G. V. Leibnics ir vācu racionālisma virziena filozofs, monāžu doktrīnas izveidotājs, diferenciālrēķinu metodes un vairāku matemātisko simbolu ieviesējs.
G. V. Leibnics ir vācu racionālisma virziena filozofs, monāžu doktrīnas izveidotājs, diferenciālrēķinu metodes un vairāku matemātisko simbolu ieviesējs.
G. V. Leibnica tēvs bija jurists, morāles filozofijas profesors Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig) Frīdrihs Leibnics (Friedrich Leibniz). Māte Katarīna Leibnica (Catharina Leibniz) bija Leipcigas Universitātes tiesību zinātnes profesora Vilhelma Šmuka (Wilhelm Schmuck) meita.
No 1653. gada līdz 1661. gadam G. V. Leibnics mācījās Leipcigas Nikolaja skolā (Nikolaischule).
1661. gadā G. V. Leibnics uzsāka studijas Leipcigas Universitātē. Morāles filozofijas un retorikas profesora Jākoba Tomāziusa (Jakob Thomasius) ietekmē G. V. Leibnics pievērsās antīkās filozofijas studijām un 1662. gadā aizstāvēja bakalaura darbu par individuācijas principiem (Disputatio Metaphysica de Principio Individui). Pēc darba aizstāvēšanas G. V. Leibnics vienu semestri studēja Jēnas Universitātē (Universität Jena), kur apmeklēja matemātikas profesora Ērharda Veigela (Erhard Weigel) lekcijas. 1664. gadā G. V. Leibnics ieguva maģistra grādu filozofijā, Leipcigas Universitātē aizstāvot darbu “Esejas par filozofijas jautājumiem tiesību sfērā” (Specimen Quaestionum Philosophicarum ex Jure collectarum), tad uzsāka tiesību zinātnes studijas. 1665. gadā G. V. Leibnics šajā jomā ieguva bakalaura grādu. Gadu vēlāk G. V. Leibnics iestājās Altdorfas Universitātē (Universität Altdorf) un 1667. gadā aizstāvēja promocijas darbu tiesību zinātnē “Par šķietami neatrisināmiem tiesību gadījumiem” (Disputatio Inauguralis de Casibus Perplexis in Jure).
1667. gadā G. V. Leibnics strādāja par sekretāru Nirnbergas Alķīmiķu biedrībā (Alchemistische Gesellschaft zu Nürnberg). G. V. Leibnics uzvarēja atlases konkursā un kļuva par Maincas arhibīskapa Johana Filipa fon Šēnborna (Johann Philipp von Schönborn) kancelejas padomnieku. 1672. gadā filozofs devās komandējumā uz Parīzi, lai tiktos ar Francijas valdošajām aprindām un pārliecinātu tās par nepieciešamību iebrukt Ēģiptē. Iebrukuma gadījumā Francija varētu kļūt par starpnieci Vācijas tirdzniecībai ar Austrumu zemēm. Parīzē G. V. Leibnics tikās ar teologu Antuānu Arno (Antoine Arnauldt), matemātiķi, fiziķi Kristiānu Heigensu (Christiaan Huygens), filozofu Nikolā Malbranšu (Nicolas Malebranche) un citiem ievērojamiem zinātniekiem. 1673. gadā G. V. Leibnics devās uz Londonu pildīt diplomātiskos uzdevumus. Londonas Karaliskajā biedrībā (The Royal Society of London) viņš demonstrēja skaitļojamo mašīnu. Pēc arhibīskapa J. F. fon Šēnborna nāves filozofs atgriezās Parīzē. 1675. gadā G. V. Leibnics piekrita kļūt par Hannoveres firsta Johana Frīdriha (Johann Friedrich) galma bibliotekāru. Atceļā no Francijas uz Vāciju G. V. Leibnics apciemoja filozofu Benediktu Spinozu (Benedictus de Spinoza). Firsta Johana Frīdriha pakļautībā G. V. Leibnics izstrādāja likumdošanas reformas priekšlikumus, kā arī pētīja Hannoveres dinastijas valdītāju ciltskoku. Pēc Johana Frīdriha nāves G. V. Leibnics kalpoja pie jaunā Hannoveres firsta Ernesta Augusta (Ernest Augustus), kura uzdevumā filozofs izstrādāja projektu, lai Harca kalnājā atsūknētu ūdeni no sudraba raktuvēm, kā arī devās uz raktuvēm, lai uzraudzītu projekta īstenošanu. 1691. gadā, līdztekus jau esošajiem pienākumiem, G. V. Leibnics kļuva par Volfenbiteles bibliotēkas (Die Herzog August Bibliothek) direktoru. Pēc Ernesta Augusta nāves filozofs turpināja kalpot pie jaunā firsta Georga Ludviga (Georg Ludwig). 1700. gadā G. V. Leibnica vadībā tika izveidota Berlīnes Zinātniskā biedrība (Sozietät der Wissenschaften zu Berlin). Tajā pašā gadā filozofu ievēlēja par Parīzes Karaliskās zinātņu akadēmijas (Académie des Sciences à Paris) locekli.
