Karls I (ungāru Karls IV) bija Habsburgu dinastijas (Haus Habsburg) monarhs, Austroungārijas otrais un pēdējais valdnieks, visneilgāk valdījušais Habsburgu monarhijas valdnieks. Viņa neilgo valdīšanu iezīmēja Pirmā pasaules kara norises un dziļa iekšpolitiska krīze Austroungārijā, kuras rezultātā Austroungārija sabruka. Plašu atpazīstamību ieguvis katoļu baznīcas aprindās, kur augstu novērtētas viņa miera iniciatīvas Pirmā pasaules kara izskaņā. 

Karls I dzimis Habsburgu-Lotringu (Habsburg-Lothringen) dinastijas pārstāvja erchercoga Oto Franča Jozefa (Otto Franz Josef Carl Ludwig Maria von Österreich) un viņa sievas Saksijas princeses Marijas Jozefas (Maria Josepha Luise Philippine Elisabeth Pia Angelika Margarete) ģimenē kā vecākais no diviem dēliem. Vecāku laulība nebija laimīga, tēvs uzturēja ārlaulības sakarus un viņam bija vairāki ārlaulības bērni.

Kā tas bija ierasts Habsburgu-Lotringu dinastijā, Karls I pamatzinības apguva mājmācības ceļā. Māte vēlējās, lai dēlu audzinātu kristīgās morāles garā, tādēļ izglītošanai piesaistīja teologu un dažādus augsti atzītus mājskolotājus. Skološana katoliciski kristīgā veidā atstāja uz Karlu dziļu paliekošu iespaidu. Uzsvars mācībās bija uz svešvalodu apguvi, kam bija liela nozīme daudznāciju valstī. Netipiski valdošajai Habsburgu dinastijai Karls I īslaicīgi (1899.–1901. gadā) apmeklēja arī benedektīniešu mūku uzturēto sabiedrisko ģimnāziju Vīnē (Öffentliches Schottengymnasium der Benediktiner in Wien), kā arī pavadīja ilgāku laiku ceļojumos pa Eiropu, kuru laikā apguva dažādas zinības. Kopš 1903. gada sāka apgūt militārās zinības. 1906.–1908. gadā klausījās jurisprudences un ekonomikas lekcijas Prāgas Universitātē (Deutsche Karl-Ferdinands-Universität).

21.10.1911. laulājies ar Burbonas-Parmas princesi Zitu (Zita di Borbone-Parma, pilnajā vārdā Zita Maria delle Grazie Adelgonda Micaela Raffaela Gabriella Giuseppina Antonia Luisa Agnese). Abu laulībā dzimuši astoņi bērni.

Kopš 1905. gada Karls I jau virsnieka rangā bija uzsācis militāro karjeru, to viņš turpināja arī pēc izglītības gaitu noslēgšanas 1908. gadā. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma darbojās Austroungārijas armijas virspavēlniecības štābā, kur veica reprezentatīvas funkcijas – pieņēma parādes un pasniedza apbalvojumus. 1916. gada ziemas beigās tika aizkomandēts uz fronti Itālijā, bet vasaras beigās Transilvānijā komandēja paša vārdā nosauktu jaunizveidotu armijas grupu.

Saskaņā ar likumu un tajā noteiktajiem varas mantošanas principiem Karls I varu valstī no sava mirušā priekšgājēja, pirmā Austroungārijas valsts galvas Franča Jozefa I (Franz Joseph I), mantoja bez formālas kronēšanas. Viņš bija Franča Jozefa I jaunākā brāļa Karla Ludviga (Karl Ludwig Joseph Maria von Österreich) mazdēls. Tomēr valsts Ungārijas daļa (Cisleitānija) uzstāja uz kronēšanas tradīciju, kā rezultātā 30.12.1916. Karlu I tur kronēja par Ungārijas karali Karlu IV.

