Jau 20. gs. sākumā parādījās apzīmējums “eksistences filozofija”, lai raksturotu centienus pārvarēt racionālistiskā skatījuma un dzīves pretstatīgumu. Tieši eksistences filozofiju pamatoja un veidoja K. Jasperss. Viņa veidotā mācība atšķiras no eksistenciālisma dažādajiem veidiem un eksistenciālās fundamentālontoloģijas, tomēr saglabā eksistenciālo uzskaņojumu. Eksistence K. Jaspersa skatījumā ir būtvarēšana, bet filozofija – eksistences izgaismošana un filozofiski dzīvota dzīve.

Būtvarēšanu iezīmē brīvība un transcendences šifri. Tādējādi K. Jasperss atšķir zinātņu priekšmetisko patiesību un eksistenciālo patiesību, kas saistīta ar aptverošo, vieno. Eksistenci raksturo robežsituācijas un komunikācija – savstarpējības uzturēšana, mīloša cīņa, atzīstot sevi un citus. Būšana K. Jaspersam ir kopbūšana un būtvarēšanas iespēšana. “Īstenuma žargons” (Jargon der Eigentlichkeit), kura izmantošana tiek pārmesta (Teodors Adorno, Theodor W. Adorno) K. Jaspersam, nav īsti vietā, tas drīzāk attiecas uz netulkojamā tulkojamību, filozofiskās valodas praksi un centieniem uzvedināt uz jēdzošu būšanu.

Laika gaitā K. Jaspersa idejas psihopatoloģijā ir vedinājušas transformēt psihiatrijas teorētiski praktiskos centienus. Koncepcija par ass laiku ir produktīvi izmantota vēsturē, antropoloģijā un citur. Vainas iztirzājums, ar ko K. Jasperss atsāka lekcijas tūdaļ pēc Otrā pasaules kara un kas vainagojās ar publikāciju (1946), joprojām iezīmē politisko diskusiju mērogu. K. Jaspersa skatījumā ir izšķirami četri vainas veidi: kriminālā, politiskā, morālā un metafiziskā.

K. Jasperss piedzima netālu no Ziemeļjūras esošajā Ziemeļsaksijas Oldenburgā turīgā ģimenē – tēvs Karls Vilhelms Jasperss (Carl Wilhelm Jaspers), māte Henriete Jaspersa, dzimusi Tancena (Henriette Tantzen). K. Jasperss absolvēja apgabala senāko ģimnāziju (Altes Gymnasium Oldenburg) un 1901. gadā uzsāka jurisprudences studijas, iesākumā – Heidelbergā, tad Minhenē. Tomēr vairāk viņu saistīja kultūras dzīves iepazīšana, filozofija un patstāvīgas studijas. Drīz vien K. Jasperss uzsāka medicīnas studijas (Berlīnē, Getingenē un Heidelbergā), atlicinot laiku arī filozofijai un literatūrai. 1908. gadā viņš aizstāvēja promocijas darbu medicīnā “Ilgas pēc mājām un noziegums” (Heimweh und Verbrechen). 1910. gadā K. Jasperss apprecējās ar drauga Ernsta Maiera (Ernst Mayer) māsu Gertrūdi (Gertrud) Maieri, kura bija studējusi filozofiju. Bronhiālā sirgšana K. Jaspersam tikai daļēji ļāva praktizēt medicīnu (līdz 1915. gadam viņš bija brīvprātīgais asistents Heidelbergas psihiatriskajā klīnikā), toties nodrošināja iespēju studijām un literārajai darbībai.

