AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 3. oktobrī
Valdis Tēraudkalns

Mārtiņš Luters

(Martin Luther; 10.11.1483. Eislēbenē, Svētās Romas Impērijā, tagad Vācija–18.02.1546. Eislēbenē. Apbedīts Vitenbergas pils baznīcā zem kanceles)
vācu teologs, reformators, Bībeles tulkotājs, baznīcas dziesmu autors

Saistītie šķirkļi

  • Bībele
  • kristietība
  • luterisms
  • protestantisms
  • Reformācija Latvijas teritorijā
  • reliģija
  • teoloģija
  • viduslaiki
Lūkasa Krānaha (Lucas Cranach) glezna "Mārtiņš Luters". 1532. gads.

Lūkasa Krānaha (Lucas Cranach) glezna "Mārtiņš Luters". 1532. gads.

Avots: Europeana/Statens Museum for Kunst. 

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Sociālā izcelšanās, izglītība un ģimene
  • 3.
    Profesionālā, radošā un sabiedriskā darbība
  • 4.
    Svarīgākās problēmas, kuras persona centusies atrisināt un atrisinājusi, nozīme
  • 5.
    Atspoguļojums mākslā, literatūrā un kino
  • Multivide 7
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Sociālā izcelšanās, izglītība un ģimene
  • 3.
    Profesionālā, radošā un sabiedriskā darbība
  • 4.
    Svarīgākās problēmas, kuras persona centusies atrisināt un atrisinājusi, nozīme
  • 5.
    Atspoguļojums mākslā, literatūrā un kino
Kopsavilkums

Mārtiņš Luters ir viens no ietekmīgākiem 16. gs. reformatoriem. Viņa teoloģiskās atziņas ir viena no protestantisma novirzieniem – luterisma pamatā, taču M. Lutera ietekme sniedzās pāri vienas konfesijas robežām. Viņa uzdrīkstēšanās vērsties pret viduslaiku baznīcas autoritātēm (pāvesta varu) un valdošo teoloģiju radīja apvērsumu baznīcas dzīvē, paverot ceļu no Romas katoļu baznīcas neatkarīgu kristietības novirzienu izplatībai Eiropā (un vēlāk arī citās pasaules daļās). Tas mainīja valsts un baznīcas attiecības, pēc ticības kariem un konfliktiem dažādo konfesiju starpā pamazāk veidojot telpu lielākai tolerancei un reliģiju brīvībai, kas ir viens no mūsdienu sekulārās valsts principiem. M. Lutera Bībeles tulkojums, kas veikts no oriģinālvalodām (senebreju un sengrieķu) vācu valodā (nevis uz latīņu valodu, kā bija tolaik pieņemts), sekmēja Bībeles izplatību “vienkāršā” tautā un vienotas vācu valodas veidošanos.

Sociālā izcelšanās, izglītība un ģimene

M. Luters dzimis relatīvi pārtikušā vara raktuvju līdzīpašnieka ģimenē. M. Luteram pašam patika apgalvot, ka viņš dzimis zemnieku kārtā. Vēlāk polemikā ar humānistu Roterdamas Erasmu (Erasmus Roterodamus) parādās šīs sociālās pozicionēšanās atšķirības, Roterdamas Erasmam uzskatot M. Luteru par rupju zemnieku, kura idejas pavērs ceļu nekontrolētiem procesiem sabiedrībā. Savukārt Roterdamas Erasms savu viduslaiku baznīcas kritiku pauda elitei domātos sacerējumos latīņu valodā.

