Anarhisma piekritēji neveido viendabīgu grupu. Pastāv vairāki anarhisma paveidi un novirzieni, kurus vieno nostāšanās pret dažādiem dominances paveidiem un arī pret valsti kā visiem kopīgu ienaidnieku. Starp šiem paveidiem un novirzieniem pastāv būtiskas atšķirības gan tādos fundamentālos teorētiskos jautājumos kā taisnīguma un brīvības izpratne, gan praktiski orientētos jautājumos par vēlamām īpašuma formām un sabiedrības pārmaiņu ceļiem. Attiecībā uz īpašuma formām anarhistu vidū ir gan tie, kuri mērķi saskata kopīpašumā, kooperatīvā darbā un sabiedrisko labumu sadalē pēc indivīdu vajadzībām, gan arī privātīpašuma un brīvā tirgus konkurences aizstāvji. Arī jautājumā par sabiedrības pārmaiņu ceļiem anarhistu vidū pastāv būtiskas atšķirības starp tiem, kuri atbalsta ideju par sabiedrības revolucionāru pārveidošanu varmācīgā ceļā, un tiem, kuri uzskata revolucionāro darbību par apdraudējumu individuālai brīvībai un uzsver sabiedrības pakāpenisku pārveidošanu izglītošanas un pārliecināšanas ceļā. Dažādi anarhisma paveidi un tradīcijas tā ietvaros bieži vien nav savstarpēji izslēdzošas: nereti atsevišķi anarhisti atbalsta un attīsta vairākas anarhistiskas mācības, kas cita citu otru papildina.

Dažādos anarhisma novirzienus vieno vairāki pamatprincipi.

1. Piespiedu varas noliegums. Anarhistiskā sabiedrībā neviena persona vai personu grupa nedrīkst uzspiest citiem indivīdiem savu viedokli un gribu. Tiek noliegta hierarhija, autoritāra vara un pat pārstāvniecības demokrātija, jo tā iedibina savveida hierarhiskas attiecības.
2. Brīvībprātība. Anarhisms noraida jebkādus mēģinājumus standartizēt cilvēku uzvedību un aicina maksimāli īstenot individuālu pieeju indivīdu problēmu risināšanai un vajadzību apmierināšanai. Nevienam nav tiesību piespiest citus indivīdus pret viņu gribu piedalīties jebkādās darbībās, kaut arī tas būtu viņu pašu vai pat visas sabiedrības interesēs. Sabiedriskajai līdzdalībai jābalstās tikai un vienīgi uz indivīda personīgo izvēli un atbildību.
3. Biedrošanās brīvība. Sabiedrībā, kas organizēta, balstoties uz anarhistiskiem principiem, ir iespējama jebkāda veida apvienība, kas tiek veidota uz dalībnieku vienlīdzības principiem. Sabiedrībai ir jākļūst par pašpārvaldes idejā balstītu brīva darba kopienu apvienību.

Pastāv strīdi par anarhisma definīciju un līdz ar to arī par tā vēsturi. Ir izplatīts priekšstats, ka anarhisma rašanās ir cieši saistīta ar šķiru cīņas saasināšanos pēc Franču revolūcijas, strādniecības, zemniecības un amatnieku slāņu reakciju uz industriālā kapitālisma uzplaukumu. Tādā gadījumā anarhisma kā sabiedriskā fenomena vēsture ir jāsāk ar 19. gs. Citi autori uzskata, ka šāds priekšstats ir pārāk šaurs un saskata anarhisma ideju aizmetņus jau vissenākajā cilvēces vēsturē uzsverot, ka aizvēsturiskās sabiedrības ilgstoši pastāvēja bez formālām hierarhijām (t. s. acefālās jeb bezgalvainās sabiedrības) un līdz ar to var tikt uzskatītas par anarhistiskām. Pirmie teorētiskās anarhistiskās domas aizmetņi parādās senajās filozofiskajās tradīcijās. Vairāki domātāji, piemēram, kiniķu skolas pārstāvji Senajā Grieķijā un daoisma mācības sekotāji Senajā Ķīnā, apšaubīja valsts nepieciešamību un deklarēja indivīda morālās tiesības dzīvot bez piespiešanas. Arī lielajās reliģiskajās tradīcijās ir atrodama noraidoša attieksme pret organizēto reliģiju, valsti un sociālo hierarhiju, piemēram, atsevišķos budisma novirzienos, dažādos kristietības paveidos, piemēram, anabaptismā Rietumu kristietībā un duhoboru sektā Krievijā.

