Ulrihs Cvinglijs bija 16. gs. Šveices reformators, viens no reformātu tradīcijas veidotājiem. Viņam bija svarīga nozīme protestantisma veicināšanā Šveicē.

U. Cvinglijs piedzima zemnieku ģimenē. Viņa tēvs, arī Ulrihs, bija maģistrāta vadītājs (vācu Amtmann), tēvocis Bartolomejs (Bartholomäus) – priesteris, kurš palīdzēja zēnam iegūt sākumizglītību. U. Cvinglijs apmeklēja skolas Vīzenē, Bāzelē un Bernē. Dominikāņi centās pārliecināt Ulrihu pievienoties viņu ordenim, bet viņa tēvs un onkulis to neatbalstīja. U. Cvinglijs 1498. gadā iestājās Vīnes Universitātē (Universität Wien). 1502. gadā viņš pārgāja uz Bāzeles Universitāti (Universität Basel), kur 1506. gadā ieguva maģistra grādu mākslās.

Mācoties Bāzelē, U. Cvingliju ietekmēja reformistiski noskaņotais Tomass Vitenbahs (Thomas Wyttenbach). U. Cvinglijs 1506. gadā pēc ordinācijas kļuva par priesteri Glarusā, tāda paša nosaukuma Šveices kantona galvaspilsētā. Viņš turpināja izglītoties – mācījās grieķu un senebreju valodu, lasīja baznīcas tēvu darbus. U. Cvingliju ietekmēja humānisms, un viņš sarakstījās ar Roterdamas Erasmu (Desiderius Erasmus Roterodamus). Darbojoties kā armijas kapelāns, viņš iebilda pret algotņu sistēmu. Tas izraisīja konfliktu Glarusā, un 1516. gadā U. Cvinglijs pārcēlās uz Einzīdelni. Vēlāk viņš pievēršanos protestantismam saistīja tieši ar šo posmu. 1518. gadā U. Cvinglijs kļuva par priesteri Cīrihē, kur līdz ar savu pirmo sprediķi 1519. gada 1. janvārī atkāpās no ierastās kārtības sludināt par attiecīgai svētdienai lekcionārijā (lasījumu apkopojumā) paredzētiem evaņģēlija tekstiem. Izmantojot Roterdamas Erasma Jaunās Derības izdevumu, viņš pēc kārtas sprediķoja par visu Mateja evaņģēliju un pēc tam līdzīgi par citām Bībeles grāmatām. Sākotnēji U. Cvinglija darbība neizraisīja konfliktu ar katoļu baznīcu – vietējais bīskaps aizstāvēja viņa negatīvo nostāju jautājumā par indulgencēm. Tolaik Mārtiņš Luters (Martin Luther) jau bija publicējis savas deviņdesmit piecas tēzes. Baznīcas autoritātes nevēlējās saasināt konfliktu. Taču drīz vien spriedze pieauga. 1522. gadā, gavēņa laikā, kad vairāki iedzīvotāji apzināti pārkāpa aizliegumu ēst gaļu, U. Cvinglijs aizstāvēja viņu rīcību sprediķī “Par ēdienu izvēli un brīvību” (Von Erkiesen und Freiheit der Speisen). Šis notikums tiek uzskatīts par simbolisku reformācijas sākumu Šveicē. Tajā pašā gadā U. Cvinglijs kopā ar citiem garīdzniekiem aicināja Konstancas bīskapu atļaut priesteriem laulāties. Tolaik viņš slepus jau bija salaulājies ar savas draudzes locekli Annu Reinharti (Anna Reinhart). Nākamajos gados Cīrihē notika trīs svarīgi disputi: 1523. gada 29. janvārī U. Cvinglijs aizstāvēja sešdesmit septiņas tēzes, kurās noliegta pāvesta autoritāte, šķīstītava un celibāts. Pilsētas valde lēma, ka viņam atļauts turpināt sludināt un ka arī visiem citiem jāsludina saskaņā ar Svētajiem Rakstiem. 1523. gada oktobrī vairākas dienas notika disputs, kurā U. Cvinglijs noliedza katoļu mises pamatotību Rakstos un iestājās pret attēlu lietojumu baznīcās. Šajās debatēs piedalījās arī grupa reformācijas piekritēju, kuri prasīja vēl radikālākas reformas (atteikšanos no zīdaiņu kristības). Pilsētas valde atkal bija U. Cvinglija pusē. 1524. gada janvārī U. Cvinglijs uzvarēja disputā, kurā nostājās pret radikāļiem. Pilsētas valde lēma, ka cilvēkiem, kuri atsakās no bērnu kristīšanas, pilsēta jāatstāj. Vēlāk sākās anabaptistu vajāšanas. Fēlikss Mancs (Felix Manz), kurš atgriezās atpakaļ un turpināja pārkristīšanu, 1527. gadā kļuva par pirmo anabaptistu martiru – viņu notiesāja uz nāvi noslīcinot.

