Kopš agrīnās kristietības sākumiem valdīja uzskats, ka cilvēce dzīvo vēsturisko laiku beigās, laikmetā starp Jēzus Kristus dzimšanu un Pastarās tiesas dienu. 14. un 15. gs. agrās renesanses intelektuāļi Itālijā priekšstatiem par laiku starp diviem laikmetiem sāka piešķirt citu, ar kristietību nesaistītu izpratni. Apenīnu pussalas izglītotā elite – humānisti – tolaik aizrāvās ar antīkās kultūras mantojumu: klasiskajām valodām, literatūru, filozofu sacerējumiem, arhitektūru un mākslu. Antīkā civilizācija un tās dzīves formas kļuva par viņu ideālu un paraugu atdarināšanai, un humānisti aicināja iedzīvināt šī laikmeta zudušo eleganci un estētiskos ideālus sava laika realitātē. Šo ideju ietekmē radās ieskats, ka iepriekšējos gadsimtos ir noticis pārrāvums izglītības un kultūras attīstībā – klasiskā latīņu valoda barbarizējusies, mākslas un arhitektūras formas kļuvušas kroplas. Periods, kas humānistu tagadni šķīra no viņu apjūsmotā, šķietami atdzimstošā antīkā laikmeta, tika neglaimojoši raksturots kā tumsonības, pagrimuma un atpalicības laiks. Šāds vērtējums turpmāk dziļi iesakņojās eiropiešu apziņā un daļēji saglabājies līdz pat mūsdienām. 14. un 15. gs. humānistu radītā trīs laikmetu shēma vēlāk tika izvērsta plašumā, un, līdz ar vācu vēsturnieka Kristofa Kellera (vācu Cristoph Keller, latīņu Cellarius) 17. un 18. gs. mijā piedāvāto dalījumu seno laiku, viduslaiku un jauno laiku vēsturē, viduslaiki kļuva par vēstures periodizācijas sastāvdaļu un vispārpieņemtu apzīmējumu vienam no Eiropas vēstures laikmetiem. Viduslaikiem tāpat kā citiem vēstures periodiem ir raksturīgi gan attīstība un sasniegumi, gan varmācība un krīzes, un izturēties pret tiem noniecinoši nav pamata.

Pieņemts uzskatīt, ka viduslaiki sākās ap 500. gadu, kad latīņu kristīgajā Eiropā iezīmējās pārmaiņas vairākās būtiskās jomās. Rietumromas Impērija un imperatora vara sabruka, agrākie likumi zaudēja spēku, pagrima saimnieciskā un kultūras dzīve. Migrāciju un iekarojumu rezultātā uz impērijas drupām izveidojās vairāki neatkarīgi militāri politiski veidojumi ar ģermāņu vadoņiem priekšgalā.

Rietumeiropas politiskā vienotība bija zudusi, taču par jaunu vienojošu faktoru kļuva kristīgā ticība. Jaunās elites atteicās no pagānisma un pieņēma kristietību, kas Romas Impērijā pēdējos gadsimtos bija kļuvusi par valdošo reliģiju. Garīgo sasaisti starp viduslaikiem un antīko laikmetu nodrošināja latīņu valoda un Svētie Raksti. Kristietībai bija arī svarīga sociāli integrējoša loma – tā tuvināja ģermāņu un romiešu izcelsmes iedzīvotājus, kā arī mazināja plaisu starp eliti un tai pakļauto pārējo sabiedrības daļu.

Jaunajos apstākļos pieauga garīgo autoritāšu ietekme un nozīme. Kristīgā Baznīca un tās galva Rietumos Romas pāvests pretendēja uz starpnieka lomu starp Dievu un cilvēkiem un noteikšanu ne tikai garīgajās, bet arī laicīgajās lietās. Pāvesta pretenzijas uz absolūtu varu pār kristiešiem apstrīdēja 10. gs. vidū izveidotās Svētās Romas Impērijas ķeizari. Sāncensība un konflikti starp šīm abām universālajām varām nenorima visus viduslaikus. Viduslaiku gaitā latīņu kristietība pakāpeniski izplatījās tālu uz Ziemeļiem un Austrumiem ārpus bijušās Rietumromas Impērijas robežām, iekļaujot Romas katoļu baznīcas un latīņu valodas kultūrtelpā tuvākas un tālākas nomales. Kristianizācijas process turpinājās līdz pat 14. un 15. gs. mijai.