Ja par pamatu ņem plašāku priekšstatu par anarhisma vēsturi, var nošķirt vairākus anarhisma attīstības posmus:

• klasiskā anarhisma priekšvēsture;

• klasiskais anarhisms (no 18. gs. beigām līdz Otrajam pasaules karam);

• mūsdienu anarhisms. Anarhisma teorija un prakse pēc Otrā pasaules kara.

Modernā anarhisma dzimšanu parasti saista ar apgaismības tradīcijas ietekmi, kas saistīta ar valdnieka varas dievišķās izcelsmes kritiku, racionālisma ideju ietekmes paplašināšanos un zinātnes sociālās lomas pieaugumu. Par svarīgu stimulu anarhisma ideju attīstībai kļuva masu politiskās aktivitātes un revolucionārā vardarbība Franču revolūcijas laikā, kā arī straujā industrializācijas un kapitālisma attīstība 19. gs.

Modernajam anarhismam nav nedz viena skaidri identificējama avota, nedz vienas izcelsmes vietas. 19. gs. sākumā un vidū četru dažādu garīgo un sociāli politisko tradīciju kontekstā radās četras anarhisma versijas, kas vēlāk aktīvi mijiedarbojās. Runa ir par anarhistisko ideju attīstību Lielbritānijā, Francijā, Krievijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

Pirmais politiskais teorētiķis, kurš sistēmiskā veidā noformulēja anarhisma idejas un skaidri iestājās par sabiedrību bez valsts, bija britu domātājs Viljams Godvins (William Godwin), kurš 1793. gadā publicēja grāmatu “Pētījums par politisko taisnīgumu” (An Enquiry Concerning Political Justice). Pirmais, kurš lietoja vārdu “anarhisms” savas politiskās nostādnes apzīmēšanai (tā gan attiecībā uz valsti nebija kategoriski noliedzoša) bija franču domātājs Pjērs Žozefs Prudons (Pierre-Joseph Proudhon). Ļoti ietekmīgo Krievijas anarhisma tradīciju 19. gs. vidū un 20. gs. sākumā pārstāvēja savā starpā visai atšķirīgi domātāji ‒ Mihails Bakuņins (Михаил Александрович Бакунин), Pjotrs Kropotkins (Пётр Алексеевич Кропоткин), Ļevs Tolstojs (Лев Николаевич Толстой) un Ļevs Čornijs (Лев Чёрный, īstajā vārdā Pāvels Turčaņinovs, Павел Дмитриевич Турчанинов).

ASV anarhisma tradīcijas aizsākumi ir saistīti ar Džosaijas Vorena (Josiah Warren) individuālistisko anarhismu un Henrija Toro (Henry David Thoreau) idejām par dzīvi saskaņā ar dabu un pilsonisko nepakļaušanos netaisnīgai valstij. ASV 19. gs. anarhisma radikālākais spārns bija cieši saistīts ar abolicionismu – kustību par verdzības atcelšanu. 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā ASV anarhistu aprindās vairākas nozīmīgas personības bija ebreju emigranti no Krievijas Impērijas, piemēram, Lietuvā dzimusī Emma Goldmane (Emma Goldman) un Aleksandrs Berkmans (Alexander Berkman, īstajā vārdā Ovsejs Berkmans, Овсей Осипович Беркман). Revolucionārie notikumi Krievijā Pirmā pasaules kara nogalē daudzus no viņiem vilināja atgriezties dzimtenē, taču lielinieku proklamētās vienlīdzības un darbaļaužu līdzdalības vietā viņi kļuva par lieciniekiem represijām, sliktai pārvaldībai un korupcijai. Revolucionārie notikumi Krievijas Impērijas teritorijā un tiem sekojošais Krievijas pilsoņu karš aktivizēja anarhisma idejas un praksi kādreizējās impērijas nacionālajās nomalēs. Par spilgtāko piemēru kļuva ukraiņu anarhokomunista Nestora Mahno (Нестор Івaнович Махно) izveidotās Ukrainas revolucionārās sacelšanās (nemiernieku) armijas (Революційна повстанська армія України) panākumi Ukrainas neatkarības kara (1917‒1921) laikā.

19. gs. otrajā pusē anarhisma idejas kļuva populāras Dienvideiropā, it īpaši Itālijā, kur tās pārstāvēja Karlo Kafjero (Carlo Cafiero) un Eriko Malatesta (Errico Malatesta). Tieši itāļu anarhists Džuzepe Fanelli (Giuseppe Fanelli) aizsāka anarhistu kustību Spānijā, izplatot tur M. Bakuņina idejas. Jau 1870. gadā Barselonā notika pirmais Spānijas strādnieku kongress, kurā dominēja anarhisti, bet laikposmā starp diviem pasaules kariem, it īpaši Spānijas pilsoņu kara laikā, anarhistu kustība Spānijā kļuva par nozīmīgu politisko faktoru.

