Žans Kalvins bija ietekmīgs otrās protestantu paaudzes pārstāvis Šveicē.

Teologa tēvs Žerārs (Gérard) bija katedrāles notārs. Ž. Kalvins jau no divpadsmit gadu vecuma strādāja bīskapa dienestā. Pateicoties baznīcas stipendijai, 14 gadu vecumā viņš sāka studēt Maršas koledžā (Collège de la Marche) Parīzē, kur apguva latīņu valodu. Pēc kursa pabeigšanas Ž. Kalvins studēja filozofiju Montegū koledžā (Collège de Montaigu). Sākotnēji tēva griba bija, lai dēls kļūtu par priesteri, taču pēc personiska konflikta ar Nojonas bīskapu un katedrāles garīdzniecību viņa domas mainījās un viņš vēlējās, lai dēls studētu jurisprudenci, tāpēc Ž. Kalvins pārgāja uz Orleānas Universitāti (Université d’Orléans). 1529. gadā viņš iestājās Buržas Universitātē (Université de Bourges), kur viņu ietekmēja humānisma idejas. Studiju laikā Ž. Kalvins iemācījās sengrieķu valodu, lai varētu studēt Jauno Derību. Ž. Kalvina biogrāfi uzskata, ka tieši šajā posmā viņš pievērsās protestantismam. 1532. gadā Ž. Kalvins saņēma licenciāta grādu jurisprudencē un publicēja savu pirmo grāmatu par romiešu filozofa Senekas (Seneca) darbu “Par žēlsirdību” (De Clementia, 55–56).

1533. gadā Ž. Kalvins atgriezās Parīzē. Tolaik Karaliskajā koledžā (Collège Royal, vēlāk pārdēvēta par Francijas koledžu, Collège de France) izveidojās konflikts starp humānistiem un konservatīvo pasniedzēju daļu. Universitātes rektors bija humānists Nikolā Kops (Nicolas Cop), kurš 1533. gadā inaugurācijas uzrunā aicināja reformēt katoļu baznīcu. Šos izteikumus viņa oponenti pasludināja par herētiskiem, un N. Kopam nācās bēgt uz Bāzeli. Ž. Kalvins, būdams tuvs viņa draugs, arī tika apsūdzēts un bija spiests slēpties. 1535. gadā viņš pievienojās N. Kopam Bāzelē. 1536. gadā reformators Gijoms Farels (Guillaume Farel) pārliecināja Ž. Kalvinu, kurš caurbraucot bija ieradies Ženēvā, palikt un palīdzēt reformēt turienes draudzes. Katoļu bīskaps bija aizbēdzis no pilsētas jau 1535. gadā, un Ženēvā aizsākās reformas, kas atbilstīgi reformātu tradīcijai akcentēja disciplīnu, – 1536. gadā par sprediķa neapmeklēšanu tika noteikts naudas sods, pilsētas Divu simtu padome (Conseil des Deux-Cents) aizliedza kāršu spēli un zaimošanu un ierobežoja alkohola tirdzniecību. 1537. gadā Ž. Kalvins un G. Farels pilsētas Mazajai padomei (Le Petit Conseil) prezentēja atbilstīgi protestantu teoloģijai sastādītus artikulus par baznīcas dzīves un tās dievkalpošanas organizēšanu (Articles concernant l’organisation de l’église et du culte à Genève) Ženēvā. Dokumentā uzsvērta nepieciešamība regulāri piedalīties svētajā vakarēdienā un ievērot striktas morāles normas. Pilsētas valde pieņēma šo tekstu, taču ar tā ieviešanu radās problēmas, jo daļa iedzīvotāju nevēlējās to ievērot. Berne savukārt prasīja, lai Ženēvā ieviestās normas tiktu pieskaņotas Bernes reformām. Ženēvas reformas bija radikālākas – vairs nesvinēja Ziemassvētkus, svētajā vakarēdienā pārtrauca lietot neraudzētu maizi, kristībām vairs neizmantoja katoļu laika kristību traukus. 1538. gadā Ženēvas Divu simtu padome piekrita Bernes reformām un aizliedza mācītājiem liegt cilvēkiem apmeklēt svēto vakarēdienu. Ž. Kalvinam un G. Farelam, kuri protestējot Lieldienās nepasniedza vakarēdienu, lika atstāt pilsētu. Ž. Kalvins apmetās Strasbūrā. 1541. gadā viņš atgriezās Ženēvā, kur situācija bija mainījusies, – Berne un Ženēva konfliktēja par teritoriju piederību, un kardināls Jakopo Sadoleto (Jacopo Sadoleto) bija nosūtījis vēstuli, aicinot pilsētu atgriezties pie katolicisma. Maģistrāts meklēja teologu, kurš varētu pienācīgi atbildēt, un par tādu beigās kļuva Ž. Kalvins, kurš savā atbildē (Responsio ad Sadoletum, 1539) aizstāvēja Ženēvas uzsākto reformu kursu. Ž. Kalvina ietekmē pilsētas pārvalde izveidoja konsistoriju, kuras pārziņā bija eklesiāli jautājumi.

