Darba uzbūve un nozīmīgākie satura elementi TPK sākas ar priekšvārdu, kas A un B izdevumā atšķiras. Priekšvārdam seko ievads, kurā I. Kants skaidro virkni savā filozofiskajā teorijā būtisku jēdzienu, piemēram, apriors un aposteriors, sintētisks un analītisks, kritiskā filozofija, transcendentāls, transcendentālfilozofija, metafizika un citus. Iztirzājuma daļa iedalās divās gan nozīmes, gan kvantitātes ziņā nevienādās daļās: “Transcendentālajā elementu mācībā” un “Transcendentālajā metodes mācībā”. “Transcendentālajā elementu mācībā” tiek risināts jautājums par izziņas iespējamības nosacījumiem un, atbilstoši I. Kanta priekšstatam par “diviem izziņas stumbriem” (AA III, 29) – juteklību un sapratni –, “Transcendentālā elementu mācība” iedalās divās daļās: “Transcendentālajā estētikā”, kas ir “zinātne par visiem juteklības apriorajiem principiem” (AA III, 35), un “Transcendentālajā loģikā”, kurai “ir darīšana tikai ar sapratnes un prāta likumiem, tomēr vien tad, ja tie tiek a priori attiecināti uz priekšmetiem” (AA III, 81). Arī “Transcendentālā loģika” iedalās divās daļās. Pirmā daļa ir “Transcendentālā analītika”, kas satur domāšanas teoriju. Tajā I. Kants ietver mācību par sapratnes kategorijām, shematismu, transcendentālajām shēmām un sapratnes pamatprincipiem. Šīs daļas beigās I. Kants iztirzā arī jautājumu par prāta robežām un pievieno izvērstu komentāru par savas un G. V. Leibnica filozofiskās teorijas atšķirībām. Otrā “Transcendentālās loģikas” daļa ir “Transcendentālā dialektika”, kurā I. Kants skaidro, kā prāts, izziņā tiecoties pie nenosacītā (transcendentālajām idejām), kas iezīmē robežas izziņā un nosaka prāta darbības vektoru, darbojoties ar iespējamās pieredzes priekšmetiem, nonāk pretrunās. Līdz ko prāts mēģina veidot spriedumus par idejām – Dievu, pasauli, nemirstīgo dvēseli, brīvību –, tas atduras pret savām robežām, jo ir spiests veidot pretrunīgus spriedumus. Šos pretrunīgos spriedumus I. Kants apskata mācībā par tīrā prāta antinomijām. TPK otrā daļa “Transcendentālā metodes mācība” balstās atziņās, kuras pamatotas “Transcendentālajā elementu mācībā”. Abu daļu attiecības I. Kants raksturo šādi: “Transcendentālajā elementu mācībā mēs novērtējām būvmateriālus un noteicām, kāda augstuma un stipruma celtnei tie derīgi. [..] Tagad mums ir darīšana ne tik daudz ar materiāliem, kā ar plānu; saņēmuši brīdinājumu neaizrauties ar kuru katru ieceri, kas varbūt varētu pārsniegt visas mūsu iespējas, bet nevarēdami tomēr atteikties no stipra mājokļa celšanas, izdarīsim aplēsi celtnei atbilstoši materiāliem, kas mums doti un ir piemēroti mūsu vajadzībām.” (AA III, 735). “Transcendentālajā metodes mācībā” I. Kants pievēršas jautājumiem par kritisku pieeju filozofijā un regulatīvo ideju praktiskajām implikācijām.
