu valstu kara. Tā rezultātā 1867. gadā Habsburgi bija spiesti piekāpties ungāru suverenitātes prasībām – Austrijas Impērija no unitāras valsts pārtapa par dubultmonarhiju – Austroungāriju. Pirmā Austroungārijas valdnieka Franča Jozefa I (Franz Joseph I) laikā dinastijai nācās arvien biežāk sastapties ar Krievijas Impērijas iejaukšanos Habsburgu monarhijas kontrolēto slāvu apdzīvoto teritoriju ikdienā Balkānos.

Pirmā pasaules kara laikā Habsburgu monarhiju satricināja nacionālās pašnoteikšanās kustība, kas noveda valsti pie sabrukuma un Habsburgi pilnībā zaudēja savu politisko varu pasaulē. Pēdējais Habsburgu monarhijas valdnieks bija Karls I (vācu Karl I., ungāru Karls IV, IV. Károly, pilnajā vārdā Karls Francis Jozefs Ludvigs Hūberts Georgs Oto Marija, vācu Karl Franz Josef Ludwig Hubert Georg Otto Maria, ungāru Károly Ferenc József Lajos Hubert György Ottó Mária). Austroungārijas sabrukuma brīdī, 1918. gada novembrī, viņš atteicās no iesaistes valsts pārvaldē, bet neatteicās no monarha titula, vēlāk pat nesekmīgi centās atgūt Ungārijas karaļa troni. 1919. gadā Austrijā pieņēma tā saukto “Habsburgu likumu”, kas aizliedza Habsburgu titulus, pretenzijas uz valsts varu, nacionalizēja tiem piederošos lielos īpašumus, tostarp grandiozo piļu rezidenču kompleksu Vīnē, un pat neļāva atgriezties Austrijā. Pēc Otrā pasaules kara plašu atpazīstamību Eiropā ieguva Karla I vecākais dēls Oto fon Habsburgs (Otto von Habsburg, Austrijā oficiāli Oto Habsburgs-Lotrings, Otto Habsburg-Lothringen), viņš bija Eiropas apvienošanās kustības (Paneiropas) viens no redzamākajiem pārstāvjiem, aktīvs politiķis, kurš atbalstīja Baltijas neatkarības atjaunošanas centienus, kā arī Centrālās un Austrumeiropas valstu iestāšanos Eiropas Savienībā. 1961. gadā viņš oficiāli atteicās no Habsburgu iepriekš īstenotās Austrijas troņa atjaunošanas politikas, kas bija nepieciešams priekšnoteikums, lai dzimta varētu atkal dzīvot Austrijā.

Tā kā Habsburgi ilgi bija pie varas Eiropā un pasaulē, viņu pārvaldītos dažādos un laika gaitā mainīgos valstiskumus pieņemts apkopojoši dēvēt par Habsburgu monarhiju un/vai Habsburgu Impēriju. Habsburgu dinastijas pārstāvji dažādās pasaules teritorijās valdīja apmēram 10 gadsimtus. No 1438. līdz 1806. gadam viņi gandrīz nepārtraukti valdīja Svētās Romas Impērijā, no Habsburgu dzimtas nācis 21 šīs impērijas ķeizars. 19. un 20. gs. vēsturē īpašu nozīmi un plašu atpazīstamību pasaulē iemantoja Habsburgu vadītā etnisko konfliktu nomāktā Austrijas Impērija un Austroungārija. Bailēs zaudēt varu līdz pat savas valdīšanas beigām sabrūkošajā Austroungārijā Habsburgi pretojās tautu pašnoteikšanās tiesībām.

Mūsdienās dzīvie dinastijas pārstāvji pieder Habsburgu-Lotringu līnijai un ar to cieši saistītajam Toskānas atzarojumam (Habsburgi-Lotringi-Toskāni), kas attīstījies kopš Franča II (Franz II.) jaunākā brāļa Ferdinanda Jozefa (Ferdinand Joseph) jeb Toskānas lielhercoga Ferdinanda III (vācu Ferdinand III., itāļu Ferdinando III, pilnajā vārdā Austrijas Ferdinands Jozefs Johans Baptists, vācu Ferdinand Josef Johann Baptist von Österreich, itāļu Ferdinando Giuseppe Giovanni Battista d’Asburgo-Lorena). Habsburgi piekopj tipisku sabiedrības vidusslāņa pārstāvju dzīvesveidu, viņu starpā ir dažādu profesiju pārstāvji, piemēram, baņķieri, ierēdņi, diplomāti, informācijas tehnoloģiju un reklāmas speciālisti, lauksaimnieki utt. Dinastijas pārstāvji pēc Otrā pasaules kara centušies panākt īpašumu atdošanu un iespēju tikt ievēlētiem Austrijas prezidenta amatā. 2011. gadā Austrijas parlaments Habsburgu likumā svītroja liegumu Habsburgiem tikt ievēlētiem valsts augstākajā – prezidenta – amatā, bet noraidīja īpašumu atdošanas prasību.

Pēc aptuvenām aplēsēm 2024. gadā no apmēram 400 dzīvajiem Habsburgiem, aptuveni 300 dzīvoja mūsdienu Austrijā, kur Habsburgu-Lotringu dinastijas galva ir uzņēmējs un bijušais politiķis pēdējā Austroungārijas ķeizara Karla I mazdēls Karls Habsburgs (Karl von Habsburg, pilnajā vārdā Karls Tomass Roberts Marija Francisks Georgs Bānams Habsburgs, Karl Thomas Robert Maria Franziskus Georg Bahnam Habsburg).

