Ferdinands I bija nozīmīgs Habsburgu dinastijas monarhs, otrais Austrijas Impērijas ķeizars. Monarha varas vājums licis viņu dēvēt par “Ferdinandu Labvēlīgo” (čehu Ferdinand Dobrotivy). Ferdinanda I valdīšanas periodu Austrijas Impērijā raksturo neierobežota varas koncentrēšanās galmā (absolūtisms), kam sekoja liberāli pilsoniska revolūcija, kā rezultātā Ferdinands I atkāpās no Austrijas Impērijas ķeizara troņa, pēc kā dzīvoja Prāgā un kļuva īpaši populārs čehu sabiedrībā.

Dzimis Austrijas Impērijas ķeizara, Habsburgu-Lotringu (Habsburg-Lothringen) dinastijas pārstāvja, Franča I (Franz I.), agrākā Franča II (Franz II., pilnajā vārdā Francis Jozefs Karls, Franz Joseph Karl) un viņa sievas Burbonu dinastijas Sicīlijas princeses Marijas Terēzas (Maria Teresa Carolina di Borbone-Napoli) ģimenē. Abi vecāki bija brālēns un māsīca. Vecāku radniecības dēļ no 12 dzimušajiem bērniem izdzīvoja divi dēli un piecas meitas, tostarp vēlākais troņmantnieks Ferdinands. Abu vecāku tuvā radniecība atstāja smagas sekas arī uz Ferdinandu. Viņam bija vairākas iedzimtas slimības (epilepsija, rahīts, hidrocefālija), kuras galms centās noslēpt no publikas. Slimību dēļ Ferdinands vēlu iemācījās staigāt un runāt. Rakstīšanu un lasītprasmi pilnībā apguva 15 gadu vecumā, vēlāk apguva militārās prasmes un dabaszinības. Ferdinanda skološana notika slēgtā vidē Vīnes galmā.

27.02.1831. kroņprincis Ferdinands laulājās ar Sardīnijas Pjemontas princesi Mariju Annu (Maria Anna Ricciarda Carolina Margherita Pia), kura bija viņa attāla radiniece un bija ļoti dievbijīga un pieticīga. Abu precības iniciēja galms; laulībā pēcteču nebija.

Valsts pārvaldē Ferdinandu iesaistīja jau kopš 1829. gada, kad viņš sāka piedalīties valdības sēdēs un parakstīja augstākā līmeņa dokumentus. Ferdinands I troni mantoja 02.03.1835. pēc sava tēva Franča I nāves.

Austrijas Impērija jau pirms Ferdinanda I kronēšanas bija absolūta monarhija, kurā valdīja cenzūra un slepenpolicija rūpīgi uzraudzīja, lai sabiedrībā atklāti nediskutētu par politiku. Ferdinanda I veselības stāvoklis bija pamats bažām par viņa spēju vadīt lielo Habsburgu monarhiju. Valsts attīstības kursu faktiski noteica konservatīvais valsts kanclers Klemenss Meternihs (Klemens Wenzel Lothar von Metternich). Pēc Ferdinanda I kronēšanas K. Meternihs vadīja tā dēvēto Slepeno valsts konferenci, kas pildīja valdībai līdzīgu funkciju. K. Meterniham un viņa vadītajai pārvaldes institūcijai noteicošā loma valsts pārvaldē saglabājās līdz revolūcijai 1848. gadā. Slepenajā valsts konferencē K. Meternihs pārzināja ārlietas, bet iekšlietas – liberālāk noskaņotais grāfs Francs fon Kolovrats-Lībšteinskis (Franz Anton von Kolowrat-Liebsteinsky).

13.03.1848. pilsoniskā Marta revolūcija Vīnē piespieda K. Meternihu atkāpties no amata un bēgt uz Angliju, darbu pārtrauca arī Slepenā valsts konference. 15.03.1848. Ferdinands I atcēla cenzūru un sāka valsts liberalizāciju. Liberālāk noskaņotais F. fon Kolovrats-Lībšteinskis kļuva par pirmo konstitucionāli valdošo ministru prezidentu (20.03.–19.04.1848.) revolūcijas pārņemtajā Austrijā. Revolūcijas laikā 1848. gadā valstī kopumā viens otru nomainīja seši ministru prezidenti, kas radīja lielu politisko nestabilitāti.