1668. gadā G. V. Leibnics uzsāka darbu pie projekta “Katoliskie pierādījumi“ (Demonstrationes Catholicae). Filozofa nolūks bija, veicinot toleranci, samierināt Romas katoļus un protestantus. G. V. Leibnics tikās ar konfesiju pārstāvjiem, cenšoties viņus pārliecināt par projekta nepieciešamību, un vienlaikus strādāja pie plāna teorētiskā ietvara. Filozofs vēlējās pierādīt dvēseles nemirstību un Dieva eksistenci, kā arī pamatot kristiešu mistērijas.
Tādos vēlīnajos darbos kā “Monadoloģija” (La Monadologie, 1714), “Dabas un svētlaimes princips, balstīts prātā” (Principes de la nature et de la grâce, fondés en raison, 1714) un “Teodiceja: eseja par Dieva labumu, cilvēka brīvību un ļaunuma izcelšanos” (Essais de Théodicée sur la bonté de Dieu, la liberté de l’homme et l’origine du mal, 1710) G. V. Leibnics izklāstīja savu mācību par monādēm, kas veido filozofa metafizikas kodolu.
Pieņemot, ka pat mazāko domājamo matērijas daļu teorētiski būtu iespējams sadalīt vēl mazākās vienībās, bet substanci pēc definīcijas nevar veidot vairākas daļas, G. V. Leibnics nonāca pie atziņas, ka eksistē nemateriāla substance jeb monāde, kurai nepiemīt ne izplatība, ne forma. Monādes var radīt un iznīcināt vienīgi Dievs. Monādes veido gan materiālo, gan garīgo pasauli. Fenomenu jeb jutekliski uztveramā esamība sastāv no agregātiem, kas ir monāžu salikumi.
Viens no jauno laiku filozofijas centrālajiem jautājumiem bija ķermeņa un apziņas mijiedarbības problēma. Filozofs Renē Dekarts (René Descartes) bija aprakstījis duālisma modeli, kas paredzēja: ķermenis un apziņa ir divas nošķiramas substances. Filozofs B. Spinoza, atzīstot tikai vienu substanci, aplūkoja ķermeņa un apziņas attiecības modu paralēlisma kontekstā. G. V. Leibnics, kritizējot R. Dekartu, uzskatīja, ka ķermenis nav substancionāla vienība. Turklāt vienas substances stāvoklis nevar būt cēlonis citas substances stāvoklim. Katras substances stāvokļa cēlonis ir meklējams tās pašas substances iepriekšējā stāvoklī. Esamības līmenī, ko cilvēki uztver kā ķermenisko pasauli, valda vienas likumsakarības, savukārt mentālajos procesos – citas likumsakarības. Substance jau sākotnēji ir radīta tā, lai katrs tās stāvoklis būtu koordinēts ar visu pārējo radīto substanču stāvokļiem.
Iebilstot britu filozofa, empīriķa Džona Loka (John Locke) tēzei, ka apziņa sākotnēji ir kā “balta lapa” (tabula rasa), tāpēc zināšanu pamats ir jutekliskie dati, G. V. Leibnics atzina iedzimto ideju doktrīnu. Monādēm, kā akcentēja G. V. Leibnics darbā “Monadoloģija”, “nav logu”. Tāpēc zināšanām, kas atklājas monādē, jau sākotnēji vajag būt dotām pašā substancē. Filozofs secināja, ka eksistē prāta patiesības, kas atklājas, piemēram, ģeometrijā un kuru pierādīšanai nav nepieciešama empīriskā pieredze.
Monādēm piemīt percepcijas, dziņas. Dažām no monādēm piemīt arī apercepcija. Percepciju G. V. Leibnics “Monadoloģijā” raksturoja kā pārejas stāvokli, “kas ietver un reprezentē daudzību vienībā jeb vienkāršajā substancē”. Dziņa kalpo kā pārmaiņu princips, kas raksturo tendenci pāriet no vienas percepcijas uz citu. Dziņa ir uztveres dinamiskā puse, kas nodrošina percepciju plūdumu. Savukārt apercepcija ir apziņa par percepcijām un spēja īstenot refleksijas procesus.
G. V. Leibnics nošķīra: a) vājās percepcijas, kurām nepiemīt skaidrība un atmiņas; b) sajūtas, kurām piemīt augstāka skaidrības pakāpe, kā arī atmiņas; c) domāšanu. Atbilstoši nošķīrumam eksistē arī triju veidu substances. Vienkāršajām monādēm ir tikai percepcijas. Citām substancēm piemīt apziņa par percepcijām, bet nepiemīt pašapziņa. Šī tipa monādes jeb dvēseles veido dzīvnieku pasauli. Monādes, kurām piemīt pašapziņa, G. V. Leibnics nodēvēja par gariem.