M. Lutera tēvs vēlējās, lai viņš iegūtu jurista izglītību un varētu palīdzēt ģimenei darbā, tāpēc M. Luters 1501. gadā devās uz Erfurtes Universitāti (Universität Erfurt), kur ieguva bakalaura un vēlāk maģistra grādu. Studiju laikā viņš iepazina sholastisko filozofiju – vēlāk viņš atsaucās uz Viljamu no Okamas (angļu William of Ockham, latīņu Gulielmus Occamus) un Aristoteli (Ἀριστοτέλης, Aristotélēs) kā saviem skolotājiem. Ar lepnumu viņš iegādājās Corpus Juris Canonici – kanonisko likumu krājumu. Tomēr 1505. gadā viņš pārtrauca studijas, lai iestātos augustīniešu ordeņa klosterī. Jau kā mūks viņš sāka studēja teoloģiju tolaik jaunajā Vitenbergas Universitātē (Universität Wittenberg), tad īsu laiku Erfurtē un tad atkal Vitenbergā, kur 1512. gadā ieguva teoloģijas doktora grādu. Viņš kļuva par profesoru un saglabāja šo amatu līdz pat nāvei, specializējoties Bībeles studijās.

1525. gadā M. Luters salaulājās ar bijušo cisterciešu mūķeni Katrīnu fon Boru (Katharina von Bora). Laulībā dzimuši trīs dēli un trīs meitas.

Profesionālā, radošā un sabiedriskā darbība

Savu pēkšņo karjeras maiņu M. Luters pamatoja ar to, ka viņa dzīvi satricinājis piedzīvotais zibens spēriens un viņš nevar atteikties no toreiz Svētajai Annai (kalnraču aizstāvei) dotā solījuma, taču tas, visticamākais, bija tikai viens no motīviem pārtraukt studijas. Tolaik augustīniešu ordenī bija divi novirzieni – viens, kas centās panākt reformas, kas mazinātu strikto mūku dzīves disciplīnu, un otrs, kas saglabāja līdzšinējo kārtību. Klosteris, kurā iestājās M. Luters, piederēja otrajam novirzienam. Viņš tolaik vēlējās ar skaudru ķermeņa disciplīnu kalpot Dievam. Reliģiskie meklējumi un ar tiem saistītas bažas par savām attiecībām ar Dievu viņu tomēr neatstāja. 1507. gadā viņš, kā pats apraksta, ar trīcošu sirdi, bažījoties, vai ir cienīgs pildīt amatu, vadīja savu pirmo misi kā priesteris. Gan tolaik, gan vēlākos gados M. Luteram bija raksturīga duālistiska pārliecība par cīņu ar velnu. Šajā ziņā viņš bija tipisks viduslaiku cilvēks ar tam raksturīgu ticību pārdabiskā nepastarpinātai klātbūtnei ikdienas dzīvē. 1510. gadā M. Luters ceļoja uz Romu, kur redzētais viņu ietekmēja negatīvi. Viņa šaubas par viduslaiku baznīcas mācību pastiprināja personiskie garīgie meklējumi un Bībeles studijas. No 1510. līdz 1520. gadam viņš lasīja lekcijas par psalmiem, kā arī Jaunās Derības vēstulēm Ebrejiem, Romiešiem un Galatiešiem. Tas pamazām veda viņu pie mācības pie taisnošanas ticībā.

1516. gadā uz Brandenburgu tika nosūtīts dominikāņu mūks Johans Tecels (Johann Tetzel), lai tirgotu indulgences un tādējādi vāktu naudu Sv. Pētera bazilikas pārbūvei Romā. Tas pamudināja M. Luteru sacerēt 95 tēzes, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja J. Tecela priekšniekam, Maincas arhibīskapam. Pēdējais tās nosūtīja uz Romu, ar lūgumu aizliegt M. Luteram par šo tēmu sprediķot. Tēzes tika tulkotas vācu valodā un, pateicoties jaunajām iespiedtehnoloģijām, izplatījās vācu zemēs un aiz to robežām. Stāsts par 95 tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī gan mūsdienās tiek apšaubīts. Tēzēs, salīdzinot ar vēlākiem M. Lutera darbiem, ir tikai reformācijas ideju aizmetņi, tās nav uzskatāmas par reformācijas pieteikumu.