19. un 20. gs. mijā līdz ar lielo koloniālo impēriju izveidošanos un kapitālisma izplatīšanos anarhisma idejas kļuva populāras Latīņamerikā, Austrumāzijā, Dienvidāfrikā un Austrālijā.

Par individuālistiskā anarhisma pamatlicēju bieži vien uzskata vācu jaunhēgelieti Maksu Štirneru (Max Stirner, īstajā vārdā Johans Kaspars Šmits, Johann Kaspar Schmidt), kurš 1844. gadā savā galvenajā darbā “Vienīgais un viņam piederošais” (Der Einzige und sein Eigentum) pasludināja indivīdu par Visuma centru, vienīgo un absolūto realitāti, bet Dievu, cilvēci, pienākumu, morālās vērtības – par subjektīviem jēdzieniem. Līdz ar to M. Štirners noraidīja kristietību, kapitālismu, humānismu, liberālismu un nacionālismu, uzskatot jebkādus “ismus” par indivīda absolūtās brīvības apdraudējumu. Kaut arī M. Štirnera idejas ietekmēja plašu vēlāko mācību loku, tostarp eksistenciālismu un postmodernismu, viņa nihilistiskās idejas nebija izmantojamas praktiskajā darbībā.

Dž. Vorens, kurš tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem anarhisma pārstāvjiem ASV, bija sociālistisko ideju un Roberta Ouena (Robert Owen) “sociālās sistēmas” piekritējs, tomēr atšķirībā no R. Ouena viņš noliedza jebkādu īpašuma kopību. Bendžamins Takers (Benjamin Ricketson Tucker) kļuva par ASV individuālistisko anarhistu periodiskā izdevuma Liberty (1881–1908) izdevēju. Pats viņš sevi uzskatīja par brīvā tirgus sociālistu, kaut arī virkne mūsdienu autoru B. Takeru saista ar anarhokapitālisma idejām. Šāda vērtējumu dažādība ir saistīta ar specifisku sociālisma traktējumu, kas atšķir B. Takera priekšstatus no marksistiskās sociālisma izpratnes. B. Takers uzskatīja, ka sociālisms ir balstīts uz darba darītāja tiesībām būt sava darba augļu īpašniekam un noliedz ar darbu nesaistītus ienākumu avotus – peļņu un procentus.

Šī anarhisma pamatlicējs, franču domātājs P. Prudons, ar mutuālismu saprata ekonomisko sistēmu, kur individuālie un kolektīvie ražošanas līdzekļu (darbarīku, zemes u. c.) īpašnieki saņem atlīdzību tikai patērētā darba apjomā, izslēdzot peļņu, augstus procentus un ienākumus no īres. P. Prudons uzskatīja, ka šādi tiek nodrošināta augsta vienlīdzības pakāpe. Kapitālisma pretrunas P. Prudons cerēja atrisināt, būtībā atdzīvinot naturālo apmaiņu. Mutuālisma mērķis bija izveidot ekonomiku, kas būtu balstīta darba darītāju pašpārvaldē, būtu brīva no kapitāla uzkrāšanas un zemes īpašumu koncentrācijas. Šīs shēmas neatņemama sastāvdaļa bija savstarpējās kredītbankas izveide, kas stātos valsts vietā, nodrošinot ražotājiem aizņēmumus ar minimālu procentu likmi, sedzot tikai administratīvās izmaksas. Paša P. Prudona mēģinājumi izveidot Tautas banku beidzās neveiksmīgi, bet Dž. Vorens ASV Sinsinati pilsētā nodibināja veikalu, kas dažus gadus veiksmīgi darbojās pēc principa “darbs par darbu”, proti, izmantoja banknotes, kas tika nodrošinātas ar solījumu veikt darbu. Pēc P. Prudona nāves mutuālisma idejas zaudēja popularitāti Eiropas anarhistu kustībā, tomēr saglabāja ietekmi ASV individuālistisko anarhistu vidū.