1913. gadā K. Jasperss pie neokantieša Vilhelma Vindelbanda (Wilhelm Windelband) aizstāvēja habilitācijas darbu psiholoģijā “Vispārīgā psihopatoloģija” (Allgemeine Psychoptahologie; turpmāk tiek pārpublicēts 1946. gadā pārstrādātais variants), kas veicināja psihiatrijas transformēšanu. Izmantojot Edmunda Huserla (Edmund Gustav Albrecht Husserl) aprakstošo un Vilhelma Dilteja (Wilhelm Dilthey) saprotošo psiholoģiju, K. Jasperss izstrādāja psiholoģiski fenomenoloģisko metodi, kas ļauj pārvarēt naturālo neirozinātniskumu (“smadzeņu mitoloģiju” K. Jaspersa formulējumā) un eksperimentāli psiholoģisko iecentrētību. 1922. gadā K. Jasperss publicēja psihopatogrāfisko pētījumu “Strindbergs un van Gogs” (Strindberg und van Gogh) un turpmāk dažkārt iekļāva psihopatoloģiskus ekskursus savās publikācijās, tomēr tieši psihiatrijai vairs nepievērsās. 1916. gadā K. Jasperss Heidelbergas Universitātē (Universität Heidelberg) kļuva par ārkārtas profesoru filozofijā. 1919. gadā viņš publicēja darbu “Pasauluzskatu psiholoģija” (Psychologie der Weltanschauungen), kurā iezīmējas eksistences filozofija (robežsituācijas, laika daudzdimensionalitāte, brīvība u. c.).

Par K. Jaspersa paraugu filozofijā un dzīvē kļuva Makss Vēbers (Maximilian Karl Emil Weber), kuram viņš veltīja vairākas publikācijas. 1922. gadā K. Jasperss kļuva par universitātes otrās filozofijas katedras vadītāju, kas viņa kolēģim, neokantietim Heinriham Rikertam (Heinrich John Rickert) lika tajā saskatīt zinātniski epistemoloģiskās filozofijas norietu. Jau 1920. gadā K. Jasperss iepazinās ar topošo meistardomātāju Martinu Heidegeru (Martin Heidegger), ar kuru kopā plānoja universitātes reformu un filozofijas atjaunošanu. Sadarbību pārtrauca M. Heidegera iesaistīšanās nacionālsociālistiskajā kustībā. M. Heidegera savaldzinātā Hanna Ārente (Hannah Arendt) savu promocijas darbu par mīlestības jēdzienu Augustīna (Aurelius Augustinus Hipponensis) mācībā rakstīja K. Jaspersa vadībā, ar kuru viņai vēlāk izveidojās draudzīgas attiecības mūža garumā. 1931. gadā K. Jasperss publicēja lekcijās tapušo grāmatu “Laikmeta garīgā situācija” (Die geistige Situation der Zeit), vēl neaptverot draudošās briesmas.

Savu eksistences filozofiju K. Jasperss izstrādāja trīssējumu darbā “Filozofija” (Philosophie, 1932), bet jau gadu vēlāk viņš tika izslēgts no universitātes pārvaldes. 20. gs. 30. gados K. Jasperss nostiprināja savu filozofa statusu ar vairākām grāmatām: “Prāts un eksistence” (Vernunft und Existenz, 1935), “Nīče” (Nietzsche, 1936), “Dekarts un filozofija” (Descartes und die Philosophie, 1937), “Eksistences filozofija” (Existenzphilosophie, 1938) un citām. 1938. gadā K. Jaspersam aizliedza publicēties, bet gadu iepriekš – lasīt lekcijas. Viņa mēģinājumi emigrēt cita neveiksmi. 1941. gadā K. Jasperss atteicās no vieslekcijām Bāzelē, jo tika liegta iespēja izceļot viņa sievai ebrejietei. Abu deportēšanu uz koncentrācijas nometni novērsa sabiedroto karaspēka ienākšana Heidelbergā 1945. gadā; tad K. Jaspersu drīz atjaunoja amatā.

Plašu rezonansi (ne tikai Vācijā) izraisīja K. Jaspersa darbs “Vainas jautājums” (Die Schuldfrage, 1946). Jau gadu iepriekš viņš ar domubiedriem bija nodibinājis žurnālu Die Wandlung (“Pārmaiņa”) kā tikumiski politiskās atjaunotnes forumu un iesaistījies universitāšu institūcijas reformēšanā. K. Jasperss arī turpmāk pievērsās aktuālo sociālpolitisko jautājumu risināšanai savos darbos: “Prāts un neprāts mūsu laikmetā” (Vernunft und Widervernunft in unserer Zeit, 1950), “Atombumba un cilvēka nākotne” (Die Atombombe und die Zukunft des Menschen, 1957), “Kurp virzās Federatīvā Republika?” (Wohin treibt die Bundesrepublik?, 1966) un citos. K. Jaspersu pat izvirzīja valsts prezidenta amatam, tomēr, vīlies pēckara Vācijas politikā, viņš jau 1948. gadā pieņēma Bāzeles Universitātes (Universität Basel) aicinājumu kļūt par tās profesoru, bet 1968. gadā ieguva Šveices pilsonību.

Līdztekus nacionālsociālistiskās pagātnes apjēgsmei un sociālpolitisko jautājumu risinājumiem K. Jasperss turpināja savas filozofijas izvēršanu. Vienu tās aspektu iezīmēja vēstures un filozofijas vēstures pārdomāšana vairākos darbos: “Par vēstures sākotni un mērķi” (Vom Ursprung und Ziel der Geschichte, 1949), “Lielie filozofi” (Die großen Philosophen, 1957), “Kūzas Nikolajs” (Nikolaus Cusanus, 1964) un citur. Otru aspektu K. Jasperss izvērsa saistībā ar ticību un reliģiju: “Filozofiskā ticība” (Der philosophische Glaube, 1948), “Filozofiskā ticība, ņemot vērā atklāsmi” (Der philosophische Glaube angesichts der Offenbarung, 1962), “Transcendences šifri” (Chiffren der Transzendenz, 1970) un citur. Trešo aspektu K. Jasperss īstenoja priekšlasījumos, uzskatīdams, ka filozofija interesē ikvienu domājošu cilvēku un katram tā arī pieejama: “Ievads filozofijā” (Einführung in die Philosophie, 1953), “Filozofiskās domāšanas mazā skola” (Kleine Schule des philosophischen Denkens, 1965) un citur. K. Jaspersa filozofijas popularitāti veicināja gan eksistenciālisma izplatīšanās pēckara Eiropā, gan viņa darbu tulkojumi citās valodās (par tulkojumiem angļu valodā gādāja H. Ārente).

K. Jaspersa filozofija ir cieši saaudusies ar viņa dzīvi, tomēr nav uz to reducējama. Tebūšanā ir iespējama pašbūšana, taču tā vēl nav eksistence, turklāt bieži vien tebūšanu sašaurina līdz tābūšanai. Eksistence ir būtvarēšana, nevis vienkārši kaut kāds pastāvēšanas veids. K. Jaspersam filozofijas izveidē svarīgi bija dzīves filozofijas (Lebensphilosophie) meklējumi, tomēr viņš piedāvāja citādu risinājumu, kas atšķiras arī no dažādajiem eksistenciālisma variantiem un M. Heidegera fundamentālontoloģijas. Filozofija K. Jaspersa ieskatā nav zinātne, kas nodarbojas ar priekšmetisko pasauli, jo filozofija ir eksistences izgaismojums. Zinātnēs skata priekšmetisko un nosacīto, savukārt filozofijā traktē beznosacīto, nepriekšmetisko un aptverošo. Zinātņu sasaiste ar tehnisko producēšanu veicina specializēšanos un izvēršas totalitarizējošos centienos, nerisinot eksistenciālus jautājumus. K. Jasperss veidoja periehontoloģiju jeb aptverošo ontoloģiju, izšķiroties par sevis paša pamatotību un sākotnīgumu. Zinātne ir sasaistīta ar esošo, priekšmetisko, savukārt izgaismojamā būšana ir aptverošais jeb vienais.

Eksistenci izgaismojošais darbs ir nevis teoretizēšana, bet eksistenciāls akts, kas ietver izšķiršanos. Eksistences svarīgākās iezīmes ir robežsituācijas, komunikācija un brīvība. Tebūšana (Dasein) norisinās tābūšanas (Sosein) situācijās, to piedzīvošanā un pārdzīvošanā. Pamatsituācijas ir saistītas ar cilvēkbūšanu kā tādu un ietver cilvēka galīgumu, tās ir robežsituācijas (nāve, ciešanas, vainīgums, vēsturiskums un citas). Nokļūstot tajās, priekšmetiskās zināšanas un racionālistiskā domāšana piedzīvo neveiksmi un vairo skepticismu un nihilismu. Paštapšana īstenojas komunikācijā ar citiem, uzturot saprastvarēšanu un saprašanos. Komunikācija ir savstarpējības uzturēšana, mīloša cīņa, atzīstot sevi un citus, nevis tiecoties uz uzvaru pār citu. Komunikācija ir iespējama, izvēloties sevi savā brīvībā un vēloties citus viņu brīvībā. Taču brīvība nav kaut kas tāds, kas tiktu pievienots eksistencei. Brīvība ir eksistences beznosacījuma pamats, eksistence bez brīvības nav iespējama. Turklāt eksistence K. Jaspersa izpratnē nav iedomājama bez transcendences.

Transcendences neatzīšana izpaužas kā neticība un izvēršas nihilismā. Taču arī ticība objektivētai transcendencei, kas var izpausties kā atklāsmē nodrošināta dievticība, noliedz brīvību, traucē komunikāciju un nodrošina priekšmetiskotā dieva vārdā īstenotu vardarbību. K. Jasperss parāda, ka prāts un ticība nav pretmeti, bet dievticība var izvērsties par neprātu. Transcendences īstenības valoda ir šifri, kas var vienlīdz uzrunāt un atbaidīt. Šifrs jeb signum ir nevis zīme, bet “rādītājs”, kas rāda iespējamo eksistenci, neobjektivējamo pašbūšanu komunikācijā ar citiem.

Eksistences filozofiju K. Jasperss tiecās veidot kā pasaules filozofiju (Weltphilosophie), pārvarot jebkādu ierobežotību. Uz to vedina arī viņa izstrādātā koncepcija par ass laiku (Achsenzeit). Šajā laikā (8.–2. gs. p. m. ē.) K. Jaspersa ieskatā daudzviet pasaulē norisinājās notikumi, kas iedibina mūsdienīgo apziņu un vedina izstrādāt tagadējo filozofiju. K. Jaspersa darbi filozofijas vēsturē ir nevis historiogrāfiski pētījumi, bet izskaidrošanās saistībā ar veidojamo filozofiju. Spirdzinājumu un rosinājumu K. Jasperss rada visā filozofijas pastāvēšanā, uzsverot, ka neveido jaunu filozofiju, bet tikai atgādina par mūžīgo filozofiju (philosophia perennis).

Iestājoties par filozofēšanas atvērtību, K. Jasperss negādāja par savas skolas izveidi, kas nostiprinātu viņa pozīcijas akadēmiskajā pasaulē. Turklāt mūsdienīgajā zinātniski akadēmiskajā uzņēmējdarbībā šāda filozofēšana arī neiederas. Anglofonajā pasaulē K. Jasperss lielākoties tiek saistīts ar reliģijas filozofiju. Viņa idejas sabalsojas, piemēram, ar teologa un filozofa Paula Tilliha (Paul Johannes Tillich) atziņām. Pedagoģijā K. Jaspersa idejas ir iestrādājis pedagogs un filozofs Oto Frīdrihs Bolnovs (Otto Friedrich Bollnow). K. Jaspersa idejas tiek izmantotas starpkultūru filozofijā (angļu intercultural philosophy, vācu Interkulturelle Philosophie). Ass laika koncepcija tiek pielietota vēsturē un antropoloģijā (piemēram, Deivids Greibers, David Rolfe Graeber, u. c.). Laiku pa laikam jaunos kontekstos aktualizējas K. Jaspersa iztirzātais “vainas jautājums”.

K. Jaspersa vārds ir iemūžināts dažādos pieminekļos un piemiņas zīmēs, viņa vārdā ir nosaukta slimnīca un dažādas biedrības, kas gādā par filozofa idejām un tekstiem. No 1990. gada Oldenburgas Universitātē (Carl von Ossietzky Universität Oldenburg) notiek K. Jaspersa lasījumi par mūslaiku aktuālajiem jautājumiem (Karl Jaspers Vorlesungen zu Fragen der Zeit), bet Heidelbergā kopš 1983. gada tiek piešķirta K. Jaspersa balva (Karl-Jaspers-Preis).