1520. gadā M. Luters publicēja trīs savus pazīstamākos darbus – “Baznīca Bābeles gūstā” (Von der babylonischen Gefangenschaft der Kirche), “Par kristīga cilvēka brīvību” (Von der Freiheit eines Christenmenschen), “Vācu nācijas kristīgajiem augstmaņiem” (An den christlichen Adel deutscher Nation von des christlichen Standes Besserung). Atbalsts M. Luteram, kuru pauda pilsētu valdes (rātes) un aristokrāti (īpaši Saksijas kūrfirsts Frīdrihs Gudrais, Friedrich der Weise), lai arī bieži primāri politiski motivēts, nodrošināja to, ka viņu nepiemeklēja priekšgājēju – reformu sludinātāju liktenis. M. Luters ne tikai palika dzīvs, bet arī sekmīgi īstenoja reformas baznīcā. Šo situāciju sekmēja dažādi apstākļi – militāri konflikti ar Franciju un Osmaņu Impēriju, fakts, ka Svētās Romas Impērijas imperators Kārlis V (Karl V.) vēlēšanās bija piekritis nosacījumam, ka neviens vācietis netiks tiesāts bez atbilstošas pušu uzklausīšanas. Līdz ar to, kad 1521. gadā pāvests publicēja M. Lutera ekskomunikācijas bullu, bija iespēja prasīt M. Luteram tiesības aizstāvēt sevi par spīti tam, ka nuncijs, kurš pārstāvēja pāvestu Svētajā Romas Impērijā, bija pret to, uzskatot, ka herētiķim nekas nepienākas. Tomēr imperatoram nācās rēķināties ar to, ka šāds viedoklis vācu zemēs nebija populārs un 1521. gadā Vormsā M. Luters stājās Reihstāga priekšā. Kad M. Luters atteicās nožēlot savus uzskatus, viņš tika pasludināts ārpus likuma. Atpakaļceļā no Vormsas M. Lutera atbalstītāji noorganizēja viņa pazušanu un paslēpšanos Vartburgas pilī, kur viņš pavadīja gandrīz gadu un iztulkoja vācu valodā Jauno Derību.

1522. gadā viņš atgriezās Vitenbergā. Tajā pašā gadā sākās M. Lutera sarakste ar Rīgas pilsētas rātes sekretāru Johanu Lomilleru (Johann Lohmüller), kurš lūdza kādu M. Lutera vēstījumu ticības līdzgaitniekiem Rīgā un pārējā Livonijā. 1523. gadā izdots M. Lutera darbs “Izredzētajiem mīļajiem draugiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Livonijā, maniem mīļajiem brāļiem Kristū”, 1524. gadā – M. Lutera komentārs “127. psalms, izklāstīts kristiešiem Rīgā un Livonijā”.

M. Luters tolaik bija palicis vienīgais augustīniešu klostera iemītnieks Vitenbergā. Pārējie mūki bija vai nu devušies uz katoļu pārvaldītām zemēm, vai atteikušies no mūka dzīves. Katoļu puses mēģinājumi īstenot Vormsā pieņemtos lēmumus neizdevās, jo reformācijas aizstāvji bija jau pārāk spēcīgi. M. Lutera paša ietekme uz tālāko notikumu gaitu gan mazinājās, jo konflikts politizējās. Zemnieku karš vācu zemēs 1525. gadā satrauca ne tikai valdošo eliti, bet arī M. Luteru, baidoties, ka notikumu gaitu vairs nevarēs kontrolēt un ka vācu zemju valdnieki pārstās atbalstīt reformāciju. Zemnieku karš, tāpat kā osmaņu apdraudējumi Eiropas zemēm, arī stiprināja M. Lutera apokaliptisko (pasaules gala gaidu) noskaņojumu.

Daudzi M. Lutera līdzgaitnieki vēlējās gan militāri stratēģisku, gan teoloģisku iemeslu dēļ panākt vienošanos ar reformātiem, lai mobilizētu protestantus cīņai pret katoļiem. 1529. gadā Marburgā M. Luters satikās ar Ulrihu Cvingliju (Ulrich Zwingli), taču jau no sākuma bija skaidrs, ka M. Luters jautājumā par svēto vakarēdienu nepiekāpsies, un vienošanās nenotika. 1530. gadā Augsburgā notikušajā Reihstāgā M. Luters nepiedalījās. Viņa vietā protestantus reprezentēja Fīlips Melanhtons (Philipp Melanchthon). Viņa sniegtais protestantu uzskatu kopsavilkums vēlāk kļuva par luterāņu konfesionāliem dokumentiem (Augsburgas ticības apliecība), lai gan M. Lutera un F. Melanhtona viedokļi par šī teksta saturu atšķīrās. M. Lutera dzīves pēdējam posmam raksturīga augoša polemika ar oponentiem, neiecietība, kas izpaudās rakstos pret turkiem (islāmu) un ebrejiem.