1553. gadā notika tiesas prāva pret spāņu humānistu, trīsvienības noliedzēju Migelu Serveto (Miguel Serveto), kurš, bēgot no vajāšanām, pa ceļam bija apstājies Ženēvā un tika arestēts. Ž. Kalvina sekretārs Nikolā de la Fontēns (Nicholas de la Fontaine) iesniedza tiesai apsūdzību sarakstu. Pēc tiesas sprieduma M. Serveto sadedzināja, lai gan Ž. Kalvins iestājās par šāda soda aizstāšanu ar galvas nociršanu. Tolaik Ž. Kalvinam bija konflikts ar libertīņiem – Ženēvas pilsoņu grupu, kas iebilda pret Ž. Kalvina un viņa ideju ietekmi. Spriedze turpinājās arī pēc M. Serveto nāves. Pēc neveiksmīga libertīņu apvērsuma mēģinājuma (1555) viņus apspieda.

Dzīves noslēguma posmā Ž. Kalvins bija Eiropā pazīstams un atzīts reformators. Viņš centās izmantot savu ietekmi, lai veicinātu protestantu vienotību. 1549. gadā kopā ar Šveices reformatoru Heinrihu Bullingeru (Heinrich Bullinger) viņš sarakstīja Cīrihes vienošanos (Consensus Tigurinus), kas mācībā par svēto vakarēdienu bija vidusceļš starp luterāņu un Ulriha Cvinglija (Ulrich Zwingli) sekotāju uzskatiem. Šim tekstam nebija paliekošas nozīmes, jo daļa luterāņu un reformātu to nepieņēma. Ž. Kalvins atbalstīja arī angļu reformatora, Kenterberijas arhibīskapa Tomasa Kranmera (Thomas Cranmer) ideju par protestantu baznīcu kopīgu sinodi. Tā tomēr neīstenojās. Katoļticīgās angļu karalienes Mērijas I (Mary I) valdīšanas laikā Ženēva uzņēma protestantu bēgļus, kuri vēlāk izplatīja Ž. Kalvina teoloģiju Anglijā un Skotijā, ietekmējot gan anglikāņus, gan no tiem atdalījušos protestantus.

1536. gadā Ž. Kalvins publicēja “Kristīgo reliģijas institūtu” (Institutio Christianae Religionis) pirmizdevumu. Šis viņa teoloģisko uzskatu izklāsts vēlāk vairākkārt tika rediģēts; tas tiek izmantots arī mūsdienās. Pēdējā versija iznāca 1559. gadā, un tajā bija četras grāmatas. 1540. gadā iznāca Ž. Kalvina komentārs Jaunās Derības vēstulei romiešiem, kurā bija teologa veikts vēstules latīņu valodas tulkojums no sengrieķu valodas, teksta ekseģēze un skaidrojums. Šim iedalījumam sekoja arī citi viņa Bībeles grāmatu komentāri. Ž. Kalvins publicēja arī divus katehismus (1537 un 1542). Viņš savās teoloģiskajās refleksijās bija sistemātiskāks nekā Mārtiņš Luters (Martin Luther).

