Daļa vēsturnieku šajā jēdzienā ietver laiku, kurā Napoleons I bija Francijas faktiskais valdnieks 11.1799.–06.1815.

Franču revolūcija (1792–1799 vai 1802) un Napoleona kari veido Eiropas vēstures periodu, kurā dažādas valstis apvienojās koalīcijās, lai cīnītos pret Franču revolūciju vai Francijas paškronēto imperatoru Napoleonu I. Napoleona karu posmā ietilpst pieci koalīciju kari (no Trešās līdz Septītajai koalīcijai), bet nav vienota viedokļa, vai tajos ieskaitāma 1799. gada kampaņa Ziemeļāfrikā un Otrās koalīcijas karš.

1792.–1797. gadā Austrija, Spānija, Lielbritānija un vairākas nelielas valstis nesekmīgi centās apspiest Franču revolūciju. Karu rezultātā Francija iekaroja Reinas zemes. 1798. gadā Austrija un Lielbritānija izveidoja Otro koalīciju. Tai vēlāk pievienojās arī Krievija, Zviedrija un Turcija. Kamēr Napoleons I centās mazināt Lielbritānijas ietekmi Ziemeļāfrikā, sabiedrotie ieveda karaspēku Itālijā, Holandē, Šveicē un Reinas zemēs. Napoleons I veica apvērsumu, kļuva par faktisko Francijas valdnieku un vairākās izšķirošās sadursmēs Otro koalīciju sakāva. 02.1801. Linevilas miera līgumā un 03.1802. Amjēnas miera līgumā sabiedrotās valstis atzina Nīderlandes un Šveices neatkarību, arī Turcijas valdījumus Ēģiptē.

Amjēnas miera līgumu visas puses uzskatīja tikai par pagaidu risinājumu. Napoleons I turpināja nostiprināt savas pozīcijas Itālijā un Vācijā, traucēja britu tirdzniecību. Lielbritānija deklarēja karu Francijai jau 1803. gadā, bet Eiropu vēl vairāk satrauca Napoleona I kronēšanās par imperatoru 1804. gadā. Britiem Trešajā koalīcijā pievienojās Krievija, Austrija, Zviedrija un vairākas mazās valstis. To stimulēja 1805. gada britu panākumi jūras kaujās. Napoleonam I pievienojās vairākas vācu zemes. Austrieši iegāja Bavārijā, bet Napoleons I tos sakāva pie Ulmas. Krievu un austriešu apvienotos spēkus viņš sakāva 11.1805. Austerlicas kaujā; 25.12.1805. Austrija parakstīja Presburgas mieru. Koalīcija sabruka.

Napoleons I 06.1806. izveidoja Reinas savienību, kurā ietilpa 16 vācu zemes, vēlāk tām pievienojās vēl dažas. Tas satrauca Krieviju un Prūsiju, kas augustā nolēma uzsākt karadarbību, bet oktobrī to smagi sakāva Prūsijā iebrukušie Napoleona I spēki. Pēc tam tie iegāja Berlīnē un nolēma pavērst karaspēku pret krievu armiju. Napoleons I sakāva tos pie Eilavas Austrumprūsijā 02.1807. un pie Frīdlandes jūnijā. Krievijas imperators Aleksandrs I (Александр I) bija spiests 07.1807. noslēgt ar Napoleonu I Tilzītes miera līgumu. Krievijai nācās atzīt Varšavas hercogistes izveidošanu un pievienoties Napoleona I izstrādātajai kontinentālajai blokādei pret Lielbritāniju.

1809. gadā Pireneju karos iesaistītā Lielbritānija un Austrija izveidoja jaunu koalīciju. Tā kā Napoleona I armija bija izkaisīta, austrieši sākotnēji guva panākumus, bet pēc franču armijas sakoncentrēšanās Napoleons I okupēja Vīni, 06.07. sakāva austriešus pie Vagramas un oktobrī noslēdza ar tiem mieru. Austrija zaudēja vēl vairāk zemju.