1525. gadā, pateicoties U. Cvinglija ietekmei, Cīrihē tika ieviesta viņa izstrādātā liturģija “Vakarēdiena norise vai paraža” (Aktion oder Brauch des Nachtmahls), kas rosināja atsacīties no katoļu mises kārtības un svēto vakarēdienu pasniegt vienkāršos koka traukos. Dievkalpojuma centrā bija sprediķis, altāra vietā – vienkāršs galds. Saskaņā ar U. Cvinglija uzskatu, ka mūzikai dievkalpojumos nav vietas (viņš pats bija talantīgs mūziķis, kurš jaunībā bija iemācījies spēlēt sešus instrumentus), ērģeles daudzviet tika izjauktas. Bāzeles katedrālē tās atstāja, taču drīkstēja spēlēt tikai pirms vai pēc dievkalpojuma. 1525. gadā pie katedrāles tika atvērta skola (Carolinum) garīdzniecības izglītošanai saskaņā ar protestantu teoloģiju. Reformācija izplatījās arī citur Šveicē – Bāzele un Berne nostājās U. Cvinglija pusē. Ņemot vērā Svētās Romas Impērijas un Šveices katoļu kantonu uzbrukuma draudus, U. Cvinglijs centās panākt protestantu vienotību, kas tomēr neizdevās. Augsburgas reihstāgā (1530) protestanti prezentēja trīs dažādas ticības apliecības, ieskaitot U. Cvinglija sastādīto “Ticības izklāstu” (Fidei Ratio). Reformators gāja bojā vienā no bruņotajiem konfliktiem starp Šveices katoļu un protestantu kantoniem – Otrajā Kapelas karā 1531. gadā, kurā viņš piedalījās kā kapelāns.

U. Cvinglija uzskatus ietekmēja šveiciešu patriotisms (viņš teicis, ka ir “šveicietis, kurš apliecina Kristu šveiciešiem”) un humānisms, kura vadmotīvs ad fontes (‘pie avotiem’) veicināja viņa interesi par Jauno Derību un baznīcu tēviem. Darbā “Dieva vārda skaidrība un noteiktība” (Von Klarheit und Gewissheit des Wortes Gottes, 1522) viņš rakstīja, ka Svētie Raksti nav atkarīgi no baznīcas autoritātēm vai tradīcijas. Vienlaikus U. Cvinglijs akcentēja kārtību – leģitīmu ieceltu draudžu sludinātāju lomu. 1525. gadā publicēts viņa teoloģiskos uzskatus apkopojošais darbs “Komentārs par patiesu un maldīgu reliģiju” (De vera et falsa religione commentarius). U. Cvinglijs sākotnēji simpatizēja anabaptistiem, taču vēlāk pieņēma, ka kristība ir tas pats, kas apgraizīšana Vecajā Derībā, līdz ar to bērni ir kristāmi, jo arī viņi, tāpat kā pieaugušie, pieder Dievam. Pēc tam, kad ar radikāļiem neizdevās izlīgt, U. Cvinglijs publicēja darbu “Kurš rada nemieru” (Wer Ursache gebe zu Aufruhr, 1524), un tajā nosodīti anabaptisti. Viņaprāt, kristība bija kā solījums. Tā kā zīdaiņi nevar apliecināt ticību, to dara vecāki. Uzskatus par svēto vakarēdienu U. Cvinglijs ir izvērsis virknē darbu, piemēram, “Papildu eseja jeb kronis darbam par euharistiju” (Subsidium sive coronis de eucharistia, 1525). Viņš noraidīja katoļu sakramentālo teoloģiju un gāja tālāk par M. Luteru, tāpēc abu tikšanās reizē 1529. gadā Marburgā šis bija vienīgais jautājums, par kuru neizdevās vienoties. Abi reformatori atzina, ka vakarēdiena elementi ir zīme, taču, ja M. Lutera skatījumā tas, ko zīme reprezentē – Kristus miesu –, ir klātesošs vakarēdienā, U. Cvinglijs akcentēja Kristus garīgo klātbūtni vakarēdiena saņēmējos. Tas tolaik nebija jauns uzskats. Pats U. Cvinglijs apgalvoja, ka holandiešu humānists Korneliuss Hoens (Cornelius Henrici Hoen) bija tas, kurš uzskatījis, ka vārds “ir” Jēzus izteikumā “šī ir mana miesa” nav saprotams burtiski, bet nozīmē “reprezentē”, “apzīmē”. U. Cvinglijs sprieda, ka laicīgai varai ir jāpaklausa, taču, ja tā ir pret Dieva likumiem, pret to drīkst sacelties. Viņš domāja, ka it īpaši monarhijām ir tendence kļūt par tirānijām.

