Romāns, kurā atspoguļots krietnā kareivja Josefa Šveika tēls, ir čehu publicista un rakstnieka Jaroslava Hašeka nozīmīgākais darbs. Pirms tā iznākšanas autors vairāk bija pazīstams gan kā ceļojumiem veltītu humoristisku un satīrisku stāstu autors, gan arī kā anarhists, kurš bija nodevies krogus dzīves stilam un provokatīvi norobežojies no autoritātēm un mietpilsoniskās sabiedrības pieņemtajām normām. Romāns sarakstīts laika posmā no 1921. līdz 1923. gadam, turklāt iedvesmu tā autors guva no paša pieredzētā Pirmā pasaules kara laikā. Tas bija piedzīvotais no brīža, kad J. Hašeks Prāgā nonāca nīstajā Austroungārijas armijas formas tērpā, lai cīnītos par valsti, ar kuru viņš kā čehs nespēja identificēties, atmiņas par 1915. gada septembri, kad J. Hašeks padevās gūstā, lai pēc tam izietu krievu gūstekņu nometnes, un piedzīvotais 1916. gadā, kad viņš pievienojās Čehoslovāku leģionam, kas cīnījās par neatkarīgu valsti, līdz pat brīdim, kad, atšķirībā no lielākās daļas čehu un slovāku, pieslēdzās lielinieku apvērsumam un karoja Sarkanās armijas pusē. 1920. gadā rakstnieks atgriezās jaundibinātajā Čehoslovākijā, droši vien ar uzdevumu aģitēt par revolūciju, kas tuvojās, taču čehu pēckara situācijas gaisotne veicināja J. Hašeka alkoholismu. Turklāt arvien spēcīgāk lika sevi manīt smagas slimības, kas arī noveda viņu līdz pāragrai nāvei. Tomēr šie apstākļi nespēja kļūt par šķērsli J. Hašeka radošajai darbībai. Viņš ķērās pie apjomīga humora pilna stāsta – aizraujošas lasāmvielas –, kas varētu būt kā groteska karikatūra nesen piedzīvotajam, ieinteresētu plašu lasītāju loku un tai pat laikā pateiktu kaut ko būtisku par cilvēku izšķirošos vēstures griežos.

Čehu kultūras apziņa visvairāk ir nostiprinājusies romāna pirmajā daļā – “Aizmugurē” (V zázemí, 1921), kurā notikumi norisinās Prāgā pēc Sarajevas atentāta, kas bija vērsts pret Autroungārijas troņmantnieku erchercogu Franci Ferdinandu (Franz Ferdinand D’Este). Lai gan “idiots” Šveiks nezina, kas ir Ferdinands, viņš ir pārliecināts, ka šis notikums novedīs pie kara, tādēļ paradoksālā kārtā tiek apcietināts un nosūtīts pārbaudei uz trakomāju. Kā “trakais” viņš tomēr uzvedas arī pēc tam, kad karš patiešām sākas. Kaut gan reimatisms apgrūtina viņa spēju kustēties, Šveiks ļauj sevi vest uz armijas kazarmām, pa ceļam izkliegdams kara saukļus. Armijā viņu sākumā uztver kā simulantu, bet pēc tam nozīmē par virsnieka apkalpotāju. Vispirms viņš ir pie savdabīga armijas kapelāna, bet, kad šis alkoholiķis Šveikam zaudē kāršu spēlē, tad pie virsleitnanta Lukāša (arī Lukašs), kurš ir vairāk sieviešu mīlnieks nekā karotājs. Kad Lukāšs Šveikam liek sagādāt suni, bet tas to vienkārši nozog Lūkaša priekšniekam pulkvedim, abi divi par sodu tiek nosūtīti uz ešelonu, kas dodas uz fronti. Šveiks gan par šī notikuma pavērsienu ir sajūsmā, jo “tas būs kaut kas brīnišķīgs, ja mēs abi mirsim kopā par ķeizaru un viņa ģimeni...”.