G. V. Leibnica filozofiskajās pārdomās nozīmīga vieta ir atvēlēta dažiem principiem. Pretrunu princips paredz, ka spriedums nevar būt vienlaicīgi patiess un nepatiess. Pietiekamā pamatojuma princips nosaka: katram faktam vai notikumam ir jābūt pamatojumam, kas izskaidro, kāpēc tas pastāv. Tātad nav seku bez cēloņa. Identitātes nenošķiramības princips paredz, ka divas atšķirīgas lietas nevar būt pilnīgi līdzīgas. Kontinuitātes princips nosaka, ka esamībā izmaiņas norisinās pakāpjveidīgi. G. V. Leibnics atsaucās uz šiem principiem, kad skaidroja metafizikas sistēmas elementus. Kad Dievs no visām iespējamajām pasaulēm izvēlējās radīt esošo, Dievs rīkojās saskaņā ar pietiekamā pamatojuma principu, pretējā gadījumā izvēle būtu bijusi patvaļīga un nebūtu iespējams izskaidrot, kāpēc pasaule ir tieši tāda un nevis citāda. Turklāt tad, ja divas lietas būtu pilnīgi vienādas, Dievam nebūtu pamata izvēlēties radīt vienu, bet neradīt otru. Dievs izvēlējās radīt esošo universu, jo tas ietver iespējami lielāko dažādību, kurā monādes veido tādu kārtību, kurā pāreja no vienas uz otru nevar notikt lēcienveidā, bet gan tikai pakāpeniski. Ņemot vērā kontinuitātes principu, esamību veido monāžu nepārtraukta gradācija.
G. V. Leibnics nošķīra eksoteriskos tekstus filozofijā, kas ir paredzēti plašākai auditorijai, jo ir rakstīti populārzinātniskā žanrā, un ezoteriskos tekstus, kas ir orientēti uz nelielu lasītāju loku. Ezoteriskajos tekstos G. V. Leibnics tiecās konstruēt metafiziku, kas, līdzīgi kā B. Spinozas darbā “Ētika, demonstrēta ģeometriskā secībā” (Ethica, ordine geometrico demonstrata, 1677), pēc formas līdzinātos Eiklīda (Εὐκλείδης) ģeometrijai un sastāvētu no definīcijām, aksiomām, pierādījumiem. G. V. Leibnics uzskatīja, ka ģeometrisko pierādījumu forma ļautu radīt neapgāžamu metafizisko sistēmu. Savukārt eksoterisko tekstu loma ir pedagoģiska; to uzdevums ir sniegt saprotamu ievadu ezoteriskajos sacerējumos. Taču filozofam neizdevās izveidot ieplānoto ideālo metafiziku.
Dievs radīja pasauli saskaņā ar pamatprincipiem, un, ņemot vērā, ka Dievs iemieso augstāko gudrību un labestību, šī ir labākā no iespējamajām pasaulēm. Taču šī ir labākā no iespējamajām pasaulēm tad, kad to uzlūko kā vienotu veselumu.
G. V. Leibnics sniedza būtisku ieguldījumu bezgalīgi mazo lielumu analīzē un lika pamatus diferenciālo, integrālo rēķinu teorijas izveidošanai. Kad G. V. Leibnics publicēja rakstu par diferenciālrēķinu metodi, zinātniekam aizsākās konflikts ar matemātiķi Īzaku Ņūtonu (Isaac Newton) par pieejas autorību, kas turpinājās arī pēc G. V. Leibnica nāves. G. V. Leibnics definēja integrāli un diferenciāli, kā arī ieviesa to apzīmēšanas simbolus.
Viens no G. V. Leibnica filozofiskās domas turpinātājiem bija vācu filozofs, matemātiķis Kristians Volfs (Christian Wolff). 18. gs. pirmajā pusē K. Volfa un G. V. Leibnica filozofija bija dominējošā vācu universitātēs.
19. gs. G. V. Leibnica darbu recepcijai pievērsās filozofijas vēsturnieks Johans Erdmans (Johann Eduard Erdmann) un filozofs Frīdrihs Ādolfs Trendelenburgs (Friedrich Adolf Trendelenburg). G. V. Leibnica idejas ietekmēja filozofa Imanuela Kanta (Immanuel Kant) un fiziologa Vilhelma Vunta (Wilhelm Maximilian Wundt) darbus. 19. un 20. gs. mijā G. V. Leibnica idejas ieņēma būtisku vietu Krievijas Impērijas filozofiskajā domā. Gustavs Teihmillers (Gustav Teichmüller), Jēkabs Osis, Jevgēņijs Bobrovs (Евгений Александрович Бобров) un citi Tērbatas personālisma skolas domātāji pievērsās vācu filozofa darbu analīzei. G. V. Leibnica metafizika ietekmēja arī krievu domātāja Alekseja Kozlova (Алексей Александрович Козлов) un poļu izcelsmes filozofa Nikolaja Loska (Николай Онуфриевич Лосский) filozofiskās sistēmas.
Andris Hiršs "Gotfrīds Vilhelms Leibnics". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/192781-Gotfr%C4%ABds-Vilhelms-Leibnics (skatīts 02.05.2024)