Periodizācija var būt globāla, reģionāla, vai arī attiekties uz valsti vai kādu mazāku teritoriālu vienību. Periodizācija balstās uz noteiktiem kritērijiem, kas var būt ļoti atšķirīgi – ražošanas veida atšķirības, komunikācijas līdzekļu attīstība, civilizāciju nomaiņa u. c. Tādēļ nevar runāt par vienotu cilvēces vēstures periodizācijas sistēmu, lai gan laika gaitā izveidojušies zināmi pamatprincipi, kuri tā vai citādi tiek ņemti vērā visās periodizācijas sistēmās.

Mēģinājumi periodizēt vēsturi parādījušies kopā ar vēstures rakstīšanas procesu. Senākās hronoloģijas centās apvienot mītus par pasaules radīšanu ar tagadni. Piemēram, ēģiptiešu, šumeru, zoroastriešu u. c. vēstures hronoloģijas ietvēra dievu laikmetu, kuru nomainīja cilvēku laikmets. Arī Bībele sākas ar pirmsplūdu laikmeta aprakstu, kam seko ebreju tautas vēsture hronoloģiskā izklāstā. Sengrieķu dzejnieks Hesiods (Ἡσίοδος) cilvēku vēsturi iedalīja Zelta, Sudraba, Bronzas, Varoņu un Dzelzs laikmetā. Grieķu shēmu (bez Varoņu laikmeta) pārņēma romieši un no viņiem, īpaši pateicoties romiešu dzejnieka Ovidija (Ovidius) poēmai “Pārvērtības” (Metamorphoses), priekšstatu par cilvēces attīstību no stabilitātes un taisnīguma jeb Zelta laikmeta cilvēces pirmsākumos uz nežēlīgākiem un sarežģītākiem (lai gan materiālā ziņā nereti labākiem) eksistences apstākļiem nākamajos laikmetos mantoja viduslaiku Eiropas kultūra. Svētais Hieronīms (latīņu Eusebius Sophronius Hieronymus) Zelta laikmetu datēja ar aptuveni  1710.–1674. gadu p. m. ē., Sudraba laikmetu ar 1674.–1628. gadu p. m. ē., Bronzas laikmetu ar 1628.–1472. gadu p. m. ē., Varoņu laikmetu ar 1460.–1103. gadu p. m. ē., bet pēc tam sācies Dzelzs laikmets, kurš turpinājās viņa dzīves laikā.

Ja antīkie autori vēstures procesu traktēja gan kā lineāru, gan kā ciklisku, tad Eiropas kristīgajā kultūrā nostiprinājās lineārs skatījums, lielā mērā pateicoties filozofam un teologam Svētajam Augustīnam (arī Aurēlijs Augustīns no Hiponas, latīņu Aurelius Augustinus Hipponensis) 4. gs. Tomēr priekšstats par Zelta laikmetu pagātnē bija visai noturīgs. Tas sāka mainīties renesanses laikmetā. Tā ideologi kultūras attīstības augstāko pakāpi saskatīja Senajā Grieķijā un Romā. Tam bija sekojis kultūras pagrimums viduslaikos (t. i., laika posmā starp antīko senatni un renesansi) jeb “tumšajos laikos” (angļu Dark Ages), bet renesanses uzdevums bija attīstīt un pārspēt antīko kultūru. Lineārais skatījums uz vēsturi savu izpausmi ieguva progresa doktrīnā, kas Rietumeiropā sāka attīstīties 16.–18. gs., bet galīgi nostiprinājās 19. gs. liberālismā un marksismā. Progresa doktrīna uzskatīja, ka cilvēks un sabiedrība pastāvīgi virzās no zemākas attīstības stadijas uz augstāku kā materiālo apstākļu, tā arī morāles un sociāli politiskās dzīves līmenī. Šī doktrīna ietekmēja arī priekšstatus par vēstures gaitu un tās periodizāciju.

Aizvēstures periodizācija balstās uz dāņu senlietu pārzinātāja Kristiāna Jirgensena Tomsena (Christian Jürgensen Thomsen) 1819. gadā piedāvāto arheoloģiskā materiāla periodizācijas sistēmu, kuras pamatā ir dalījums akmens laikmetā, bronzas laikmetā un dzelzs laikmetā. Akmens laikmetu savukārt iedala paleolītā (senākajā dzelzs laikmetā), mezolītā (vidējā dzelzs laikmetā) un neolītā (jaunākajā dzelzs laikmetā).