U. Cvinglija teoloģija atstājusi iespaidu uz reformātu tradīciju. Žans Kalvins (Jean Calvin) nekad nebija saticis U. Cvingliju, bet ietekmējās no viņa (idejas par Dieva absolūto suverenitāti, Bībeles primāro nozīmi, predestināciju, Kristus miesiskās klātbūtnes noliegumu svētajā vakarēdienā), pateicoties U. Cvinglija pēctecim Cīrihē Heinriham Bullingeram (Heinrich Bullinger) un Ženēvas reformatoram Gijomam Farelam (Guillaume Farel), ar kuriem viņš 1549. gadā izstrādāja Cīrihes vienošanos (Consensus Tigurinus). To pieņēma daļa reformātu un luterāņu. U. Cvinglija izpratne par svēto vakarēdienu ietekmējusi citas konfesijas, piemēram, baptistus. Reformatora reliģiskās pārliecības sociālā dimensija (palīdzība nabadzīgajiem, piespiedu laulību aizliegšana Cīrihē, laulību noslēgšanas vecuma palielināšana sievietēm līdz 19 gadiem u. c.) mūsdienās reformātu tradīcijā transformējusies kapitālisma un patēriņa sabiedrības negatīvo aspektu kritikā – skatīt Reformātu baznīcu pasaules alianses (World Alliance of Reformed Churches, no 2010. gada Reformātu baznīcu pasaules sadraudzība, World Communion of Reformed Churches) pieņemto Akras ticības apliecību (Accra Confession, 2004). U. Cvinglija pret katoļiem vērstajā retorikā bieži piesauktā elkdievība jaunā veidā izpaudusies rasisma, aparteīda, totalitāru politisku līderu kritikā 20. un 21. gs. reformātu ticības apliecībās. 

U. Cvinglijs bija pret tēlotāja mākslas izmantošanu baznīcās. Viņš uzskatīja, ka dievkalpošana primāri ir garīga, tāpēc rituāli un mākslas objekti viegli var kļūt par māņticības objektiem. Kā viņš teicis, “cilvēka prāts saka: izveido attēlus, lai godinātu Dievu un svētos. Reliģija sauc pret to – nē, nē, atdod nabadzīgajiem to, ko tu vēlies lietot Dieva godināšanai.” Bet tas nenozīmēja, ka U. Cvinglija iedvesmotā reformātu tradīcija bija pret mākslu sekulārā vidē. Jau 16. gs. tapa U. Cvinglija portreti, piemēram, Hansa Aspera (Hans Asper) veidotais darbs Cīrihē (1549). 1881. gadā Cīrihē tika izsludināts pieminekļa konkurss U. Cvinglijam, taču žūrija nespēja izlemt par labu nevienam no daudzajiem iesniegtajiem projektiem. Pēc diviem turpmākajiem konkursiem žūrija 1883. gadā deva priekšroku austriešu tēlniekam Heinriham Nateram (Heinrich Natter), kurš attēloja U. Cvingliju kā karavīru un reformatoru, kurš rokās tur zobenu un Bībeli. Interesanti, ka 1909. gadā Ženēvā atklātajā Reformatoru mūrī (mur des réformateurs) U. Cvinglijs nav iemūžināts. Viņa un M. Lutera piemiņas akmeņi ir novietoti atsevišķi, pa labi un pa kreisi no sienas, ar to akcentējot uzskatu, ka viņi bija reformācijas aizsācēji, nevis piepildītāji. 2019. gadā Šveicē tapa mākslas filma “Reformators Cvinglijs: dzīves portrets” (The Reformer. Zwingli: A Life’s Portrait, režisors Stefans Haupts (Stefan Haupt), C-Films AG), kas tajā pašā gadā ieguva balvu vēsturisko filmu festivālā Monreālā (Kanādā).