Antīkā un viduslaiku filozofija Substances nojēguma aizsākumi saskatāmi pirmssokratisko domātāju centienos skaidrot lietu dabu, t. i., principus un elementus, un Sokrata (Σωκράτης) vaicājumos ar mērķi nonākt pie jēdzienu definīcijām jeb lietu būtības noteiksmēm. Lielākoties pirmssokratiķi par lietu dabu uzskatīja kādu vielisku elementu. Izņēmums bija Parmenids (Παρμενίδης) un Hērakleits (Ἡράκλειτος). Lai gan Hērakleits lietu dabu saistīja ar uguni, tomēr viņš uguni uzskatīja tikai par racionāla principa – logosa (λόγος, lógos) – simbolu. Logoss ir vienojošs pamats, kas izskaidro lietu pārmaiņas un pretējības. Parmenidam lietu daba bija īsteni esošais – tas, kas padara lietu par to, kas tā ir. Īsteni esošais ir domājams un izzināms, pilnīgs, nemainīgs, nezūdošs, nepieciešami pastāvošs, viens veselums. Iespējams, Parmenida īsteni esošais un Hērakleita logoss ir pirmie būtības kā abstrakta objekta tvērumi, tomēr viņu izteikumi bija pārāk neskaidri, lai tos varētu nodēvēt par substances teoriju.
Sokrats lietu dabu meklēja citur. Viņš pievērsa uzmanību ētiskajiem tikumiem un meklēja to definīciju jeb būtības noteiksmi. Sokrats pieņēma noteiksmes pirmējības principu: ja nav zināms, kas lieta ir, tad nevar zināt, vai lietai piemīt noteikta īpašība. Sokrats neko nesarakstīja, tāpēc viņa būtības meklējumus nav viegli izsijāt no Platona dialogiem, kuros Sokrats ir attēlots.
Rietumu filozofijas vēsturē izvērsta un niansēta substances izpratne pirmoreiz atklājās Platona vidusposma dialogos, kur tiek sniegta tā saucamā ideju mācība. Ideja (ἰδέα, idéa) jeb veidols (εἶδος, eidos) ir būtība (οὐσία, ousía), kas pastāv pati par sevi kā abstrakts objekts un ir nošķirta no sajūtamām lietām. Ideja ir tverama tikai ar prātu kā jēdziens, ko var izteikt definīcijā, apjēdzot idejas saistību ar citām idejām dialektiskā spriešanā. Sajūtamās lietas nav zināšanu priekšmets, jo tās atrodas nepārtrauktā tapšanā, atšķirībā no idejām, kas ir mūžīgas un nemainīgas. Idejas ir īstenība, bet lietas ir tikai šķitums. Ikviena sajūtamā lieta līdzdala kādu ideju, t. i., lieta ir idejas piemērs, bet ideja nav lietas daļa vai konstituējošs elements, līdz ar to lietas substance ir ārpus pašas lietas. Platons formulēja substances galveno raksturlielumu – fundamentalitāti jeb pirmējību (sal. “Faidons” (Phaedo), 104c). Proti, A ir pirmējs attiecībā pret B, ja A var pastāvēt bez B, bet B nevar pastāvēt bez A.
Lai gan Platons bija pirmais, tomēr viņa skolnieks Aristotelis ir visietekmīgākais substances teorētiķis. Aristotelis kritizēja Platona ideju mācību, uzskatīdams, ka substance nevar būt šķirta no lietas. Taču Platona galvenie nojēgumi (ousía un eidos) un priekšstats par fundamentalitāti, kā arī citi pieņēmumi tiek pārņemti, nostiprināti un ievirzīti jaunā gultnē.
Darbā “Katēgorijas” Aristotelis izšķīra pirmējo būtību un otrējo būtību (sk. Categoriae 2a14–16). Pirmējās būtības ir atsevišķi īpatņi, piemēram, Sokrats, savukārt otrējās būtības ir pirmējo būtību veidoli (sugas) un ģintis, piemēram, cilvēks un dzīvnieks (vispārēji paveidi). Pirmējā būtība ir priekšmets (subjekts loģiskā nozīmē), par ko tiek predicētas otrējās būtības vai īpašības, bet pati tā netiek predicēta ne par ko citu. Ikvienai pirmējai būtībai ir raksturīgs tas, ka tā īpašības var iegūt vai zaudēt, nepārstājot eksistēt, savukārt īpašības nevar pastāvēt pašas par sevi (sk. 4a10–21). Otrējās būtības arī nevarētu pastāvēt, ja nebūtu pirmējo būtību, taču tās nav īpašības, jo tās nosaka īpatņu identitāti, t. i., to, kas ir īpatņi. Ikviens īpatnis ir noteikta veida lieta, t. i., kāda veidola un ģints pārstāvis, tāpēc īpatņa veidols un ģints nav īpatnim atņemami. Turklāt, tā kā veidols precīzāk nekā ģints atklāj to, kas ir pirmējā būtība, tad veidols ir drīzāk būtība nekā ģints (2b7–10).
“Metafizikā” Aristotelis pirmējās būtības statusu piešķīra ne tikai atsevišķam īpatnim, bet arī veidolam, un aplūkoja īpatni kā saliktu vienību, kas sastāv no 1) veidola jeb formas (μορφή, morphē) un 2) vielas (ὕλη, hýlē) (sk. Metaphysica 1037a29–30). Veidols ir paveids, pie kā īpatnis pieder, un noteiktā nozīmē veidols ir arī īpatņa daļa – īpatņa substanciālā forma, t. i., tā pastāvēšanas cēlonis, jo forma apvieno vieliskās daļas vienotā veselumā. Līdz ar to īpatnis, piemēram, Sokrats, ir nevis vienkārša, bet gan no formas un vielas salikta būtība jeb hilomorfa substance. Sokrata forma ir cilvēciskā dvēsele, un viela ir miesa, kas formas dēļ iegūst cilvēka ķermeņa aprises un īstenojas kā cilvēks. Hilomorfā substance joprojām ir pirmēja, jo tā var iegūt vai zaudēt dažādas nejaušas jeb “klātnākošas” īpašības. Reizē substanciālā forma ir vēl pirmējāka par formas un vielas salikumu, jo bez tās nebūtu arī paša salikuma, bet būtu tikai viela, kas bez formas ir kaut kas nenoteikts un neizzināms. Aristotelis atzina, ka arī viela (substrāts) noteiktā nozīmē ir vielisko lietu substance (sal. 1019a7–10). Viela ir lietas iespējamība, bet forma ir tās īstenotība. Forma nepastāv šķirti no salikuma, jo tā vienmēr ir pašā lietā kā šīs būtības iekšējā būtība. Proti, forma ir substances esence (τὸ τί ἦν εἶναι, to ti ēn einai), kas nosaka substances būtiskās pazīmes pretstatā nebūtiskajām īpašībām. Līdz ar to forma jeb veidols ir definīcijas priekšmets. Definīcija atklāj veidola ģinti un specifisko (veidolu uzrādošo) atšķirību, piemēram, cilvēks (veidols) ir saprātīgs (atšķirība) dzīvnieks (ģints). Aristotelis atzina arī tīru formu – veidolu bez vielas jeb substanci, kas sakrīt ar savu esenci. Tāda substance ir Dievs – mūžīga un pilnīga īstenotība (1072b27–28).
Abas Aristoteļa teorijas un to savstarpējā saistība ir raisījušas daudz diskusiju un lielā mērā noteikušas substances teoriju tālāko attīstību līdz pat mūsdienām. Aristoteļa nojēgums par būtību tiek izmantots, iekļauts un pārveidots dažādās filozofijas skolās, strāvojumos un tradīcijās – stoiķu, neoplatonisma, Bizantijas, ebreju, arābu, kristiešu u. c.
Kristietības teoloģija nav iedomājama bez pirmējās būtības jēdziena. Pirmā Nīkajas koncila (325) ticības apliecība nostiprina doktrīnu par Kristus kā Dieva Dēla vienādo būtību ar Tēvu un Dēla dzemdināšanu pirms visiem mūžiem. Kristus ir “vienbūtīgs” (ὁμοούσιος, homoousios) jeb konsubstanciāls (consubstantiālis) ar Tēvu.
Aristotelisko substances teoriju variācijas visspilgtāk atklājās sholastiskajā filozofijā 13.–14. gs., kad līdz tam nepieejamie Aristoteļa darbi, tostarp “Metafizika”, tika iztulkoti latīniski. Viens no pamata jautājumiem ir formas/esences un substances attiecības.
Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas) apgalvoja, ka katrai substancei ir tikai viena substanciālā forma, kas ieveido bezformīgu pirmējo vielu (“Par garīgām radībām” (De spiritualibus creaturis), a. 3 co.). Tāpat kā hilomorfās substances, arī substances, kurām nav vielas, ir salikumi, taču pēdējās ir saliktas no esences un eksistences. Eksistence atšķiras no esences, jo mēs varam saprast, kas ir lieta, t. i., zināt lietas esenci, nezinot, vai šī lieta eksistē. Ja lieta eksistē, tā sastāv no esences un eksistences. Pastāv arī kas tāds, kura eksistence un esence sakrīt, t. i., Dievs (“Par esošo un esenci” (De ente et essentia), 4). Domu, ka lietas eksistence ir kaut kas lietas esencei “ārējs”, Akvīnas Toms, visticamāk, aizguva no persiešu filozofa Avicennas (اابوعلی سینا, Abū Alī Sīnā).
Džons Dunss Skots (John Duns Scotus) uzskatīja, ka hilomorfai substancei ir vairāk par vienu substanciālo formu, jo, ja forma ir nemirstīga dvēsele, tā nav ķermeņa forma (“Sakārtojums” (Ordinatio), 4, d. 11, q. 3, n. 54). Lai nodrošinātu substances vienību, filozofs ieviesa veseluma formu, t. i., jaunu esošo, kas nav neviena no substances formām, nedz arī to salikums. Viņa sekotāji to nodēvēja par haecceitas – unikālu individuālu esenci, kas lietu padara tieši par šo lietu. To noraidīja Viljams no Okamas (William of Ockham): ja nevēlamies “bez vajadzības vairot esošos” (“Okama bārdas nazis”), tad ir jāatzīst, ka substance kā veselums nav nekas cits kā vien savu daļu summa, kur daļas ir individuālā substanciālā forma un individuālā viela (“Dabas filozofijas kopsavilkums” (Summula philosophiae naturalis), 1.19).