Monumentāli arhitektūras pieminekļi Habsburgiem ir viņu valdīšanas laikā radīto piļu kompleksi Vīnē – kopš 13. gs. veidotā ķeizariskā galma galvenā rezidence Hofburga (Hofburg) un 18. gs. uzbūvētā vasaras rezidence Šēnbrunnas pils (Schloss Schönbrunn), abas 1918.–1919. gadā nacionalizētas.

Mākslā, literatūrā un kino no Habsburgu pārstāvjiem visplašāk atainota Marija Terēzija un Francis Jozefs I. 1888. gadā atklātais Marijas Terēzijas piemineklis (Maria-Theresien-Denkmal) Vīnē ir nozīmīgākais Habsburgu monarhijas valdniekiem veltītais arhitektoniski skulpturālais komplekss. Austrijas teritorijā saglabājušies arī daudzi Franča Jozefa I pieminekļi, jo viņš bija iemantojis labestīga un gādīga “valsts tēva” tēlu. Bieži pieminekļi uzstādīti vietās, kur monarhs uzturējies, vai, viņam piedaloties, noticis kāds svarīgs notikums. Piemēram, mākslinieciski augstvērtīgs piemineklis 1910. gadā uzstādīts Bādišlā, kur Francis Jozefs I atainots apkārtējā ainavā integrētā medību ainā. Dinastijai šajā kūrortpilsētā joprojām pieder Franča Jozefa I kādreizējā vasaras rezidence – Ķeizara villa (Kaiservilla).

Habsburgu valdniekus portretējuši visu periodu pazīstamākie Eiropas gleznotāji. Piemēram, Maksimiliānu I gleznojis viens no renesanses laikmeta izcilākajiem vācu māksliniekiem Albrehts Dīrers (Albrecht Dürer), kā arī flāmu baroka laikmeta mākslinieks Pīters Pauls Rubenss (Pieter Paul Rubens). Arī turpmāk daudzskaitlīgos 18. un 19. gs. Habsburgu valdnieku portretus, sākot no Marijas Terēzijas, darinājuši izcili laikmeta gleznotāji, piemēram, holandiešu izcelsmes Vīnes galma mākslinieks Martins van Meitenss (Martin van Meytens), visos Eiropas galmos pazīstamais itāļu-austriešu parādes portretu meistars Johans Baptists Lampi, vecākais (vācu Johann Baptist Lampi, der Ältere itāļu Giovanni Battista Lampi, il Vecchio), austriešu romantisma stila gleznotājs Leopolds Kupelvīzers (Leopold Kupelwieser), viens no visaugstāk vērtētajiem vācu portretistiem Francs Vinterhalters (Franz Xaver Winterhalter), pazīstamais Eiropas monarhu portretētājs ungāru-britu izcelsmes gleznotājs Filips Lāslo (Philip Alexius de László) u. c. Habsburgu monarhus fotografējuši daudzi slaveni 19. un 20. gs. augstāko aprindu fotogrāfi, piemēram, Frics Lukharts (Fritz Luckhardt) un Hermans Kozels (Hermann Clemens Kosel).

Lielu interesi piesaistījušas monarhu ģimenes likstas un norises valstī viņu dzīves laikā. Valdošie Austrijas Impērijas un Austroungārijas monarhi atainoti daudzās spēlfilmās. Piemēram, Austrijas Impērijas pirmais ķeizars Francis I (Franz I., iepriekš Francis II, Franz II.) jau kopš 1914. gada atainots vairākās spēlfilmās, kuru sižets parasti saistīts ar Napoleona I (Napoléon I^er) personību vai Napoleona karu laiku, piemēram, 2023. gadā uzņemtā vēsturiskā drāma “Napoleons” (Napoleon, režisors Ridlijs Skots, Ridley Scott). Marija Terēzija kā galvenā figūra tēlota vairākās filmās un seriālos, piemēram, 1951. gada austriešu vēsturiskās drāmas žanra spēlfilmā “Marija Terēzija” (Maria Theresia, režisors Emīls Reinerts, Emil Reinert), Austrijas un Čehijas 2017.–2022. gada kopražojuma televīzijas seriālā “Marija Terēzija” (Maria Theresia, režisors Roberts Dornhelms, Robert Dornhelm). Franča Jozefa I ģimenei, īpaši sievas Elizabetes (Elisabeth, saukta Sisi, Sissi) personībai, uzmanība pievērsta kopš 1955. gada austriešu spēlfilmu triloģijas “Sisi” (Sissi, režisors Ernsts Mariška, Ernst Marischka), pēdējā ģimenes drāmai veltītā spēlfilma “Korsāža” (Corsage, režisore Marija Kreicere, Marie Kreutzer) uzņemta 2022. gadā.

Eiropas 20. gs. demokrātijas, liberālisma un līdztiesības ideju iespaidā aristokrātiskā Habsburgu dinastija un tās nedienas literatūrā nereti tēlotas izteikti ironiski vai satīras formā, piemēram, Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek) 1921.–1923. gadā tapušajā romānā “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války) un Roberta Mūzila (Robert Musil) 1930. gada romānā “Cilvēks bez īpašībām” (Der Mann ohne Eigenschaften).

Habsburgu monarhu vārdā senāk nosauktas pilsētu ielas, inženierbūves un sabiedriskas nozīmes ēkas, tomēr vairums no šiem objektiem laika gaitā pārdēvēti, īpaši pēc Austroungārijas sabrukuma un jaunu valstu izveides.