Pēc secīgi nesaistītām epizodēm, kurās domas un rīcība šķietami pamuļķo varoni noved līdz absurdam situāciju bezjēdzīgumam, sižets turpinās arī nākamajās romāna nodaļās. Otrajā daļā “Frontē” (Na frontě, 1922) Šveika ceļu uz ešelonu Česke Budejovices pilsētā sarežģī tas, ka vienā stacijā viņš nokavē vilcienu un ir spiests ceļu turpināt kājām. Viņš apmaldās, un kāds ne pārāk izglītots majors viņu notur par krievu spiegu, bet Šveiks pret to īpaši neprotestē.

Kad viss noskaidrojas un viņš beidzot nonāk savā vienībā, lasītājam tiek piedāvāta plaša komisku, kariķētu personu plejāde, sākot ar blēdīgiem ierindas kareivjiem līdz pat aprobežotiem komandieriem. Turklāt Šveika pulks drīz vien tiek pārcelts uz Austroungārijas robežu, kur norisinās kārtējā Lukāša mīlas avantūra, kas Šveiku noved apcietinājumā. Viņa ceļš pie savas armijas vienības ved cauri Ungārijai uz krievu fronti Galīcijā. Tā norišu apraksts tiek turpināts arī trešajā daļā “Pamatīgais pēriens” (Slavny výprask, 1922). Tajā piedāvātas vēl daudzas humora pilnas un groteskas ainas, kas visbiežāk parāda armijas virsnieku aprobežotību, kuri, pretēji veselajam saprātam, ir gatavi kalpot trulai varai un karam. Visspilgtākais, šķiet, ir atgadījums, kad Šveiks uzvelk krievu armijas formu, ko aiz ziņkārības ir atņēmis bēgošam gūsteknim, jo gribējis noskaidrot, vai viņam tā piestāv. Taču austriešu karavīri notur Šveiku par krievu un saņem gūstā. Ceturtās daļas “Pamatīgā pēriena turpinājums” (Pokračování slavného  výprasku) sākumā izrādās, ka saņemtais gūsteknis ir čehs, bet kara tiesa viņu tomēr notiesā uz nāvi. Beigās gan viss noskaidrojas un Šveiks atgriežas savā armijas daļā, kurai jau drīz vien ir jādodas kaujā. 

Savā romānā J. Hašeks kariķējis visdažādākos cilvēku tipus, un daudziem no tiem var atrast prototipus. Izņēmums gan ir pats galvenais varonis – muļķīgais “krietnā kareivja Šveika” tēls, kurš ar absurdu naivumu pilda savas priekšniecības pavēles. Šim tēlam ir visvairāk izteikts literārs raksturs, un J. Hašeks pie tā strādājis jau 1911. gadā vienā no kabarē skečiem, ko tolaik kopā ar saviem draugiem – literātiem – uzrakstīja un uzveda Prāgas restorānā “Kravīns” (Kravín). Pēc gada, izmantojot šo skeču, viņš uzrakstīja stāstu krājumu “Krietnais kareivis Šveiks un citi dīvaini stāstiņi” (1912). Pierādījums tam, ka šis tēls J. Hašeku pavadījis arī viņa paša dēkainajos un dažādu grūtību pilnajos ceļojumos un palīdzējis distancēties no ikdienas, ir tas, ka jau 1917. gadā Kijivā tika izdota grāmata “Krietnais kareivis Šveiks gūstā” (Dobrý voják Švejk v zajetí). Tas ir prozas darbu krājums, kas ir tiešs nākamā pikareska jeb blēžu romāna pirmtēls, kurā šis Šveika tēls romāna autoram pa pēdām iziet cauri pasaules karam un ar savu atšķirīgo savdabību atklāj situāciju absurdumu un bezjēdzību tajā, kādās situācijās cilvēki ir spiesti nonākt.

