Substance ir lieta, kas pastāv pati par sevi, vai pamats, kas dara iespējamu kaut kā cita pastāvēšanu. Filozofijā ir sastopamas dažādas substances teorijas, kas sniedz atšķirīgas atbildes uz jautājumu par to, kas ir substance, kādas lietas ir substances un vai tādas vispār eksistē. Vienkāršojot var izšķirt divas galvenās substances nozīmes, – atkarībā no tā, kam substance tiek pretstatīta. Pirmkārt, substance tiek pretstatīta īpašībām vai parādībām, kas nevar pastāvēt savrup. Piemēram, Sokrats ir substance, bet viņa smaids, iedegums, ēna vai atspulgs nav substances, jo Sokrats var pastāvēt arī tad, ja viņš nesmaida, bet smaids nevar pastāvēt šķirti no tā, kurš smaida. Otrkārt, substance tiek pretstatīta lietai kā lietas iespējamības nosacījums. Piemēram, ja Sokrats nevar pastāvēt, nebūdams cilvēks, tad būšana cilvēkam ir viņa substance, t. i., esence, vai arī, ja bronzas skulptūra nevar pastāvēt bez bronzas, tad bronza ir tās substance, t. i., substrāts jeb viela, kas to konstituē.

Substances jēdziens parasti ir saistīts ar vienu vai vairākiem no šiem raksturojumiem:

• lieta, kas var pastāvēt neatkarīgi no citām lietām vai īpašībām;
• tas, bez kā nevar pastāvēt kaut kas cits;
• īpašību nesējs vai priekšmets, predikācijas subjekts;
• lieta, kas var mainīties, nepārstājot būt tā pati lieta;
• klasifikācijas vienība (īpatnis vai paveids);
• lietas pamatelements, viela vai substrāts;
• esence, fundamentāls nosacījums vai princips, bez kā lieta nevar pastāvēt vai būt tā, kas tā ir;
• vienība vai vienības piešķīrējs, īpašību vai parādību apvienotājs, individuācijas (nošķiršanas) princips;
• sistēmas pamatvienība, galvenais jēdziens vai kategorija. 

Termins “substance” ir tiešs latīņu valodas vārda substantia (no substāre – ‘noturēties’, ‘pastāvēt’) pārcēlums, savukārt substantia ir sengrieķu valodas vārda οὐσία, ousía (no εἶναι, einai – ‘būt’) tulkojums. Platona (Πλάτων) un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) lietojumā οὐσία nostiprina nozīmi ‘būtība’, ‘īsteni esošais’, ‘pamats’. Latīņu autori οὐσία tulkojuši arī kā essentia (‘esence’), ko esot ieviesis Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero). 

Substances nojēguma aizsākumi saskatāmi pirmssokratisko domātāju centienos skaidrot lietu dabu, t. i., principus un elementus, un Sokrata (Σωκράτης) vaicājumos ar mērķi nonākt pie jēdzienu definīcijām jeb lietu būtības noteiksmēm. Lielākoties pirmssokratiķi par lietu dabu uzskatīja kādu vielisku elementu. Izņēmums bija Parmenids (Παρμενίδης) un Hērakleits (Ἡράκλειτος). Lai gan Hērakleits lietu dabu saistīja ar uguni, tomēr viņš uguni uzskatīja tikai par racionāla principa – logosa (λόγος, lógos) – simbolu. Logoss ir vienojošs pamats, kas izskaidro lietu pārmaiņas un pretējības. Parmenidam lietu daba bija īsteni esošais – tas, kas padara lietu par to, kas tā ir. Īsteni esošais ir domājams un izzināms, pilnīgs, nemainīgs, nezūdošs, nepieciešami pastāvošs, viens veselums. Iespējams, Parmenida īsteni esošais un Hērakleita logoss ir pirmie būtības kā abstrakta objekta tvērumi, tomēr viņu izteikumi bija pārāk neskaidri, lai tos varētu nodēvēt par substances teoriju.

