Eksistences nojēguma izpratne ir atkarīga no teorijas un pieejas. Rietumu filozofijā eksistenci mēdz pretstatīt substancei, esencei, atsevišķām lietām, īpašībām, attiecībām, iespējamībai, neesamībai, tapšanai utt. Eksistence ir saistīta ar citiem metafizikas jēdzieniem – modalitāti, ontoloģiskām kategorijām, ontoloģisko pamatojumu, apziņu, pasauli u. tml.

Apkopojot Rietumu filozofijā valdošos priekšstatus par eksistenci un esamību, var izšķirt vairākus jautājumus, par kuriem ir pretēji viedokļi:

• Vai eksistence ir lietu īpašība (predikāts)?
• Vai ‘būt’ un ‘eksistēt’ nozīmē vienu un to pašu?
• Vai esamībai ir modi? Vai vārdam ‘būt’ ir dažādas nozīmes?
• Vai esamība ir neatkarīga no apziņas? 

Termins ‘eksistence’ ir cēlies no latīņu valodas vārda existentia, kas savukārt ir sengrieķu valodas vārda ὕπαρξις (huparxis) tulkojums. Līdzīgu nojēgumu izsaka termins ‘esamība’ – sengrieķu τὸ εἶναι (to einai) un latīņu esse. ‘Eksistenci’ un ‘esamību’ nošķir no ‘esošajiem’ (lietām, kas pastāv) – sengrieķu τὰ ὄντα (ta onta), latīņu entia – un ‘būtības’ – sengrieķu οὐσία (ousía), latīņu substantia. 

Rietumu filozofijas vēsturē jautājums par to, ko nozīmē ‘būt’, pirmoreiz atklājas Parmenida (Παρμενίδης) poēmā “Par dabu” (Περὶ φύσεως). Īsteni pastāvošais ir nepieciešami esošs – “tas, kas ir, ir un nevar nebūt, bet tas, kā nav, nevar būt” – un tverams tikai domāšanā – “domāt un būt ir viens un tas pats” (“Pirmssokratiešu fragmenti”, Die Fragmente der Vorsokratiker, 28B6; B3). Parmenida teiktais ir neskaidrs. Iespējams, Parmenids runāja par patstāvīgi esošo, t. i., būtību kā nemainīgu pastāvēšanas pamatu un domājamību kā pastāvēšanas nosacījumu.

Viena no visietekmīgākajām koncepcijām par esošo pieder Aristotelim (Ἀριστοτέλης). Viņaprāt, “esošais nav ģints” (Analytica posteriora II.7, 92b14), t. i., nav vienas esamības kategorijas, kas aptvertu visu, kas pastāv. Darbā “Katēgorijas” (Κατηγορίαι, Categoriae 4, 1b25–27) esošais tiek iedalīts desmit atšķirīgās kategorijās jeb lielākajās ģintīs, no kurām visbiežāk tiek minētas pirmās četras: būtība (substance), daudzums (kvantitāte), kādība (kvalitāte), attiecība (relācija). Būtība ir pirmēja jeb fundamentāla, bet pārējās kategorijas ir sekundāras – tās pastāv un ir domājamas saattiecinājumā ar būtību. Kategorijas ir aplūkojamas gan atsevišķi – kā īpatņi un īpatņu partikulāri aspekti –, gan vispārēji – kā sugas un ģintis. Vispilnīgākajā nozīmē pastāv atsevišķā būtība, t. i., noteikta lieta, un tikai pēc tam tai klāt nāk īpašības, kas pieder pie citām kategorijām. Līdz ar to lietas pastāvēšana ir sākotnējāka nekā lietas “klātnākošās” īpašības. Fakts, ka ir lieta, nav lietas īpašība, bet gan īpašību pamats.

Darbā “Metafizika” (Τὰ μετὰ τὰ φυσικά, Metaphysica) Aristotelis meklēja pašas būtības pamatu – formu jeb esenci, kas padara katru būtību par būtību. Varētu domāt, ka būtības esence (tas, kas lieta ir) ir nošķirama no būtības eksistences (fakta, ka lieta ir), jo attiecīgā lieta varētu arī nepastāvēt. Tomēr Aristotelis sprieda, ka lietas esence jeb forma vienmēr ir lietai iekšēja – tā ir lietas cēlonis, kas nevar būt šķirts no pašas lietas. Pastāvēšana nav papildu pazīme. Lietas forma ir lietas īstenotība. Īstenotība ir pilnīga lietas eksistence (sal. Metaphysica VIII 5, 1048a31). Ja lieta eksistē, tā eksistē kā noteikta veida lieta.

Aristoteļa pārliecība, ka “esošais tiek izteikts daudzējādi” (Metaphysica IV.2, 1003a33) un cita veida esošie ir jāsaprot pēc analoģijas ar substanci, parādās arī Akvīnas Toma (Thomas Aquinas) darbos (Scriptum super Sententiis 3.1.1.1.). Taču, atšķirībā no Aristoteļa, Akvīnas Toms uzskatīja, ka eksistence ir nošķirama no esences, jo mēs varam domāt par to, kas lieta ir, nezinot, vai tā patiešām pastāv. Tādējādi eksistence līdzinās īpašībai: ja lieta eksistē, tad lietas esencei ir pievienota eksistence. Iespējams, Akvīnas Toms ir ietekmējies no persiešu filozofa Avicennas (Avicenna vai Ibn Sīnā) un platoniskās tradīcijas. Saskaņā ar Platona (Πλάτων) ideju teoriju būtu jābūt esamības idejai, ko līdzdala viss, kas ir esošs (“Sofists” (Sophista) 254d; 256a; “Parmenids” (Parmenides) 142c).

Uzskats, ka eksistence ir lietas īpašība, nereti darbojas kā noklusēts pieņēmums Dieva pastāvēšanas ontoloģiskajos pierādījumos. Piemēram, Anselms (Anselmus) pieņēma, ka lieta, kas pastāv īstenībā, ir “lielāka” nekā lieta, kas pastāv vienīgi domāšanā (“Uzruna” (Proslogium), 1077, II). Tādējādi Dievs jeb “tas, par ko nekas lielāks nevar tikt domāts” reāli eksistē, pretējā gadījumā Dievs nebūtu tas, par ko nekas lielāks nevar tikt domāts. 

Pieņēmums, ka eksistence ir īpašība, parādās arī Renē Dekarta (René Descartes) ontoloģiskajā pierādījumā (“Meditācijas par pirmo filozofiju” (Meditationes de prima philosophia), 1641, V.8). Ja var iedomāties vislielākajā mērā pilnīgu būtni, t. i., Dievu, tad Dievam ir jāeksistē, jo Dievs ir vienīgā būtne, kuras būtība ietver tās pastāvēšanu. Tā kā lietas būtība ir tās jēdzienā ietverto īpašību kopums, tad eksistence nepieciešami ietilpst Dieva jēdzienā. Ja mēs saprotam, kas ir Dievs, tad jāatzīst, ka Dievs pastāv. Domāt, ka Dievs neeksistē, ir tikpat nesakarīgi kā uzskatīt, ka trīsstūra iekšējo leņķu summa nav vienāda ar diviem taisniem leņķiem.

Priekšstats par eksistenci kā īpašību paredz, ka eksistence tiek pievienota citām priekšmeta īpašībām. Deivids Hjūms (David Hume) argumentēja, ka šāds priekšstats ir nepamatots. Kad eksistences nojēgums tiek saistīts ar priekšmeta nojēgumu, priekšmetam nekas netiek pievienots – ikviens nojēgums jau ir par esošo (“Traktāts par cilvēka dabu” (A Treatise of Human Nature), 1739–1740, 1.2.6). D. Hjūms sprieda, ka nojēgumi ir atvedināti no sajūtu iespaidiem un nav tāda iespaida, kas atbilstu eksistencei, bet nesakristu ar priekšmetu.

Imanuels Kants (Immanuel Kant) sniedza izvērstāku skaidrojumu, kāpēc eksistence nav īpašība, ko var attiecināt uz kādu priekšmetu (“Tīrā prāta kritika” (Kritik der reinen Vernunft), [1781] 1787, B626–630). Ja eksistence būtu īpašība, tad būtu jāatzīst, ka vārds ‘eksistē’ ir “īstens predikāts”, t. i., tāds, kas paplašina jēdzienu, kam tas ir pievienots. Taču ‘eksistē’ nav īstens predikāts. Piemēram, teikums ‘Dievs ir visspēcīgs’ satur īstenu predikātu ‘visspēcīgs’, bet teikumā ‘Dievs eksistē’ nav īstena predikāta. Teikt ‘Dievs ir visspēcīgs’ nozīmē paplašināt Dieva jēdzienu, iekļaujot tajā visspēcību, līdz ar to visspēcība ir Dieva īpašība. Savukārt teikt ‘Dievs eksistē’ nenozīmē paplašināt Dieva jēdzienu un pievienot Dievam vēl kādu īpašību. Pēc I. Kanta domām, apgalvojums par eksistenci ir jēdzienam atbilstošā priekšmeta postulējums. Jēdzienam ir jābūt adekvātam – tam ir jāizsaka viss priekšmets. Ja eksistence tiktu pievienota kā papildu predikāts, tad tas, kas eksistē, nebūtu tas pats, kas tiek tverts ar jēdzienu, bet gan kaut kas vairāk, un tad nevarētu sacīt, ka eksistē tieši šā jēdziena priekšmets.

Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) domāšanu un esamību uzskatīja par vienotu veselumu. Priekšmeti un jēdzieni nav šķirami; loģika ir ontoloģija. Esamība pati par sevi ir nenoteikta, tukša kategorija; tā nav nekas. Esamība iegūst noteiktību, sevi “atceļot”, pretstatot kaut kam citam un sev. Eksistence, t. i., klātesamība (Dasein), ir noteikta esamība (“Loģikas zinātne” (Die Wissenschaft der Logik), 1816, I.1.2). 

Eksistences nojēgums ieguva precīzāku apveidu, attīstoties matemātiskajai loģikai un analītiskajai filozofijai. Izmantojot paša izgudroto predikātu loģiku jeb “jēdzienu rakstu” (Begriffsschrift, 1879), Gotlobs Frēge (Friedrich Ludwig Gottlob Frege) izšķīra dažādas vārda ‘ir’ nozīmes un funkcijas. G. Frēge parādīja: teikuma loģiskā uzbūve ne vienmēr sakrīt ar tā gramatisko konstrukciju, līdz ar to arī vārds ‘ir’ var darboties atšķirīgi šķietami līdzīgos teikumos (sk. “Par jēdzienu un priekšmetu” (Über Begriff und Gegenstand), 1892).

Pēc gramatiskās formas šie teikumi šķiet līdzīgi: ‘Venera ir planēta’, ‘Planēta ir (pastāv)’, ‘Planēta ir debess ķermenis’. Tradicionāli tika uzskatīts, ka visiem šādiem teikumiem ir subjekta–predikāta struktūra, taču G. Frēge piedāvāja dziļāku analīzi un salīdzināja teikumus ar funkcijas izteiksmēm matemātikā. Tāpat kā skaitļi var izpildīt noteiktu funkciju, tā arī priekšmeti var izpildīt noteiktu jēdzienu.

Teikumā ‘Venera ir planēta’ vārds ‘Venera’ apzīmē noteiktu priekšmetu, bet vārdkopa ‘ir planēta’ izsaka jēdzienu. Vārds ‘ir’ ir saitiņa jeb kopula – tas šeit pats par sevi neko nenozīmē. Teikums ‘Venera ir planēta’ pauž domu, ka planētas jēdziens attiecas uz Veneru jeb Venera to izpilda.

Savukārt teikumā ‘Planēta ir (pastāv)’ vārds ‘ir’ tiek lietots eksistences nozīmē: ‘Eksistē vismaz viena planēta’. Šā apgalvojuma mērķis ir pateikt, ka planētas jēdziens nav tukšs. Proti, var atrast kādu priekšmetu, kas jēdzienu izpilda. Jāuzsver, ka eksistence neattiecas uz noteiktu priekšmetu, bet gan uz jēdzienu, t. i., ‘planēta’ ir jēdziens, nevis priekšmets, bet ‘ir’ ir augstākas pakāpes jēdziens, kas raksturo jēdzienu ‘planēta’. Tādējādi eksistences tvērumā var būt tikai jēdzieni. Līdz ar to eksistence ir īpašība, taču tā piemīt nevis lietām, bet jēdzieniem, kas ir īstenoti lietās. Eksistence ir otrā līmeņa īpašība. Ja eksistē kāda planēta, jēdzienam ‘planēta’ piemīt īpašība ‘būt īstenotam vismaz vienā priekšmetā, kas ir planēta’. Turpretī, ja planētas jēdzienam nav piemēru, tad eksistence uz to neattiecas. Tādā gadījumā būtu jāsaka: ‘Nav tiesa, ka eksistē planēta’ jeb ‘Ikvienai lietai ir spēkā tas, ka tā nav planēta’.

Visbeidzot – teikumā ‘Planēta ir debess ķermenis’ vārds ‘ir’ norāda uz attiecībām starp jēdzieniem ‘planēta’ un ‘debess ķermenis’ – planētas jēdziens ir pakārtots debess ķermeņa jēdzienam. Proti, ikviena lieta, kas ir planēta, ir debess ķermenis. Tādi teikumi, kas parāda jēdzienu attiecības, neietver eksistenci, jo netiek apgalvots, ka jēdzieni nav tukši jeb ka eksistē kaut kas, kas ir planēta.

Līdz ar to, izejot tikai no jēdziena, nevar pierādīt lietas pastāvēšanu. Ja, piemēram, ir dots jēdziens ‘tas, par ko nekas lielāks nevar tikt domāts’, tad nekas neliedz spriest, ka tas apraksta tukšu kopu jeb ka nav priekšmeta, kas to izpildītu. Savukārt, ja tiek atzīts, ka šo jēdzienu izpilda Dievs, tad Dieva eksistence nevis tiek atvedināta no jēdziena, bet jau iepriekš tiek pieņemta.

G. Frēges pieeju novērtēja Bērtrands Rasels (Bertrand Arthur William Russell) un daudzi citi analītiskie filozofi. B. Rasels atzina, ka eksistence ir nevis lietu īpašība, bet gan otrā līmeņa īpašība. Viņaprāt, uzskats par eksistenci kā priekšmetu īpašību ir saistīts ar neizvaicātu pieņēmumu, ka vārdi vienmēr apzīmē noteiktas lietas. Ja tā būtu patiesība, tad tādai tukšai frāzei kā ‘tagadējais Francijas karalis’ būtu jāapzīmē kāds, kurš īstenībā neeksistē. Līdz ar to būtu jāievieš neeksistējoši objekti, kuriem tomēr kaut kādā ziņā būtu jāpastāv, lai varētu uz tiem atsaukties. Tieši tā rīkojās B. Rasela laikabiedrs Aleksiuss Meinongs (Alexius Meinong Ritter von Handschuchsheim). Viņš izstrādāja objektu teoriju, nošķirot objektus, kas eksistē, no tādiem, kuriem nepiemīt eksistence. B. Rasels noraidīja A. Meinonga teoriju, argumentējot, ka apzīmējoša frāze nepieprasa denotātu jeb objektu, ko tā apzīmē.

B. Rasels izveidoja aprakstu teoriju (sk. “Par apzīmēšanu” (On Denoting), 1905), kas paredz, ka apzīmējoša frāze ir jāskata teikuma kontekstā, bet teikums ir jāpārtulko predikātu loģikas valodā. Frāze ‘tagadējais Francijas karalis’ ir jāskata kā daļa no teikuma, kur frāze ir pārvērsta par predikātu un teikums – par kvantificētu izteiksmi. Līdz ar to, piemēram, teikums ‘Tagadējais Francijas karalis neeksistē’ neliek atzīt, ka pastāv neeksistējošs karalis (kā tas būtu A. Meinonga teorijā), bet gan izsaka domu, ka īpašība ‘būt tagadējam Francijas karalim’ nav īstenojusies kādā vienā konkrētā lietā: ‘Nav tiesa, ka eksistē viens vienīgs tagadējais Francijas karalis’. Problēmas nerada arī īpašvārdi, jo ikvienu īpašvārdu var aizstāt ar noteikto aprakstu (definite description), kas tikai raksturo, nevis apzīmē attiecīgo lietu.

20. gs. otrās puses ietekmīgākais amerikāņu filozofs Vilards Van Ormans Kvains (Willard Van Orman Quine) pieņēma B. Rasela pieeju, bet neuzskatīja, ka eksistence būtu saistāma ar nošķīrumu starp pirmā un otrā līmeņa īpašībām. Drīzāk eksistence ir jāsaista ar kvantificēšanu.

Kvantificēšana ir veids, kā izteikt, cik lietām priekšmetjomā piemīt attiecīgā īpašība. Ja īpašība piemīt visām lietām, tad lieto universālkvantoru ‘ikviens’ (‘Ikviens x ir suns’), bet tad, ja īpašība piemīt vismaz vienai lietai, lieto eksistences kvantoru ‘eksistē’ (‘Eksistē x, kas ir suns’). Ja īpašība nepiemīt nevienai lietai, tad noliedz eksistences kvantoru (‘Nav tiesa, ka eksistē x, kas ir suns’) vai arī lieto universālkvantoru un pievieno noliegumu īpašībai (‘Ikviens x ir ne-suns’).

V. V. O. Kvaina izpratnē eksistences atzīšana ir saistīta ar teoriju vai pasaules uzskatu. Teorijā pieņem noteiktu lietu eksistenci, ja šīs lietas ietilpst teorijas patiesuma nosacījumos, proti, ja tās ir vērtības mainīgajiem lielumiem, ko saista kvantori, kas lietoti teorijas formulēšanā, lai teorija būtu patiesa. 1948. gadā V. V. O. Kvains rakstā “Par to, kas ir” (On What There Is) uzsvēra: “Būt nozīmē būt mainīgā vērtībai.”

V. V. O. Kvains rakstīja, ka par esošām drīkst atzīt tikai tādas lietas, kurām ir skaidri identitātes kritēriji. 1969. gadā viņš darbā “Ontoloģiskā relativitāte un citas esejas” (Ontological Relativity and Other Essays) izteicās: “Nav esošā bez identitātes.” Ja kāda lieta tiek atzīta par esošu, tad tā ir noteikta veida lieta. ‘Būt sunim’ nozīmē ‘būt kaut kam, kas ir suņus atzīstošas teorijas vērtību apgabalā’. Vienīgais veids, kā var uzņemties “ontoloģiskās saistības”, ir, sakot, ka eksistē x, kam ir tāda vai citāda īpašība. 

20. gs. sākumā Edmunds Huserls (Edmund Gustav Albrecht Husserl) izstrādāja fenomenoloģiju – mācību par to, kā lietas ir dotas apziņā jeb kā tās parādās (fenomens – parādība). Fenomenoloģijas tradīcija atmet “ārējās” esamības izpēti un pievēršas subjekta apziņai, pieredzējumiem, dzīvespasaulei – “pasaulei savā konkrētajā uzskatāmībā”.

E. Huserla transcendentālajā fenomenoloģijā pasaule nevar atklāties nekā citādi kā tikai apziņas aktos, kuros lietas ir dotas noteiktā veidā. Fenomenoloģiskā redukcija prasa atturēties no sprieduma par ārēju lietu eksistenci. Lietu nosaukšana neparedz to postulēšanu, un jēdzienu definēšana neietver domu, ka tiem ir piemēri. Lietas ir apziņas aktu intencionālie korelāti – apziņai iekšēji piemītoši objekti, t. i., tas, par ko ir apziņas akti. E. Huserls meklēja apziņā doto objektu esenciālās struktūras, kas ļauj tiem konstituēties apziņā (“Idejas I” (Ideen I), 1913).

Martins Heidegers (Martin Heidegger) uzskatīja objektu esenciālās struktūras par spekulatīvām konstrukcijām un objektu “dotības” vietā pievērsās tās pirmsteorētiskajam pamatam – būšanai pasaulē, cilvēciskajai klātbūtnei jeb klātesamībai (Dasein). No klātesamības viedokļa raugoties, ir no jauna jājautā – kas ir esamība? Esamību nedrīkst reducēt uz esošajiem jeb lietām, kas pastāv (objektiem, substancēm, esencēm, idejām utt.). Rietumu metafizika ir “aizmirsusi” esamības jēgu un nav pievērsusi uzmanību ontoloģiskai atšķirībai starp esamību un esošajiem: “Esošo esamība pati nav esošais”; “Esamība ir tas, kas nosaka esošo kā esošo” (“Esamība un laiks” (Sein und Zeit), 1927, § 2). Turklāt esamība nav abstrakta un visaptveroša kategorija. Esamība atklājas caur klātesamību kā eksistence: “Esamību pašu, pret ko klātesamība tā vai citādi var izturēties un vienmēr kaut kā izturas, mēs saucam par eksistenci” (§ 4). Esamības atklāšanās ir hermeneitisks (skaidrojošs, interpretējošs) process, kurā jācenšas atbrīvoties no aizspriedumiem un pārpratumiem, ko klātesamība ir pieņēmusi sevis saprašanas ceļā.

Eksistenciālists Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre) izcēla “cilvēka stāvokļa” ētisko dimensiju – brīvību, atbildību. Ž. P. Sartrs nošķīra esamību sev (l'être pour-soi) no esamības sevī (l'être en-soi). Esamība sev ir apziņa, bet esamība sevī ir lietas, kurām nav apziņas. Cilvēks kā būtne ar apziņu ir esamība sev. Esamība sev izpaužas kā nolieguma vai iztrūkuma konstatācija, kur noliegums nav realitātes sastāvdaļa. Esamība sev spēj saskatīt neesošo jeb to, ka kaut kā nav, un pati esamība sev “ir tas, kas tā nav, un nav tas, kas tā ir” (“Esamība un neesamība: eseja par fenomenoloģisko ontoloģiju” (L'Être et le néant: Essai d'ontologie phénoménologique), 1943, II.1.2). Esamībai sev nav identitātes vai iepriekš dotas būtības (esences). Līdz ar to cilvēks var pārvarēt savas pastāvēšanas nejaušību un būt brīvs.

Eksistence kā pārdzīvojums no pirmās personas perspektīvas izgaismojas jau Sērena Kirkegora (Søren Aabye Kierkegaard) darbos. M. Heidegera un Ž. P. Sartra eksistences filozofija iedvesmoja 20. gs. vidus eksistenciālisma kustību, kurai pieskaita Simonu de Bovuāru (Simone Lucie Ernestine Marie Bertrand de Beauvoir), Albēru Kamī (Albert Camus), Gabrielu Marselu (Gabriel Honoré Marcel), Karlu Jaspersu (Karl Theodor Jaspers) un citus. 

Eksistences nojēguma pētījumos šobrīd dominē analītiskie filozofi. Diskusiju izejas punkts ir G. Frēges, B. Rasela un V. V. O. Kvaina izpratne par eksistenci. Tā paredz, ka vārds ‘eksistēt’ ir viennozīmīgs; ‘eksistēt’ nozīmē to pašu, ko ‘būt’; nav vairāku eksistences modu; eksistence nav lietu īpašība; eksistence ir saistīta ar kvantificēšanu un skaitīšanu.