Svarīgi ir tas, ka Šveika tēlam, tāpat kā visiem citiem dažādajiem un krāšņajiem tēliem, nav kādu konkrētu indivīdu pazīmju. Tas drīzāk ir paņēmiens, kas dod iespēju autoram transformēt paša piedzīvoto šķietami izklaidējošā veidā. Tā ir virkne nelielu grotesku stāstiņu, kuros šķietama normalitāte tiek pacelta līdz bezjēdzīgumam, kas nes sevī kādu augstāku jēgu. J. Hašeka stāstījuma veids ir izaudzis no krogu pļāpāšanas poētikas, kas brīvi spēlējas ar realitāti tā, lai satīriskā veidā izsmietu visu, kas liek cilvēkam pielāgoties autoritātēm un sava laikmeta sabiedrības pieņemtajām normām. Šveikam šajā gadījumā ir atvēlēta “idiota” loma. Šveika bezjēdzīgās darbības nepretendē uz to, ka viņš rīkojas kādas iepriekš dotas idejiskas tēzes vadīts, bet, izmantojot nebeidzamu dialogu plūdus, autors kariķē visu, kas, pēc viņa domām, pārkāpj un grauj dabisko lietu kārtību. J. Hašeka dumpinieciskais skatījums apvienojumā ar čehu vienkāršās tautas runu, pat vulgārismiem, veido literāru darbu, kurā tiek uzbrukts augstākiem ideāliem, un ne tikai varai, armijai, karam vai priekšniecībai, bet arī cilvēku vēlmei pakļauties lomai, kuru tiem uzliek tā sauktie lielie vēstures notikumi. Turklāt Šveiks nav traģisks literārs varonis, kurš iziet uz tiešu konfliktu, bet drīzāk slīpēts, spējīgs cilvēks, kurš jebkuros apstākļos saglabā savu Es.

J. Hašeks tēlaina stāstījuma veidā izmanto ceļojumu aprakstu sižetu, kas lasītāju ved uz vietām, pa kurām bija spiests pārvietoties ne vien pats autors, bet arī daudzi karavīri. Turklāt stāstījumā ne tik daudz uzmanības pievērsts literāro varoņu attīstībai, cik to dīvaino epizožu atstāstam, kurās viņi nonākuši.

Tieši tādēļ šim literārajam darbam bija iespējams veidot turpinājumus, un lasītāju uztveri neietekmēja pat fakts, ka vēstījuma par Šveiku autors mira, to īsti nepabeidzis.

Romāna papildu iezīme bija tā, ka izdevējs Adolfs Sineks (Adolf Synek) pēc J. Hašeka nāves lūdza rakstniekam Karelam Vaņekam (Karel Vaněk), citam slavenam humoristam, kurš arī bija karojis austrumu frontē, lai viņš darbu pabeigtu. K. Vaņeks ne tikai pabeidza ceturto daļu (1923), bet arī uzrakstīja piekto un sesto daļu, nosaucot tās “Krietnā kareivja Šveika piedzīvojumi krievu gūstā” (Osudy dobrého vojáka Švejka v ruském zajetí, 1924–1925). Tajās tika vēstīts par sarežģījumiem Šveika darbībā karalaukos, kas noveda pie tā, ka viņš atgriezās Prāgā. Taču K. Vaņeks, visdrīzāk apzināti, izlaida 1917. gada lielinieku apvērsuma laika notikumus Krievijā. Šī romāna versija (ar K. Vaņeka papildinājumiem) tā arī tika izdota un galvenokārt ar papildinājumiem tulkota līdz pat 1949. gadam. Tāpēc K. Vaņeku var uzskatīt par Šveika mīta līdzautoru. Vēlāk gan sāka dominēt uzskats, ka J. Hašeka teksts būtu jānodala no viņa mazāk apdāvinātā atdarinātāja veidotā teksta, tostarp arī tādēļ, ka K. Vaņeks atspoguļoja Krieviju tādā gaismā, kura ne pārāk saskanēja ar pēckara Čehoslovākijas politisko kursu (draudzīgajām attiecībām ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, PSRS).

Vēl viena persona, kura ir veidojusi mītu par Šveiku, ir mākslinieks Josefs Lada (Josef Lada), kurš pēc J. Hašeka lūguma sākotnēji uzzīmēja tikai vāku burtnīcu izdevumam otrajai romāna daļai “Frontē” (Na frontě), kas pēc tam nonāca 1923.–1925. gada nedēļas izdevuma Česke slovo pielikumā, kurā publicēti 90 turpinājumi. Katrā bija viena epizode no J. Hašeka romāna, kas bija ilustrēta ar sešiem zīmējumiem un īsu pavadošo tekstu. Sākot ar 63. daļu, J. Ladas zīmējumi bija viņa patstāvīgs iztēles rezultāts, kas tikai daļēji atbilda K. Vaņeka teksta saturam. Šim izdevumam radītie J. Ladas zīmējumi, sākot ar 1926. gadu, kļuva par organisku J. Hašeka radītās Šveika grāmatas izdevumu daļu un čehu lasītāju apziņā nav no tās atdalāmi.

Protams, ka nevaram zināt, kā izskatītos J. Hašeka Šveiks, ja tā autoram būtu bijusi iespēja darbu pabeigt. Taču samērā ticams ir tas, ka viņš arī atspoguļotu savu pieredzi lielienieku apvērsuma laikā. Grūti iedomāties, kā viņš pats ar laika distanci to vērtētu un vai J. Hašekam pašam, rakstot par šajā laikā pieredzēto, izdotos noturēt Šveika tēla subersīvo bezjēdzīgo triekšanos un veltīgo dzīšanos pa dzīvi. Daļēji par to var spriest no tekstiem, ko J. Hašeks rakstīja Sarkanās armijas periodiskajiem izdevumiem, un viņa publicētā pēc atgriešanās dzimtenē. Šie teksti tika apkopoti sējumā “Bugulmas komandieris” (Velitelem mesta Bugulmy, 1966). Šos stāstus J. Hašeka pētnieki bieži izmanto kā pierādījumu tam, ka viņš pats nemainītu savus uzskatus arī šajās situācijās. Taču jāatzīst, ka, pateicoties savai nepabeigtībai, Šveiks par to paliek daudznozīmīga provokatīva izaicinājuma priekšā, kuru katrs lasītājs var traktēt pēc sava prāta.

Šveika romāns tapis galvenokārt pilsētā Lipnicē, turklāt slimības radīto apstākļu dēļ pēdējo daļu autors jau tikai diktējis. Tomēr, aplūkojot tajā darbojošos tēlus un stāstījuma veidu, atšķirības nav jūtamas. 

J. Hašeka pirmās trīs “Krietnā kareivja Šveika piedzīvojumu” daļas tika izdotas 1921., 1922. un 1923. gadā. K. Vaņeka papilddarbi (ceturtā, piektā un sestā daļa) – laikā no 1923. līdz 1924. gadam. Pārsteigums čehu sabiedrībai bija tas, cik ātri J. Hašeka romāns, ieskaitot K. Vaņeka papildinājumus, kļuva slavens ārzemēs. Pirmie tulkojumi tapa 1926. gadā vācu un krievu valodā, tā radot divas izpratnes starptautiskajai refleksijai par šo darbu. Kopš 20. gs. 30. gadiem tika izdoti tulkojumi arī citās valodās un turpinās arī mūsdienās. Romāns ir iztulkots apmēram 60 valodās, dažās no tām pat vairākas reizes. 