TPK sākotnējais un galvenais jautājums ir par to, kā iespējams savienot no pieredzes neatkarīgu izziņu (a prioru) ar pieredzē balstītu izziņu (a posterioru). Atbildes uz šo jautājumu trūkums metafizikai un filozofijai vispār liedzis kļūt par zinātni (AA III, xiv-xv). Līdzšinējā filozofija nonākusi strupceļā, iestājoties par divām pretrunīgām pozīcijām attiecībā uz četriem galvenajiem metafizikas priekšmetiem (atbilstoši 18. gs. akadēmiskās filozofijas nošķīrumam starp vispārējo metafiziku (metaphysica generalis) un speciālo metafiziku (metaphysica specialis) un turpmākajiem četriem nošķīrumiem speciālās metafizikas ietvaros): pasauli (kosmoloģijas priekšmets), esošo (ontoloģijas priekšmets), dvēseli (psiholoģijas priekšmets) un Dievu (teoloģijas priekšmets). Šīs pretrunīgās pozīcijas I. Kants noformulēja un analīzēja TPK mācībā par tīrā prāta antinomijām. Pretrunīgās pozīcijas filozofijā aizstāv empīrisma (izziņas teorētiska pozīcija, kas paredz, ka zināšanas tiek gūtas vai nu tikai, vai arī galvenokārt no pieredzes, tas ir, ar maņu palīdzību) un racionālisma (izziņas teorētiska pozīcija, kas paredz, ka zināšanas tiek gūtas galvenokārt ar prāta palīdzību neatkarīgi no pieredzes) pārstāvji.
Atbilstoši priekšstatam par izziņu, racionālisti uzskata, ka:
(a) pasaulei ir sākums laikā un robežas telpā (AA III, 294);
(b) jebkas, kas ir salikts (substance), sastāv no vienkāršā un pastāv tikai vienkāršais vai tas, kas no vienkāršā salikts (AA III, 301);
(c) cēlonība (kauzalitāte), kuru paredz dabas likumi, nav vienīgais veids, kā izskaidrot parādības pasaulē; to izskaidrošanai jāpieņem arī brīvība (brīva kauzalitāte) (AA III, 308);
(d) pasaulei kā tās daļa vai cēlonis piemīt nenosacīti nepieciešama būtne (Dievs) (AA III, 314).
(a1) pasaule ir bezgalīga (tai nav robežu) kā laikā, tā telpā (AA III, 295);
(b1) nav vienkāršu daļu un neviena salikta lieta nesastāv no vienkāršām daļām (AA III, 301);
(c1) brīvības nav, viss pasaulē notiek tikai pēc dabas likumiem, tas ir, saskaņā ar dabisko cēlonību (AA III, 309);
(d1) nekur nav nenosacīti nepieciešamas būtnes – ne pasaulē, ne ārpus pasaules kā pasaules cēlonis (AA III, 315).
Šīs pozīcijas kļūst skaidras, ņemot vērā, ka, lai gan cilvēka prātā kā noturīgas un nozīmīgas idejas ir ideja par pasauli kā visu lietu (esošā) kopumu, lietu (esošā) iedabu, cilvēka brīvību un Dievu, idejas, kuras pretendē uz nozīmīgu pozīciju cilvēcisko zināšanu korpusā, pieredzē neviena no šīm idejām nav sastopama, tas ir, tās nav jutekliski tveramas un tātad nav iespējamās pieredzes priekšmeti. Šī filozofiskā strīda pamatā ir abu pozīciju pārstāvjiem raksturīgais pieņēmums par to, ka visi priekšmeti, gan pieredzes, gan prāta (idejas), ir viena veida izziņas priekšmeti un pretendē uz vietu vienā pasaulē kā šīs izziņas priekšmetu kopumā. Mainot šo pieņēmumu, iespējams atrisināt strīdu, turklāt nevis par labu vienai vai otrai pozīcijai, bet saglabājot abas, proti, saglabājot uzskatu, ka izziņa un zināšanas balstās gan pieredzē (ir aposterioras), tas ir, jutekliskos uztvērumos, gan no pieredzes neatkarīgās (apriorās) prāta struktūrās. Lai mainītu minēto pieņēmumu, ir jāpārskata uzskats par to, kādas ir izzinošā subjekta un izziņas priekšmeta