Vīnes kongresā ar līgumu starpniecību tika atjaunota politiskā kārtība Eiropā un noteiktas valstu robežas pēc Franču revolūcijas, Napoleona kariem un Napoleona I (Napoléon I^er) sakāves tajos. Vīnes kongress turpinājās arī “Simt dienu” laikā, kad Napoleons I bija atguvis varu Francijā. Vīnes kongresā piedalījās ~ 200 valstu, zemju un pilsētu pārstāvji, to vidū 15 karalisko ģimeņu pārstāvji. Galvenās lēmējas bija Krievija, Lielbritānija, Prūsija un Austrija. Austriju pārstāvēja imperators Francis I (Franz I.) un ārlietu ministrs Klemenss Vencels Lotārs fon Meternihs (Klemens Wenzel Lothar von Metternich), Krieviju – imperators Aleksandrs I (Александр I, Александр I Павлович Романов) un ārlietu ministrs Karls Roberts fon Neselrode (Karl Robert von Nesselrode), Prūsiju – kanclers Karls Augusts fon Hardenbergs (Karl August von Hardenberg) un Vilhelms fon Humbolts (Wilchelm von Humboldt), Lielbritāniju – ārlietu ministrs Roberts Stjuarts, lords Kāslrejs (Robert Stewart, 2nd Marquess of Londonderry, Lord Castlereagh), vēlāk feldmaršals Arturs Veleslijs (Arthur Wellesley, 1st Duke of Wellington), Franciju – ārlietu ministrs Šarls Moriss Taleirāns (Charles-Maurice de Talleyrand-Périgord), Zviedriju – diplomāts Karls Aksels Līvenhilms (Carl Axel Löwenhielm).

1813. gadā Lielbritānija, Krievija, Austrija un Prūsija bija izveidojušas Sesto koalīciju, kas 31.03.1814. iegāja Parīzē, kur tā paša gada 30.05. parakstīja Parīzes miera līgumu ar Francijas karali Luiju XVIII (Louis XVIII). Saskaņā ar to Vīnē bija jāsanāk kongresam, kas noregulētu Eiropas valstu robežas.

Vīnes kongresa darbs notika komisijās, kas bija jaunums tam laikam. Bez komisijām, kas nodarbojās ar teritoriāliem jautājumiem, bija arī vergu tirdzniecības un upju kuģošanas komisijas. Galvenie pamatprincipi – restaurācija, solidaritāte, leģitimitāte, ar ko mēģināja panākt spēku samēru Eiropā, lai izvairītos no jauniem lieliem kariem. Nevienā no jautājumiem valstu pārstāvji nebija vienisprātis, īpaši par Polijas un Saksijas likteni, jo tas skāra Krievijas, Austrijas un Prūsijas intereses. Krievija gribēja iegūt visu Poliju, Prūsija – Saksiju. Austrija to nevēlējās pieļaut, jo abas kļūtu pārlieku spēcīgas. Austrijas nostāju atbalstīja Lielbritānija. 01.1815. Krievija un Prūsija bija gatavas apvienoties cīņai pret Austriju, ko atbalstītu Lielbritānija. Tālāku konflikta eskalāciju novērsa Napoleona I bēgšana no Elbas salas un ierašanās Parīzē 20.03.1814., lai atgūtu varu.

Kongresa nobeiguma dokumentu Acte final 09.06.1815. parakstīja astoņas valstis – Lielbritānija, Austrija, Francija, Krievija, Prūsija, Zviedrija, Spānija un Portugāle. Dokumentu veidoja 300 lapas franču valodā. Tās saturēja 121 punktu, kas ietvēra arī citus kongresa laikā noslēgtos līgumus.

Francija zaudēja teritorijas, ko bija ieguvusi no 1795. līdz 1810. gadam. Agrākās monarhijas atjaunojās Spānijā, Portugālē, Neapolē un Sardīnijā. Prūsija ieguva daļu Saksijas, Reinas apgabala, Vestfāleni un nelielu daļu Polijas. Krakova kļuva par brīvpilsētu. Ar atsevišķu līgumu nodibināja Vācu savienību, kas bija federatīva 38 zemju un brīvo pilsētu apvienība, kurā ietilpa arī Austrija un Prūsija, bet balsstiesības tajā bija arī Lielbritānijas, Dānijas un Nīderlandes karaļiem. Katra dalībniece saglabāja suverenitāti un saskaņā ar līgumu katrai bija jāizstrādā sava konstitūcija. Savienībai bija tiesības slēgt mieru un vest karu. Ar tā palīdzību Prūsija un Austrija cerēja panākt lielāku ietekmi citās vācu zemēs. Lielbritānija ieguva Francijai atkarotās kolonijas Āfrikā un Āzijā, kā arī Maltu. Tā panāca Āfrikas vergu tirdzniecības aizliegumu. Galīcija, Ilīrija, Lombardija, Tirole, Toskāna, Venēcija un Parma nokļuva Austrijas kontrolē, tomēr tās teritoriālie ieguvumi no kongresa bija mazāki nekā Krievijai un Prūsijai. Dānijai līdz tam piederējusī Norvēģija pārgāja Zviedrijas kontrolē. Lielākā daļa Varšavas hercogistes kļuva par Krievijas sastāvdaļu. Citas valstis atzina Krievijas iekarojumus Besarābijā un Somijā. Itālijas teritorijā atjaunoja pāvesta varu. Viņš atguva Vatikānu. Nīderlandē iekļāva tagadējo Beļģijas teritoriju un izveidoja Nīderlandes Karalisti, kas kļuva par konstitucionālu monarhiju. Vīnes kongress apstiprināja Šveices robežas un starptautiski atzina Šveices neitralitāti un neatkarību no citu Eiropas valstu ietekmes.

Vīnes kongress izveidoja Eiropas valstu “Svēto Savienību” starp Austriju, Krieviju, Prūsiju, vēlāk arī Lielbritāniju un Franciju. Tās pamatā bija doma par “mūžīgo mieru”, kas būtu balstīts kristīgās pamatvērtībās un tuvākmīlestībā. Faktiski valstis savstarpēji palīdzēja apspiest revolucionārās, demokrātiskās un sekulārās kustības. Vīnes kongress atcēla Napoleona I iekarojumus un ar diplomātiskiem līdzekļiem kārtoja valstu savstarpējās nesaskaņas. Novājināja Franciju, nostiprināja Krieviju, Prūsiju un Austriju – Eiropā; Lielbritānija nostiprināja savu kundzību pār Maltu, Kāpas koloniju, Ceilonu (mūsdienās Šrilanka) un citām teritorijām. Itālijā saglabājās politiskā sadrumstalotība. Polija pārstāja eksistēt kā patstāvīga valsts. Izveidotā kārtība pasargāja Eiropu no lieliem konfliktiem līdz pat 19. gs. vidum, bet tas nepasargāja no lokāliem konfliktiem Itālijā, Grieķijā, Beļģijā un Polijā, arī Francijā. Vīnes kongresa līgumi sekmēja nacionālu un liberālu kustību apspiešanu valstu iekšienē, par ko Vīnes kongress tika kritizēts visvairāk.

Populāra ir franču gleznotāja Žana Batista Izabē (Jean-Batiste Isabey) glezna “Vīnes kongress” (Le congrès de Vienne, 1815); amerikāņu rakstniece Terēze Granta (Teresa Grant) sarakstījusi romānu “Vīnes valsis” (Vienna Walz, 2011).