Sokrats lietu dabu meklēja citur. Viņš pievērsa uzmanību ētiskajiem tikumiem un meklēja to definīciju jeb būtības noteiksmi. Sokrats pieņēma noteiksmes pirmējības principu: ja nav zināms, kas lieta ir, tad nevar zināt, vai lietai piemīt noteikta īpašība. Sokrats neko nesarakstīja, tāpēc viņa būtības meklējumus nav viegli izsijāt no Platona dialogiem, kuros Sokrats ir attēlots.

Rietumu filozofijas vēsturē izvērsta un niansēta substances izpratne pirmoreiz atklājās Platona vidusposma dialogos, kur tiek sniegta tā saucamā ideju mācība. Ideja (ἰδέα, idéa) jeb veidols (εἶδος, eidos) ir būtība (οὐσία, ousía), kas pastāv pati par sevi kā abstrakts objekts un ir nošķirta no sajūtamām lietām. Ideja ir tverama tikai ar prātu kā jēdziens, ko var izteikt definīcijā, apjēdzot idejas saistību ar citām idejām dialektiskā spriešanā. Sajūtamās lietas nav zināšanu priekšmets, jo tās atrodas nepārtrauktā tapšanā, atšķirībā no idejām, kas ir mūžīgas un nemainīgas. Idejas ir īstenība, bet lietas ir tikai šķitums. Ikviena sajūtamā lieta līdzdala kādu ideju, t. i., lieta ir idejas piemērs, bet ideja nav lietas daļa vai konstituējošs elements, līdz ar to lietas substance ir ārpus pašas lietas. Platons formulēja substances galveno raksturlielumu – fundamentalitāti jeb pirmējību (sal. “Faidons” (Phaedo), 104c). Proti, A ir pirmējs attiecībā pret B, ja A var pastāvēt bez B, bet B nevar pastāvēt bez A.

Lai gan Platons bija pirmais, tomēr viņa skolnieks Aristotelis ir visietekmīgākais substances teorētiķis. Aristotelis kritizēja Platona ideju mācību, uzskatīdams, ka substance nevar būt šķirta no lietas. Taču Platona galvenie nojēgumi (ousía un eidos) un priekšstats par fundamentalitāti, kā arī citi pieņēmumi tiek pārņemti, nostiprināti un ievirzīti jaunā gultnē.

Darbā “Katēgorijas” Aristotelis izšķīra pirmējo būtību un otrējo būtību (sk. Categoriae 2a14–16). Pirmējās būtības ir atsevišķi īpatņi, piemēram, Sokrats, savukārt otrējās būtības ir pirmējo būtību veidoli (sugas) un ģintis, piemēram, cilvēks un dzīvnieks (vispārēji paveidi). Pirmējā būtība ir priekšmets (subjekts loģiskā nozīmē), par ko tiek predicētas otrējās būtības vai īpašības, bet pati tā netiek predicēta ne par ko citu. Ikvienai pirmējai būtībai ir raksturīgs tas, ka tā īpašības var iegūt vai zaudēt, nepārstājot eksistēt, savukārt īpašības nevar pastāvēt pašas par sevi (sk. 4a10–21). Otrējās būtības arī nevarētu pastāvēt, ja nebūtu pirmējo būtību, taču tās nav īpašības, jo tās nosaka īpatņu identitāti, t. i., to, kas ir īpatņi. Ikviens īpatnis ir noteikta veida lieta, t. i., kāda veidola un ģints pārstāvis, tāpēc īpatņa veidols un ģints nav īpatnim atņemami. Turklāt, tā kā veidols precīzāk nekā ģints atklāj to, kas ir pirmējā būtība, tad veidols ir drīzāk būtība nekā ģints (2b7–10).