Paleolīta hronoloģiskās robežas ir no pirmo hominīdu parādīšanās līdz pēdējā ledus laikmeta beigām, t. i. – apmēram pirms 2,5 miljoniem gadu līdz 10 000 gadiem p. m. ē. Šā laikmeta ietvaros pastāv dalījums agrajā paleolītā, kurš beidzās apmēram 80 000 gadus p. m. ē., vidējā paleolītā (līdz apmēram 33 000 gadu p. m. ē.) un vēlajā paleolītā, kurā parādījās Homo sapiens, un kas sākās apmēram pirms 50 000 gadu.

Mezolīts jeb vidējais akmens laikmets ir pārejas posms no paleolīta uz neolītu. Tas ir mednieku un vācēju laikmets, kas sākās pēc ledus laikmeta. Neolīts jeb jaunākais akmens laikmets ir laika posms, kad notika pāreja uz zemkopību un lopkopību.

Arheoloģisko laikmetu hronoloģiskās robežas dažādos reģionos var atšķirties, un šīs atšķirības tuvāk mūsdienām kļūst izteiktākas, piemēram, Ziemeļeiropā mezolīts pastāvēja vienlaicīgi ar neolītu Dienvideiropā un Tuvajos Austrumos. Vēl lielākas atšķirības saskatāmas “metālu” laikmetos.

Pirms bronzas laikmeta dažās teritorijās izdala vara laikmetu, tomēr tā kā varš ir reti sastopams metāls, tas tika izmantots atsevišķos reģionos un ierobežoti, piemēram, rotājumiem, tādēļ daudzos reģionos tas netiek izdalīts par atsevišķu laikmetu. Bronzas laikmets Tuvajos Austrumos, Balkānos, Dienvidaustrumu Āzijā sākās apmēram 3000–3500 gadu p. m. ē., bet Meksikas actekiem bronzas laikmets bija mūsu ēras 15. gadsimtā. Subsahāras Āfrikā, Austrālāzijā, lielā daļā Āzijas un gandrīz visā Amerikas kontinentā nekad nebija bronzas laikmeta, un šajās teritorijās tiek lietota aizvēstures periodizācija, kas visai būtiski atšķiras no akmens–bronzas–dzelzs shēmas, kura pārsvarā balstās uz Eiropas, Vidusjūras baseina un Tuvo Austrumu attīstību. Bronzas laikmets iezīmīgs ar sociālo noslāņošanos, pirmo valstisko veidojumu parādīšanos.

Tuvajos Austrumos bronzas laikmets pārgāja dzelzs laikmetā apmēram 1200. gadā p. m. ē., Dienvideiropā apmēram – 1000. gadā p. m. ē., Ziemeļeiropā apmēram 500. gadā p. m. ē.

Latvijā dzelzs laikmeta sākumu datē ar mūsu ēras sākumu, lai gan dzelzs priekšmeti (acīmredzot ievesti) šeit parādījās 5. gs. p. m. ē. Amerikas kontinentā dzelzi nepazina pirms eiropiešu ierašanās. Dzelzs laikmetu iedala agrajā, vidējā un vēlajā dzelzs laikmetā.

Bronzas un dzelzs laikmets daudzos pasaules reģionos sakrīt ar rakstītās vēstures sākumu, tādējādi arheoloģiskā un rakstītās vēstures periodizācija pārklājas, un daudzos gadījumos veidojas dubulta – arheoloģiskā un vēstures periodizācija. Rakstīto avotu esamība nav vienīgais kritērijs, kas nosaka pāreju no aizvēstures uz vēsturi. Tiek uzskatīts, ka tā ir saistīta ar kvalitatīvām pārmaiņām sabiedrības organizācijā, kuras izpaužas valstisku veidojumu attīstībā. Tas izpaužas arī Latvijas vēsturē, kur diskusijas par robežšķirtni starp aizvēsturi un viduslaikiem ir saistītas ar jautājumu par valstiskuma attīstību.  