Ž. Kalvins bija pazīstams kā aktīvs sprediķotājs – savas darbības laikā Ženēvā viņš teica vairāk nekā 2000 svētrunas. 1549. gadā pilsētas maģistrāts noalgoja profesionālu rakstvedi, kurš pierakstīja sprediķus, jo Ž. Kalvins nelietoja konspektus. Tolaik viņš svētdienās sludināja divas reizes. Ž. Kalvins nereti sprediķoja par Bībeles grāmatām secīgā kārtībā. Šī metode līdz pat mūsdienām ir populāra reformātu tradīcijā un ārpus tās (piemēram, baptistu un anglikāņu evaņģelikāļu draudzēs). Ž. Kalvins augstu vērtēja Bībeles autoritāti, taču vienlaikus viņa pieejā saskatāmas humānisma kritiskās teksta analīzes iezīmes. Ž. Kalvins uzskatīja, ka Matejs ir kļūdījies, nosaucot par zvaigzni komētu, kurai, kā vēstīts stāstā par Jēzus dzimšanu, sekoja Austrumu gudrie. Humānisma ietekme redzama arī Ž. Kalvina dibinātās Ženēvas Akadēmijas (Académie de Genève, 1559, tagad Ženēvas Universitāte, Université de Genève) studiju programmā – nākamie mācītāji apguva retoriku un lasīja antīkos autorus oriģinālvalodās.

Tāpat kā citi reformatori, Ž. Kalvins rakstījis polemiskus traktātus, kuros viņš aizstāvēja savus uzskatus un kritizēja oponentus. “Traktātā par reliktiem” (Traité des reliques, 1543) viņš vērsās pret reliktu kultu viduslaiku katolicismā, izmantojot gan teoloģiskus, gan faktoloģiskus argumentus – it kā no Marijas saglabājušos mātes piena pilienu ir tik daudz, ka tie visi nevar būt viņas. “Īsā traktātā par Kunga mielastu” (Petit traité de la sainte cène, 1541) Ž. Kalvins kritizēja M. Luteru par to, ka viņš pietiekami nenorobežojās no katolicisma sakramentālās teoloģijas, un U. Cvingliju – par to, ka viņš nesaprata sakramentālās zīmes kā norādes uz garīgu realitāti. Pats Ž. Kalvins rakstīja par svēto vakarēdienu kā Kristus garīgo klātbūtni ticīgajos un viņu vienošanos ar Kristu. Ž. Kalvins sauca to par lielu mistēriju un mistisku svētību (mystica haec benedictio). Viņaprāt, svētajam vakarēdienam ir trīs uzdevumi: kalpot kā zīmei, kas ticīgajiem atgādina par Kristus apsolījumiem, iedrošināt ticīgos saskatīt Dieva labestību un tāpēc Viņu vairāk godināt, motivēt ticīgos veicināt vienotību, piekopt žēlsirdības darbus un svētdzīvi.

Plaši pazīstami ir Ž. Kalvina uzskati par izredzētību (predestināciju), tomēr “Kristīgās reliģijas institūtos” šī tēma nav centrāla. Ž. Kalvinam predestinācija saistās ar pārliecību par Dieva absolūto suverenitāti cilvēka glābšanā. Tajā nav cilvēka pūliņu un nopelnu. Tāpat kā M. Luters, Ž. Kalvins predestinācijas mācību pārņēma no Augustīna (Augustinus). Līdzība ar M. Luteru ir arī viņa negatīvajā attieksmē pret ebrejiem.

Ž. Kalvins reformēja liturģiju – viņš Ženēvas vajadzībām pielāgoja Strasbūrā lietoto reformēto dievkalpojumu kārtību un 1542. gadā to izdeva kopā ar baznīcas dziesmām (La Forme des Prières et Chants Ecclésiastiques). Ž. Kalvins (atšķirībā no U. Cvinglija) atzina mūzikas lietošanu dievkalpojumos un popularizēja psalmu dziedāšanu. Dziedāti tika arī desmit baušļi. Liturģijā viņš atteicās no lielākās daļas viduslaiku katolicisma elementu. Svētajā vakarēdienā centrālo vietu līdz ar to ieņēma nevis euharistiskās lūgšanas, bet lasījums no evaņģēlijiem par Kristus pēdējo mielastu. Ž. Kalvins augstu vērtēja tēlotāja mākslas nozīmi, taču uzskatīja, ka tai nav vietas baznīcā, jo tēlotāja māksla viegli var kļūt par māņticības objektu. Pirmās reformātu baznīcas tika būvētas tā, lai ticīgie sēdētu ap kanceli un svētā vakarēdiena galdu.

