Francis II, turpmākais Francis I, bija ievērojama politiska figūra 18./19. gs. mijā. Kā pēdējais imperators vadīja gandrīz 1000 gadus pastāvējušo valstisko veidojumu – Svētās Romas Impēriju – un vēlāk uz tā pamata izveidoja vienu no 19. gs. nozīmīgākajām valstīm – Austrijas Impēriju. Viņa valdīšanas laikā tika likti pamati jaunajai politiskajai kārtībai Eiropā pēc Napoleona kariem.

Dzimis Habsburgu-Lotringu (Habsburg-Lothringen) dinastijas pārstāvja Toskānas lielhercoga Pētera Leopolda (Peter Leopold Josef Anton Joachim Pius Gotthard), vēlākā Svētās Romas Impērijas 44. imperatora Leopolda II (Leopold II) un Spānijas karaļa Kārļa III (Karl III, Carlos Sebastian de Borbon y Farnesio) meitas Marijas Luīzes (María Luisa de Borbon) ģimenē kā vecākais dēls.

Agru bērnību pavadīja Florencē, bet izglītojās Vīnē sava tēvoča Svētās Romas Impērijas ķeizara Jozefa II Habsburga (Joseph II von Habsburg-Lothringen) galmā. Īpaši aktīvi apguva militārās prasmes, interesējās arī par dabas un dzīvības zinātnēm. Jaunībā apguva karaspēka komandēšanas prasmes un jau karā ar turkiem 1789. gadā bija karaspēka formālais virspavēlnieks.

1788. gadā precējies ar Virtenbergas hercoga meitu Elizabeti (Elisabeth Wilhelmine Louise von Württemberg), kura agri nomira, un pārim nebija izdzīvojušo pēcteču. Septiņus mēnešus pēc pirmās sievas nāves precējies otro reizi ar pirmās pakāpes māsīcu no Burbonu dinastijas, Sicīlijas princesi Mariju Terēzi (Maria Teresa Carolina di Borbone-Napoli), abu laulībā dzima 12 bērni, no kuriem izdzīvoja divi dēli un piecas meitas. Pēc otrās sievas nāves laulājies vēl divas reizes, bet šīm laulībām pēcteču nebija. Saskaņā ar paša rakstīto dienasgrāmatu un laikabiedru liecībām viņš ļoti mīlējis visas savas sievas.

Franci II par Svētās Romas Impērijas 45. imperatoru kronēja 14.07.1790., pēc tam, kad viņa tēvs Leopolds II mira pēc divu gadu valdīšanas. Turpināja tēva aizsākto sadarbību ar Prūsiju, kas bija vērsta pret Franciju. Francijas uzvaras Itālijas teritorijā piespieda Franci II 1797. gadā noslēgt miera līgumu, saskaņā ar kuru Habsburgu monarhija zaudēja Nīderlandi un Lombardiju, bet ieguva Venēciju, Istriju un Dalmāciju.

Ar mērķi iegūt ietekmi Habsburgu valdījumos un pretdarboties Napoleona I (Napoléon I^er) kontinentālās impērijas plāniem, Francis II 11.08.1804. pasludināja sevi par Austrijas Impērijas ķeizaru Franci I. Neskatoties uz to, ka šāda rīcība bija no tā laika tiesību viedokļa nelegāla, ārzemēs notikušo respektēja un savu piekrišanu deva arī Napoleons I, kas tajā pašā gadā pats sevi bija pasludinājis par Francijas imperatoru. Tādējādi Svētās Romas Impērijā valdošā Habsburgu dinastija ieguva reālu varu Austrijas teritorijā, kur līdz šim tiešas varas sviras Svētās Romas Impērijas valdniekiem nebija.

02.12.1805. notika slavenā Austerlicas kauja, kurā personīgi piedalījās arī Francis II (tobrīd jau arī kā Austrijas Impērijas Francis I), arī šī kauja nesa zaudējumus Habsburgu monarhijai. 26.12.1805. viņš noslēdza Presburgas mieru, saskaņā ar kuru Habsburgu dinastijas vadīta Svētās Romas Impērija zaudēja Tiroli un Venēciju. 06.08.1806. viņš atteicās no Svētās Romas Impērijas kroņa un tādējādi likvidēja šo kopš 10. gadsimta pastāvējušo valstisko veidojumu.