“Metafizikā” Aristotelis pirmējās būtības statusu piešķīra ne tikai atsevišķam īpatnim, bet arī veidolam, un aplūkoja īpatni kā saliktu vienību, kas sastāv no 1) veidola jeb formas (μορφή, morphē) un 2) vielas (ὕλη, hýlē) (sk. Metaphysica 1037a29–30). Veidols ir paveids, pie kā īpatnis pieder, un noteiktā nozīmē veidols ir arī īpatņa daļa – īpatņa substanciālā forma, t. i., tā pastāvēšanas cēlonis, jo forma apvieno vieliskās daļas vienotā veselumā. Līdz ar to īpatnis, piemēram, Sokrats, ir nevis vienkārša, bet gan no formas un vielas salikta būtība jeb hilomorfa substance. Sokrata forma ir cilvēciskā dvēsele, un viela ir miesa, kas formas dēļ iegūst cilvēka ķermeņa aprises un īstenojas kā cilvēks. Hilomorfā substance joprojām ir pirmēja, jo tā var iegūt vai zaudēt dažādas nejaušas jeb “klātnākošas” īpašības. Reizē substanciālā forma ir vēl pirmējāka par formas un vielas salikumu, jo bez tās nebūtu arī paša salikuma, bet būtu tikai viela, kas bez formas ir kaut kas nenoteikts un neizzināms. Aristotelis atzina, ka arī viela (substrāts) noteiktā nozīmē ir vielisko lietu substance (sal. 1019a7–10). Viela ir lietas iespējamība, bet forma ir tās īstenotība. Forma nepastāv šķirti no salikuma, jo tā vienmēr ir pašā lietā kā šīs būtības iekšējā būtība. Proti, forma ir substances esence (τὸ τί ἦν εἶναι, to ti ēn einai), kas nosaka substances būtiskās pazīmes pretstatā nebūtiskajām īpašībām. Līdz ar to forma jeb veidols ir definīcijas priekšmets. Definīcija atklāj veidola ģinti un specifisko (veidolu uzrādošo) atšķirību, piemēram, cilvēks (veidols) ir saprātīgs (atšķirība) dzīvnieks (ģints). Aristotelis atzina arī tīru formu – veidolu bez vielas jeb substanci, kas sakrīt ar savu esenci. Tāda substance ir Dievs – mūžīga un pilnīga īstenotība (1072b27–28).

Abas Aristoteļa teorijas un to savstarpējā saistība ir raisījušas daudz diskusiju un lielā mērā noteikušas substances teoriju tālāko attīstību līdz pat mūsdienām. Aristoteļa nojēgums par būtību tiek izmantots, iekļauts un pārveidots dažādās filozofijas skolās, strāvojumos un tradīcijās – stoiķu, neoplatonisma, Bizantijas, ebreju, arābu, kristiešu u. c.

Kristietības teoloģija nav iedomājama bez pirmējās būtības jēdziena. Pirmā Nīkajas koncila (325) ticības apliecība nostiprina doktrīnu par Kristus kā Dieva Dēla vienādo būtību ar Tēvu un Dēla dzemdināšanu pirms visiem mūžiem. Kristus ir “vienbūtīgs” (ὁμοούσιος, homoousios) jeb konsubstanciāls (consubstantiālis) ar Tēvu.

Aristotelisko substances teoriju variācijas visspilgtāk atklājās sholastiskajā filozofijā 13.–14. gs., kad līdz tam nepieejamie Aristoteļa darbi, tostarp “Metafizika”, tika iztulkoti latīniski. Viens no pamata jautājumiem ir formas/esences un substances attiecības.

Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas) apgalvoja, ka katrai substancei ir tikai viena substanciālā forma, kas ieveido bezformīgu pirmējo vielu (“Par garīgām radībām” (De spiritualibus creaturis), a. 3 co.). Tāpat kā hilomorfās substances, arī substances, kurām nav vielas, ir salikumi, taču pēdējās ir saliktas no esences un eksistences. Eksistence atšķiras no esences, jo mēs varam saprast, kas ir lieta, t. i., zināt lietas esenci, nezinot, vai šī lieta eksistē. Ja lieta eksistē, tā sastāv no esences un eksistences. Pastāv arī kas tāds, kura eksistence un esence sakrīt, t. i., Dievs (“Par esošo un esenci” (De ente et essentia), 4). Domu, ka lietas eksistence ir kaut kas lietas esencei “ārējs”, Akvīnas Toms, visticamāk, aizguva no persiešu filozofa Avicennas (اابوعلی سینا, Abū Alī Sīnā). 