attiecības. I. Kants uzskatīja: saglabājot līdz šim dominējošo uzskatu, ka subjekts gūst zināšanas par priekšmetu no paša priekšmeta, kas subjektam ir pieejams brīvi, ārpus izzinātāja un izzināmā attiecību nosacījumiem, nav iespējams uzturēt tēzi par no pieredzes neatkarīgu (aprioru) zināšanu iespējamību. Tās paredz, ka kaut kas par priekšmetu ir dots, pirms ar šo priekšmetu sastopamies (AA III, xii). Tādēļ TPK I. Kants piedāvāja pieņemt pretējo uzskatu: nevis izzinošais subjekts vēršas pie izzināmajiem priekšmetiem un gūst no tiem zināšanas, bet gan izzināmie priekšmeti pieskaņojas specifiskajam subjekta izziņas veidam un tā apriorajiem nosacījumiem. Šo uzskata par attiecībām starp izzinātāju (subjektu) un izzināmo (priekšmetu) apvēršanu. Sekojot I. Kanta salīdzinājumam (AA III, xii), to sauc par kopernisko pavērsienu. Līdzīgi kā Nikolajs Koperniks (Nicolaus Copernicus) atrisināja problēmas astronomijā, apvēršot attiecības starp sauli un novērotāju uz zemes, tā I. Kants atrisināja problēmas filozofijā, apvēršot attiecības starp izzinošo subjektu un izziņas priekšmetu.
No I. Kanta pieņēmuma, ka izziņas priekšmets pakārtojas izzinošajam subjektam, proti, noteiktā veidā parādās izzinošajam subjektam, izriet, ka minētais priekšmets šim subjektam nav pieejams tāds, kāds tas ir ārpus izzināšanas attiecībām, tas ir, pats par sevi. No I. Kanta izziņas procesa raksturojuma izriet, ka izzināmais priekšmets vai to kopums (pasaule) ir domājams divos veidos: 1) kāds tas ir izziņas attiecību ietvaros, kā tas parādās, tas ir, kā parādība (fenomens); 2) kāds tas ir ārpus izziņas attiecībām, pats par sevi (nūmens). Lai gan cilvēks var zināt priekšmetu un to kopumu tikai pirmajā nozīmē, priekšmetu un to kopumu otrajā nozīmē cilvēks var vismaz domāt, un viņam tas arī jādara, lai izvairītos no “aplama apgalvojuma, ka parādība eksistē bez tā, kas parādās” (AA III, xvii). I. Kanta teoriju par to, ka izziņas un tātad arī iespējamās pieredzes priekšmeti ir parādības un tos elementus, kuri šīs parādības raksturo, nevar piedēvēt priekšmetiem pašiem par sevi (nūmeniem), sauc par transcendentālo ideālismu (AA III, 338).
Transcendentālais ideālisms atrisina antinomiju mācībā uzrādīto filozofisko problēmu, empīriķu aizstāvētās tēzes attiecinot uz priekšmetiem un to kopumu – pasauli – kā parādībām, savukārt racionālistu postulētos priekšmetus – pasauli, vienkāršu substanci, brīvību un Dievu –, kas nav iespējamās pieredzes priekšmeti, pamato kā nenoraidāmus tāpēc, ka bez parādību pasaules, kurā šiem priekšmetiem nav vietas, ir cita pasaule – tāda, kāda tā ir pati par sevi. Attiecībā uz morālei svarīgo ceturto pretrunu, kuras priekšmets ir brīvība, strīds atrisinās tā, ka dabiskās kauzalitātes princips tiek attiecināts tikai uz lietām kā parādībām, bet ne uz lietām pašām par sevi, tādējādi bez pretrunas par vienu un to pašu gribu var domāt kā par iekļautu dabisko cēloņu virknē, tas ir, gan nosacītu, gan brīvu (AA III, xvii). Ar to I. Kantam pietiek, lai no teorētiskās filozofijas puses pamatotu morāli, jo “morālei [..] nav vajadzīgs nekas vairāk, kā vien, lai brīvība nerunātu pati sev pretim un tātad būtu vismaz domājama bez nepieciešamības to dziļāk atskārst” (AA III, xviii).