Ja arheoloģiskās periodizācijas sistēma ir vairāk vai mazāk unificēta, tad rakstītās vēstures periodizācijā pastāv daudz lielāka dažādība. Ir daudzas periodizācijas sistēmas, kas pastāv paralēli vai arī tiek kombinētas. Pirmkārt, vēsturiskos notikumus var sistematizēt, balstoties uz svarīgiem notikumiem vai procesiem, kas mainījuši vēstures gaitu noteiktā reģionā vai valstī, piemēram, renesanse, reformācija, koloniālais periods, Viktorijas laikmets, Franču revolūcija. Otrkārt, to var klasificēt hronoloģiski, piemēram, pa gadsimtiem, vai arī ņemot par atskaites punktu kādu nozīmīgu gadskaitli – hidžra 622. gads kā arābu/musulmaņu vēstures pagrieziena punkts, 1789. gads (Franču revolūcijas sākums), 1492. gads (itāļu jūrasbraucējs Kristofors Kolumbs, itāļu Cristoforo Colombo, spāņu Cristóbal Colón, atklāja Ameriku) utt. Treškārt, periodizācijas sistēmas var balstīties uz vēsturiski filozofiskiem priekšstatiem par vēsturisko procesu dabu. Tā cikliskās civilizāciju teorijas piekritēji (vācu vēsturnieks un filozofs Osvalds Arnolds Gotfrīds Špenglers, Oswald Arnold Gottfried Spengler, angļu vēsturnieks un sociologs Arnolds Džozefs Toinbijs, Arnold Joseph Toynbee) katras civilizācijas attīstību iedalīja vairākos posmos: dzimšana, attīstība, briedums, pagrimums. Savukārt marksistiskās periodizācijas balstās uz ideju par ražošanas spēku attīstību kā galveno dzinējspēku, kas sadala vēstures progresu kvalitatīvi atšķirīgos attīstības posmos – sabiedriski ekonomiskajās formācijās (pirmatnējā sabiedrība, verdzības iekārta, feodālisms, kapitālisms un komunisms kā nākotnes sabiedrība un cilvēces attīstības galīgais un augstākais mērķis). Būtiski ir arī tas, ka vēsturiskais laiks dažādās jomās – politikā, ekonomikā, kultūrā, sociālajā dzīvē, tehnoloģiju attīstībā rit ar dažādu ātrumu, tādēļ pastāv arī specifiskas periodizācijas, kas atspoguļo noteiktas jomas attīstību. Piemēram, mākslas vēsturē vienlaicīgi pastāv periodizācija, kas balstās uz vispārējo vēstures periodizāciju (piemēram, akmens laikmeta māksla, viduslaiku māksla utt.), reģionāla (teritoriāla) periodizācija (Vidusamerikas māksla, Senās Ķīnas māksla, ķeltu māksla utt.), kā arī periodizācija, kuras pamatā ir pašas mākslas iekšējie attīstības procesi, noteiktu stilu un virzienu izdalīšana (baroka māksla, impresionisms, sirreālisms utt.). Vēl viena problēma, ar ko sastopas mēģinājumi sistematizēt vēsturisko procesu, ir grūtības dažādo shēmu attiecināšanai uz visu pasauli. Franču revolūcija ļoti būtiski ietekmēja Eiropu un abas Amerikas, taču kāda ir tās nozīme Japānas vai Ķīnas vēstures kontekstā? Arī lielo konceptuālo shēmu – marksisma un civilizācijas teoriju lietošana atšķirīgām kultūrām un reģioniem rada daudz problēmu, piemēram, marksisma periodizācijā feodālisms kā sociāli ekonomiska formācija nav piemērojams Ķīnas gadījumā.

Mūsdienās Eiropā un Ziemeļamerikā visbiežāk izmantotā vēstures periodizācijas shēma balstās uz vācu vēsturnieka Kristofa Kellera (vācu Cristoph Keller, latīņu Cellarius) izstrādāto dalījumu seno laiku, viduslaiku un jauno laiku vēsturē, kas tika publicēts darbā “Universālā vēsture” (Historia Universalis, 1702). Šādu dalījumu pirmais bija sniedzis renesanses laikmeta itāļu humānists Leonardo Bruni (Leonardo Bruni, arī Leonardo Aretino), taču K. Kellers to precizēja un popularizēja, un šis dalījums kļuva par dominējošo. Eiropas, Vidusjūras baseina un Tuvo Austrumu vēstures periodizācijā šī shēma ir samērā parocīga, neskatoties uz to, ka pastāv ļoti atšķirīgi viedokļi par to, kad notika viena laikmeta nomaiņa ar otru, kā arī par periodizāciju katra šā laikmeta ietvaros. Lielas grūtības rada tas apstāklis, ka jaunie laiki kopš renesanses laikmeta aptver arvien lielāku laika posmu.