Minētajai izpratnei ir alternatīvas. Viena ir saistīta ar A. Meinonga uzskatu atdzimšanu. Mūsdienās A. Meinonga sekotāji pieņem, ka eksistence ir atsevišķu lietu pirmā līmeņa īpašība un ka eksistence nav universāla īpašība, t. i., eksistenci īsteno tikai dažas lietas. Kvantificēšanas priekšmetjomā ietilpst gan esošas, gan neesošas lietas. Neeksistējoša lieta, piemēram, apaļais kvadrāts, īsteno īpašības ‘būt apaļam’ un ‘būt kvadrātam’, bet tai trūkst eksistences. Ja var būt lietas, kas neeksistē, tad ‘būt’ un ‘eksistēt’ nenozīmē vienu un to pašu. Nav vienotas versijas, ko tādā gadījumā nozīmē ‘eksistēt’. Šādi sašaurinātu ‘eksistenci’ mēdz saistīt ar ‘būšanu konkrētai lietai’ vai ‘būšanu tādai lietai, kas spēj iedarboties uz citām lietām’. Edvarda Zaltas (Edward Nouri Zalta) teorijā ‘eksistēt’ nozīmē ‘būt novietotam telpā’ (“Intensiju loģika un intencionalitātes metafizika” (Intensional Logic and the Metaphysics of Intentionality), 1988).

Citu izpratni piedāvā universālisti. Viņuprāt, eksistence ir universāla pirmā līmeņa īpašība. Tātad viss eksistē. Neitans Salmons (Nathan Salmon) 1987. gada rakstā “Eksistence” (Existence) skaidroja, ka predikāts ‘eksistē’ nozīmē ‘ir identisks ar kaut ko’ jeb ‘nav atšķirīgs no it visa’. Līdz ar to var teikt, ka lieta eksistē tad, ja tā ir identiska pati ar sevi, t. i., būt nozīmē būt kaut kam.

Sols Kripkī (Saul Aaron Kripke) iebilda pret eksistences pielīdzināšanu identitātei: lietas identitāte pašai ar sevi ir nepieciešama lietas īpašība, bet lietas eksistence tāda nav. No nepieciešamās patiesības, ka ikviena lieta ir identiska ar kaut ko, kas eksistē, neizriet, ka ikviena lieta nepieciešami eksistē (“Reference un eksistence” (Reference and Existence), [1973] 2013). Dažas lietas eksistē tikai iespējami, t. i., kādā iespējamā pasaulē. Alvins Plantinga (Alvin Carl Plantinga) 1976. gada rakstā ”Aktuālisms un iespējamās pasaules” (Actualism and possible worlds) norādīja, ka “ikvienai lietai ir eksistence katrā pasaulē, kurā tā eksistē”, taču tas nenozīmē, ka ikviena lieta ir nepieciešama būtne jeb būtne, kas eksistē visās iespējamās pasaulēs.

Vēl viena alternatīva ir plurālisms: eksistēt var dažādos veidos. Plurālisms ir sena pozīcija. Plurālismu aizstāvēja Aristotelis un daudzi viņa sekotāji, arī mūsdienu jaunaristotelieši. Sekojot Aristotelim, jānošķir patstāvīgi pastāvoša lieta (substance jeb būtība) no tāda esošā, kā pastāvēšana ir atkarīga no kaut kā cita. Substance eksistē citādi nekā tas, kas nav substance. Visi esošie nav ievietojami vienā kategorijā. Mūsdienās ir izstrādātas dažādas kategoriju teorijas, ņemot vērā atšķirīgus šķirošanas kritērijus, piemēram, ‘atsevišķa lieta / universālija’, ‘nejauša būtne / nepieciešama būtne’, ‘konkrēts esošais / abstrakts esošais’ (sk. Gerijs Rozenkrancs (Gary Rosenkrantz), “Ontoloģiskās kategorijas” (Ontological categories), 2011).