Džons Dunss Skots (John Duns Scotus) uzskatīja, ka hilomorfai substancei ir vairāk par vienu substanciālo formu, jo, ja forma ir nemirstīga dvēsele, tā nav ķermeņa forma (“Sakārtojums” (Ordinatio), 4, d. 11, q. 3, n. 54). Lai nodrošinātu substances vienību, filozofs ieviesa veseluma formu, t. i., jaunu esošo, kas nav neviena no substances formām, nedz arī to salikums. Viņa sekotāji to nodēvēja par haecceitas – unikālu individuālu esenci, kas lietu padara tieši par šo lietu. To noraidīja Viljams no Okamas (William of Ockham): ja nevēlamies “bez vajadzības vairot esošos” (“Okama bārdas nazis”), tad ir jāatzīst, ka substance kā veselums nav nekas cits kā vien savu daļu summa, kur daļas ir individuālā substanciālā forma un individuālā viela (“Dabas filozofijas kopsavilkums” (Summula philosophiae naturalis), 1.19). 

Jaunlaiku filozofi centās atbrīvoties no sholastiskās bagāžas, atmetot substanciālo formu un hilomorfismu.

Renē Dekarts (René Descartes) izšķīra divas substances – domājošu lietu (res cogitans) un izplestībā esošu lietu (res extensa) (“Filozofijas principi” (Principia philosophiae), 1644, II.1). Domājošā lieta ir apziņa, bet izplestībā esošā – viela. Ikviens cilvēks ir atsevišķa domājoša lieta pretstatā vielai, kas nav individuāla un darbojas mehāniski. Domājošā lieta nav substanciālā forma. R. Dekarta substances definīcija līdzinās Aristoteļa “Katēgorijās” paustajam pirmējās substances nojēgumam. Substance ir tas, kā eksistence nav atkarīga no kaut kā cita. Absolūtā nozīmē substance ir Dievs, bet apziņa un viela ir substances tādā nozīmē, ka tās nav atkarīgas no savām īpašībām un modiem. R. Dekarta substances izpratne ir izejas punkts citās jaunlaiku racionālistu koncepcijās.

Baruhs Spinoza (Baruch Spinoza) atzina tikai vienu substanci, kas ir reizē Dievs un daba. Viss pārējais ir substances modi. Substance ir “tas, kas ir sevī un caur sevi tiek saprasts, t. i., tas, par ko var izveidot jēdzienu neatkarīgi no citas lietas jēdziena” (“Ētika” (Ethica), 1677, I, def. 3). B. Spinozas definīcija iezīmē pāreju no pašas lietas pie tās jēdziena un plašāk – no ontoloģijas pie epistemoloģijas.

Gotfrīds Vilhelms Leibnics (Gottfried Wilhelm Leibniz) par substancēm uzskatīja bezgalīgi daudz monāžu. Monādes ir vienkāršas vienības, kurām visas to īpašības ir būtiskas; monādes līdzinās cita citai, jo katra no savas perspektīvas atspoguļo visu pasauli (“Monadoloģija” (La Monadologie), 1714, 56). G. V. Leibnica substances nav neatkarīgas cita no citas. Patstāvīguma vietā G. V. Leibnics lika darbīgumu, aktivitāti.

Atšķirībā no racionālistiem, kuriem substance ir lieta vai kas tamlīdzīgs, britu empīriķi substanci saistīja ar substrātu, kas atgādina Aristoteļa bezformīgo pirmvielu.

Džons Loks (John Locke) par “tīru vispārīgu substanci” (pure substance in general) dēvēja īpašību nesēju jeb substrātu, kas pats par sevi ir “kails” un neizzināms (“Eseja par cilvēka sapratni” (An Essay Concerning Human Understanding), 1689, II.23.2). Dž. Loks uzskatīja neizzināmo substrātu par lietas reālo esenci. Tas, ka mēs uzskatām lietu par noteikta paveida pārstāvi, sakņojas mūsu priekšstatā par lietas novērojamajām īpašībām. Paveida (sugas) definīcija kā novērojamo īpašību uzskaitījums sniedz nominālu (nevis reālu) esenci. Sugas robežas novelk cilvēks (III.6.37). Tomēr novērojamās īpašības ir reālas, jo tās izriet no reālās esences (II.23.3). Dž. Loka substrāts nav lieta, bet gan tas, kas individuē un apvieno īpašības, lai tās varētu izveidot noteikta veida lietu.