Viduslaikos lielākā daļa cilvēku dzīvoja laukos un nodarbojās ar lauksaimniecību. Tā kā tehniskais aprīkojums bija primitīvs un mehanizācijas līmenis zems, ražas pārpalikumi bija nelieli. Ilgu laiku valdīja naturālā saimniecība, un daudzas ģimenes dzīvoja uz eksistences robežas. Sākot ar 11. gs. labvēlīga klimata ietekmē, kā arī lauksaimniecības darbarīku un metožu uzlabojumu rezultātā, ražas sāka pieaugt. Daļai sabiedrības pavērās iespēja nodrošināt iztiku, pievēršoties saimnieciskai darbībai, kas nebija saistīta ar zemes apstrādi. Uzplauka tirdzniecība un amatniecība, kas koncentrējās pilsētās. Sāka pieaugt tirgus ekonomikas un naudas saimniecības nozīme. Kopējais pilsētnieku skaits gan bija salīdzinoši neliels.

Visus viduslaikus sabiedrības galveno materiālo pamatu veidoja lauksaimnieciskā ražošana. Daļu zemnieku darba augļu piesavinājās tie, kam piederēja zeme – laicīgie un garīgie augstmaņi, kā arī klosteri. Maksājot nodevas un pildot klaušas, zemnieki, kuri bija sabiedrības absolūtais vairākums, nodrošināja elitei materiālajā ziņā bezrūpīgu dzīvi. Kundzības un atkarības attiecības netika apšaubītas, jo tika uzskatīts, ka tāda ir Dieva noteiktā kārtība. Ap pirmā un otrā gadu tūkstoša miju radās izpratne par sabiedrības iedalījumu trīs savstarpēji saistītās kārtās – tie, kuri lūdz Dievu, tie, kuri karo un aizsargā un tie, kuri strādā. Valdīja uzskats, ka katra no šīm kārtām savā veidā kalpo kopējam labumam. 

Valstiskums mūsdienu izpratnē viduslaikiem nebija raksturīgs. Ilgu laiku valdnieka funkciju pildīšanā noteicošā loma bija monarhu un citu augsta ranga augstmaņu personīgai komunikācijai ar padotajiem, ar kuriem viņus saistīja uzticības zvērests. Pakāpeniski tomēr karaļi, jo īpaši Francijā un Anglijā, arvien vairāk sāka orientēties uz rakstītiem likumiem un centralizētas pārvaldes modeli, lielākas pilnvaras un ietekmi piešķirot algotiem ierēdņiem. Viduslaiku pēdējos gadsimtos valdnieki sāka sasaukt kārtu sanāksmes, uz kurām tika aicināti garīdzniecības, laicīgās aristokrātijas un pilsētnieku pārstāvji. Tikai dažās zemēs tajās bija pārstāvēti arī zemnieki. Kārtu pārstāvniecības orgāniem tika atvēlētas galvenokārt padomdevēju funkcijas bez iespējām būtiski ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Viduslaiku beigās tika stiprinātas monarhiju galvaspilsētas un valsts pārvaldes aparāts, parādījās pastāvīgs galms un amatpersonas, kuras valdnieka intereses pārstāvēja vietējā līmenī. Kopumā tomēr pat vēl viduslaiku beigu posmā valstisko institūciju iespaids uz cilvēku dzīvi bija neliels. Svarīgākas bija radniecības, kaimiņattiecību un personīgās saites.

Universālu kritēriju trūkuma dēļ novilkt precīzas robežas starp senajiem laikiem un viduslaikiem – un tāpat arī starp viduslaikiem un jaunajiem laikiem – nav iespējams. Jautājumā par viduslaiku sākuma un beigu datējumu zinātnieku vidū nav vienprātības. Uzsverot to vai citu pazīmi, dažādi pētnieki kā robežšķirtni starp diviem vēstures periodiem piedāvā izcelt vienu vai otru nozīmīgu notikumu, kas aizsācis pārmaiņas un kam bijušas tālejošas sekas. Viduslaiku sākums tiek saistīts gan ar pirmā kristīgā Romas imperatora Konstantīna valdīšanu (325–337), gan huņņu iebrukumu Eiropā 375. gadā, gan Rietumromas Impērijas pēdējā imperatora gāšanu 476. gadā, gan franku valdnieka Hlodviga I (franču Clovis I^er, latīņu Chlodovechus) kristīšanu 5. gs. beigās, gan franku karaļa Kārļa Lielā (latīņu Carolus Magnus vai Karolus Magnus, franču un angļu Charlemagne, vācu Karl der Große) kronēšanu par ķeizaru 800. gadā. Kā notikumi, kas iezīmē pāreju no viduslaikiem uz jaunajiem laikiem, tiek minēti Johana Gūtenberga (Johannes Gutenberg) iespiedmašīnas izgudrošana 15. gs. 50. gados, Konstantinopoles krišana turku rokās 1453. gadā, pirmā Kristofera Kolumba (itāļu Cristoforo Colombo) ekspedīcija Jaunajā pasaulē 1492. gadā un Mārtiņa Lutera (Martin Luther) tēžu publiskošana 1517. gadā. Kompromiss ir panākts atzīstot, ka pārejai starp vēstures periodiem ir ilgstošs raksturs un to hronoloģiskās robežas datējot plūstoši – viduslaiku sākumu ar aptuveni 500. gadu, bet beigas ar aptuveni 1500. gadu. Minētais viduslaiku sākuma datējums gan attiecināms uz teritorijām, kas ietilpa Rietumromas Impērijā. Ziemeļeiropas un Viduseiropas zemēs antīkā pamata nebija, un tur viduslaiki sākās ar laika nobīdi vairāku gadsimtu garumā – līdz ar kristīgās ticības pieņemšanu un viduslaiku dzīves kārtības un sabiedrības modeļa pārņemšanu.

Lai varētu uzskatāmāk izsekot vēsturiskās attīstības evolūcijai tūkstoš gadu garumā, pastāv iedalījums trīs periodos – agrajos, attīstītajos (ziedošajos) un vēlajos viduslaikos. Striktas hronoloģiskās robežas starp atsevišķajiem posmiem nepastāv. Vairums vēsturnieku agros viduslaikus datē ar laiku starp 5./6. gs. miju un 11. gs. vidu vai beigām, attīstītos viduslaikus – no 11. gs. vidus vai 12. gs. sākuma līdz 13. gs. vidum vai beigām, bet vēlos viduslaikus – no 13. gs. vidus vai 14. gs. sākuma līdz 15. gs. beigām.

Meklējot universālas vēstures likumsakarības globālā mērogā, bijuši mēģinājumi traktēt viduslaikus kā vēstures posmu, kas hronoloģiski dažādos laikos attiecināms uz civilizācijām visā pasaulē. Tomēr šāda pieeja nav iemantojusi plašu piekrišanu. Runāt par viduslaikiem ārpus Eiropas nav pamata. Vēstures iedalījums senajos laikos, viduslaikos un jaunajos (un jaunākajos) laikos ir piemērots tikai tai Eiropas daļai, kas attīstījusies uz latīņu kultūras un Rietumu kristietības bāzes. Austrumromas (Bizantijas) Impērijā un zemēs, kas pieņēma kristietību no Konstantinopoles, pēc Rietumromas Impērijas sabrukuma nenotika tik krasas pārvērtības un attīstības pārrāvums kā Rietumos. Bizantijas kultūrtelpā spēcīgu ietekmi saglabāja antīkā laikmeta tradicionālās vērtības. Tur attīstījās no latīņu Eiropas atšķirīga izpratne par valdniecību, reliģiskās un sociālās dzīves organizāciju, kā arī citādas intelektuālās un kultūras tradīcijas.

Viduslaiku latīņu Eiropas garīgais pamats bija kristietība. Baznīca, atskaitot dažus krīžu periodus, bija spēcīga un vienota struktūra ar milzīgu ietekmi uz cilvēku jūtām, prātiem un izturēšanos. Ticības lietās tai bija pilnīga noteikšana, atkāpes no pasludinātajām dogmām un obligātajiem rituāliem netika pieļautas. Kritiķi, kuri par savu taisnību nereti cīnījās ar radikālām metodēm, Baznīcai pārmeta pārmērīgu jaukšanos laicīgajās lietās un lieku izšķērdību. Pret citādi domājošajiem Baznīca vērsās ar vislielāko nežēlību. Ar herētiķiem nodarbojās inkvizīcija, un daudzi no viņiem savu dzīvi beidza uz sārta. Kā galējs līdzeklis pret viņiem tika izmantoti pat krusta kari.

Viena no tipiskām viduslaiku iezīmēm bija feodālisms, kas bija militārās organizācijas un pārvaldes balsts. Tā bija viduslaikiem raksturīga tiesiskās kārtības un pārvaldes sistēma, kas balstījās uz senjora un vasaļa attiecībām un ietvēra sevī gan kundzību pār zemi, gan varas īstenošanu. Piešķirot vasalim valdījumā zemi, senjors pretī prasīja uzticīgu kalpošanu gan kaujas laikā, gan ar karu nesaistītās lietās. Vasali ar senjoru saistīja uzticības zvērests. Tas tika nodots publiskā ceremonijā un leģitimēja attiecības, kas pastāvēja starp abām personām.

Kā vēl viena viduslaikiem raksturīgā iezīme jāmin pilsētu autonomija. Pilsētas iedzīvotāji veidoja komūnu, kas bija no senjoriem ieguvusi pilnīgas vai daļējas pašpārvaldes tiesības, kā arī privilēģijas pašiem izdot likumus, spriest tiesu un pašiem aizsargāt savu pilsētu. Pilsētnieki iesaistītajās dažādās brālībās un amatu apvienībās – ģildēs un cunftēs. Vara pilsētā koncentrējās turīgāko tirgotāju un vietām arī amatnieku elites rokās. Pilnībā visas privilēģijas un brīvības gan attiecās tikai uz ekonomiski patstāvīgo pilsētnieku daļu. Tomēr arī algādži, kalpi un citi trūcīgie pilsētnieki, būdami likumīgi pilsētas iedzīvotāji, bija brīvi cilvēki.

Viduslaikos daudzējādā ziņā ir veidojušies mūsdienu sabiedrības un kultūras pamati. Tieši šajā vēstures periodā atšķirīgos apstākļos un dažādu faktoru ietekmē noformējās mūsdienu Eiropas tautas un radās vēlāko nacionālo valstu iedīgļi. Kārtu pārstāvniecības institūcijas kļuva par vēlāko likumdevēju orgānu prototipu. Uz viduslaiku universitāšu zināšanu sistematizēšanas un apmācības bāzes attīstījās jauno laiku zinātne un izglītība.

Bez tirdzniecības iemaņām, naudas saimniecības, bankām un gadatirgiem, kas radās viduslaikos, nebūtu iespējams jaunajos laikos piedzīvotais tirgus ekonomikas uzplaukums. Viduslaikos tika apgūtas kuģubūves un navigācijas prasmes, kas ļāva jauno laiku jūrasbraucējiem veikt ģeogrāfiskos atklājumus un eiropiešiem uzkundzēties pārējai pasaulei. J. Gūtenberga viduslaiku beigās izgudrotā grāmatspiede ar salikuma burtiem pavēra ceļu plašai zināšanu un informācijas izplatībai, kas ar laiku mainīja cilvēku garīgo dzīvi un sabiedrību.

Tā kā viduslaikos Baznīca un kristietība pilnībā noteica cilvēku pasaules uztveri un rīcību, tās ietekmē izveidojās un iesakņojās vispārpieņemti morāles un tikumības principi. Kaut arī jaunajos laikos nostiprinājās racionāls pasaules uzskats un reliģijas iespaids uz daudzām dzīves jomām mazinājās, kristietības, proti viduslaiku, morālās vērtības un uzvedības normas saglabāja nozīmi arī turpmākajos gadsimtos.

Ja vēl 18. gs. Apgaismības laikmeta domātāji – līdzīgi kā humānisti – viduslaikus raksturoja kā apspiestības, anarhijas un māņticības laiku, 19. gs. attieksme pret šo vēstures posmu krasi mainījās. Popularitāti ieguva romantisma idejas, un attiecībās ar pagātni pieauga emocionālo komponentu nozīme. Izglītotā sabiedrības daļa Anglijā, Francijā, Vācijā un citās Eiropas zemēs aizrāvās ar viduslaiku noslēpumainību, sajūsminājās par aristokrātijas reprezentācijas krāšņumu, kā arī varenajām celtnēm un to drupām. Modē nāca viduslaiku literatūra un literāri sacerējumi, kas cildināja bruņinieku drošsirdību, tikumību un galantumu attieksmē pret dāmu. 19. gs., uzplaukstot nacionālisma idejām, katrai no Eiropas nācijām viduslaiku vēsture kļuva arī par svarīgu identitātes sastāvdaļu un nacionālās konsolidācijas avotu. Viduslaiki tika celti godā kā laiks, kad radās nacionālās valodas un valstis. Viduslaikos tika meklēti pierādījumi katras atsevišķas nācijas diženumam. Tika slavinātas nacionālās monarhijas un to viduslaiku pagātne. Lielu ievērību ieguva viduslaiku vēstures notikumi un sižeti, kas vairoja patriotisma jūtas. Katrā zemē tika godātas savas izcilākās viduslaiku vēsturiskās personas, kuras kļuva par visu apbrīnotiem varoņiem. Vienlaikus viduslaiki kā tumsonības un atpalicības simbols turpināja kalpot par pretmetu progresam, par kura dzinējspēku tika uzskatīta industriālā revolūcija. Abas attieksmes pret viduslaikiem – glorificējošā un noliedzošā – ietekmē šī vēstures perioda vērtējumu līdz pat mūsdienām. 

19. gs. viduslaiku modes vilnis nenoplaka līdz pat Pirmajam pasaules karam. Tika uzceltas neskaitāmas pseidoromānikas un pseidogotikas stila celtnes, radīti daudzi literāri, muzikāli un mākslas darbi, kas lielākoties atspoguļoja ne tik daudz vēsturisko realitāti, cik sava laika idealizētos priekšstatus par viduslaikiem. Iespaidīgu gleznu radīšanā viduslaiku sižetus izmantojuši Edmunds Leitons (Edmund Blair Leighton) Anglijā, Aleksandrs Kabanels (Alexandre Cabanel) Francijā, Jans Matejko (Jan Matejko) Polijā un daudzi citi mākslinieki dažādās zemēs. Romantizēts skats uz viduslaikiem raksturīgs Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) operu libretiem, kas cita starpā kalpojuši par iedvesmas avotu 19. gs. 2. pusē uzceltajai Neišvānšteinas (Neuschwahnstein) pilij Bavārijā – pazīstamākajam viduslaiku idealizācijas paraugam arhitektūrā. Daudz lasīti tika Valtera Skota (Walter Scott) romāni “Aivenho" (Ivenhoe, 1819) un “Kventins Dorvards" (Quentin Durward, 1823), kā arī Viktora Igo (Victor Hugo) “Parīzes Dievmātes katedrāle" (Notre-Dame de Paris, 1831), kuros tika attēlota idealizētā viduslaiku pasaule. Turpretī Marka Tvena (Mark Twain) satīriskais fantastikas romāns “Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā" (A Connecticut Yankee in King Arthur's Court, 1889) izsmej un kariķē viduslaiku dzīvesveidu un sociālo netaisnību.

Viduslaiki iedvesmojuši neskaitāmu mākslas darbu, grāmatu un filmu autorus arī 20. un 21. gs., kuru darbos šī laikmeta realitāte bieži vien tiek attēlota uzsvērti atbaidošā vai pārspīlēti heroizētā un politizētā veidā. Tie spēcīgi ietekmē mūsdienu sabiedrības kolektīvos priekšstatus par šo vēstures periodu. Vairākkārt spēlfilmās iemūžinātas Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugas un 19. gs. vēsturiskie romāni par viduslaikiem. Atkārtotu kinematogrāfistu ievērību izpelnījušies Robins Huds un Žanna d’Arka (Jeanne d'Arc). Netrūkst vērienīgu spēlfilmu – “Drošsirdis" (Braveheart, režisors Mels Gibsons, Mel Columcille Gerard Gibson, 1995), “Debesu valstība" (Kingdom of Heaven, režisors Ridlijs Skots, Ridley Scott, 2005), “Karalis” (The King, režisors Deivids Mišo, David Michôd, 2019) u. c. Pēdējā laikā lielu popularitāti iemantojuši seriāli par viduslaiku vēstures tematiku, piemēram, “Vikingi" (Vikings, veidotājs Maikls Hērsts, Michael Hirst, 2013).

Dažādas kvalitātes daiļliteratūras darbu klāsts par viduslaikiem ir tik liels, ka tas vairs nav pārskatāms. Plašu lasītāju loku gan pašu mājās, gan ārpus savas zemes robežām ieguvuši Sigridas Unsetes (Sigrid Undset) triloģija “Kristīne Lavransa meita" (Kristin Lavransdatter, 1920–1922), Kena Foleta (Ken Follet) romāns “Zemes pīlāri" (The Pillars of the Earth, 1989), Ildefonso Falkonesa (Ildefonso Falcones) “Jūras katedrāle" (La catedral de la mar, 2006) un citi. Bagāti ar autentiskām detaļām un filozofiskām atziņām ir Umberto Eko (Umberto Eco) romāni par viduslaiku tematiku “Rozes vārds" (Il nome della rosa, 1980), “Fuko svārsts" (Il pendolo di Foucault, 1988) un “Bodolīno" (Baudolino, 2000).