Pēc stāšanās amatā Karls I daudz laika pavadīja frontes inspicēšanas braucienos ar speciālo galma salonvilcienu. Aktīvi iesaistījās dubultmonarhijas Kopīgo lietu ministru padomes darbā, kuras pārziņā bija kara, ārpolitikas un finanšu jautājumi. Visus jautājumus viņš apsprieda ar savu sievu Zitu (vāciski sauktu par “Citu”), kura piedalījās gandrīz visās sanāksmēs. Viņa valdīšanas laikā vēl spilgtāk iezīmējās Austroungārijas militārā atkarība no Vācu Impērijas armijas virspavēlniecības lēmumiem. Brīdī, kad Karls I pārņēma varu valstī, Austroungārija jau atradās dziļā iekšpolitiskā un saimnieciskā krīzē. 1917. gada sākumā valdība sāka apspriest miera plānus, un 1917. gada pavasarī Karls I mēģināja panākt separātu mieru ar Antanti. Šis viņa mēģinājums cieta neveiksmi, jo abas kontinentālās lielvaras – Francija un Vācu Impērija – katra centās panākt savu uzvaru karā, turklāt tieši tobrīd notika kara globāla eskalācija, – 06.04.1917. karā iesaistījās Amerikas Savienotās Valstis (ASV).

Pamiera un valsts sabrukuma rezultātā 11.11.1918. Karls I atteicās no savām tiesībām valsts pārvaldē. Tomēr viņš oficiāli neatteicās no troņa, pat neskatoties uz to, ka jau 12.11.1918. sekoja republikas proklamēšana Austrijā, kas faktiski pārtrauca Habsburgu monarhijas varu, turpinājumā 14.12.1918. neatkarību pasludināja Čehoslovākija, bet 16.11.1918. republiku proklamēja Ungārija. 24.03.1919. Karls I pameta Austriju un devās uz Šveici. 1921. gadā, pēc tam, kad Ungārija atjaunoja monarhiju, viņš divas reizes nesekmīgi centās atgūt tās troni. Pēc neveiksmīgā varas atjaunošanas mēģinājuma kara uzvarētājvalstis izsūtīja Karlu I uz Madeiras salu, kur bijušais valsts vadītājs drīz saslima un mira no pneimonijas izraisītām komplikācijām.

Karla I vērtējums ir pretrunīgs. Viņu mēdz uzskatīt par nemākulīgu un svārstīgu politiķi, kas daļēji sakņojas viņa attieksmē pret (Austrijas un Vācijas) vācu apvienošanās jautājumu. Ilgstoši viņš nostājās opozīcijā Frīdriha Naumana (Joseph Friedrich Naumann) izstrādātajam Eiropas pēckara un vācu teritoriju konsolidācijas plānam, baidoties, ka Habsburgi nonāks pilnīgā Hoencolernu (Hohenzollern) atkarībā. Tikai kara beigās viņš bija gatavs piekrist Austrijas iekļaušanai Vācijā, ko savukārt tobrīd noraidīja Antante. Habsburgu dinastija, tai simpatizējošās aprindas katoļu baznīcā un īpaši Karla I atraitne Zita pēcāk neatlaidīgi popularizējusi Karlu I kā izcilu cīnītāju par kara pārtraukšanu. Tā iespaidā 2004. gadā Romas pāvests Karlu I pasludināja par svētīgu (beatificēja), kas nozīmēja, ka katoļu baznīca viņa personību uzskatīja par izcilu un atdarināšanas cienīgu, īpaši sakarā ar Karla I miera centieniem kopš 1917. gada.

Karls I saņēmis galvenokārt Austrijas un vācu pavalstu augstākos apbalvojumus un prestižākos ordeņus, tomēr to ir ievērojami mazāk nekā viņa ilgstoši valdījušajam priekštecim Francim Jozefam I. Karlam I bija 13 mazdēli un 23 mazmazdēli, kas nodrošinājuši Habsburgiem-Lotringiem mūsdienu Eiropā otro vietu aiz Burboniem pēc monarhistiskās dinastijas pārstāvju skaita.

Karla I valdīšanas laika situācija Austroungārijā tēlota vairāku pasaulslavenu laikabiedru rakstnieku darbos. Piemēram, par valsti un tajā valdošo Habsburgu dinastiju ironizēts Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek) romānā “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, 1921–1923) un Roberta Mūzila (Robert Musil) romānā “Cilvēks bez īpašībām” (Der Mann ohne Eigenschaften, 1930), savukārt Jozefa Rota (Moses Joseph Roth) romānā “Radecka maršs” (Radetzkymarsch, 1932) atainots valsts sabrukuma brīdis.