Mārtiņš Luters. "Baznīca Bābeles gūstā" (Von der babylonischen Gefangenschaft der Kirche, De captivitate Babylonica ecclesiae). Vitenberga, 1520. gads.

Mārtiņš Luters. "Baznīca Bābeles gūstā" (Von der babylonischen Gefangenschaft der Kirche, De captivitate Babylonica ecclesiae). Vitenberga, 1520. gads.

Avots: Europeana/Deutsche Fotothek. 

Mārtiņš Luters. "Par kristīga cilvēka brīvību" (Von der Freiheit eines Christenmenschen). Strasbūra, 1520. gads.

Mārtiņš Luters. "Par kristīga cilvēka brīvību" (Von der Freiheit eines Christenmenschen). Strasbūra, 1520. gads.

Avots: Europeana/Bayerische Staatsbibliothek. 

Mārtiņš Luters. "Vācu nācijas kristīgajiem augstmaņiem" (An den christlichen Adel deutscher Nation von des christlichen Standes Besserung). Leipciga, 1520. gads.

Mārtiņš Luters. "Vācu nācijas kristīgajiem augstmaņiem" (An den christlichen Adel deutscher Nation von des christlichen Standes Besserung). Leipciga, 1520. gads.

Avots: Europeana/Deutsche Fotothek. 

Svarīgākās problēmas, kuras persona centusies atrisināt un atrisinājusi, nozīme

Galvenās M. Lutera teoloģiskās atziņas ir taisnošana ticībā, Bībeles primaritāte (sola Scriptura), vispārēja ticīgo priesterība (noliedzot Romas katoļu hierarhisko izpratni, bet saglabājot izpratni par garīdzniecības nepieciešamību), atziņa par cilvēku kā vienlaikus grēcinieku un Dieva taisnotu (Simul justus et peccator). M. Luters nenoliedza cilvēka personiskās pilnveides iespējamību, taču vērsās pret ideju, ka cilvēks var nopelnīt Dieva piedošanu ar labiem darbiem. M. Luters uzskatīja, ka baznīca vienlaikus ir redzama un neredza­ma – redzama tāpēc, ka tajā notiek sludināšana un sakramentu izdalīšana, neredzama tāpēc, ka tā saistīta ar ticību. Lielajā katehismā (Große Katechismus, publicēts 1529. gadā) M. Luters pasvītroja ideju par baznīcu kā sadraudzi, kā sapulci.

M. Lutera attiecības ar humānismu bija sarežģītas – no vienas puses viņš izmantoja humānistu popularizētās teksta analīzes metodes (lai gan pilnībā no viduslaikos dominējošās alegoriskās Bībeles skaidrošanas metodes viņš neatteicās) un augstu vērtēja Roterdamas Erasma veikto Jaunās Derības tulkojumu. Otrais šī tulkojuma izdevums (1517. gadā.) bija M. Lutera Jaunās Derības tulkojuma pamatā. Vienlaikus, kā tas parādījās strīdā ar Roterdamas Erasmu par cilvēka brīvo gribu, viņš bija un palika Augustīna (Aurelius Augustinus Hipponensis) teoloģijas sekotājs. Līdz ar to, ja pagātnē M. Lutera idejas tika raksturotas kā pārrāvums, tad mūsdienās tās vairāk tiek uzskatītas par viduslaiku ideju turpinājumu. M. Lutera mācība par divām valstībām ir vēlāk kritizēta kā pakļaušanos netaisnai varai veicinoša (īpaši tas aktualizējās 20. gs. totalitāro ideoloģiju laikā), piemēram, nacistiskajā Vācijā.