Latviešu valodā J. Hašeka romānu ar nosaukumu “Drošsirdīgā kareivja Šveika piedzīvojumi” jau 20. gs. 20. gados tulkoja Jānis Grots.  Tulkojums veikts no krievu un vācu valodas. No 1927. gada līdz 1929. gadam tas vispirms tika publicēts laikrakstā “Sociāldemokrāts”, un tajā pašā laika periodā visas četras romāna daļas izdotas arī apgādā “Kultūras balss”. Tulkojums latviešu valodā bija viens pirmajiem J. Hašeka darba pārcēlumiem citās valodās. Pēc Otrā pasaules kara romāns izdots ar nosaukumu “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”. To tulkoja Pauls Melnais (pirmo daļu un otrās daļas sākumu) un Anna Bauga. Četras daļas publicētas Latvijas Valsts izdevniecībā no 1945. gada līdz 1947. gadam, pirmo reizi ar J. Ladas ilustrācijām. Atkārtoti romāns A. Baugas tulkojumā iespiests 1957. gadā, pēc tam apgādā “Liesma” 1983. gadā un apgādā “Jumava” (Vinifreda Krauča literārajā redakcijā) 1998. un 1999. gadā. Savukārt 2013. gadā tas izdots apgādā “Zvaigzne ABC”, izmantojot 1983. gada iespieduma redakciju. J. Hašeka romāna pirmā daļa latviešu valodā ar nosaukumu “Brašā kareivja Šveika piedzīvojumi” Emīla Apara tulkojumā izdota 1954. gadā Austrālijā, visticamāk, darbs tulkots no angļu valodas. Apgādā “Grāmatu Draugs” 1966. gadā Bruklinā publicētais tulkojums “Drošsirdīgā kareivja Šveika piedzīvojumi” acīmredzot bija A. Baugas latviskojuma adaptācija.

K. Vaņeka sacerētais J. Hašeka romāna turpinājums latviešu valodā iespiests 1929. gadā un 1930. gadā žurnālā “Atpūta”. Tulkotājs apzīmēts ar iniciāļiem V.G., iespējams, tas bija Valdis Grēviņš. Grāmatā tulkojums izdots 1993. gadā Rīgā.

Latviešu teātros izrādītas daudzas J. Hašeka romāna dramatizējuma versijas. Dailes teātrī Eduarda Smiļģa režijā 1928. gada pavasarī iestudēta izrāde “Šveiks dzīvo sveiks!”, savukārt tā paša gada rudenī – tās turpinājums “Šveiks frontē” Marijas Liepiņas dramatizējumā ar Augustu Mitrēvicu titullomā. Vēlreiz J. Hašeka romānu E. Smiļģis inscenēja 1961. gadā. Dramatizējumu veidoja Valdis Grēviņš, Šveika lomā aktieris Gunārs Placēns. Latvijas Leļļu teātrī 1974. gadā iestudēta izrāde “Šveiks” un 1975. gadā tās turpinājums “Šveiks frontē”. Iestudējumu režisors un dramatizējuma autors – Arvīds Cepurītis, Šveika lomā – Kārlis Kupčs. 1986. gadā režisors Valdis Lūriņš veidoja uzvedumu “Šveiks” Liepājas teātrī ar Jāni Kuplo titullomā. 

1998. gadā režisori Kārlis Auškāps un Dž. Dž. Džilindžers Dailes teātrī iestudēja izrādi “Šveiks”, savukārt 2000. gadā uzveda tās turpinājumu “Šveika jaunās dēkas”. Šveika lomu iestudējumā atveidoja aktieris Artūrs Skrastiņš. Uzveduma pirmajā daļā piedalījās grupa “Prāta vētra”, savukārt otrajā daļā – “Labvēlīgais tips”. 

2012. gadā Valmieras teātrī iestudēta izrāde “Šveiks” Vara Braslas režijā ar aktieri Tālivaldi Lasmani titullomā. 

2005. gadā latviešu valodā izdots Radko Pitlīka (Radko Pytlík) darbs “Šveika autora vētrainā dzīve: romāns par Jaroslavu Hašeku” (Toulavé house. Život Jaroslava Haška, autora Osudů dobrého vojáka Švejka, 1998). 

(autors Benedikts Kalnačs)   

Spontānā sajūsma, kādu romāns izsauca čehu lasītājos, norāda uz to, ka J. Hašekam bija izdevies izteikt vārdos to, ko varētu uzskatīt par čehu tautas raksturu. Tā iespaidā čehu valodā ir ienākuši arī vārdi “šveikošana” (švejkování), “šveikot” (švejkovat), respektīvi, lietvārds un darbības vārds, kas raksturo izlikšanos par paklausīgu un piekrišanu vispārpieņemtajām uzvedības normām. Līdz ar to radies arī strīds, vai un kā kaut ko tādu vērtēt un interpretēt, tas ir, vai šīs īpašības izpausmi darbībā uzskatīt par pozitīvu vai negatīvu. Diskutabls ir arī jautājums, cik lielā mērā Šveikam jābūt par čehu paraugu, piemēram, dilemma – vai čehiem Šveiks būtu jāņem par paraugu, vai, tieši pretēji, – no tā jebkurā gadījumā vajadzētu norobežoties.

No literatūras vērtējuma viedokļa J. Hašeka romāns tiek uztverts drīzāk kā viegla lasāmviela, lai gan kreisi orientēti intelektuāļi jau sākumā novērtēja to kā oriģinālu, bet provokatīvu literāru darbu. Tomēr Šveika pieņemšana, uzskatot darbu ar patiešām māksliniecisku nozīmi, notika tikai 20. gs. 50. gados, kad J. Hašeks, pateicoties arī savai nosliecei uz lieliniecismu, tika uztverts kā kapitālisma kritiķis, lai pēcāk, jau 60. gados, kļūtu par “šveikošanas” iedvesmas avotu, kas rosināja indivīdu norobežoties no janienākušās sociālisma politiskās sistēmas. Lasītāju visvairāk piesaistīja pārlaicīgā un spontānā tā anarhistiskā satīra, kas neatzīst nevienu no pieņemtajām vērtībām un vēršas pret ietekmīgo varas pārstāvju muļķību.

Šveika panākumi PSRS bija saistīti ar to, ka J. Hašeks bija akceptējamo ārzemju autoru sarakstā, jo bija pieslējies lielinieku apvērsumam, kļuvis par lielinieku, līdz ar to Šveiku varēja interpretēt kā kara pretinieka muļķības personifikāciju. Savukārt Vācijā un rietumos Šveiks iedvesmoja tam, lai izsmietu militārismu viņu pašu valstī. Dažādu politisko iekārtu laikā J. Hašeka romānu neapšaubāmi bija iespējams lasīt kā slēptu uzbrukumu varas despotismam un ļaužu aprobežotībai.

Ir pašsaprotami, ka 100 gadus pēc romāna “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” publicēšanas mainījusies arī tā uztvere, jo lasītāji ir zaudējuši interesi reflektēt par aktuāliem notikumiem, bet šis romāns ir kļuvis par kanonizētu darbu, kas kaut gan nemaz tik daudz netiek lasīts, tomēr pārstāv pārlaicīgu literāra tēla tipu, kas spēj atklāt jebkura laikmeta muļķību.

Apstiprinājums romāna popularitātei ir arī daudzie teātra uzvedumi, kuru pamatā bija J. Hašeka darbs. Pirmais no tiem radās, pateicoties Emīlam Arturam Longenam (Emil Artur Longen), kurš jau uzreiz pēc romāna pirmās daļas iznākšanas 1921. gadā to uzveda Prāgas teātrī “Revolūcijas skatuve” (Revoluční scéna). Kopš tā laika Šveiks uz čehu teātra skatuves atgriezās dažādos dramatizējumos, piemēram, Emīla Františeka Burijana (Emil František Burian) 1935. gada iestudējumā, kā arī Pavela Kohouta (Pavel Kohout) 1964. gada iestudējumā “Josefs Šveiks jeb tā nogalināja Ferdinandu un citi citāti no krietnā kareivja Šveika piedzīvojumiem (Josef Švejk aneb Tak nám zabili Ferdinanda a jiné citáty z Osudů dobrého vojáka Švejka) un citos.

No jaunākajiem mūsdienu projektiem jāmin režisora Dušana Paržīzeka (Dušan David Pařízek) čehu un vācu 2015. gada iestudējums, kurā, lai gan par pamatu ņemts J. Hašeka teksts, tomēr netiek izmantots romāna Šveika tēls, jo šī iestudējuma galvenais mērķis bija sarkastiskā veidā tēlot austriešu, čehu un ungāru kara tiesu, kas izmeklē Šveika šķietamo dezertēšanu, kā arī Centrāleiropas tautu mentalitātes un kultūras atšķirības.

Jau J. Hašeka dzīves laikā Šveika tēls sāka dzīvot patstāvīgi (ārpus romāna) un parādījās daudzu citu autoru tekstos, sākotnēji komiskos teātra skečos un izrādēs, piemēram, Ruda Maržīka (Ruda Mařík) “Klaidoņa Šveika draiskulība” (Čtveráctví krajánka Švejka, 1925). Vēlāk romāna galvenais varonis tika izmantots arī literāros darbos, kas pauda attieksmi pret sociālisma sabiedrību, piemēram, Josefa Vohrizeka (Josef Vohryzek) darbā “Tā stāstīja Šveiks” (Tak pravil Švejk, tapa 1959.–1960. gadā, izdots 1995. gadā) vai arī Josefa Jaroslava Mareka (Josef Jaroslav Marek) romānā “Krietnā kareivja Šveika piedzīvojumi pēc Otrā pasaules kara” (Osudy dobrého Švejka po druhé světové válce, 1992). 1982. gadā divi čehu emigranti – Vladimīrs Škutina (Vladimír Škutina) un Jaroslavs Gilars (Jaroslav Gillar) – Cīrihē teātra skatītājiem piedāvāja izrādi “Josefs Šveiks un Josefs K. Divi vientuļi gājēji uz Kārļa tilta” (vācu Josef Schwejk und Josef K. Zwei einsame Passanten auf der Karlsbrücke) jeb “Cīrihe” (čehiski Curych, 1988), kurā galvenajās lomās bija Josefs Šveiks un Josefs K., divi vientuļi gājēji uz Kārļa tilta, šim uzveduma sižetam savienojot mītu par J. Hašeku un mītu par vēl vienu Prāgas rakstnieku – Francu Kafku (Franz Kafka).

Romāna popularitāte vēl vairāk pieauga pēc 1928. gada, pateicoties Maksam Brodam (Max Brod) un Hansam Reimanam (Hans Reimann), kurš vēlāk pie Šveika tēla atgriezās arī kā kinoaktieris. Tomēr visvairāk šis tēla popularitāti vairoja teātra inscenējums, ko Ervins Piskators  (Erwin Piscator) sagatavoja kopā ar Bertoltu Brehtu (Bertolt Brecht) un gleznotāju Georgu Grošu (Georg Grosz). Viņi publikai piedāvāja izteiksmīgu stilizētu stāstījumu, kas vien ar savu māksliniecisko izpildījumu būtiski atšķīrās no J. Ladas interpretācijas. J. Hašeka romāns deva iedvesmu B. Brehta izrādei “Šveiks Otrajā pasaules karā” (Schweyk im Zweiten Weltkrieg), kas tapa Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 1943. gadā, publicēta 1957. gadā, un kurā norise notiek vācu okupētajā Prāgā.