Deivids Hjūms (David Hume) substanci uzskatīja par ilūziju: mūsu iztēle rada šķitumu par lietas pamatā esošu vienību – substanci vai pirmvielu –, kas paliek nemainīga, kad mainās lietas īpašības (sk. “Traktāts par cilvēka dabu” (A Treatise of Human Nature), 1739–1740, 1.4.3.4). Mēs piedēvējam substances nojēgumu relatīvi noturīgiem īpašību saišķiem, taču pati substances ideja nav iespējama, jo neko citu, izņemot īpašības, nevar novērot. Dž. Loka un D. Hjūma priekšstati par substanci atdzima 20. gs. substrāta un saišķa teorijās.

Imanuels Kants (Immanuel Kant) vēlējās apvienot racionālistu un empīriķu nostādnes. I. Kants piekrita D. Hjūmam, ka substance pati par sevi nav pieejama pieredzē. Tomēr, viņaprāt, substance nav tikai ilūzija. Substance ir apriora sapratnes kategorija, kas, būdama jebkuras parādību maiņas pamats, ļauj pieredzēt kaut ko kā noteiktu lietu (sk. “Tīrā prāta kritika” (Kritik der reinen Vernunft), 1787, B225–227; B279–280; B402). Līdz ar I. Kantu nostiprinājās pārliecība, ka substance ir prāta jēdziens, nevis īsteni pastāvoša lieta.

19. gs. filozofijas sistēmās substance lielākoties tika atmesta. Tās vietā lika aktīvu izzinošo subjektu, apziņu, prātu vai garu, vai kādu citu spēku – gribu, bezapziņu, dziņas utt.

Izņēmums ir Bernards Bolcano (Bernard Bolzano). Viņaprāt, substances ir īsteni pastāvoši objekti, kuriem piemīt īsteni atribūti – individuālas īpašības (sk. “Zinātnes mācība” (Wissenschaftslehre), 1837, II.142–143), kuras mūsdienu metafizikā dēvē par tropiem. B. Bolcano sniedza svarīgu ieguldījumu pamatojuma teorijā (II.168; 203–213). Viņš skaidroja, kā viena lieta var būt citas lietas pamats. Pamatojums ir irefleksīva, asimetriska un tranzitīva attiecība. B. Bolcano ieguldījums tiek no jauna atklāts un novērtēts, tikai sākot ar 20. gs. beigām. 

20. gs. filozofijā kopumā metafizika atvirzījās otrajā plānā. Tā saucamajā kontinentālajā tradīcijā filozofi pārvirzīja uzmanību no objekta pie subjekta, no būtības pie eksistences, no pasaules pie dzīvespasaules utt. Tā saucamajā analītiskajā tradīcijā loģiskā pozitīvisma un ikdienas valodas filozofijas ietekmes dēļ substance līdz ar citiem tradicionālās metafizikas jēdzieniem tika uzskatīta par tukšu vai maldinošu nojēgumu. Tomēr tie analītiķi, kuri risināja ontoloģijas problēmas, nevarēja apiet jautājumu par objektu struktūru un pastāvēšanas nosacījumiem.

20. gs. sākumā Edmunds Huserls (Edmund Husserl) izstrādāja fenomenoloģiju (mācību par apziņas fenomeniem), kas lielā mērā noteica turpmāko kontinentālās filozofijas attīstību. E. Huserls pētīja fenomenu esenciālās struktūras, kas ļauj lietām parādīties apziņā. Lietas ir dotas tikai kā fenomeni. Līdz ar to E. Huserls atmeta tradicionālo priekšstatu par būtību kā neatkarīgi pastāvošu lietu. Martins Heidegers (Martin Heidegger) gāja vēl tālāk: substances un esences vietā ir jāpēta klātbūtne (Dasein), ko M. Heidegers saprata kā īpašu esības modu, kas raksturīgs cilvēkam. Klātbūtne atšķiras no citiem esošajiem ar to, ka tā pati sev ir jautājums. Klātbūtnes būtība ir pašā tās eksistencē (“Esamība un laiks” (Sein und Zeit), 1927, I.1.9, 42). Franču eksistenciālists Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre) formulēja lozungu – eksistence ir pirms esences. Proti, vispirms cilvēks eksistē un tikai pēc tam definē sevi (“Eksistenciālisms ir humānisms” (L'existentialisme est un humanisme), 1946). Nav nekādas iepriekš dotas cilvēka esences. Cilvēks pats izveido savu būtību dzīves laikā.