Kolektīvistiskā anarhisma pamatlicējs M. Bakuņins lielā mērā balstījās Kārļa Marksa (Karl Marx) šķiru konflikta teorijā, tomēr viņš noliedza, ka rūpnieciskais proletariāts ir galvenais vēstures aģents. Gluži pretēji, M. Bakuņins uzskatīja, ka tieši zemniekiem vajadzētu būt revolūcijas virzītājiem. M. Bakuņinu iedvesmoja krievu zemnieku kopienas (obščinas) tradicionālais agrārais kolektīvisms. Zeme piederēja kopienai, tā regulāri tika pārdalīta atbilstoši ģimenes locekļu skaitam. Kopienas locekļu attiecības noteica savstarpējās palīdzības principi. M. Bakuņins uzskatīja, ka šādā veidā organizējama arī sabiedrība kopumā, paredzot kolektīvās īpašumtiesības uz ražošanas līdzekļiem un strādnieku tiesības uz sava darba augļiem, nosakot atlīdzību atbilstoši ieguldītajam darbam. Par sabiedrības politiskās organizācijas pamatu būtu jākļūst autonomām kopienām, kas nodrošinātu pašpārvaldi atbilstoši kopienas pilngadīgo vīriešu un sieviešu vairākuma gribai. Plašāka mēroga teritoriālām vienībām vajadzētu kļūt par autonomo kopienu brīvām federācijām. Ņemot vērā, ka tālaika pasaulē bija relatīvi maz industriāli attīstītu apgabalu, M. Bakuņina uzsvars uz zemniecības stihisko revolucionaritāti turpmākajās desmitgadēs ietekmēja anarhisma kustību visā pasaulē.

Pirmais komunistiskā anarhisma ideju formulēja franču sociālista Luija Ogista Blankī (Louis-Auguste Blanqui) sekotājs Teodors Dezamī (Alexandre Théodore Dézamy), bet par pašiem pazīstamākiem anarhokomunisma idejas pārstāvjiem kļuva krievu aristokrāts P. Kropotkins un itāļu anarhists, I Internacionāles itāļu sekcijas vadītājs K. Kafjero.

Anarhistiskā komunisma pārstāvji aicināja atcelt privātīpašumu, bet saglabāt personīgo un kolektīvo īpašumu. Viņi atbalstīja resursu sadali pēc principa “no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”, paredzēja lauksaimniecības kooperatīvo vadību, strādnieku pašpārvaldi rūpniecībā, kā arī pilsētu un ciemu integrāciju demokrātiskā federācijā, lai koordinētu ražošanu un apmaiņu visā sabiedrībā. Komunistiskā anarhisma skatījums uz cilvēka iedabu ir diametrāli pretējs M. Štirnera individuālistiskā anarhisma egoismam. Pēc komunistiskā anarhisma piekritēju domām, dabiskā cilvēku solidaritāte nosaka viņu spēju produktīvi strādāt sabiedrības labā arī bez materiālajiem stimuliem. Tāpat viņi uzskatīja, ka privātīpašuma atcelšana tik lielā mērā mazinās noziedzības problēmas apmērus, ka likumpārkāpēju problēmu varēs risināt kopienu ietvaros, neizmantojot tiesību piespiedu aparātu.

20. gs. sākumā komunistiskā anarhisma piekritēju bruņotās akcijas guva plašu sabiedrisko rezonansi Latvijā un ārpus tās. Veiksmīgā uzbrukumā Rīgas Policijas pārvaldei 1906. gada 17. janvārī tika atbrīvoti arestētie cīņu biedri. Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) Kaujas organizācijas uzdevumā tika veiktas vairākas “ekspropriācijas”, lai iegūtu līdzekļus revolucionārās darbības nodrošināšanai un ieroču iegādei, piemēram, 1906. gada 26. februārī notika uzbrukums Krievijas Valsts bankai Helsinkos. Visplašāko starptautisko rezonansi ieguvusi līdz šim neidentificētā latviešu anarhista Pētera Māldera (arī Pēteris Krāsotājs; angļu Peter the Painter) vadītās grupas neveiksmīgais mēģinājums aplaupīt dārglietu veikalu Londonā. Policijas centieni sagūstīt uzbrucējus 1911. gada 3. janvārī izvērtās Sidnejstrītas aplenkuma operācijā ar armijas vienību un artilērijas iesaisti Lielbritānijas iekšlietu ministra Vinstona Čērčila (Winston Churchill) tiešā vadībā. Operācija piesaistīja lielu plašsaziņas līdzekļu uzmanību un izraisīja debates britu parlamentā.

Cits anarhisma paveids – anarhosindikālisms – lielu nozīmi piešķīra arodbiedrībām, uzskatot tās gan par līdzekli tūlītējai strādājošo darba apstākļu uzlabošanai, gan par revolucionārā proletariāta organizēšanas priekšnoteikumu virzībai uz sociālo revolūciju vispārējā streika ceļā, gan par instrumentu kapitālisma likvidēšanai un valsts atcelšanai. Anarhosindikālisms noliedza politiskās partijas un parlamentāro politiku, uzskatot, ka tādējādi strādniecība tiek novirzīta no savu stratēģisko mērķu īstenošanas. Tā vietā anarhosindikālisti priekšroku deva tiešām akcijām streika, boikota un sabotāžas veidā.

Redzamākie anarhosindikālisma pārstāvji 19. un 20. gs. mijā bija Nīderlandes sociālists Kristians Kornelisens (Christiaan Gerardus Cornelissen), vācu anarhists Rūdolfs Rokers (Rudolf Rocker), kā arī Voļins (Волин), īstajā vārdā Vsevolods Eihenbaums (Всеволод Михайлович Эйхенбаум), aktīvs Krievijas 1905. gada revolūcijas un 1917. gada revolūcijas dalībnieks, lielinieku varas kritiķis un vēlāk viens no redzamākiem Mahno kustības pārstāvjiem Ukrainā.

Anarhosindikālisms kā masu kustība visplašāk bija pārstāvēts 20. gs. pirmajās trīs desmitgadēs Francijas un Spānijas strādnieku kustībā. Mūsdienās joprojām aktīvi darbojas daudzas anarhosindikālistu organizācijas, piemēram 1922. gadā dibinātā Starptautiskā strādnieku asociācija (The International Workers’ Association – Asociación Internacional de los Trabajadores, IWA–AIT), kā arī 1905. gadā Čikāgā dibināta arodbiedrību organizācija “Pasaules industriālie strādnieki” (Industrial Workers of the World, IWW). Tās biedrs jau otrajā paaudzē ir viens no nozīmīgākajiem mūsdienu anarhisma pārstāvjiem, izcilais zinātnieks Noams Čomskis (Avram Noam Chomsky).

19. gs. anarhisms un klasiskais marksisms bija vienoti jautājumā par bezšķiru un bezvalstisku sabiedrību kā sabiedrības attīstības stratēģisko mērķi. Atšķirībā no marksisma, kas paredzēja proletariāta diktatūru kā nepieciešamu priekšnoteikumu bezvalsts sabiedrības izveidošanai, anarhisms pieprasīja tūlītēju valsts iznīcināšanu, jo arī proletariāta diktatūras valsts neizbēgami radītu jauna veida privilēģijas un apspiešanas formas.

Anarhisma idejas būtiski ietekmēja 1864. gadā dibinātās Starptautiskās strādnieku asociācijas (I Internacionāles) darbību. Līdzās K. Marksa domubiedriem, britu tredjūniju pārstāvjiem, L. O. Blankī un Ferdinanda Lasala (Ferdinand Lassalle) piekritējiem tajā būtiska loma bija P. Prudona mutuālisma sekotājiem. 1868. gadā I Internacionālei pievienojās arī M. Bakuņina kolektīvistiskā anarhisma piekritēji. Sākumā attiecības starp K. Marksu un M. Bakuņinu bija draudzīgas, bet pakāpeniski tās pasliktināja strīdi par revolūciju un tās līdzekļiem, par federālisma un centrālisma attiecībām, valsts likteņiem un citiem jautājumiem, kas galu galā noveda pie šķelšanās I Internacionālē un tās darbības izbeigšanas 1876. gadā.

No 19. gs. 50. gadiem līdz 20. gs. 40. gadiem anarhisms dominēja politiskā spektra kreisajā flangā visā pasaulē, neraugoties uz to, ka marksistiskās darbaļaužu valstiskās diktatūras idejas guva panākumus dažās nozīmīgās pasaules valstīs. 20. gs. pirmajās desmitgadēs anarhisti aktīvi piedalījās revolucionārajos notikumos, tostarp arī 1905. un 1917. gada revolūcijās Krievijā. Pēc Februāra revolūcijas Krievijā anarhistu grupas sākotnēji uzskatīja Vladimiru Ļeņinu (Владuмир Ильuч Лeнин) un viņa sekotājus par sabiedrotajiem cīņā pret kapitālistisko apspiešanu un izprata lielinieku lozungu “Visu varu padomēm!” (“Вся власть Советам!”) kā iespēju veidot Krievijā autonomu pašpārvaldes kopienu sabiedrību bez centrālās varas dominances. Tomēr pēc Oktobra apvērsuma lielinieku īstenotā “dzelzs rokas” politika un vardarbīga citādi domājošo apspiešana nostādīja lieliniekus un anarhistus barikāžu pretējās pusēs. Tiklīdz lielinieki nostiprināja savu varu, anarhistu vadītās kustības, piemēram, Mahno kustība Dienvidukrainā (1918–1921) un Kronštates sacelšanās (1921), tika nežēlīgi apspiestas. P. Kropotkina bēres Maskavā 1921. gada februārī, kas pulcināja vairākus starptautiski pazīstamus anarhistus, kļuva par pēdējo lielinieku varas pieļauto anarhistu publisko manifestāciju.