Ž. Kalvins politiskajos uzskatos bija konservatīvs un centās apvienot aristokrātisku pārvaldi (aristoteliskā izpratnē – labāko cilvēku valdīšanu) ar demokrātiju. Tāpat kā itāļu humānisti, viņš deva priekšroku republikāniskai politiskai sistēmai. Ž. Kalvins akcentēja, ka vara ir no Dieva un tāpēc indivīds nedrīkst pret to sacelties. Toties tādas tiesības, ja valdnieks ir netaisns, ir maģistrātiem. Valdnieki, kuri ir ļauni un saceļas pret Dievu, zaudē savas dievišķās tiesības, un tos drīkst gāzt. Valstij un baznīcai Ž. Kalvina skatījumā jābūt funkcionāli šķirtām, bet tomēr saistītām, jo valsts varai jānodrošina, ka ticība tiek uzturēta un maldi apkaroti. Šajā ziņā Ž. Kalvins, tāpat kā citi luterāņu un reformātu 16. gs. garīgie līderi, sekoja viduslaiku kristīgās civilizācijas modelim. Ž. Kalvina laika Ženēvā maģistrāts pārbaudīja, lai iedzīvotāju privātā dzīve atbilstu valdošajām morāles normām. Starp tiem, kuri tika sodīti ar nāvi, bija sievietes (par buršanos) un geji. Tāpat kā citi reformatori, Ž. Kalvins darbu uzskatīja par līdzekli, kā ticīgie pauž pateicību Dievam un kā viņi var kalpot tuvākajam. Visiem ir jāstrādā. Ubagošana bija aizliegta. 

Ž. Kalvina idejas ietekmēja reformātu tradīcijas attīstību Francijā, Vācijā, Nīderlandē, Ungārijā un Lielbritānijā. Pateicoties kontaktiem ar Edvardu Sīmoru (Edward Seymour), kurš bija lords protektors (1547–1549) nepilngadīgā karaļa Edvarda VI (Edward VI) valdīšanas laikā, viņa teoloģija un liturģiskās prakses iespaidoja anglikānismu, kaut gan tas bija pārāk īss periods, lai Anglijas baznīcu pilnībā pielāgotu Ž. Kalvina reformācijas modelim. 17. gs. reformātu teoloģiju pārņēma daļa baptistu. Ž. Kalvina predestinācijas doktrīnu atsevišķi reformāti akcentēja vēl vairāk, citi – transformēja vai noraidīja (holandiešu teologs Jakobs Armīnijs (Jacobus Arminius) un viņa sekotāji). 20. gs. teologs Karls Barts (Karl Barth) apvērsa predestinācijas doktrīnu, postulējot, ka visi ir izredzēti un tikai viens – Kristus – ir sodīts citu vietā. 20. gs. sākumā Makss Vēbers (Max Weber) analizēja Ž. Kalvina un citu reformātu ietekmi uz kapitālisma attīstību, taču viņš to vērtēja kā netiešu, saistītu ar darba ētiku un disciplīnu. 

Lielākā daļa Ž. Kalvina portretu ir gleznoti 19. gs. Pazīstams darbs ir Šveices mākslinieka Jozefa Hornunga (Joseph Hornung) glezna, kurā Ž. Kalvins ir atainots uz nāves gultas. Ženēvā 20. gs. sākumā saistībā ar 400 gadiem kopš Ž. Kalvina dzimšanas tika izveidots Reformatoru mūris (Mur des réformateurs); starp citām personībām tur ir arī Ž. Kalvina tēls.