Tilzītes miera nosacījumi bija neizdevīgi un nepopulāri Krievijā. Visai drīz tā sāka pārkāpt kontinentālās blokādes nosacījumus, lai novērstu ekonomisko panīkumu un papīra rubļa tālāku vērtības krišanu. Tas noveda pie 1812. gada kara Krievijā, no kuras Napoleons I ar smagiem zaudējumiem bija spiests atkāpties. Vajājot viņa spēkus, Krievijas armija 1813. gadā sākumā iegāja Prūsijā, kas martā izveidoja savienību ar Krieviju (Sesto koalīciju). Vēlāk tām pievienojās Lielbritānija, Austrija un Zviedrija. 1813. gadā karadarbība notika Prūsijas un Saksijas teritorijā. Neskatoties uz vairākiem Napoleona I panākumiem, oktobrī sabiedrotie sakāva Napoleonu I Leipcigas kaujā.

1814. gadā karš turpinājās Francijas teritorijā. Napoleonam I bija tikai 60 tūkstoši karavīru, bet sākotnēji viņam izdevās sekmīgi kavēt prūšu un austriešu virzīšanos dziļāk valstī, jo pretinieki darbojās nesaskaņoti. Pretēji Vīnes kongresa nostādnēm Napoleons I nepiekrita atjaunot Francijas 1792. gada robežas. Sabiedrotie vienojās karu turpināt, pastiprināja savu armiju kontingentu un devās uz Parīzi, ko ieņēma 31.03.1814. Francijas senāts pasludināja Napoleona I gāšanu un aicināja Luiju XVIII (Louis XVIII) pieņemt troni. Saskaņā ar Fontembrlo miera līgumu 11.04.1814. Napoleons I saņēma valdīšanā Elbas salu. 30.05.1814. sabiedrotie ar Luiju XVIII noslēdza miera līgumu. Francijas robežas ar nelieliem izņēmumiem tika noteiktas tādas, kādas tās bija līdz 01.01.1792., tika atņemtas arī Francijas aizjūras kolonijas.

03.1815. Napoleons I no Elbas aizbēga, atgriezās Parīzē un izveidoja jaunu karaspēku. Koalīcijā pret viņu iesaistījās Lielbritānija, Krievija, Prūsija, Austrija, Zviedrija un vairākas mazās valstis. Napoleons I ieveda karaspēku Beļģijas teritorijā un centās sakaut pretinieku armijas pirms to apvienošanās. Vairākās sadursmēs Napoleons I guva uzvaru, bet Vaterlo kaujā 18.06.1815. britu un prūšu spēki franču karaspēku sakāva. Napoleonam I atkal nācās atteikties no troņa un doties trimdā uz Svētās Helēnas salu.

Napoleona kari mainīja politisko situāciju reģionā. Vīnes kongresā lielvalstis mēģināja izveidot spēka līdzsvaru Eiropā. Francija karos bija zaudētāja gan teritoriālā, gan materiālā, gan cilvēku skaita ziņā, bet Lielbritānija nostiprinājās kolonijās un uz jūras. Eiropas politiskā karte bija pārkārtota, vairākās valstīs mainījās valsts iekārta.

Kari bija izplatījuši Franču revolūcijas idejas par demokrātiju, nacionālo pašapziņu, pilsoņu tiesībām, verdzības atcelšanu un baznīcas varas vājināšanu valsts pārvaldē. Vairākās valstīs arī turpmāk spēkā bija Napoleona kodekss.

Kari mainīja militāro sistēmu daudzās valstīs. Tika pieņemts iesaukuma princips lielu armiju formēšanai. Valstu karaspēki kļuva daudz lielāki cilvēku skaita ziņā. Mainījās arī karošanas veids, kad par galveno kļuva masveidīga pretinieka armijas dzīvā spēka iznīcināšana.