N. Loskis piedzima Krāslavā. Viņa tēvs mežsargs Onufrijs Loskis (Онуфрий Иванович Лосский) un māte Adelaida Loska (Аделаида Антоновна Лосский) pēc izcelsmes bija poļi. Drīz pēc N. Loska piedzimšanas ģimene pārcēlās uz Dagdu, kur N. Loskis pavadīja jaunības gadus.
1881. gadā N. Loskis uzsāka mācības Vitebskas klasiskajā ģimnāzijā. Par iesaistīšanos nelegālā audzēkņu grupā, kas sludināja ateismu un sociālismu, N. Loski 1887. gadā izslēdza no ģimnāzijas. 1888. gadā N. Loskis iesāka filozofijas studijas Bernes Universitātē (Universität Bern) Šveicē. Finansiālu problēmu dēļ N. Loskis bija spiests pārtraukt studijas. 1889. gadā N. Loskis dienēja Alžīrijā Franču Ārzemnieku leģionā (franču Légion étrangère). Tajā pašā gadā N. Loskis atgriezās Pēterburgā. N. Loskis absolvēja Pēterburgas Vēstures un filoloģijas institūta (Санкт-Петербургский историко–филологический институт) ģimnāziju. 1895. gadā N. Loskis absolvēja Pēterburgas Universitātes (Санкт-Петербургский университет) Fizikas un matemātikas fakultāti un 1898. gadā – Vēstures un filoloģijas fakultāti. 1903. gadā N. Loskis aizstāvēja maģistra darbu filozofijā “Psiholoģijas pamata atziņas voluntārisma perspektīvā” (Основные учения психологии с точки зрения волюнтаризма). Studiju laikā viņš devās uz Vāciju, kur apmeklēja filozofa Vilhelma Vindelbanda (Wilhelm Windelband) un filozofa, psihologa Vilhelma Maksimiliāna Vunta (Wilhelm Maximilian Wundt) lekcijas. 1907. gadā N. Loskis ieguva doktora grādu filozofijā, aizstāvot disertāciju “Intuitīvisma pamatojums” (Обоснование интуитивизма).
No 1898. gada N. Loskis pasniedza M. N. Stojuņinas privātajā sieviešu ģimnāzijā (гимназия М. Н. Стоюниной). 1900. gadā N. Loski ievēlēja par Pēterburgas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes privātdocentu. No 1907. gada N. Loskis vadīja lekcijas Bestuževa augstākajos sieviešu kursos (Бестужевские высшие женские курсы). N. Loskis pasniedza arī Sieviešu pedagoģijas institūtā (Женский педагогический институт), Psihoneiroloģiskajā institūtā (Психоневрологический институт) un citās mācību iestādēs. 1916. gadā N. Loski ievēlēja par profesoru Pēterburgas Universitātē. N. Loskis pats izlēma kādu laiku pārtraukt lasīt lekcijas universitātē, bet oficiāli viņu atlaida no darba tikai 1921. gadā, jo filozofa uzskati neatbilda marksisma nostādnēm. 1922. gadā N. Loski izsūtīja no Krievijas. 1942. gadā N. Loskis lasīja lekcijas Krievu tautas universitātē (Русский народный университет) Čehijā, Prāgā. Prāgā N. Loskis docēja lekcijas arī Kārļa Universitātē (Univerzita Karlova). Līdz 1945. gadam N. Loskis lasīja lekcijas Bratislavas Universitātē (Univerzita Komenského v Bratislave). 1945. gadā N. Loskis docēja lekcijas Parīzes Sv. Sergija pareizticīgo teoloģijas institūtā (Свято-Сергиевский православный богословский институт). 1946. gadā izceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). 1950. gadā N. Loskis kļuva par profesoru Sv. Vladimira pareizticīgo teoloģiskajā seminārā (Saint Vladimir's Orthodox Theological Seminary) Ņujorkā.
Kritiski izvērtējot filozofa Imanuela Kanta (Immanuel Kant) un franču filozofa Anrī Bergsona (Henri Bergson) atziņas, viens no N. Loska filozofijas centrālajiem jautājumiem bija saistīts ar epistemoloģiju. Tajā filozofs izstrādāja intuitīvisma mācību. Darbā “Krievu filozofijas vēsture” (История русской философии, 1951) N. Loskis skaidroja, ka ar jēdzienu “intuitīvisms” apzīmē savu epistemoloģijas modeli. N. Loskis uzskatīja, ka esamība ir vienots veselums, kurā izzinošais subjekts atklājas kā ārpustelpiska un ārpuslaiciska vienība, kas ir cieši saistīta ar visu esošo. N. Loskis nošķīra ideālo un reālo esamību. Ideālā esamība nav ne telpiska, ne laiciska. Tā sevī ietver nemainīgās idejas un individuālos “es”, savukārt reālo esamību veido notikumi, kas atklājas kā laika un telpas noteikti. Reālā esamība subjektam atklājas ar jutekliskās uztveres palīdzību, savukārt ideālā esamība ir pieejama ar intelektuālās intuīcijas starpniecību. Epistemoloģiskā koordinācija raksturo subjekta saikni ar pasauli. N. Loskis uzskatīja, ka ārējā pasaule subjektam izziņā atklājas nepastarpināti, tāpat kā viņa psihiskie stāvokļi. Ārējie objekti atrodas koordinācijā ar izzinošo subjektu, taču izzinošais “es” tver tikai nelielu daļu no ārējās esamības, jo viņa izziņas spējas un apziņas kapacitāte ir ierobežota. Tāpēc izziņa vienmēr ir fragmentāra. Darbā “Intuitīvisma pamatojums” N. Loskis skaidroja, ka objekta un subjekta koordinācija ir apziņas un izziņas priekšnosacījums.