I. Kanta pieņēmums, ka izziņas priekšmets pakārtojas izzinošajam subjektam, paredz, ka cilvēka izziņas spēju raksturo ne tikai jutekliskais uztvērums, kas ir cilvēka spēja ļaut priekšmetam uz viņu iedarboties ar maņu palīdzību, bet arī noteiktas, no pieredzes neatkarīgas, izziņas procesā būtiskas struktūras, kuras subjektam noteiktā veidā liek priekšmetam parādīties.
TPK I. Kants pēta gan juteklības, tas ir, spējas ar maņu palīdzību ļaut priekšmetam iedarboties uz izzinošo subjektu, gan arī sapratnes, tas ir, spējas ar no pieredzes neatkarīgu struktūru palīdzību izveidot priekšstatu par priekšmetu raksturu un lomu izziņas procesā un tātad arī pieredzes iespējamībā. Izziņu raksturo divi elementi: juteklība (Sinnlichkeit) un sapratne (Verstand). “Ar pirmo priekšmeti mums tiek doti, bet ar otro tie tiek domāti” (AA III, 46). Lai norādītu uz juteklības un sapratnes funkciju izziņā, I. Kants atsaucas arī uz Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) formas un matērijas nošķīrumu un izpratni, juteklības iespējotajai sajūtai atbilstošo saucot par matēriju, bet sapratnei piemītošo – par formu (AA III, 34). Izziņā abas spējas ir vienlīdz svarīgas: bez juteklības neviens priekšmets mums nevar būt dots, tas ir, iedarboties uz mūsu maņām, savukārt bez sapratnes nevienu priekšmetu nevar domāt. Saturu sapratnes struktūrām sniedz juteklība, bet priekšstata izveidei nepieciešamo veidolu jutekliskajam materiālam dod sapratne. “Domas bez satura ir tukšas, vērojumi bez jēdzieniem – akli.” (AA III, 75)
Juteklība dara iespējamu vērojumu (Anschauung), kas ir veids, kādā izziņas attiecas pret priekšmetiem. No vērojuma nošķirot visu pie sajūtas (Empfindung) piederīgo, kas ir priekšmeta iedarbība uz izzinošo subjektu, paliek pāri tīrais vērojums – juteklības apriorā daļa. I. Kants izšķir divas tīrā vērojuma formas: telpu un laiku. No I. Kanta argumentācijas izriet, ka laiks un telpa ir subjektīvi, tas ir, tie ir divi būtiski izziņas procesa subjektīvi elementi, kuri, pirmkārt, nepastāv paši par sevi (tiem nav no subjekta neatkarīgas realitātes) un kuri, otrkārt, attiecas tikai uz parādībām, tas ir, dara iespējamu priekšmetu parādīšanos subjektam, bet nav attiecināmi uz priekšmetiem jeb lietām pašām par sevi.