Par Šveika komiskā tēla popularitāti ārzemēs liecina arī daudzie pieminekļi, piemēram, Humenē (Slovākijā), Pršemislā un Sanokā (Polijā), Pēterburgā, Samarā, Omskā un Bugulmā (Krievijā), Kijivā, Užhorodā, Ļvivā un Doneckā (Ukrainā). Čehijā pirmais piemineklis tika atklāts 2014. gadā Putimā, tas ir arī Čehijas pilsētās Kralupi pie Vltavas.

Šveika kā kaislīga alus dzērāja vārdā nosaukti daudzi restorāni un krodziņi gan Čehijā, gan ārzemēs.

Starptautisko interesi par Šveiku pierāda arī daudzas filmas par viņu. Mēmo filmu ērā radās īsmetrāžas filmas, ko bija iedvesmojis J. Hašeks, piemēram, režisora Karela Lamača (Karel Lamač) “Krietnais kareivis Šveiks” (Dobrý voják Švejk, 1926) un “Šveiks frontē” (Švejk na frontě, 1926). Pirmā čehu skaņu filma “Krietnais kareivis Šveiks” (Dobrý voják Švejk) tapa 1931. gadā Martina Friča (Martina Friče) režijā. 1960. gadā Rietumvācijā tapa režisora Aksela fon Ambesera (Axel von Ambesser) filma par Šveiku “Krietnais kareivis Šveiks” (Der brave Soldat Schwejk), Austrijā režisors Volfgangs Lībeneiners (Wolfgang Liebeneiner) uzņēma filmu “Šveika pusaudža gadi” (Schwejks Flegeljahre, 1963). Polijā 1995. gadā sāka izrādīt televīzijas seriālu “Stāsti par Jozefu Šveiku un viņa visgaišākajiem laikiem” (Opowieść o Józefie Szwejku i jego najjaśniejszej epoce) režisora Vlodzimeža Gavronska (Włodzimierz Gawroński) režijā. Otrā pasaules kara laikā daudziem filmu režisoriem bija vilinoši ielikt Šveiku tagadnes notikumos. Tāda bija 1943. gada britu kara  propagandas filma “Šveika jaunās dēkas” (Schweik’s New Adventures), saukta arī “Šveiks grauj Vāciju” (Švejk bourá Německo), kurā čehu režisors K. Lamačs Šveiku pārveidoja par gestapo komandiera kalpu, kurš glābj nevainīgus cilvēkus no deportēšanas uz koncentrācijas nometnēm. 

Romāns par Šveiku ir saistījis arī animācijas filmu veidotājus. Mākslinieciskā ziņā oriģināla bija Jiržī Trnkas (Jiří Trnka) radītā leļļu filma trīs daļās “Krietnā kareivja Šveika dēkas” (1954).  2009. gadā tika uzņemta ukraiņu un britu animācijas filma “Krietnais kareivis Šveiks” (The Good Soldier Schweik) Roberta Krombija (Robert Crombie) režijā, bet 2009. gadā ukraiņu un krievu – “Drošsirdīgā kareivja Šveika dēkas” (Похождения бравого солдата Швейка) Rinata Gazizova (Ринат Загидуллович Газизов) režijā.

Amerikāņu komponists Roberts Kērka (Robert Kurka) uzrakstījis operu “Krietnais kareivis Šveiks” (The Good Soldier Schweik, 1956), kas tika izrādīta 1958. gadā Ņujorkā. 2001. gadā Berlīnē tika uzvests vācu mūzikls “Šveiks, tas ir viegli” (Schwejk it Easy, mūzikas autors Konstantīns Vekers, Konstantin Wecker).

Pirmais Šveika komikss radās Ungārijā 1973. gadā “Šveiks – drosmīga karavīra piedzīvojumi Pirmajā pasaules karā” (Svejk – Egy derék katona kalandjai az első világháborúban), čehu valodā tas izdots 1991. gadā, autors Tibors Horvāts (Tibor Horváth), ilustrāciju autors Atila Dargajs (Attila Dargay).