Piektās koalīcijas kara laikā pret Napoleonu I Franča I militāri politiskās aktivitātes piedzīvoja kārtējo sakāvi, un 1809. gadā Austrijas Impērija bija spiesta zaudēt Ilīrijas teritoriju Balkānos. Kopumā pretnapaleona karu laikā Habsburgu monarhijas valdījumi piedzīvoja lielus postījumus un teritoriālos zaudējumus, kuri gan tika lielā mērā kompensēti pēc Vīnes miera līguma 1815. gadā. Pēc miera līguma Franča I vadītā Austrijas Impērija kļuva par otro lielāko valsti Eiropas kontinentā aiz Krievijas Impērijas. Austrijas Impērija aptvēra mūsdienu Austriju, Ungāriju, Čehiju, Slovākiju, daļu Polijas un Ukrainas ziemeļos, bet dienvidos un dienvidaustrumos tā aptvēra daļu Itālijas, Slovēnijas, Horvātijas, Serbijas un Rumānijas. Tomēr šī valsts bija ļoti nestabila iedzīvotāju etniskās neviendabības dēļ, – valdošajai Habsburgu dinastijai piederošie vācieši valstī veidoja mazākumu.

Pēc Franča I nāves 1835. gadā troni mantoja viņa vecākais dēls Ferdinands I (vācu Ferdinand I, pilnajā vārdā Karl Leopold Joseph Franz Marcellin; ungāru Jóságos Ferdinánd). Francis I ir apglabāts kopā ar savām četrām sievām tradicionālajā Habsburgu dinastijas Ķeizaru kapenēs, kas atrodas Vīnes Jaunajā tirgus laukumā.

Francis II, respektīvi, Francis I, bija viens no Napoleona I galvenajiem pretiniekiem. Starptautiskajā politikā viņa aktivitātes bieži cieta neveiksmes, un tām raksturīgas pretrunīgas izpausmes. Piemēram, politisku iemeslu dēļ viņš savu meitu Mariju Luīzi (Maria Ludovica Leopoldina Franziska Therese Josepha Lucia von Habsburg-Lothringen) izdeva par otro sievu Napoleonam I.

Pēc Napoleona I sakāves un Vīnes kongresa Franča I ietekme valstī mazinājās. Viņš distancējās no politiskās darbības, pievērsās dažādiem hobijiem, tostarp aizrāvās ar botāniku. Viņa figūru aizēnoja Klemenss Meternihs (Klemens Wenzel Lothar von Metternich-Winneburg zu Beilstein), valsts ārlietu ministrs (1809–1848) un kanclers (1821–1848). K. Meternihs 1815. gadā organizēja Vīnes kongresu un aktīvi iesaistījās jaunās Eiropas kārtības, tostarp valstu jaunu robežu, noteikšanā, un viņam pienācās lauri par Austrijas Impērijas teritoriālajiem ieguvumiem un starptautisko nostiprināšanos.

Franci I uzskata par ļoti konservatīvu monarhu – Eiropas reakcijas balstu. Laikabiedri viņam piedēvēja visai spītīgu raksturu, bet viņam bijusi raksturīga arī humāna un labestīga attieksme pret līdzcilvēkiem, dabas un dzīvnieku valstību.

Dzīves laikā Francis II, respektīvi, Francis I, saņēma visus tajā laikā pastāvošos austriešu augstākos ordeņus, tostarp paša iedibināto Leopolda ordeni un Tērauda Kroņa ordeni, kā arī Brazīlijas, Dānijas, Francijas, Krievijas, Lielbritānijas, Zviedrijas un citu ārvalstu augstākos apbalvojums. Par godu Austrijas Francim I daudzviet kādreizējās Austrijas Impērijas teritorijā veidotas viņam veltītas piemiņas vietas. Pazīstamākās ir 1850. gadā izveidotā Krānera strūklaka (piemineklis ķeizaram Francim I, Krannerova kašna, Pomník císaře Františka I) Prāgā, kā arī 1899. gadā uzbūvētais Franča tilts (Franzensbrücke) pār Donavas kanālu Vīnē.

Atainots daudzās spēlfilmās, kuru sižets parasti saistīts ar Napoleona I personību vai Napoleona karu laiku. Šādas filmas tapušas vēl pirms Pirmā pasaules kara, piemēram, 1914. gada itāļu mēmā filma “Napoleons, Napoleona epopeja” (Napoleone, epopea napoleonica, režisors Eduardo Benčivenga, Eduardo Bencivenga). Līdz 2024. gadam jaunākā filma, kurā atainots Francis II (Francis I), ir 2023. gadā uzņemtā vēsturiskā drāma “Napoleons” (Napoleon, režisors Ridlijs Skots, Ridley Scott).