Lai ar juteklības palīdzību tvertais varētu kļūt par priekšmetu vai priekšstatu par priekšmetu (šajā gadījumā tas ir viens un tas pats, jo priekšmets pats par sevi mums nav pieejams), tam jātiek domātam kā jēdzienam. To paveic sapratne. Sapratne konkrēto priekšstatu par priekšmetu veido ar vispārīgu priekšstatu, kuri konkrēti neattiecas ne uz vienu priekšmetu, jeb vispārīgo jēdzienu palīdzību. Atsevišķais priekšstats par priekšmetu ir iespējams tikai tad, kad sapratne ir tvērusi tā vienību jeb kopīgo ar citiem priekšstatiem ar vispārīga priekšstata vai jēdziena palīdzību. Šie vispārīgie priekšstati vai jēdzieni tātad ir centrāli izziņas ar sapratnes palīdzību iespējamībai. I. Kants tos, sekojot Aristoteļa filozofijas tradīcijai, sauc par kategorijām. Sapratne darbojas, nosakot vienojošo priekšstatos, bet priekšstatu vienošana notiek ar spriešanas palīdzību, tas ir, lai izzinātu konkrētu priekšstatu, tiek lietots vispārīgāks priekšstats, kas ietver sevī ne tikai šo konkrēto, bet arī citus ar to vienojamus priekšstatus. Sapratni I. Kants nosauc par spēju veidot spriedumus (AA III, 86). Kategorijas tātad var noteikt, izpētot sprieduma formas. I. Kanta apsvērums šeit ir viegli saprotams – tā kā mums nav nekādu zināšanu, kuras neatbilstu loģiskai spriešanas formai, šī spriešana uzrāda zināšanu iespējamībai nepeciešamos elementus. Analizējot spriedumu veidošanu, I. Kants nonāk pie 12 kategorijām:
- kvantitātes kategorijas: vienība, daudzība, visība;
- kvalitātes kategorijas: realitāte, noliegums, ierobežojums;
- attiecības kategorijas: piemitīgums un patstāvīgums (substantia et accicens), kauzalitāte un atkarība (cēlonis un sekas), kopība (darītāja un darbībai pakļautā savstarpējā iedarbība);
- modalitātes kategorijas: iespējamība (neiespējamība), esamība (neesamība), nepieciešamība (nejaušība).
Jautājumu par to, kā sapratnes apriorās kategorijas attiecas pret vērojuma priekšmetiem, I. Kants risina nodaļā par tīro sapratnes jēdzienu transcendentālo dedukciju un nodaļā par pamatprincipu analītiku. Pirmkārt, I. Kants norāda, ka nosacījumi cilvēka kā identiska subjekta pašapziņai laikā norāda (ir saistīti) ar priekšmetu pieredzes nosacījumiem, tas ir, pašapziņas un priekšmetu pieredzes mehānisms ir vienāds un nosaka, ka viens bez otra nav iespējams; “jebkuram daudzējādajam vērojumā ir nepieciešama attiecība pret [priekšstatu] “es domāju” tajā pašā subjektā, kur šis daudzējādais sastopams” (AA III, 132); “doma, ka šie vērojumā dotie priekšstati visi kopā pieder man, nozīmē to, ka es savienoju tos vienā pašapziņā vai vismaz varu tos savienot tajā; un, kaut arī pati šī doma vēl nav priekšstatu sintēzes apziņa, tomēr tā pieņem šādas sintēzes iespējamību, tas ir, tikai ar to, ka es varu apjēgt priekšstatu daudzējādo vienā apziņā, es visus tos saucu par saviem priekšstatiem, jo citādi man būtu tikpat raibs un dažāds Es, cik ir priekšstatu, ko apzinos” (AA III, 134). Otrkārt, lai kategorijas varētu saattiecināt ar pieredzes priekšmetiem, padarot tos iespējamus, nepieciešama spriestspēja, tas ir, spēja pakļaut atsevišķo, daudzveidīgo, vērojumā doto vispārīgām sapratnes kategoriju regulām. Spriestspējas veikumu I. Kants izskaidro ar transcendentālo shēmu idejas palīdzību. Transcendentālā shēma ir “kaut kas trešais, kam – no vienas puses – jābūt vienveidīgam ar kategoriju, bet – no otras puses – arī ar parādību un kas dara iespējamu kategorijas pielietošanu parādībai”. Šim “trešajam” ir “jābūt tīram (bez jebkāda empīriska elementa) un tomēr gan intelektuālam, gan arī jutekliskam” (AA III, 177). Pastarpinājums starp vērojumu un kategorijām ir laika transcendentālā shēma (secība laikā, sakārtotība laikā, piepildītība laikā un modalitāte, kas rezultējas no laika jēdziena).