20. gs. otrajā pusē Somijā Tuomo Mannermā (Tuomo Mannermaa, Helsinku Universitāte, somu Helsingin yliopisto, zviedru Helsingfors universitet) un viņa ideju sekotāji (“jaunā somu skola”) skaidroja M. Lutera uzskatus par pestīšanu kā tuvus pareizticīgo izpratnei par teozi (ticīgo pārveidojošu procesu, kas kulminē vienībā ar Dievu). Citi, it īpaši vācu teologi, gan oponēja šim skatījumam. T. Mannermā centieni kļūst labāk saprotami Somijas luterāņu un pareizticīgo dialoga kontekstā un arī, ja apzināmies, ka Skandināvijas luterāņu baznīcās vēsturiski ir spēcīgs “augstbaznīciskais” (Romas katolicismam tuvāks) virziens.

Atspoguļojums mākslā, literatūrā un kino

M. Lutera paša attieksme pret mākslu raksturojama kā vidusceļš starp viņa kritizēto katolicismu un tādā pat mērā noliegto dažu viņa līdzgaitnieku ikonoklasmu. Kad 1522. gadā Andreass Karlštats (Andreass Karlstadt) pārliecināja Vitenbergas pilsētas rāti izdot rīkojumu aizvākt attēlus un sānu altārus, sākās grautiņi, kuru rezultātā pūlis iznīcināja statujas un gleznas, bojāja kapu plāksnes. M. Luters pameta Vartburgas cietoksni, lai atgrieztos Vitenbergā un vērstos pret radikāļiem. Šie notikumi stimulēja viņa teoloģiskas refleksijas par mākslas lomu kristietībā. Mākslas objekti viņa skatījumā nebija nepieciešami nedz pestīšanas sasniegšanai, nedz pielūgsmei. Tiem ir didaktiska funkcija – tie kalpo kā papildinājums Bībeles vārdiem, lai cilvēkam labāk palīdzētu uztvert tās vēsti. Rezultātā daudzās luterāņu pārņemtās baznīcās (atšķirībā no reformātu izmantotām baznīcām) saglabājās viduslaiku mākslas darbi. Tas gan nebija konsekventi visur – Hesē 1526. gadā par spīti M. Lutera iebildumiem visi attēli no baznīcām tika aizvākti.

Pats M. Luters izmantoja grāmatu ilustrācijas gan polemikā ar Romas katoļu baznīcu, gan lai ilustrētu Bībeles stāstus. Jau no 16. gs. 30. gadiem Vitenbergā uzplauka Bībeles ilustrāciju skola. Lūkass Krānahs Vecākais (Lucas Cranach der Ältere), vācu gleznotājs un grafiķis, kuram Vitenbergā bija liela darbnīca, gleznoja gan Bībeles sižetus, gan reformatoru (arī M. Lutera un viņa sievas) portretus. Pirmajā M. Lutera tulkotās Jaunās Derības izdevumā 1522. gadā bija 22 L. Krānaha ilustrācijas. Viņa ilustrācijas bija arī 1534. gada Bībeles izdevumā. Tās kļuva ļoti populāras un sekmēja protestantisma ideju izplatību. L. Krānaha gleznojums “Bauslība un evaņģēlijs” (Gesetz und Evangelium, ap 1529. gadu) vizualizē M. Lutera teoloģijā bieži lietotu pretstatu pāri. Viņa radošā darbība ir piemērs politiskās varas un protestantisma ciešai mijiedarbībai 16. gs., jo viņš bija Vitenbergas mērs un Saksijas kūrfirsta Frīdriha Gudrā galma gleznotājs. Vēl viens 16. gs. mākslinieks, kurš ilustrējis Lutera Bībeles tulkojumu vācu valodā, bija Hanss Holbeins Jaunākais (Hans Holbein der Jüngere). Viņa darbs “Indulgenču pārdošana” (Ablasshandel, ap 1529. gadu) bija M. Lutera pret katolicismu vērsto kampaņu elements. M. Lutera sekotājs bija arī vācu gleznotājs un grafiķis Albrehts Dīrers (Albrecht Dürer), kurš viņa ideju ietekmē nonāca laikā, kad M. Luters bija profesors Vitenbergā.