Viens no nozīmīgākajiem ontoloģijas problēmu risinātājiem bija Rīgā dzimušais Nikolajs Hartmans (Paul Nicolai Hartmann). N. Hartmans piedāvāja novatorisku koncepciju par esamības un esences attiecībām. Esamība jeb klātbūtne (Dasein) un esence jeb “tābūtība” (Sosein) ir jāskata kā savstarpēji atkarīgi lielumi. Piemēram, koka klātbūtne ir meža tābūtība, un zara klātbūtne ir koka tābūtība utt., un otrādi – meža tābūtība ir koka klātbūtne, un koka tābūtība ir zara klātbūtne utt. Proti, ja nebūtu koka, tad mežs nebūtu tāds, kāds tas ir, un, ja nebūtu zara, tad koks nebūtu tāds, kāds tas ir (sk. “Ontoloģijas pamatprincipi” (Zur Grundlegung der Ontologie), 1935, II.3.19). Diemžēl N. Hartmana darbi nav raisījuši dziļu interesi ne kontinentālajā, ne analītiskajā tradīcijā. N. Hartmana ieguldījums tiek pamanīts tikai 21. gs.

20. gs. analītiskā tradīcija tiek uzskatīta par antimetafizisku, ar “metafiziku” saprotot spekulatīvas pārdomas, kas nav izsakāmas loģikas valodā vai apstiprināmas pieredzē. Bertrands Rasels (Bertrand Arthur William Russell) un Džordžs Edvards Mūrs (George Edward Moore) kritizēja Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) stila ideālistus, Rūdolfs Karnaps (Rudolf Carnap) kritizēja M. Heidegeru u. tml. Tomēr paši analītiķi neiztika bez metafizikas.

B. Rasels runāja par “substanci loģiskā nozīmē” – substance ir predikācijas subjekts vai attiecību loceklis, t. i., no īpašībām un attiecībām atšķirīgs to nesējs un apvienotājs. Atsevišķa lieta ir salikums no partikulāra substrāta un vispārējām īpašībām vai attiecībām (“Par attiecībām starp universālijām un atsevišķām lietām” (On the Relations of Universals and Particulars), Proceedings of the Aristotelian Society, 12, 1911–1912, 23).

B. Rasela un citās līdzīgās teorijās substrāts ir “kails”, t. i., to nav iespējams nekā raksturot. Substrāta vienīgā īpašība ir ‘būt bez īpašībām’. Kritiķi norāda, ka substrāta teorija ir iekšēji pretrunīga. Ja substrātam pēc būtības nepiemīt nekādas īpašības, tad arī īpašība ‘būt bez īpašībām’ tam nevar piemist. Līdz ar to šāds konstrukts ir atmetams un atsevišķa lieta drīzāk jāaplūko kā īpašību “saišķis”. Donalda Kerija Viljama (Donald Cary Williams) izstrādātajā saišķa teorijā konkrēts īpatnis ir “tropu” jeb abstraktu komponentu (noteiktas krāsas, formas, garšas utt.) summa (“Par esības elementiem” (On the Elements of Being), Review of Metaphysics, 7(1), 1953, 10). Taču, ja lieta ir summa, tad, iegūstot citas īpašības, tā ikreiz kļūst par citu lietu, jo summai visas daļas ir būtiskas. Tādējādi nav skaidrs, kā to var atpazīt un izcelt kā vienu lietu citu lietu vidū.

20. gs. otrajā pusē arvien vairāk domātāju atgriezās pie pieņēmuma par substanci kā patstāvīgu lietu. Pieņēmums tika ieviests, lai varētu skaidrot, kā iespējams atpazīt jeb identificēt laiktelpā noturīgus objektus, t. i., lietas, kas saglabā savu identitāti, neskatoties uz pārmaiņām.