Revolūcija skaidri iezīmēja Ferdinanda I nespēju vadīt valsti. Apspriedes galmā un Habsburgu-Lotringu dinastijas ietvaros noveda pie secinājuma, ka Ferdinandam I, kuram nebija pēcteču, jāatkāpjas no troņa par labu sava jaunākā brāļa erchercoga Franča Karla (Franz Karl Joseph) dēlam Francim Jozefam (Franz Joseph). Ferdinanda I atkāpšanās no troņa un jaunā Austrijas Impērijas ķeizara Franča Jozefa I kronēšana notika 02.12.1848.

Pēc atkāpšanās no troņa Ferdinands I kopā savu sievu dzīvoja karaļa pilī Prāgā un vadīja saimniecību sev piederošajās muižās Bohēmijā. Neskatoties uz to, ka ārsti neprognozēja viņam ilgu mūžu, iespējams, dzīvesveida maiņa un stresa mazināšanās ļāva viņam nodzīvot vēl 27 gadus.

Valsts pārvaldē Ferdinands I iesaistījās ļoti ierobežoti un arī reprezentatīvās funkcijas veica reti, baidoties no epilepsijas lēkmēm. Sieva Marija Anna ļoti palīdzēja slimību mocītajam vīram, atbalstīja viņu dažādās dzīves situācijās un oficiālajās gaitās. Literatūrā Ferdinandu I bieži dēvē par fiziski un garīgu nepilnvērtīgu personu, tomēr šāds uzskats nav objektīvs. Par spīti nopietnajām veselības problēmām Ferdinands I dzīves gaitā apguva piecas valodas, spēlēja dažādus mūzikas instrumentus, labi zīmēja, aizrāvās ar agronomiju un rakstīja dienasgrāmatu. Viņa specifiskais veselības stāvoklis traucēja vadīt valsti, bet jau viņa tēva valdīšanas laikā valsts vadību savās rokās faktiski bija koncentrējis K. Meternihs, tādēļ Ferdinanda I valdīšanas laiks drīzāk vērtējams kā K. Meterniha laikmeta turpinājums Austrijas Impērijas attīstībā un arī Eiropas starptautiskajos procesos, jo K. Meternihs uzskatāms par 19. gs. pirmās puses starptautiskās situācijas (tā sauktā “valstu koncerta” jeb “Meterniha sistēmas”) veidotāju.

Ferdinanda I valdīšanas periodā pastāvīgs uzplaukums notika saimniecībā, piemēram, 1837. gadā atklāja pirmo dzelzceļa līniju 13 km garumā Vīnes pievārtē. Šis notikums iezīmēja dzelzceļa būves sākumu valstī. Ferdinanda I varas periods līdz 1848. gadam bija mierīgs, tādēļ dažādās variācijās, tostarp arī ar ironisku pieskaņu, valdnieku dēvēja par “labo”, “labvēlīgo”, “labsirdīgo” utt.

Pēc atkāpšanās no troņa dzīves laikā Prāgā Ferdinandu I bieži redzēja pastaigājamies pilsētas centrā, kur viņš dāvāja konfektes bērniem un sniedza palīdzību trūkumcietējiem. Viņš arī ziedoja ievērojamas naudas līdzekļus Prāgas pilsētas budžetam. Ferdinands I iemantoja popularitāti čehu sabiedrībā un kļuva par savdabīgu Prāgas augstākās sabiedrības simbolu.

Ferdinanda I vārdā nosaukts Tiroles valsts muzejs (Das Tiroler Landesmuseum Ferdinandeum).

Ferdinands I saņēmis dažādus tajā laikā pastāvošos Austrijas augstākos apbalvojumus (piemēram, Leopolda ordeni un Tērauda Kroņa ordeni) un vācu valstu (piemēram, Bavārijas, Prūsijas, Saksijas utt.) prestižākos ordeņus, kā arī Brazīlijas, Dānijas, Francijas, Krievijas, Zviedrijas un citu ārvalstu augstākos apbalvojums.

Ferdinanda I portretus gleznojuši nozīmīgākie Austrijas gleznotāji, piemēram, Frīdrihs fon Amerlings (Friedrich von Amerling) un Leopolds Kupelvīzers (Leopold Kupelwieser). Ferdinanda I valdīšanas periods sakrita ar sentimentāli omulīgā bīdermeijera stila pastāvēšanu glezniecībā un mājokļu interjera iekārtojumā vācu zemēs, šis stils spilgti izpaudās arī viņa portretu gleznās.