M. Lutera vārdā nosaukti ģeogrāfiski objekti (vācu Lutherstadt ’Lutera pilsēta’ – pilsēta, kurā M. Luters dzīvojis vai darbojies), organizācijas un institūcijas (Lutera Akadēmija, Luther-Akademie; kopš 2003. gada Luther-Akademie Sondershausen-Ratzeburg; Mārtiņa Lutera Halles-Vitenbergas universitāte, Martin-Luther-Universität Halle-Wittenberg; celtnes – Lutera tilts Berlīnē (Lutherbrücke), baznīcas daudzās pasaules valstīs, kā arī Lutera roze (Lutherrose) – evaņģēliski luterisko baznīcu simbols (cēlies no zīmoga, ko M. Luters no 1530. gada sāka izmantot sarakstē), Martina Lutera medaļa (Martin-Luther-Medaille) un citi. Rīgā ir Lutera akadēmija (Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācību iestāde).

2010. gadā vācu tēlnieks Otmārs Hērls (Ottmar Hörl) Vitenbergas laukumā uzstādīja 800 M. Lutera skulptūras (Martin Luther: Hier stehe ich). Uzņemtas vairākas spēlfilmas, t. sk., “Luters” (Luther, režisors Ēriks Tills, Eric Till, 2003).

Multivide

Lūkasa Krānaha (Lucas Cranach) glezna "Mārtiņš Luters". 1532. gads.

Lūkasa Krānaha (Lucas Cranach) glezna "Mārtiņš Luters". 1532. gads.

Avots: Europeana/Statens Museum for Kunst. 

Protestantu teologi strādā pie Lutera Bībeles tulkojuma. No kreisās: Fīlips Melanhtons (Philipp Melanchthon), Mārtiņš Luters (Martin Luther), Johanness Bugenhāgens (Johannes Bugenhagen, arī Doctor Pomeranus), Kaspars Krucigers (Caspar Cruciger der Ältere, arī Kreutzer). 

Protestantu teologi strādā pie Lutera Bībeles tulkojuma. No kreisās: Fīlips Melanhtons (Philipp Melanchthon), Mārtiņš Luters (Martin Luther), Johanness Bugenhāgens (Johannes Bugenhagen, arī Doctor Pomeranus), Kaspars Krucigers (Caspar Cruciger der Ältere, arī Kreutzer). 

Avots: Europeana/Wellcome Collection.

Gustava Ādolfa Špangenberga (Gustav Adolph Spangenberg) glezna "Mārtiņš Luters ar ģimeni". 1866. gads.

Gustava Ādolfa Špangenberga (Gustav Adolph Spangenberg) glezna "Mārtiņš Luters ar ģimeni". 1866. gads.

Avots: Scanpix/akg-images.

Mārtiņš Luters. "Baznīca Bābeles gūstā" (Von der babylonischen Gefangenschaft der Kirche, De captivitate Babylonica ecclesiae). Vitenberga, 1520. gads.

Mārtiņš Luters. "Baznīca Bābeles gūstā" (Von der babylonischen Gefangenschaft der Kirche, De captivitate Babylonica ecclesiae). Vitenberga, 1520. gads.

Avots: Europeana/Deutsche Fotothek. 

Mārtiņš Luters. "Par kristīga cilvēka brīvību" (Von der Freiheit eines Christenmenschen). Strasbūra, 1520. gads.

Mārtiņš Luters. "Par kristīga cilvēka brīvību" (Von der Freiheit eines Christenmenschen). Strasbūra, 1520. gads.

Avots: Europeana/Bayerische Staatsbibliothek. 

Mārtiņš Luters. "Vācu nācijas kristīgajiem augstmaņiem" (An den christlichen Adel deutscher Nation von des christlichen Standes Besserung). Leipciga, 1520. gads.

Mārtiņš Luters. "Vācu nācijas kristīgajiem augstmaņiem" (An den christlichen Adel deutscher Nation von des christlichen Standes Besserung). Leipciga, 1520. gads.

