Tā piekritēji praktizē tādu cilvēku kristīšanu, kuri paši spēj apliecināt savu ticību (ticīgo kristīšana).
anabaptisms
radikālās reformācijas novirziens, kas radies 16. gs.
Saistītie šķirkļi
Anabaptistu reliģiskās kopienas pārstāvji. Dienvidāfrika, 20. gs. sākums.
Satura rādītājs
Jēdziena etimoloģija
Vārds “anabaptisms” cēlies no vēlīnās latīņu valodas vārdiem anabaptismus ‘otrās kristības’ un modernās latīņu valodas anabaptista ‘tas, kurš kristī no jauna’. Šie vārdi savukārt ienāca latīņu valodā no baznīcas grieķu valodas, no ana ‘atkal, no jaunā’ un baptismos ‘kristības’.
Kopsavilkums
Anabaptisms ir viens no protestantisma novirzieniem, lai gan ne visi šīs kustības piekritēji uzskata sevi par protestantiem. 16. un 17. gs. anabaptistus vajāja gan Romas katoļi, gan pārējie protestanti. Tolaik vairums anabaptistu burtiski saprata Jēzus Kalna svētrunu un tāpēc nedeva zvērestu, nedienēja armijā, vairījās no amatiem valsts pārvaldē. Tomēr arī tolaik ne visi anabaptisti piekrita šiem uzskatiem. Apgaismības ietekmē menonīti Nīderlandē liberalizējās. 1735. gadā Amsterdamā viņu dibinātais teoloģijas seminārs pārņēma vēsturiski kritisko metodi Bībeles tekstu analīzē. Citās valstīs šis process bija lēnāks, toties Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kanādā anabaptistu pēcteči – menonīti – bijuši vairāk nekā Eiropā atvērti harismātiskajai kustībai. Daudzus menonītus pasaulē ietekmēja piētisms.
Reliģijas praktizēšana
1527. gadā Šveices anabaptisti pieņēma Šleitheimas artikulus (Schleitheimer Artikel) – ticības apliecību, kurā ietvertas kustības galvenās atziņas – ticīgo kristība, neatgriezušos grēcinieku izslēgšana no draudzes, pacifisms, svētais vakarēdiens kā piemiņas mielasts, atteikšanās no zvēresta došanas. Vēlāk tapušas arī citas ticības apliecības, kuras atšķiras atkarībā no tā, kura anabaptistu novirziena pārstāvji tās izstrādājuši.
Daudzi anabaptisti praktizē kāju mazgāšanas rituālu, lai gan tā nebija un nav universāla prakse – 16. gs. to nepraktizēja lielākā daļa Šveices un Dienvid- un Centrālvācijas anabaptistu. Zināms, ka pazīstamais anabaptists Baltazars Hubmaiers (Balthasar Hubmaier) to praktizējis vismaz vienu reizi, taču savos tekstos viņš šo tēmu neizvērš. Tā nav pieminēta arī Šleitheimas artikulos. Šī tradīcija tika vairāk ievērota Holandē, Ziemeļvācijā un Krievijā. Dažas anabaptistu grupas to praktizēja tikai kā cieņas izrādīšanas zīmi sludinātājiem (dažkārt arī lajiem), kuri viesojās draudzēs, citās – visizplatītākā bija un vēl aizvien ir prakse mazgāt viens otram kājas (atsevišķi vīrieši un sievietes) pēc svētā vakarēdiena. Pēc šī rituāla seko skūpstīšanās un Dieva svētības vēlēšana viens otram. Mūsdienās to vēl praktizē daļa anabaptistu. Kristības anabaptisti veic apslakot, taču daļa – iegremdējot ūdenī. Brāļu menonīti (krievu братские меннониты, anabaptisma novirziens, kas izveidojās 1860. gadā Krievijā) jau no pastāvēšanas sākuma daļēji baptistu ietekmē praktizēja kristību pagremdējot. Svēto vakarēdienu anabaptisti praktizē dažas reizes gadā. Pagātnē, kad vairāk nekā mūsdienās anabaptisti pievērsās sevis izvērtēšanai un izlīgumam vienam ar otru pirms svētā vakarēdiena, daudzas draudzes svētdienā pirms vakarēdiena rīkoja īpašu izlīguma pasākumu draudzei. Reaģējot pret katolicismu, anabaptisti noliedza transsubstanciācijas dogmu un pārņēma Ulriha Cviglija (Ulrich Zwingli) idejas, akcentējot, ka svētais vakarēdiens ir Jēzus nāves piemiņas mielasts. Tomēr viduslaiku misticisma ietekmē daļa pirmo anabaptistu, piemēram, Pilgrams Marpeks (Pilgram Marpeck), viens no anabaptistu līderiem 16. gs. Vācijā, sludināja arī savienošanos ar Kristu svētajā vakarēdienā. Vēsturiski svētajā vakarēdienā anabaptisti lielākoties lietojuši vīnu, taču atturības kustības ietekmē Amerikā un citur tas vietām ticis aizvietots ar vīnogu sulu. Anabaptisti pazīstami kā pacifisti, tomēr jāņem vērā, ka tas nav bijis vienmēr konsekventi praktizēts. Piemēram, vācu okupācijas laikā Ukrainā Otrā pasaules kara gados daļa vācu izcelsmes menonītu sadarbojās ar nacistiem un pat piedalījās ebreju iznīcināšanā.