Anarhismam bija vēsturiski ievērojama loma Spānijas pilsoņu kara laikā (1936–1939). Revolucionārie anarhisti neatbalstīja Spānijas Republikas valstiskumu, bet sadarbojās ar kreisi orientēto Tautas frontes valdību cīņā pret frankistiem. Pilsoņu kara gados Katalonija tika lielā mērā pārvaldīta saskaņā ar anarhisma principiem – ar spēcīgām arodbiedrībām pilsētās un kolektivizētu lauksaimniecību valstī. Republikāņu sakāve Spānijas pilsoņu karā nozīmēja modernā anarhisma beigas.

Uzreiz pēc Otrā pasaules kara anarhisma kustība pārdzīvoja dziļu krīzi. Tā atdzimšana ir saistīta ar 60. gadu politiskajiem satricinājumiem un radikālām pārmaiņām kultūras un intelektuālajā dzīvē. Mainījās arī anarhisma kustības sociālais “portrets”. Anarhistu zemnieku, amatnieku, strādnieku vietā aizvien lielākā mērā kustībā sāka dominēt akadēmisko aprindu pārstāvji, studenti un publicisti. Anarhisms uzplauka kā ietekmīgs globāls politisks un kultūras spēks, kas atbalsta personīgo autonomiju un tiešo demokrātiju. Tam ir nozīmīga loma antiglobalizācijas kustībās visā pasaulē, kā arī 20. gs. nogales un 21. gs. sākuma revolucionārajās kustībās, piemēram, sapatistu kustībā Meksikā, kustībās “Occupy”, kas sākās ar slavenajiem “Okupē Volstrītu” (Occupy Wall Street) protestiem ASV un kļuva par globālu fenomenu, kā arī Ziemeļsīrijā kurdu izveidotajās pārvaldes struktūrās, kas ir balstītas uz libertārā sociālisma un demokrātiskā konfederālisma principiem, uzsverot decentralizāciju, dzimumu līdztiesību un tiešo demokrātiju vietējā pārvaldē. Mūsdienu anarhisms priekšplānā izvirza ne tikai sociālekonomisko attiecību maiņu vai valsts atcelšanu, tā mērķis ir attīstīt dzīvesmākslu, kas vienlaikus ir antiautoritāra, antiideoloģiska un antipolitiska. Zinātnes apbrīnu nomaina aizdomīga vai pat noraidoša attieksme pret zinātni un mūsdienu tehnoloģijām. Atbildot uz tēmām, kas sabiedrībā aktualizējušās kopš 20. gs. 60. gadiem, anarhismā izveidojušies jauni novirzieni. Industriālo un agrāro anarhismu nomainījuši tādi strāvojumi kā “zaļais” anarhisms, kvīru anarhisms (queer anarchism), kas par galveno mērķi izvirza nostāšanos pret apspiešanu un diskrimināciju uz seksuālās orientācijas pamata.

“Zaļais” anarhisms jeb ekoanarhisms uzmanības centrā izvirza vides problēmas. Sākotnēji būtisku ietekmi uz “zaļā” anarhisma veidošanos atstāja Henrija Deivida Toro (Henry David Thoreau) grāmatas “Voldens jeb dzīve mežā” (Walden; or, Life in the Woods, 1854) idejas. Mūsdienās “zaļā” anarhisma svarīgākie novirzieni ir sociālā ekoloģija un anarhoprimitīvisms. Par nozīmīgāko sociālās ekoloģijas ideju pārstāvi mūsdienās uzskata ASV domātāju un vides aktīvistu Mariju Bukčinu (Murray Bookchin), kurš ekoloģiskās problēmas aplūkoja ciešā saistībā ar sociālajām problēmām, it īpaši ar dažādām hierarhijas un dominances formām. Viņa radikālā politiskās ekoloģijas teorija noraida kapitālistisko ražošanas un patēriņa sistēmu un aizstāv sabiedrības decentralizāciju un deurbanizāciju. M. Bukčins arī ieviesa terminu “libertārais municipālisms”, lai aprakstītu sistēmu, kurā tiešās demokrātijas struktūras spēj aizstāt valsti ar brīvu pašvaldību konfederāciju.