Avots: Europeana/Deutsche Fotothek. 

Emīla Delperē (Emile Delpérée) glezna "Luters Svētās Romas Impērijas Reihstāgā 1521. gadā Vormsā". 1878. gads. Svētās Romas Impērijas imperators Kārlis V (Karl V.) Reihstāga noslēgumā 25.05.1521. izdeva Vormsas ediktu, ar kuru Mārtiņš Luters tika pasludināts par ķeceri un noziedznieku ārpus likuma.

Emīla Delperē (Emile Delpérée) glezna "Luters Svētās Romas Impērijas Reihstāgā 1521. gadā Vormsā". 1878. gads. Svētās Romas Impērijas imperators Kārlis V (Karl V.) Reihstāga noslēgumā 25.05.1521. izdeva Vormsas ediktu, ar kuru Mārtiņš Luters tika pasludināts par ķeceri un noziedznieku ārpus likuma.

Avots: Europeana/Museum M.

Lūkasa Krānaha (Lucas Cranach) glezna "Mārtiņš Luters". 1532. gads.

Avots: Europeana/Statens Museum for Kunst. 

Saistītie šķirkļi:
  • Mārtiņš Luters
  • protestantisms
  • luterisms
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • Bībele
  • kristietība
  • luterisms
  • protestantisms
  • Reformācija Latvijas teritorijā
  • reliģija
  • teoloģija
  • viduslaiki

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Mārtiņa Lutera 95 tēzes, Rīgas Sv. Jāņa baznīcas tīmekļa vietne
  • Vitenbergas projekts. Project Wittenberg: works by and about Martin Luther and other Lutherans
  • Zanders, O., Par vācu pilsētu, kur iespiesta pirmā latviešu grāmata, Latvijas Vēstnesis, Nr. 240/241, 27.06.2000.

Ieteicamā literatūra

  • Cunningham, A., The Four Horsemen of the Apocalypse: Religion, War, Famine and Death in Reformation Europe, Cambridge, Cambridge University Press, 2000.
  • Grīslis, E., Mārtiņš Luters – reformātors, 1975. g. izdevuma faksimilkopija, Rīga, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas tipogrāfija, 1992.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Kolb, R., I. Dingel and L. Batka (eds.), The Oxford Handbook of Martin Luther’s Theology, Oxford, Oxforfd University Press, 2014.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Lauciņš, V. (sast. un red.), Dr. Mārtiņa Lutera darbu izlase, 1. sēj., Rīga, Luterisma mantojuma fonds, 2019.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Luters, M., Par kristīga cilvēka brīvību, tulk. Diženajo Bernhards, Rīga, Ev.-lut. baznīcas virsvalde, 1935.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Luters, M., Lielais katehisms, 5. izd., Rīga, Luterisma mantojuma fonds, 2010.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Luters, M., Apliecība par Kristus vakarēdienu: 1528. gada marts, tulk. G. Dumpe, Rīga, Luterisma mantojuma fonds, 2011.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Luters, M., Baznīca Bābeles gūstā (Lutera strīds ar Anglijas ķēniņu Henriju VIII), tulk. G. Dumpe, Rīga, Luterisma mantojuma fonds, 2015.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Luters, M., Par gribas verdzību, tulk. G. Dumpe, Rīga, Luterisma mantojuma fonds, 2016.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • McGrath, A.E., Luther’s Theology of the Cross: Martin Luther’s Theological Breakthrough, Oxford, Blackwell, 1985.
  • Mullett, M.A., Martin Luther, London, New York Routledge, 2015.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Tomlin, G., Luther and His World, Oxford, Lion Publishing, 2002.
  • Wilson, D., Out of the Storm: The Life and Legacy of Martin Luther, London, Hutchinson. 2007.

Valdis Tēraudkalns "Mārtiņš Luters". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-M%C4%81rti%C5%86%C5%A1-Luters (skatīts 26.02.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/-M%C4%81rti%C5%86%C5%A1-Luters

Šobrīd enciklopēdijā ir 5583 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. © Tilde, izstrāde, 2026. © Orians Anvari, dizains, 2026. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana