Jau 20. gs. sākumā parādījās apzīmējums “eksistences filozofija”, lai raksturotu centienus pārvarēt racionālistiskā skatījuma un dzīves pretstatīgumu. Tieši eksistences filozofiju pamatoja un veidoja K. Jasperss. Viņa veidotā mācība atšķiras no eksistenciālisma dažādajiem veidiem un eksistenciālās fundamentālontoloģijas, tomēr saglabā eksistenciālo uzskaņojumu. Eksistence K. Jaspersa skatījumā ir būtvarēšana, bet filozofija – eksistences izgaismošana un filozofiski dzīvota dzīve.
Būtvarēšanu iezīmē brīvība un transcendences šifri. Tādējādi K. Jasperss atšķir zinātņu priekšmetisko patiesību un eksistenciālo patiesību, kas saistīta ar aptverošo, vieno. Eksistenci raksturo robežsituācijas un komunikācija – savstarpējības uzturēšana, mīloša cīņa, atzīstot sevi un citus. Būšana K. Jaspersam ir kopbūšana un būtvarēšanas iespēšana. “Īstenuma žargons” (Jargon der Eigentlichkeit), kura izmantošana tiek pārmesta (Teodors Adorno, Theodor W. Adorno) K. Jaspersam, nav īsti vietā, tas drīzāk attiecas uz netulkojamā tulkojamību, filozofiskās valodas praksi un centieniem uzvedināt uz jēdzošu būšanu.
Laika gaitā K. Jaspersa idejas psihopatoloģijā ir vedinājušas transformēt psihiatrijas teorētiski praktiskos centienus. Koncepcija par ass laiku ir produktīvi izmantota vēsturē, antropoloģijā u. c. Vainas iztirzājums, ar ko K. Jasperss atsāka lekcijas tūdaļ pēc Otrā pasaules kara un kas vainagojās ar publikāciju (1946), joprojām iezīmē politisko diskusiju mērogu. K. Jaspersa skatījumā ir izšķirami četri vainas veidi: kriminālā, politiskā, morālā un metafiziskā.