Angliski runājošajās zemēs no jauno laiku jeb modernās vēstures (modern history) nereti atdala mūsdienu vēsturi (contemporary history), ar to visbiežāk saprotot periodu pēc Otrā pasaules kara. Savukārt vācu historiogrāfijā tiek izšķirti jaunie laiki (Neuzeit), aptuveni no 15. gs. līdz Franču revolūcijai, jaunākie laiki (Neueste Zeit), aptuveni no 19. gs. līdz Otrajam pasaules karam un mūsdienu vēsture (Zeitgeschichte). Šī terminoloģija lielā mērā ietekmējusi arī vēstures periodu nosaukumus latviski un krieviski (jauno un jaunāko laiku vēsture, mūsdienu vēsture; новая и новейшая истори, история современной эпохи).

K. Kellera shēmas vājais punkts ir grūtības tās pielietošanā ārpus Eiropas civilizācijas ietekmes sfēras, it sevišķi seno, viduslaiku un jauno laiku sākuma posmā. Tā tiek kritizēta arī par to, ka tā ir ideoloģizēta, jo atspoguļo renesanses laikmeta priekšstatus par viduslaikiem kā par tumsonības laikmetu.

Mūsdienu itāļu vēsturnieks Luidži Kajani (Luigi Cajani) izdala trīs aktuālas galvenās pasaules vēstures periodizācijas paradigmas, norādot, ka tās nereti tiek kombinētas.

Pirmā paradigma balstās uz austrāliešu un angļu arheologa Vīra Gordona Čailda (Vere Gordon Childe) neolītiskās revolūcijas teoriju, kuru papildinājusi franču sociālantropologa un filozofa Kloda Levī Strosa (Claude Leví–Strauss) koncepcija par divām revolūcijām cilvēces vēsturē – neolītisko un rūpniecisko (industriālo). Līdzīgu shēmu izvirzīja arī amerikāņu filozofs, sociologs un futurologs Alvins Toflers (Alvin Toffler), pievienojot tai vēl trešo stadiju – postindustriālo sabiedrību.

Otrā paradigma ir aksiālā laikmeta ideja, kas balstās uz vācu psihiatra un filozofa Karla Jaspersa (Karl Theodor Jaspers) idejām par reliģijas un kultūras lomu. Šī paradigma izceļ 800.–200. gadu p. m. ē., kad Eirāzijā vienlaicīgi radās jaunas garīgas kustības – domātāja, filozofa un skolotāja Konfūcija (ķīniešu 孔子, Kǒng zǐ)  un filozofa Laodzi (ķīniešu 老子, Lǎozǐ) mācība Ķīnā, Senās Indijas reliģiski filozofiska satura teksti Upanišadas (no sanskrita उपनिषद्, upaniṣad ‘slepena mācība’), budisms, senirāņu pravieša un reliģijas reformatora Zaratustras jeb Zoroastra (persiešu  زرتشت‎) mācība, pravieši Izraēlā, Senās Grieķijas kultūras un filozofijas uzplaukums.

Trešās paradigmas pamatā ir attiecības starp civilizācijām un sabiedrībām un tā balstās uz kanādiešu un amerikāņu vēsturnieka Viljama Hārdija Maknīla (William Hardy McNeill) izvirzīto pasaules vēstures dalījumu trīs periodos – Vidējo Austrumu dominance (līdz 500. gadam p. m. ē.), Eirāzijas kultūras līdzsvara ēra (500. gads p. m. ē.–1500. gads m. ē.) un Rietumu dominances ēra (pēc 1500. gada). Šo shēmu amerikāņu vēsturnieks Džerijs H. Bentlijs (Jerry H. Bentley) papildinājis ar sešiem laikmetiem, kas raksturo dažādus starpkultūru mijiedarbības līmeņus: agro komplekso sabiedrību laikmets (3500.–2000. gads p. m. ē.); seno civilizāciju laikmets (2000.–500. gads p. m. ē.); klasisko civilizāciju laikmets (500. gads p. m. ē.–500. gads m. ē.); postklasiskais laikmets (500–1000); transreģionālo nomadu civilizāciju laikmets (1000.–1500. gads); jaunie laiki (no 1500. gada līdz mūsu dienām).