Grupējumi
Mūsdienās anabaptisma lielākie novirzieni pasaulē ir menonīti, amiši (nosaukums cēlies no 17. gs. anabaptistu sludinātāja Jakoba Ammana, Jakob Ammann, uzvārda. Viņa sekotāji 17. gs. beigās atdalījās no pārējiem anabaptistiem), huterīti (nosaukums cēlies no 16. gs. anabaptistu sludinātāja Jakoba Hutera, Jakob Hutter) uzvārda. Gan amiši, gan huterīti dzīvo lauksaimniecības komūnās, burtiski sekojot Jaunajā Derībā teiktajam, ka pirmajiem kristiešiem “viss bija kopīgs” (Apustuļu darbi 1:44). Atšķirībā no amišiem huterīti izmanto mūsdienu tehnoloģijas zemes apstrādē un sadzīvē un neiebilst pret krāsainu apģērbu.
Amišu vīrieši būvē ēkas jumtu. Pensilvānija, ASV, 20. gs. 80. gadi.
Svarīgākās atšķirības no citiem kristietības novirzieniem
Vairums teoloģisko doktrīnu anabaptistiem un viņu pēctečiem ir tādas pašas kā pārējiem protestantiem. Atšķirības ir izpratnē par kristību, bet arī tās nav šim kristietības novirzienam unikālas – izpratne par ticīgo kristību anabaptistu mūsdienu pēctečus vieno ar baptistiem (kuri gan kristī pagremdējot) un virkni citu protestantu denomināciju. Atšķirības ir arī izpratnē par draudzi kā ticīgo kopienu, kuras locekļi ievēro kopīgu disciplīnu (mūsdienās gan bieži vien ne vairs tik striktu kā pagātnē), un par pacifismu (pacifisti gan ir arī daudzi kvēkeri, Septītās dienas adventisti u. c.). Daļa anabaptistu pēcteču (amiši un huterīti) vēl aizvien dzīvo lauksamniecības komūnās.
Rašanās apstākļi
Mūsdienās tiek uzskatīts, ka anabaptismam nav viena izcelsmes avota un vietas. Tāpēc korektāk ir runāt par dažādiem anabaptisma novirzieniem un nevis izcelt vienu, kas atbilst “pareizai” anabaptisma versijai. Anabaptistu grupas veidojās paralēli dažādās Eiropas zemēs (Vācijā, Austrijā, Šveicē, Nīderlandē). Tās ietekmēja humānisms, viduslaiku misticisms, arī radikālajai reformācijai tuvu luterāņu reformatoru, piemēram, Andreasa Karlštata (Andreas Karlstadt) idejas. Anabaptistus vajāja ne tikai viņu teoloģisko un liturģisko atšķirību dēļ, bet arī tāpēc, ka viņu vairums apvērsa viduslaiku katoļu baznīcas akcentēto (un arī lielāko reformācijas baznīcu turpināto) valsts un baznīcas saistību, akcentējot reliģijas brīvību un liekot pamatus brīvbaznīcu kustībai kristietībā, kas pasvītro, ka piederība draudzei ir apzinātas izvēles jautājums.
Anabaptistu dedzināšana uz sārta Zalcburgā 1528. gadā. Gravīra, 17. gs.
Vēsture
Pirmie anabaptisti Šveicē parādījās 16. gs. 20. gados reformatora U. Cvinglija sekotāju lokā – starp tiem bija Konrāds Grēbels (Conrad Grebel), Fēlikss Mancs (Felix Mantz) un citi. Viņi uzskatīja, ka U. Cvinglija un citu reformatoru veiktās reformas nav pietiekamas. Viņi nāca pie atziņas par ticīgo kristību. Viņi mēģināja veidot dialogu ar U. Cvingliju par šo jautājumu, jo sākotnēji viņš simpatizēja idejai par atteikšanos no zīdaiņu kristības. U. Cvinglijs nepiekrita, un 1525. gadā Cīrihes pilsētas padome aizliedza šo reliģisko disidentu Bībeles stundas. Tajā pašā gadā notika pirmās ticīgo kristības (citu konfesiju izpratnē – atkārtotas kristības).
Vācu zemēs veidojās dažādi anabaptisma novirzieni. Apokaliptisko un politiski virzīto (redzamas Dieva valstības celšana) pārstāvēja Tomass Mincers (Thomas Müntzer), kura piederību anabaptismam šīs kustības vēsturnieki noliedza viņa radikālisma dēļ. Tomēr nenoliedzami, ka viņam bija kontakti ar Šveices anabaptistiem. Melhiors Rinks (Melchior Rinck), kurš kļuva par vienu no anabaptistu vadītājiem Tīringenē, bija T. Mincera sekotājs, un viņš vēlāk teica, ka Dievs paglābis viņu no mocekļa nāves, lai viņš varētu nest tālāk T. Mincera idejas. T. Mincers bija viens no Zemnieku kara vadītājiem, un 1525. gadā pārņēma varu Milhauzenas pilsētā. Sacelšanos viņš uzskatīja par apokaliptisku Dieva darbu. Pēc sacelšanās apspiešanas viņam izpildīja nāves sodu.
Vācijā 16. gs. anabaptistu idejas sludināja arī Melhiors Hofmans (Melchior Hoffman), kurš pirms tam bija sludinājis Livonijā, bet bija spiests to atstāt. Strasbūrā viņš iepazinās ar anabaptistiem un kļuva par viņu ideju piekritēju. Strasbūru viņš uzskatīja par garīgo Jeruzālemi un pats sevi par jauno Eliju, kuram jāsludina drīzais pasaules gals.
Morāvijā izplatījās anabaptisma novirziens, kas praktizēja dzīvi komūnās. Šo novirzienu 16. gs. sludināja Hanss Huts (Hans Hut) – ceļojošs anabaptistu sludinātājs.
Nīderlandē par nozīmīgu anabaptistu vadītāju kļuva Menno Simonss (Menno Simons), kura piekritējus sāka saukt par menonītiem. Viņa vairīšanās no radikālisma, kā arī ticības brīvība šajā valstī paglāba holandiešu anabaptistus no iznīcināšanas. Nīderlandē menonīti nostiprinājās, un daudzi no viņiem kļuva turīgi. 1700. gadā menonītu skaits tur sasniedza 160 000.
Anabaptistus Eiropā vajāja un tāpēc viņi izceļoja uz citām pasaules daļām. Krievijas imperatore Katrīna II Lielā (Екатерина II Алексеевна Великая) 1763. gadā izdeva manifestu, kas atļāva ārzemniekiem brīvi ieceļot un apmesties uz dzīvi Krievijā. Viņas mērķis bija apgūt maz apdzīvotās impērijas teritorijas. No 1789. gada uz Krieviju sāka pārcelties arī menonīti (sākotnēji no Austrumprūsijas uz Jekaterinoslavskas guberņu). Viņiem tur veidojās ciešākas attiecības ar baptistiem, brāļu draudzēm un luterāņu piētistiem.
20. gs. 20. gados, pateicoties ārzemju atbalstam, daudziem padomju menonītiem bija iespēja izceļot no valsts (nereti viņi emigrēja caur Latviju). Staļina laikā daudzi menonīti tika nežēlīgi vajāti ne tikai reliģiskās pārliecības dēļ, bet tāpēc, ka bija vācu izcelsmes. Padomju varas pret skaitliski nelielajām denominācijām vērstā spiediena rezultātā viņi bija spiesti pievienoties baptistiem – pozitīvs lēmums par to tika pieņemts Vissavienības evaņģēlisko kristiešu – baptistu savienības (VEKBS) 1963. gada kongresā Maskavā, kurā piedalījās arī četri bijušie menonīti, kuri jau bija baptistu sludinātāji. Nākamajā VEKBS kongresā (1966. gadā) 74 menonītu pārstāvji formāli apliecināja, ka atzīst VEKBS ticības pamatatziņas. Tolaik menonīti Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) vairs nepraktizēja kāju mazgāšanas rituālu un arī nebija pacifisti, tāpēc lielu šķēršļu apvienošanās procesam nebija. Viņi saņēma iespēju noturēt dievkalpojumus vācu valodā, 1977. gadā šajā valodā tika izdota jauna dziesmu grāmata (atkārtoti izdota 1985. gadā). No 1956. gada VEKBS bija kontakti ar Menonītu Pasaules Konferenci (Mennonite World Conference).
Latvijas teritorijā menonītu draudzi un lauksaimniecības komūnu 1902. gadā Vanagu mājās Lestenē izveidoja Johans Volbergs (Johann Wollberg). Pirms tam viņš piederēja menonītu draudzei Kaukāza reģionā. Vanagos bija arī dievkalpojumiem piemērota telpa ar pašu draudzes locekļu būvētām ērģelēm. 1932. gadā draudzē bija 70 cilvēki. Komūna 55 ha platībā pastāvēja vēl 1944. gadā.
Menonītu kopienas Paragvajā centrālā vēsturisko gaitu piemiņas vieta "Sarkanie vārti" (vāciski Rote tor), kas veidoti kā Padomju Savienības un Latvijas Republikas valsts robežas vārtu padomju puses kopija no 20. gs. 20. gadiem. Filadelfija, Bokeronas departaments, Paragvaja, 12.2019.
Menonītu kopienas baznīca Filadelfijā, Paragvajā, 12.2019.
Reliģijas loma sabiedrībā
Anabaptistu pēcteči ir pazīstami ar iesaisti pacifistu kustībās un etnisku un citu konfliktu mazināšanas procesā. 1936. gadā tika dibināta Starptautiskā menonītu miera komiteja (The International Mennonite Peace Committee). Komiteja atbalstīja huterītus, kuri nacistu režīma laikā bija spiesti atstāt Vāciju, kā arī iestājās par tiem cilvēkiem, kuri pārliecības dēļ atteicās dienēt armijā. 1986. gadā šī komiteja tika reorganizēta par vienu no Pasaules Menonītu Konferences struktūrām. 20. gs. 60. gados daļa amerikāņu menonītu iesaistījās nevardarbīgās pretošanās kustībā, protestējot pret Vjetnamas karu. Menonīti Argentīnā un Brazīlijā 20. gs. izstrādāja priekšlikumus alternatīvam dienestam.
Izplatība, izmaiņu tendences ilgākā laikposmā. Pašreizējais stāvoklis
Mūsdienās pasaulē ir vairāk nekā 2 miljoni menonītu (vislielākais skaits ir ASV, Kanādā, Kongo, Etiopijā, Indijā, Paragvajā, Meksikā), 350 000 amišu (galvenokārt ASV un Kanādā), 45 000 huterītu (galvenokārt ASV un Kanādā). Eiropā dzīvojošo menonītu skaits ir samazinājies, bet Āzijā, Āfrikā, Latīņamerikā un Ziemeļamerikā dzīvojošo – palielinājies. 20. gs. menonītu skaits Ziemeļamerikā lielā mērā palielinājās emigrācijas rezultātā. Huterītu skaits agrāk auga lielā bērnu skaita dēļ (ticīgajiem nelietojot dzimstības kontroles līdzekļus), mūsdienās demogrāfiskā situācija ir mainījusies (1954. gadā vidēji 10 bērni ģimenē, 2010. gadā – vidēji pieci). Amišu kopienas vēl aizvien norobežojas no apkārtējās sabiedrības, kas izpaužas politisko, sociālo un tehnoloģisko attīstības procesu daļējā ignorēšanā.
Pirmā pasaules menonītu konference sanāca 1925. gadā Bāzelē, svinot anabaptisma 400 gadu jubileju. Mūsdienās menonītiem ir plašs viedokļu spektrs gan teoloģiskos jautājumos, gan attieksmē pret sieviešu ordināciju un LGBT. 1911. gadā Nīderlandē tika ordinēta pirmā sieviete mācītāja menonītu draudzē, ASV menonīti sāka ordinēt sievietes 20. gs. 70. gados. Strāvojumu starpkonfesionālajā ASV evaņģelikālismā, kas pārņēmis anabaptistu idejas, sauc par neoanabaptismu.
Svarīgākās institūcijas, iestādes
Pasaules Menonītu Konference (World Mennonite Conference, dibināta 1925. gadā), Menonītu centrālā komiteja (Mennonite Central Committee, dibināta 1920. gadā), Konrāda Grēbela universitātes koledža (Conrad Grebel University College, dibināta 1961. gadā) Voterlū (Kanāda).
Svarīgākie periodiskie izdevumi
The Conrad Grebel Review (izdevējs Conrad Grebel University College, kopš 1983. gada; akadēmisks žurnāls, kas specializējas anabaptisma pētniecībā), The Mennonite Quarterly Review (izdevējs – sākotnēji Mennonite Historical Society, mūsdienās – līdzās šai biedrībai arī Goshen College un Associated Mennonite Biblical Seminary, kopš 1927. gada), Anabaptist World.
Svarīgākie darbinieki, ievērojamākie garīdznieki
B. Hubmeiers – ievērojams 16. gs. vācu anabaptistu līderis. Vēl būdams katolis viņš aktīvi piedalījās jūdu grautiņu iniciēšanā Rēgensburgā. 1525. gadā, būdams Cīrihē ieslodzīts par saviem uzskatiem, viņš pieprasīja disputu par bērnu kristību, kurā piedalījās arī U. Cvinglijs. Vēlāk viņš sludināja Augsburgā, Morāvijā un citur. Viņš pārstāvēja mērenu anabaptisma novirzienu, kas pretēji H. Hutam neakcentēja idejas par pasaules galu. Viņš pārstāvēja mazākuma viedokli anabaptismā, kas uzskatīja, ka kristieši var piedalīties karā. Viņu sadedzināja kā herētiķi Vīnē, 1528. gadā.
M. Simonss – anabaptistu vadītājs 16. gs. Nīderlandē. Humānisma ietekmē viņš, būdams katoļu priesteris, sāka apšaubīt transsubstanciāciju un citas dogmas. 16. g. 30. gados nāca pie atziņas par ticīgo kristību. Viņš noraidīja militāra spēka lietošanu (toties atzina, ka kristieši var darboties valsts pārvaldē) un apokaliptismu. Viņš savos misijas ceļojumos sasniedza arī Livoniju.
Gordons Kaufmans (Gordon Kaufman) – amerikāņu menonītu 20. gs. teologs, kura uzskati sniedzās pāri tradicionāla menonītisma ietvara. Savā teoloģijā viņš meklēja jaunus veidus kā runāt par Dievu, definēdams to kā radošu spēku un nevis absolūtu Visuma valdnieku. Viņš aicināja pārvērtēt teoloģijas lomu, nesaistot to vairs ar dievišķu mandātu skaidrot dogmas (tās formulējot ticības apliecību vai citā veidā). Vienlaikus viņa saikne ar anabaptistu tradīciju saglabājās nevardarbības atzīšanā.
Džons Joders (John Howard Yoder) – 20. gs. amerikāņu menonītu teologs, kurš pazīstams ar pacifisma ideju aizstāvēšanu. Viņa slavenākā grāmata ir “Jēzus politika” (The Politics of Jesus, 1972). Raksturīgi anabaptistu tradīcijai, viņš nostājās pret valsts un baznīcas ciešu saistību (sākot no Romas imperatora Konstantīna, latīņu Flavius Valerius Constantinus; grieķu Κωνσταντῖνος, laikiem 4. gs.), uzskatot, ka Jēzus pats izvairījies no šī kārdinājuma un par šādas alianses noraidījumu miris pie krusta. Par pašu Dž. Joderu jau 20 gs. 90. gadu sākumā presē parādījās vēlāk apstiprināta informācija par sieviešu seksuālu izmantošanu, taču tolaik viņa kā teologa slava Dž. Joderu pasargāja no sankcijām.
Baltazars Hubmaiers.
Multivide
Anabaptistu reliģiskās kopienas pārstāvji. Dienvidāfrika, 20. gs. sākums.
Amišu vīrieši būvē ēkas jumtu. Pensilvānija, ASV, 20. gs. 80. gadi.
Anabaptistu dedzināšana uz sārta Zalcburgā 1528. gadā. Gravīra, 17. gs.
Menonītu kopienas Paragvajā centrālā vēsturisko gaitu piemiņas vieta "Sarkanie vārti" (vāciski Rote tor), kas veidoti kā Padomju Savienības un Latvijas Republikas valsts robežas vārtu padomju puses kopija no 20. gs. 20. gadiem. Filadelfija, Bokeronas departaments, Paragvaja, 12.2019.
Menonītu kopienas baznīca Filadelfijā, Paragvajā, 12.2019.
Baltazars Hubmaiers.