Izzinošo subjektu N. Loskis dēvēja par aktīvo substanci, kas īsteno ne tikai izziņas aktus, bet arī virkni citu psihisko darbību, turklāt subjekts veic arī pievilkšanās un atgrūšanās materiālos procesus, kas veido viņa fizisko veidolu jeb ķermeni. N. Loskis uzskatīja, ka indivīda ķermeni konstruē aktīvās substances mijiedarbība ar citām – zemāk attīstītām – substancēm.
N. Loskis norādīja, ka viņa mācību var dēvēt arī par personālismu. Ietekmējoties no vācu filozofa Gotfrīda Vilhelma Leibnica (Gottfried Wilhelm Leibniz) un krievu filozofa Alekseja Kozlova (Алексей Александрович Козлов), N. Loskis skaidroja, ka personālisma pasaules uzskats ietver atziņu, ka pasaule sastāv no potencionālām un darbīgām personām. Potencionālās personas ir vienības, kuras laika gaitā var attīstīties un kļūt par pilnvērtīgām personām.
Katrai mazākajai vienībai (arī, piemēram, elektronam) piemīt jaunrades spēks, un šī vienība īsteno mērķtiecīgas darbības, tiecoties pēc kāda labuma. N. Loskis skaidroja, ka jaunrades tendence ir evolūcijas priekšnosacījums visā organiskajā dabā, substancēm tiecoties pacelties līdz saprāta līmenim. Substance savā tiecībā uz dievišķo lūko atbrīvoties no egoistiskajām vēlmēm. Dievs ir apveltījis katru atsevišķo substanci ar gribas brīvību, taču vienlaikus Dievs katras substances individuālajā pieredzē atklāj tai ceļu uz pestīšanu. Darbā “Dievs un pasaules ļaunums” (Бог и мировое зло, 1941) N. Loskis akcentēja, ka Dievs kā ideāls ir apslēpts katras substances neapzinātajā sfērā, nosakot substances teleoloģisko virzību. Dievs cilvēkam atklājas mistiskajā intuīcijā, kas veido reliģiskās pieredzes pamatu un ir tikpat īstena kā jutekliskie uztvērumi. Tomēr šī pieredze vēl neatklāj Dieva īsteno būtību. Dievišķos un profānos esības līmeņus šķir grūti pārvarams atstatums, tāpēc N. Loskis uzskatīja, ka eksistē vairākas pakāpes, kas iezīmē šo atstatumu. Viens no līmeņiem ir sociālā esamība, kurā nācija ir viena no variācijām. Nāciju N. Loskis raksturoja kā personību, kas atrodas augstākā attīstības stadijā nekā atsevišķs indivīds. Nācijas gars apvieno individuālās vienības vienotā veselumā, līdzīgi kā darbīgā substance apvieno sava ķermeņa daļas. Nācijas gara nolūks ir rūpēties par sociālo un kultūras dzīvi.
20. gs. pirmajā pusē N. Loskis bija atpazīstamākais krievu filozofs Rietumu pasaulē. Vairāki viņa darbi ir tulkoti svešvalodās.
N. Loski par skolotāju atzina Aina Renda (Ayn Rand), Krievijas ebreju izcelsmes amerikāņu rakstniece un filozofe, kura pārstāvēja objektīvisma virzienu filozofijā. N. Loska ietekme ir rodama krievu filozofa, literatūrzinātnieka Mihaila Bahtina (Михаил Михайлович Бахтин) darbos.
N. Loska atziņas ir ietekmējušas arī medicīnas nozari. Kopā ar čehu ārstu Ctiboru Bezdēku (Ctibor Bezděk), vienu psihosomatiskās medicīnas izveidotājiem, N. Loskis strādāja pie jaunas ārstniecības terapijas, kas bija vērsta uz slimnieka psihiskā stāvokļa izvērtēšanu.
No latviešu filozofiem atzinīgi par N. Loska darbiem izteicās gan Pauls Jurevičs, gan Pauls Dāle.
Лосский, Н. О., Ценность и бытие, Бог и Царство Божие как основа ценностей, Париж, YMCA–Press, 1931.
Лосский, Н. О., Обоснование интуитивизма, Санкт-Петербург, Типография М. М. Стасюлевича, 1906.
Лосский, Н. О., History of Russian Philosophy, New York, International Universities Press, 1951.
Лосский, Н. О., Мир как органическое целое, Москва, Издание Г. А. Лемана и С. И. Сахарова, 1917.