Pīters Strosons (Peter Frederick Strawson) postulēja substanci I. Kanta izpratnē: substance ir pamata kategorija, kas ir visiem cilvēkiem piemītošas nemainīgas jēdzienu shēmas daļa; šī kategorija ir “telpā un laikā pastāvošs vielisks ķermenis” (“Īpatņi” (Individuals), 1959, I.3, 39). Jēdzieniskās shēmas ideju asi kritizēja reālisti. Substance nevar būt tikai jēdziens, jo tad nav skaidrs, par ko ir šis jēdziens. Reālistu vidū atdzima aristoteliskais skatījums, t. i., substancei ir jābūt reālam objektam, kas ir relatīvi neatkarīgs un stabils.

Deivids Viginss (David Wiggins) argumentēja, ka ikviens pārmaiņās noturīgs objekts saglabā savu identitāti tādēļ, ka tas ir kādas sugas īpatnis, t. i., aristoteliska substance (sk. “Identitāte un laiktelpas nepārtrauktība” (Identity and Spatio-Temporal Continuity), 1967). Objektu var atpazīt (identificēt) kā to pašu objektu, jo tas pārstāv kādu paveidu jeb sugu. Proti, ja A ir tas pats, kas B, tad ir kāda suga, ko A un B pārstāv, piemēram, suga ‘cilvēks’, un tādā gadījumā A ir tas pats cilvēks, kas B. Suga nepieciešami attiecas uz objektu visā tā pastāvēšanas laikā (atšķirībā no īpašībām, kuras objekts var iegūt vai zaudēt dažādās savas pastāvēšanas fāzēs). Objekta sugas identitāte ir jānošķir no tā vieliskās konstitūcijas, t. i., objekts nav tas pats, kas viela, no kā tas ir veidots.

Identitātes un konstitūcijas attiecības ir viena no strīdīgākajām tēmām 20. gs. nogales un mūsdienu anglosakšu analītiskajā metafizikā. Deivids Lūiss (David Kellogg Lewis) formulēja neierobežotās kompozīcijas principu: jebkura objektu summa veido vēl vienu objektu (sk. “Par pasauļu daudzskaitlību” (On the Plurality of Worlds), 1986, 211). Līdzīgi uz objektiem raudzījās Nelsons Gudmens (Henry Nelson Goodman): “Ja Arktiskā jūra un smilšu puteklis Sahārā ir īpatņi, tad arī to summa ir īpatnis” (“Parādības struktūra” (The Structure of Appearance), 1977, 36). Lai gan summāra objektu izpratne ir valdošā pozīcija, 20. gs. beigās un 21. gs. arvien vairāk metafiziķu to noraida, jo tā neatbilst dabiskajam priekšstatam par pasauli. Viņi piedāvā ierobežojumus, kas ļauj nošķirt patvaļīgas summas no vienotiem veselumiem, ko tradicionāli var dēvēt par substancēm. 

21. gs. arvien vairāk spēkā pieņemas interese par Aristoteļa substances teorijām. Metafiziķi cenšas precīzāk izteikt senās idejas, izmantodami modernās loģikas un mereoloģijas (daļu mācības) rīkus un klasiskajā analītiskajā filozofijā nostiprinājušos terminus.

Edvards Džonatans Lovs (Edward Jonathan Lowe) pieņem substanci Aristoteļa “Katēgoriju” nozīmē: pirmējā būtība ir vienkāršs atsevišķs objekts, kas instanciē paveidu (otrējo būtību) un eksemplificē atribūtus (vispārējas īpašības) un ko raksturo modi (atsevišķas īpašības) (sk. “Jaunaristoteliskā substances ontoloģija: ne attiecību, ne sastāvdaļu ontoloģija” (A neo-Aristotelian substance ontology: neither relational nor constituent), Contemporary Aristotelian Metaphysics, T. E. Tahko (ed.), 2011, 239).

