Vīnes kongresā ar līgumu starpniecību tika atjaunota politiskā kārtība Eiropā un noteiktas valstu robežas pēc Franču revolūcijas, Napoleona kariem un Napoleona I (Napoléon Ier) sakāves tajos. Vīnes kongress turpinājās arī “Simt dienu” laikā, kad Napoleons I bija atguvis varu Francijā. Vīnes kongresā piedalījās ~ 200 valstu, zemju un pilsētu pārstāvji, to vidū 15 karalisko ģimeņu pārstāvji. Galvenās lēmējas bija Krievija, Lielbritānija, Prūsija un Austrija. Austriju pārstāvēja imperators Francis I (Franz I.) un ārlietu ministrs Klemenss Vencels Lotārs fon Meternihs (Klemens Wenzel Lothar von Metternich), Krieviju – imperators Aleksandrs I (Александр I, Александр I Павлович Романов) un ārlietu ministrs Karls Roberts fon Neselrode (Karl Robert von Nesselrode), Prūsiju – kanclers Karls Augusts fon Hardenbergs (Karl August von Hardenberg) un Vilhelms fon Humbolts (Wilchelm von Humboldt), Lielbritāniju – ārlietu ministrs Roberts Stjuarts, lords Kāslrejs (Robert Stewart, 2nd Marquess of Londonderry, Lord Castlereagh), vēlāk feldmaršals Arturs Veleslijs (Arthur Wellesley, 1st Duke of Wellington), Franciju – ārlietu ministrs Šarls Moriss Taleirāns (Charles-Maurice de Talleyrand-Périgord), Zviedriju – diplomāts Karls Aksels Līvenhilms (Carl Axel Löwenhielm).