Anarhoprimitīvisma (saukts arī par anticivilizācijas anarhismu) nozīmīgākie pārstāvji mūsdienās ir ASV domātāji Džons Zerzens (John Edward Zerzan) un Deriks Džensens (Derrick Jensen). Anarhoprimitīvisms uzskata, ka neolīta revolūcijas laikā notikusī pāreja no savācējsaimniecības pie lauksaimniecības radīja sociālo noslāņošanos, darba produktu piespiedu atsavināšanu un atsvešināšanos. Anarhoprimitīvisma pārstāvji iestājas par atgriešanos pie necivilizēta dzīvesveida, noliedzot industrializāciju un lauksaimniecību, prasot darba dalīšanas un specializācijas atcelšanu un atgriešanos pie arhaiskām tehnoloģijām, uzskatot, ka tas nozīmē atkalapvienošanos ar dabu. Mednieku un savācēju dzīvesveidu anarhoprimitīvisti uzskata par brīvas sabiedrības etalonu.

Ņemot vērā faktu, ka vēsturiski anarhisms veidojās un attīstījās kreisi orientētas antikapitālistiskas sociāli politiskās domas ietvaros, daudziem pats termins “anarhokapitālisms” šķiet pretrunīgs pašos pamatos. Pretēji šādam viedoklim amerikāņu ekonomists Marijs Rotbards (Murray Newton Rothbard), kurš 20. gs. 70. gados radīja anarhokapitālisma teoriju un arī terminu “anarhokapitālisms”, uzskatīja, ka kapitālisms ir vispilnīgākā anarhisma izpausme, un anarhisms – vispilnīgākā kapitālisma izpausme. Anarhokapitālisms aizstāv neierobežotas privātīpašuma tiesības un brīvo tirgu kā primāro sociālās mijiedarbības mehānismu, nošķir brīvā tirgus kapitālismu, kur notiek miermīlīga un brīvprātīga maiņa, un valsts kapitālismu – valdības un lielā biznesa sazvērestību, kas izmanto piespiedu metodes, lai grautu brīvā tirgus sistēmu. Anarhokapitālisti noraida valsti un uzskata par iespējamu privatizēt jebkuru no mūsdienu valsts sniegtajiem pakalpojumiem, piemēram, izglītību, infrastruktūru izveidi un pat sabiedrības dzīvi regulējošo normu radīšanu un īstenošanu.

Postkreisās anarhijas teorētiķi noraida tradicionālo anarhisma saistību ar kreiso politiku un tās uzsvaru uz šķiru cīņu, arodbiedrību kustību un sociālo revolūciju.

Antiautoritārās postmodernās filozofijas ietekmē postkreisie anarhisti noraida apgaismības racionālismu un modernismu, kā arī ideoloģiju kā fiksētu ideju kopumu, kas tiecas noteikt cilvēka rīcību. Postkreisā anarhisma ietvaros dominē ievirze uz indivīda spēju brīvi veidot savus uzskatus ārpus ideoloģijas ierobežojumiem un sabiedrības spēju pašorganizēties “no apakšas”, kas tiek pretnostatīta mēģinājumiem sekot utopiskiem ideāliem. Viens no postkreisās anarhijas teorētiķiem Pīters Lemborns Vilsons (Peter Lamborn Wilson, literārais pseidonīms Hakims Bejs, Hakim Bey) attīstīja ideju par pagaidu autonomajām zonām – neformāliem kolektīviem pasākumiem, kas top kā alternatīva formālām kontroles struktūrām, kaut ko līdzīgu saskatot reiva subkultūras “brīvajās ballītēs”. Pie redzamākajiem postkreisā anarhisma pārstāvjiem pieskaita arī ASV autorus Bobu Bleku (Bob Black, pilnajā vārdā Roberts Čārzls Bleks, Robert Charles Black) un anarhoprimitīvisma sakarā minēto Dž. Zerzanu. Postkreisā anarhisma un anarhoprimitīvisma idejas tiek kritizētas mūsdienu kreisi orientētā anarhisma ietvaros par iracionālismu, misticisma un okultisma tendencēm. M. Bukčins šīs idejas dēvēja par “dzīvesveida anarhismu”, kas, viņaprāt, ir vērsts uz indivīda apmierinājumu, nevis revolucionārām sociālām pārmaiņām visas sabiedrības interesēs.