Tīro sapratnes jēdzienu veiktā sintēze attiecībā uz pieredzes priekšmetiem var būt vai nu matemātiska, vai dinamiska (AA III, 199). Matemātiskā sintēze, kas ļauj priekšmetiem mums parādīties kā ekstensīviem un intensīviem lielumiem, notiek ar divu pieredzes pamatprincipu palīdzību: 1) vērojuma aksiomas un 2) uztveres anticipācijas. Dinamiskā sintēze, kas nosaka priekšmetu esamības veidu, notiek ar 3) pieredzes analoģiju un 4) empīriskās domāšanas vispār postulātiem (AA III, 200). Pieredzes analoģijas nosaka pieredzes priekšmetu savstarpējās attiecības, bet empīriskās domāšanas postulāti nosaka pieredzes priekšmetu pēc tā attiecības pret izziņas spēju. Šie pieredzes pamatprincipi ir pieredzes iespējamības apriorais nosacījums un padara iespējamu jebkādu izziņu.
Transcendentālās loģikas otrajā nodaļā par transcendentālo dialektiku I. Kants pievēršas nevis sapratnei, bet prātam. Līdzīgi tam, kā sapratne pakļauj juteklisko daudzveidību jēdzieniem, veidojot pieredzes priekšmetus, prāts strukturē ar sapratnes palīdzību gūtos priekšstatus. Prāts ir spēja pakļaut sapratnes jēdzienus principiem. Prāts neattiecas tieši pret jutekliskās pieredzes priekšmetiem, bet attiecas tikai pret sapratnes jēdzieniem un spriedumiem, “lai ar jēdzieniem a priori tās dažādajiem izziņas [veidiem] piešķirtu vienību, kas saucas prāta vienība un kas ir gluži citāda veida nekā vienība, ko var panākt sapratne” (AA III, 359). Prātam raksturīga aizvien tālāka tiecība izziņā. Jebkas, kas tiek izzināts, ir noteikts. Prāts tiecas tvert aiz tā stāvošo nenoteikto. Šajā virzībā prāts nepieciešami nonāk pie pirmā noteicošā, kas pats ir nenoteikts. Nenoteikto var skatīt trijos veidos. 1) Ja runājam par priekšmetiem, kas ir dvēseles (subjekta) iekšējā sfērā, tad nenoteiktais šeit ir pats domājošais subjekts jeb nemirstīgā dvēsele, kas ir racionālās psiholoģijas priekšmets, ar “racionālu” šeit domājot tīru, neempīrisku skatījumu. 2) Ja runājam par ārpussubjektīviem priekšmetiem, tad to pētījumā nenosacītais, ko prāts tematizē, ir bezgalīgais visums jeb pasaule, kas ir racionālās kosmoloģijas priekšmets. 3) Ja domājam abu iepriekšējo sfēru priekšmetus to vienībā, tad tiem kopīgais nenosacītais ir Dievs, kas ir racionālās teoloģijas priekšmets. Tādējādi transcendentālajā dialektikā I. Kants pievēršas tradicionālajiem metafizikas priekšmetiem. Viņš argumentē, ka, darbojoties ar šiem priekšmetiem, prāts neizbēgami sapinas pretrunās. Dvēsele, pasaule un Dievs ir domveidojumi jeb idejas. Tie nav iespējamās pieredzes priekšmeti, bet prāts darbojas ar idejām līdzīgi kā ar priekšmetiem, tādējādi radot transcendentālo šķietamību. Uzrādīt transcendentālo šķietamību un tās problēmas ir galvenais transcendentālās dialektikas uzdevums. Vienlaikus tā ir būtiska klasiskās metafizikas kritika, kurā tiek pamatots, ka metafizika kā spekulācija par minētajām idejām nav leģitīma (attiecībā pret prāta spējām šādu spekulāciju veikt), tātad – nav iespējama. Šo metafizikas kritiku I. Kants veic trijās transcendentālās dialektikas daļās: 1) mācībā par tīrā prāta paraloģismiem, kas ir racionālās psiholoģijas kritika; 2) mācībā par tīrā prāta antinomijām, kas ir racionālās kosmoloģijas kritika; 3) mācībā par tīrā prāta ideālu, kas ir racionālās teoloģijas kritika un arī iztirzājums par Dieva esamības pierādījumu problēmām un iespējamību.