Savukārt aristoteliskā hilomorfisma aizstāvji uzskata substanci par saliktu objektu un pievēršas jautājumam par objekta struktūras (formas) un tā daļu (vielas) attiecībām. Struktūra ir pamatprincips gan ontoloģiskā, gan epistemoloģiskā nozīmē, – struktūra ir esence, bez kā lieta nevarētu pastāvēt un kas izskaidro, kāpēc lietai ir tādas īpašības, kas nepiemīt tās sastāvdaļām (Viljams Džavorskis (William Jaworski) “Psihes filozofija” (Philosophy of Mind), 2011, 269). Objekts ir strukturēts veselums, ja tā pastāvēšana un identitāte nav atraujama no fakta, ka vieliskās daļas īsteno noteiktus ierobežojumus, ko nosaka formālie (t. i., objekta paveidam raksturīgie) parametri (Katrina Kosliki (Kathrin Koslicki) “Forma, matērija, substance” (Form, Matter, Substance), 2018, 6). Turklāt struktūra un strukturālās īpašības nav epifenomens, t. i., parādība bez cēloniska spēka, kas rodas elementu cēloniskās mijiedarbes dēļ, bet gan reāls nemateriāls objekts, kas ir kvalitatīvi un kategoriāli atšķirīgs no objekta vieliskajām daļām un nav reducējams uz tām.

Mūsdienu metafiziķi cenšas precīzāk formulēt substances kā neatkarīgi pastāvošas lietas noteiksmi. Viņi piedāvā atšķirīgas neatkarības (un atkarības) izpratnes un diskutē par to, vai tā būtu jāsaprot modāli, t. i., nepieciešamības un iespējamības terminos. Modālā izpratne paredz, ka viena lieta ir neatkarīga no citas, ja pirmā var pastāvēt bez otrās. Šāda izpratne tomēr ir pārāk vispārīga, lai varētu izskaidrot, kāpēc un kādā ziņā lieta ir neatkarīga. Katrai lietai ir savi pastāvēšanas nosacījumi jeb esence, kas nav lieta, bet gan lietas pamats. Kits Fains (Kit Fine) argumentē, ka esence ir jānošķir no lietas nepieciešamajām īpašībām. Piemēram, Sokrats nepieciešami pieder kopai {Sokrats}, taču piederība šai kopai nav Sokrata esences daļa (“Esence un modalitāte” (Essence and Modality), Philosophical Perspectives, 8, 1994, 4). Lieta ir atkarīga no savas esences, kas to konstituē jeb padara par lietu, bet lieta nav atkarīga no izrietošajām īpašībām, kas tai nepieciešami piemīt (sal. “Ontoloģiskā atkarība” (Ontological Dependence), Proceedings of the Aristotelian Society, 95, 1995, 272–273; 276). K. Faina nemodālais esences aplūkojums ir atzīts par vienu no būtiskākajām ontoloģijas atziņām, lai gan filozofijas vēsturnieki ir norādījuši, ka šāda izpratne atrodama jau Aristoteļa darbos.

21. gs. substances jēdziens ir būtisks ne tikai metafizikā, bet arī apziņas filozofijā. Risinot apziņas (psihes) un ķermeņa attiecību problēmu, filozofi diskutē par to, vai un kādā ziņā apziņa ir neatkarīga no smadzeņu procesiem. Materiālisti cenšas izskaidrot apziņu fizikālos terminos, bet duālisti uzstāj, ka apziņa ir nereducējama parādība. Lai gan vairums apziņas filozofu ir materiālisti vai fizikālisti, duālisms gūst aizvien vairāk piekritēju. Mūsdienu duālisms nav R. Dekarta substanču duālisms, jo netiek uzskatīts, ka apziņa var pastāvēt neatkarīgi no ķermeņa.

Viens no ietekmīgākajiem mūsdienu duālistiem Deivids Čālmerss (David John Chalmers) izvirza “grūto problēmu”: lai gan mēs varam zinātniski izskaidrot, kā smadzenes veic noteiktas funkcijas, joprojām nav skaidrs, kā un kāpēc šie procesi rada subjektīvu pieredzi jeb kvālijas (qualia). Viņaprāt, apziņa kā esenciāli subjektīva parādība ir ontoloģiski atšķirīga no smadzenēm un uz tām nav reducējama. D. Čālmerss sniedz tā saucamo “zombiju argumentu”: ja ir iedomājamas un tātad arī loģiski iespējamas tādas būtnes, kuru vienīgā atšķirība no normāliem cilvēkiem ir tā, ka tām nav subjektīvu pieredzējumu, tad fizikālisms ir aplams, t. i., apziņu nevar pilnībā izskaidrot, atsaucoties uz fizikālām īpašībām (“Psihe, kas apzinās” (The Conscious Mind), 1996, 93–171).