Izziņas teorijā un zinātnes filozofijā anarhisms parādās kā vispārēja dominējošo pētniecības metožu kritika. Austriešu izcelsmes amerikāņu domātājs Pauls Feierābends (Paul Feyerabend), viens no nozīmīgākajiem 20. gs. zinātnes filozofiem, darbā “Pret metodi” (Against Method, 1975) uzsvēra, ka zinātni nevajadzētu ierobežot ar hierarhiski uzspiestiem principiem un stingriem noteikumiem, tā savā būtībā ir anarhisks process, un teorētiskais anarhisms vairāk veicina progresu zinātnē nekā stingra sekošana iepriekš hierarhiski noteiktiem izpētes principiem un kārtībai.

Starptautisko attiecību teorijā ar terminu “anarhija” apzīmē situāciju starpvalstu attiecībās, kur nepastāv kāda augstāka vara, kas noteiktu starptautisko attiecību gaitu, spētu efektīvi risināt strīdus, panākt normu un vērtību īstenošanu un kopumā sakārtotu starptautiskās politikas sistēmu. Tas ieskicē paralēles ar bezvalstiskas sabiedrības izpratni anarhisma teorijās. Starptautiskās anarhijas ideju par pamatu izmanto galvenās mūsdienu pieejas starptautisko attiecību teorijā, kaut arī tās atšķiras skaidrojumos par to, kā valstīm vajadzētu rīkoties.

Anarhisma pamatnostādnes ir tuvas mākslinieciskās brīvības meklējumiem, tādēļ arī anarhisma idejām vienmēr ir bijusi plaša rezonanse mākslā. Dažādu mākslas virzienu pārstāvju vidū aizvien ir bijuši pārliecināti anarhisti. Kā redzamākos var minēt neoimpresionistus Kamilu Pisaro (Camille Pissarro), Polu Siņaku (Paul Signac), franču simbolisma dzejnieku Stefanu Malarmē (Stéphane Mallarmé). Anarhisma idejas bijušas tuvas arī vairākiem izciliem 20. gs. ASV māksliniekiem. Daugavpilī dzimušo Marku Rotko (Mark Rothko) jaunībā interesēja organizācijas “Pasaules industriālie strādnieki” sanāksmes un E. Goldmanes idejas. Pat situācijā, kad kreisā un labējā totalitārisma nostiprināšanās Eiropā šķita nāvējoša jebkādiem brīvības centieniem, viņš joprojām sauca sevi par anarhistu. Savukārt sirreālisma “tēvs” Andrē Bretons (André Breton) 1952. gadā rakstīja, ka sirreālisms vispirms atpazina sevi anarhisma melnajā spogulī.

Mūsdienu mākslā anarhisma ideju ietekme izpaužas dažādos veidos: no karnevāla stila ielu mākslas un grafiti līdz tradicionāliem mākslas veidiem. Sevi kā pārliecinātu anarhistu raksturoja amerikāņu komponists Džons Keidžs (John Milton Cage). Mūsdienu popmūzikā anarhisma idejas un prakse izpaužas, piemēram, tādos virzienos kā pankroks, tehno, smagais metāls. Anarhistisko ideju ietekme vērojama arī tādās jaunās kultūras formās kā dzejas slami un zibakcijas.

Neraugoties uz ciešo un produktīvo mijiedarbību starp anarhismu un mākslu, vairāki anarhisma teorētiķi bija skeptiski attiecībā uz profesionālās mākslas nākotni. Komunistiskā anarhisma teorētiķis P. Kropotkins uzskatīja, ka anarhistiskā sabiedrībā profesionālai mākslai vairs nebūtu vietas, jo visa cilvēka darbība pati par sevi kļūtu par māksliniecisku. Pēc P. Kropotkina domām radošums ir visas cilvēka darbības neatņemama sastāvdaļa, kas tikusi apspiesta rūpnieciskās standartizācijas, darba dalīšanas un mākslas profesionalizācijas ietekmē.

1906. gada uzbrukumam Rīgas Policijas pārvaldei ir veltīts Alberta Bela romāns “Saucēja balss” (1972). Pēc romāna motīviem režisors Oļģerts Dunkers Rīgas kinostudijā uzņēma spēlfilmu “Uzbrukums slepenpolicijai” (1974). Noslēpumainā anarhista Pētera Māldera (Krāsotāja) gaitām ir veltīta Latvijas, Lietuvas un Čehijas kopražojuma filma “Gads pirms kara” (2021, režisors Dāvis Sīmanis).